Kāpt kāpā
Sporta klubs kā domubiedru grupa… Pēckara Latvijā viens no pirmajiem tāds tika izveidots Carnikavā. Tagad Kāpas rīkotāstrīsdienas, kas notiek kopš 1987. gada, ir lielākās orientēšanās sacensības Baltijā, kurām vairāk nekā 1600 dalībnieku. Laiks atskatīties uz sākumu.
Tolaik Gunārs Ostups bija Carnikavas ģeodēzists, mērnieks, kas veica topogrāfiskos uzmērījumus topošā ciemata detālplānojumam, kurā blakus lepnajām Jūras un Zvejnieku ielām parādījās mazās Nēģu, Lašu ieliņas… Kopā ar kundzi Ritu viņš Latvijā ir no pirmajiem sešiem sporta meistariem, kas orientēšanās sportā šo titulu ieguva 1966. gadā. Būt orientieristam — tas nozīmē uz mūžu. Pērn Gunārs Ostups startēja 89 sacensībās. Šogad viņš sekmīgi cīnās grupā V80, kas paredzēta tiem, kam pāri astoņdesmit.
Satiksmes ceļu inženieris, PSRS eksčempions un desmit gadus lielvalsts izlases dalībnieks Gunārs Dukšte, kuram gaisa baloni vēl tikai sapņos rādījās, pēc traģiskās 1983. gada autoavārijas bija pielicis punktu savai profesionālā orientierista karjerai un strādāja par direktoru 8. sporta skolā, kura tolaik vienīgā attīstīja orientēšanās sportu. Un dzīvoja Carnikavā, kas nav mazsvarīgi. Četrus gadus jaunākais Mežsaimniecības fakultātes absolvents Indulis Peilāns, kas PSRS izlasē bijis no 1976. līdz 1986. gadam, tobrīd strādāja pie Gunāra par treneri.
Abi bijuši orientēšanās sporta armijnieki. Pateicoties Rīgas ASK trenera Rūdolfa Ābola aktivitātēm, orientēšanās sports PSRS Bruņotajos spēkos bija padarīts tik nepieciešams, ka maskētu profesionāļu grupas izvietoja pat padomju karaspēka grupējumos ārzemēs. Dukšte ar kompasu un karti rokās pa mežiem un sacensībām karoja Ziemeļu grupējumā Polijā, Peilāns līdzīgā veidā sedza dienvidu flangu Ungārijā.
Ir 1985. gads, darbojas tikai lielu uzņēmumu sporta klubi — VEF, Radiotehniķis… Nav zināms neviens, ko veidotu privātpersonas. Turklāt biedrošanās varai grūti kontrolējamos pulkos padomju iekārtai joprojām nav vēlamas.
Sākums bijis nevainojami vienkāršs. „Neatceros — tas notika sarunā uz ielas vai pie alus kausa,” atmiņas šķetina Gunārs Dukšte. „Bet Gunārs Ostups teica: „Klau, mums te, Carnikavā, veidojas liels orientieristu īpatsvars. Es, tu, mana sieva, tava sieva, Māris Blodons… Sporta meistari vien būs kādi pieci. Vajadzētu savu klubiņu taisīt.” Ko tas klubiņš darīs, kā to izveidot — nekāda priekšstata.”
„Es gan skaidri zināju, kur tas varētu atrasties,” iebilst Gunārs Ostups, kas bija arī dzīvokļu kooperatīva Dzelme priekšsēdētājs. „Jaunceļamā mājā Zvejnieku ielā 9 pagrabā bija telpas, ko pēc noteikumiem vajadzēja izmantot civilās aizsardzības vajadzībām, bet varēja iegūt arī citādai izmantošanai. Protams, attiecīgās iestādēs saskaņojot — bīdot cauri — un vispirms zvejnieku kolhoza Carnikava priekšsēdētāja Filatova atbalstu iegūstot.”
— Nosaukums skaidrs — orientieristi, Carnikava… Tātad nevis nēģis, bet Kāpa. Bija arī ideja — ko klubs darīs?
Ostups:— Visu statūtos ierakstījām. Atbilstoši tā laika nostādnēm — cīnīsimies pret žūpību un kandžas tecināšanu, veicinot iedzīvotāju veselīgu dzīvesveidu un orientēšanās sportu, mežā veselības trasi būvēsim…
— Jums nebija, ko darīt, ka bijāt gatavi citu labā strādāt?!
Dukšte:— Īsti nevaru saprast. Šajos laikos vispirms rēķina, cik būs izdevumu, cik ieņēmumu. Kaut kas jānopelna. Bet toreiz… It kā jau bija klubs arī — uz saimniecisko aprēķinu virzīts, lai varētu kaut ko darīt. Bet nekādā gadījumā tas netika dibināts tāpēc, lai mēs naudu sapelnītu. Protams, vēlāk jau arī centāmies kaut ko nopelnīt — vimpeļus, krekliņus taisījām… Bet tā doma nebija pamatā.
— Kāda īsti bija pamatdoma?
Dukšte:— Nudien, to tagad grūti izskaidrot. Jau pirmajā gadā radās tie lielie plāni, un apņēmība bija dūšīga — taisīsim ne tikai orientieristu pasākumus kā Kāpas trīsdienu sacensības, kas joprojām attīstās, bet arī skrējienu no Daugavas uz Gauju, slēpojumu… Pēc pāris gadiem klāt nāca kinorežisora Anša Epnera inspirētais Tautasdziesmas maratons. Es nezinu, kas lika toreiz to darīt. Kāds iekšējs dzinulis bija.
Mani vienmēr aizrāvis kaut kas jauns, kaut kas nebijis. Tāds raksturs. Varu veiksmīgi izveidot kaut ko jaunu un pat apjomīgu. Bet, ja šis pasākums jāatkārto otro trešo reizi, man zūd interese.
„Mēs jau mazdrusciņ bijām pasauli redzējuši,” sarunā iesaistās Indulis Peilāns, kas ir kluba trešais un arī pašreizējais valdes priekšsēdētājs. „Zināju arī, kā orientieristi dzīvo Somijā. Ja klubam ir sava telpa, ap to uzreiz visa pārējā dzīve vieglāk organizējas.”
Dukšte:— Pareizi. Turklāt igauņi savu pirmo orientieristu klubu jau bija izveidojuši. Statūtus rakstot, Aigaru Tuču aizsūtījām uz Tartu pēc pieredzes.
— Cik dalībnieku bija jūsu kluba dibināšanas sapulcē?
Dukšte:— Pats dibināšanas protokols zudis kopā ar daļu mūsu arhīva, kas izčibēja, mūsu telpas privatizējot. Katrā ziņā daži desmiti bija, lielākoties carnikavieši. Pirmās sezonas beigās jau bija 114 kluba biedru. Pēc pusgadu ilgas saskaņošanas kluba eksistenci 1986. gada 4. maijā de jure apstiprināja Rīgas rajona tautas deputātu padomes izpildkomiteja.
— Jums tur bija arī telpas, kur pārģērbties treniņiem, nomazgāties pēc tiem?
Ostups:— Sākumā bija tikai viena pagrabistabiņa 3×6 metri. Mazliet vēlāk, kad dabūjām telpas blakus mājā, mums bija arī ģērbtuves, dušas.
Peilāns:— Vēlāk Gunārs darbojās federācijas Tehniskajā komisijā un visa karšu izdošana pārgāja pie mums. Mums bija lielā karšu noliktava.
— Tad jau jums bija divi pagrabi…
Peilāns:— Pat trīs. Vēl vienā bija darbnīca.
Dukšte:— Bija arī garāžas boksi.
Ostups:— Ap deviņdesmito gadu atdzinām taču no Zviedrijas pat autobusu. Ceļā apstājās, Pleskavā gandrīz uzsprāga!
Peilāns:— Vēl pirms gadiem desmit kluba bilancē bija arī zaporožecs.
Dukšte:— Plāni jau mums bija pamatīgi.
— Kur tagad mīt jūsu klubs?
Peilāns:— Tagad mums nav savu telpu.
Ostups:— Māju iedzīvotāji ar veiklu juristu palīdzību mūsu pagrabus privatizēja.
— Kur tad jūs tagad tiekaties?
Peilāns:— Mežā. (Smejas.) Tāpēc mums klājas kā pa viļņiem. Brīžiem esam aktīvi, brīžiem — mazāk. Kluba inventārs vien aizņem divu manus šķūņus, garāžu, mājā daudz kas glabājas. Gunāram pilns šķūnis. Tamārai pagrabi pilni…
— Kas tad orientieristam par inventāru!? Pat kompasu var uz īkšķa uzmaukt!
Peilāns:— Sacīkšu organizatoriem nepieciešams ļoti daudz materiālu. Sākot ar mietiem un lentēm teritoriju ierobežošanai, informācijas dēļiem un beidzot ar dīzeļģeneratoriem, kabeļiem, vadiem un elektroniskās atzīmēšanās sistēmām.
Dukšte:— Vēl nojumes, teltis, brīvdabas dušu konstrukcijas.
Peilāns:— Aivars Prošenkovs, kas aizgāja bojā Jaunzēlandē alpīnistu ekspedīcijā uz Kuka kalna virsotni, klubu vadīja kā īstens kapteinis. Es pēc viņa esmu nākamais valdes priekšsēdētājs, bet, godīgi atzīšos, neizdaru visu, ko vajadzētu, jo man pietrūkst laika. Es spēju būt tikai simtprocentīgs Kāpas trīsdienu direktors.
Patlaban situācija mazliet uzlabojas. Kāpā atgriezušies orientieristi, kas savulaik izveidoja savus klubiņus. Tagad mums atkal ir daudz spēcīgu, aktīvu cilvēku ar jaunām idejām. Pēc ilga laika mums atkal notikusi prāta vētra, kurā radītas vīzijas, kādu gribam redzēt savu klubu nākotnē.
Ostups:— Gribu teikt, ka valdes priekšsēdētājam ir jābūt nežēlīgam, lielam birokrātam.
— Indulis darbojas tikai Kāpā?
Peilāns:— Ne tikai. Vēl ir karšu zīmēšana, kādus piecpadsmit gadus esmu bijis Latvijas Orientēšanās federācijas (LOF) valdē. Šis sabiedriskais darbs prasa ļoti daudz laika. Tāpat Eiropas čempionāti 2008. un 2013. gadā, Pasaules kausa izcīņas posms 2006. gadā… Sestajā un astotajā gadā tie vispār bija mani projekti.
— Atgriežamies pie sākuma. Kāpas pirmā valde…
Dukšte:— Gunārs Ostups, kam radās šī ideja, Gunārs Dukšte, kurš otrais dzirdēja par šo ideju, trešais — Māris Blodons, kuru mēs divatā uzrunājām, Aigaru Tuču es ievilku iekšā kā jaunu un perspektīvu un Iveta Velme, kas mums palīdzēja papīrus kārtot un pārstāvēja Carnikavas intereses. Aigaru ievēlējām par pirmo valdes priekšsēdētāju, bet drīz mums šim postenim daudz piemērotāks šķita Aivars Prošenkovs, kas Kāpu sekmīgi sāka vadīt 1986. gada rudenī. No paša sākuma līdz šim brīdim valdē darbojas Gunārs Ostups.
Ostups:— Bet tagad es esmu izmests ārā! Tas mani ļoti pārsteidza, jo par to netiku pat brīdināts. Es paskatīšos, kas jums tagad tur notiks…
Dukšte:— Varu neitrāli pateikt, kas notika, jo jau entos gadus valdē neesmu, bet Kāpai sekoju līdzi, laiku pa laikam drusku iesaistoties. Lai cik nežēlīgi, bet paaudzēm jāmainās…
— Tevi pašu pirmo izmeta ārā?!
Gunārs:—Ja kļūdos, palabojiet. Kāpas trīsdienu orientēšanās sacensības, skrējienu Daugava—Gauja, Tautasdziesmas maratonu… Šo lielo pasākumu formātu faktiski izveidoju es. Reizēm man piemīt Napoleona atvēzieni. Pēc pirmajiem diviem Tautasdziesmas maratoniem 1988. un 1989. gadā Kāpa saprata, ka ir fiziski neiespējami katru gadu pavilkt tādu milzu pasākumu. Kāpas biedri sāka oponēt, ka vajag rīkot tikai orientēšanās sacensības, es uzstāju, ka vajag saglabāt visu, ko esam sākuši. Vairākums to neatbalstīja, un es pagāju malā.
— Tautasdziesmas maratons bija unikāls ar ideju, ka tu vari pieteikties tikai uz vienu vai diviem trim pieckilometru apļiem, bet skriet, cik spēj. Tā ne viens vien, kas bija atnācis noskriet desmitnieku vai divdesmitnieku, sev par pārteigumu noskrēja visu maratona distanci.
Dukšte:— Ļoti daudzi nāca skriet vienu apli, bet noskrēja trīs, brīnoties, ka spēj tik daudz!
Peilāns:— Tā bija lieliska kopības sajūta. Arī astes gala skrējēji apļos kaut kad satika līderus.
Dukšte:— Dalībnieku un viņu veikto apļu uzskaitei bija izveidota īpaša koridoru un noplēšamo talonu sistēma. Tas bija milzīgs darbs.
Ostups:— Mana cienītā vēl nedēļu pēc tam zīmītes tajos maisos skaitīja.
— Tātad tagad jūs organizējat tikai Kāpas daudzdienas?
Peilāns: — Tā gluži nav. Katru gadu organizējam 23—28 sacensību dienas — Latvijas čempionātu posmus, mēs rīkojam arī Ziemeļu divdienas, Saulkrastu pavasari divpadsmit kārtās. Esam radījuši lielu karšu bāzi — no Saulkrastiem līdz Ādažiem, Carnikavai.
Piemēram, ceru, ka šoruden par godu trīsdesmitgadei sarīkosim 30 km skrējienu. Nākamgad mēģināsim atjaunot Daugava — Gauja maršrutu.
— Jūs jau pašā sākuma savācāt karšu monopolu!
Dukšte: — Tajā laikā bija ļoti problemātiski organizāciju pārskaitīto naudu samaksāt skaidrā kartes autoram. Vispirms vienojos ar slaveno agrofirmu Ādaži, kas bija kolhozs, un kolhozā lietas notika citādi. Pēc tam panācu, ka Sporta komiteja atdeva visas karšu izgatavošanas un izplatīšanas tiesības Kāpai. Tajā laikā mūsu kluba priekšrocība bija tā, ka, bezskaidrai naudai ienākot, to, noslēdzot līgumu, varēja izmaksāt par darbu konkrētai personai.
— Respektīvi — izveidojāt tādu padomju laiku ofšoru…
Dukšte:— Nē, mānīšanās ar nodokļiem mums nebija pazīstama. Bet tobrīd visas kartes koncentrējās Kāpā.
Peilāns:— Nāca jaunie laiki. Vieni uzskatīja, ka maksājam par maz, citi — ka par daudz…
Dukšte:— Vajadzēja metodiku izstrādāt. Ir atšķirība — zīmēt karti parkā vai mežā. To precīzi novērtēt grūti.
— Tagad masu pasākumus organizē, skaļi sludinot, ka tie ir visai tautai, bet klusējot, ka mērķis — nopelnīt. Kā jums bija?
Dukšte:— Toreiz klubs bija svarīgs arī, lai legalizētu dalības maksu. Pirms tam jau arī notika plašas sacensības. Piemēram, 1975. gadā Cēsīs uztaisījām pirmās nopietnās orientēšanās daudzdienas, toreiz dalībnieki no visas Padomju Savienības galvenajam sekretāram Ivaram Turovskim ar pasta pārvedumu sūtīja piecu rubļu dalības maksu. Principā viņu par to kā jebkuru džinsu tirgoni varēja paņemt pie ļipas, un pasākums būtu beidzies.
Daudziem pasākumiem tolaik biju direktors koordinators, bet neatceros, ka būtu kalkulējuši budžetu ar domu, cik lieli būs ieņēmumi. Tas bija sekundāri. Nauda bija vajadzīga, lai izdzīvotu, bet mums nebija biznesa plāna, lai pelnītu arvien vairāk un vairāk.
Peilāns:— Ar pelnīšanas ideju tika dibināta tikai mūsu darbnīca, kurā drukājām uzlīmes, vimpeļus, krekliņus. Gāja raibi, un tāpēc arī viss beidzās.
— Tagad galvenais pasākums ir Kāpas trīsdienas…
Dukšte:— Kopš 1987. gada bez pārtraukuma tās ir lielākās orientēšanās sacensības Baltijā.
— Orientēšanās sacensības trijās dienās — tas ir pasaulē izplatīts formāts?
Peilāns:— Jā, tas ir optimāls vīkenda formāts. Un Latvijā vienīgais. Bet tu, Gunār, biji mazliet neprecīzs. Vienubrīd šādi pasākumi notika visās trijās Baltijas valstīs. Lietuviešu piecdienu Takas mums ar tūkstoš dalībniekiem pat bija aizgājušas priekšā. Igaunijā bija populāras četrdienu, trīsdienu un stafešu sacensības. Bet, izņemot Takas, visas ir nomirušas. Mēs visam šim laikam esam izgājuši cauri un attīstījušies.
2005. gadā mūsu trīsdienās startēja arī kādi pieci Zviedrijas izlases dalībnieki, viens no viņiem zviedru orientēšanās žurnāla aptaujā par gada labākajām sacensībām pasaulē nosauca Kāpas pasākumu. Unikāli, ka mēs šīs sacensības netaisām Carnikavā, bet katru reizi citā vietā. Esam iekarojuši Liepāju, Bernātus, Jūrmalciemu, pilnīgi jaunu, ekskluzīvu apvidu, esam apguvuši Ventspili… Tas nav tik vienkārši — meklēt, atrast visas tās vietas.
Dukšte:— Un vienoties ar privāto mežu īpašniekiem. Ne reizi vien gadījies, ka kāds pasaka — manā mežā neviens neskries!
Peilāns:— Tagad vēl arī rakstiski ar mednieku kolektīviem jāsaskaņo.
Dukšte:— Arī valsts iestādēs birokrāti arvien vairāk cenšas nevis strādāt, bet attaisnot savu eksistenci.
— Šogad arī Kāpas trīsdienas pilnīgi jaunā vietā?
— Jā. Timsmalē, Krustpils novadā. Sacensību centrs jāorganizē burtiski tukšā pļavā. Bet arī tur siltās dušas būs!
Dukšte:— Tur ir interesants un trīsdienu formātam atbilstošs apvidus. Nevaram to taisīt gluži kā pasaules čempionātu, jo mums ir arī iesācēju un dažādas vecuma grupas.
— Kāpas daudzdienas nav elitei?
Peilāns:— Ir gan elitei, gan jauniešiem, gan senioriem. Sacensības notiek entās grupās.
Dukšte:— Turklāt viena distance iet pasaules ranga punktu ieskaitē.
Peilāns:— Šogad kā parasti — otrajā dienā vidējā distance.
Dukšte:— Tas ir kvalitātes rādītājs. Katrs nevar izvēlēties rīkot pasaules ranga sacīkstes. Šādas tiesības jānopelna.
— Jūs paši piedalīsieties Kāpas jubilejas sacensībās?
Visi (vienbalsīgā korī): — Protams!
Ostups:— Man šis ir 57. gads orientēšanās sportā. Kā augstskolu pabeidzu, tā sāku. Tagad man ir patīkama grupa — V80, tiem, kas vecāki par astoņdesmit gadiem. Sezonas pirmajos mačos Dobelē man bija seši konkurenti, tagad visi slimi. (Smejas.)
— Kāda ir pārstāvniecība Kāpas trīsdienās?
Peilāns:— Līdz piecpadsmit valstīm. Visi baltieši, krievi regulāri brauc, baltkrievi sākuši masveidīgāk ierasties, no skandināviem visaktīvākie ir zviedri, norvēģi, somi — mazāk. Ir bijuši austrālieši, angļi, čehi, ungāri, poļi… 1991. gadā Tukumā bija vairāk par diviem tūkstošiem dalībnieku, tad šis skaits nokritās līdz tūkstotim. Tagad atkal tuvojamies diviem tūkstošiem.
