Eiropas zelts par savu naudu
Pagājušā gadsimta 20.—30. gados Latvija Eiropas cīņas sportā bija pilntiesīga un redzama spēlētāja. Mūsu spēkavīri regulāri startēja Eiropas meistarsacīkstēs jeb čempionātos grieķu-romiešu cīņā. Rīgai pat bija uzticēta 1926. gada Eiropas čempionāta rīkošana — cīņas norisinājās Salamonska cirka arēnā. Tomēr pēc sava pirmā Eiropas čempiona titula grieķu-romiešu cīņā latvieši 1934. gadā brauca uz Romu.
Kārtējais Eiropas čempionāts grieķu-romiešu cīņā bija paredzēts 1934. gada 27.—29. aprīlī Itālijas galvaspilsētā. Latvijas cīkstoņi tam gatavojās laikus, loloja cerības turp doties, taču ceļš uz mūžīgo pilsētu Romu nebija rozēm kaisīts. Proti, sporta organizāciju finanšu līdzekļi bija ierobežoti, turklāt priekšniecība nav ticējusi kaut cik vērā ņemamām latviešu atlētu izredzēm Eiropas meistarsacīkstēs. Tādēļ šoreiz mūsu cīkstoņi nekādu finansējumu nesaņēma ne no galvenās sporta jumta organizācijas — Latvijas Sporta organizāciju apvienības (LSOA) —, ne no nozares federācijas — Latvijas Smagatlētikas savienības. “Braucienu neviena apvienība neatbalstīja, jo neviena neticēja mūsu atlētu spējām,” ziņoja sporta prese.
Nācās paļauties uz sporta klubu, sportistu un viņu draugu rocību. Dažas dienas pirms Eiropas čempionāta prese ziņoja, ka sacīkstēs Romā startēs tikai divi latviešu cīkstoņi — Jānis Kavals no Rīgas Policijas darbinieku sporta kluba (RPDSK) un Alberts Zvejnieks no Otrā Rīgas Atlētu kluba (2. RAK). “Kavals un Zvejnieks brauc par saviem un savu klubu līdzekļiem, jo no savienības un apvienības nekādu pabalstu nesaņem,” informēja laikraksts Sporta Pasaule. Jānis Kavals bija ar panākumiem startējis Eiropas meistarsacīkstēs 1931. gada martā Prāgā, izcīnot bronzas medaļu vidējā svara kategorijā. Arī Alberts Zvejnieks iepriekš bija guvis pieredzi Eiropas čempionātos, bet bez godalgotiem panākumiem. Sporta presei nācās konstatēt, ka diemžēl līdzekļu trūkuma dēļ Eiropas čempionātā nevarēs startēt sporta biedrības Krauze cīkstoņi. Taču pēdējā brīdī tika ziņots, ka uz Romu dosies arī viens no krauziešiem — Edvīns Bietags, kura braucienu pa daļai finansēja Krauze, pa daļai — viņš pats. Bietagam tās būs pirmās šāda līmeņa starptautiskās sacīkstes. “Arī šoreiz mūsu lielie spēka vīri pašaizliedzīgi gatavojās mēnešiem ilgi un beidzot sataisīja parādus un aizbrauca uz Romu ar saviem un savu klubu līdzekļiem,” ziņoja Sporta Pasaule*.
PAT BAZNĪCU TORŅI ZEM MUMS…
Latviešu sportisti uz Romu devās katrs atsevišķi. Pirmais aizbrauca Jānis Kavals. Sākumā bija paredzēts, ka Alberts Zvejnieks un Edvīns Bietags brauks reizē. Abiem kopā tika nokārtoti ceļošanas dokumenti, taču pārpratuma dēļ 22. aprīlī ceļā devās tikai Bietags. Situācija tika sakārtota, un pēc tam ceļā devās arī Zvejnieks. “Steigā meklēju vajadzīgos dokumentus, klausos pēdējos padomus Ceļtransā un tad ar 3. klases vagonu ceļā. Sēdēju viens un domāju — kad un kā gan nokļūšu Romā,” par izbraukšanu no Rīgas rakstīja Edvīns Bietags. Brauciens ar vilcienu uz Romu bija atstājis lielu iespaidu uz latviešu cīkstoni, to viņš pēc tam diezgan dzejiski aprakstīja izdevumā Starts. “Braucu, traucu atkal tālāk. Neaizmirstami palikuši skati, kurus redzēju no vagona loga aiz Minhenes. Veselu dienu braucām pretīm kalniem — arvien augstāk un augstāk! [..] Acīm atklājas brīnišķīgas neaprakstāmas ainas: pašā apakšā zied ķirši un ābeles, vidū zaļo egļu puduri, bet kalnu galotnes sedz balts, ledains sniegs, pār kuru dažreiz pārlido mākoņi… Dažreiz pat baznīcu torņi atrodas zem mums — tas ir neizsakāmi skaisti! Gaiss dzidrs un tīkams,” pēc atgriešanās no Romas rakstīja Bietags.
Visbeidzot visi trīs latvieši bija ieradušies Romā un varēja startēt Eiropas čempionātā. Meistarsacīkstes norisinājās septiņās svara kategorijās, un saskaņā ar preses ziņām kopā startēja aptuveni 100 Eiropas labākie cīkstoņi. Kavals cīnījās vidējā svara kategorijā, Bietags — pussmagajā, Zvejnieks — smagajā. Par lielu pārsteigumu visiem, no latviešiem visvairāk izcēlās tieši debitants — Edvīns Bietags!
PIRMĀS DIVAS DIENAS PĀRLIECINOŠI
Pirmā diena — 27. aprīlis. Edvīns Bietags izdevumā Starts detalizēti ziņoja par savām gaitām: “Kā pirmo pretinieku es saņēmu kādu poļu atlētu — augumā mazliet mazāku par mani. Sākumā domāju, ka būšu varbūt uztraucies, jo šādā sarīkojumā taču esmu pirmo reizi savā mūžā! No tādām lietām tomēr nebija ne vēsts — gāju cīņā mierīgi, bez mazākā uztraukuma, ar apņemšanos rādīt visu, ko tikai spēju. Ja nepazīst manus cīņas paņēmienus, tad gūstu vairākas priekšrocības, kuras palīdz nokļūt līdz uzvarai. Savu pretinieku — poli, sviedu jau 4. minūtē. Pleci skāra paklāju. Viņam tomēr deva parteri, no kurienes tad to ar atslēgu apgriezu uz pleciem. Tas bija apm. 6. minūtē. Pats jutos ļoti laimīgs.”
Otrajā dienā, 28. aprīlī, Edvīnam Bietagam pretiniekos nāca mājinieku pārstāvis. “Sacīkšu otrā dienā kā pretinieku dabūju itāli Rovedu. Šeit man bija jāpielieto visa uzmanība. Cīnīties neizšķirti nedrīkstēju, jo man nebija neviena pārstāvja, bet punktu uzvaru jau itāļu tiesneši labprāt piešķirtu savam tautietim. Taču arī ar Rovedu tiku ātri galā — metu to 5 min. 10 sekundēs,” rakstīja Bietags.
PĒC PUNKTIEM
Nozīmīgākās cīņas norisinājās meistarsacīkšu noslēdzošajā, trešajā, dienā — 29. aprīlī, kad Bietagam bija jādodas cīņā trīs reizes. Dienas pirmā cīņa bija pret vācieti Ērihu Zībertu, kuru daudzi eksperti uzskatīja par galveno pretendentu uz Eiropas čempiona titulu pussmagajā kategorijā. “Zināju, ka tas nav nieka vīrs, jo viņš pēc punktiem jau bija pieveicis somu Kokinenu — Losandželosas [olimpisko spēļu] uzvarētāju vidējā svarā. Zaudēt negribēju. Šī cīņa notika jau pulkst. 10 rītā un nebiju vēl atpūties no svaru dzīšanas, kas krietni vien mazināja manas spējas. Sacensība izvērtās ļoti nopietna. Uzmanība un spēks bija koncentrēti līdz pēdējai iespējai, taču svaru dzīšana savu iespaidu bija atstājusi, un es zaudēju, kaut arī ar ļoti ļoti niecīgu punktu skaitu. Viens tiesnesis uzvaru piešķīra man, bet divi Zīvertam [red. — Zībertam],” ziņoja Edvīns Bietags. Pret Zībertu aizvadītā izrādījās Bietaga vienīgā neuzvarētā cīņa šajā Eiropas čempionātā.
Dienas otrais pretinieks bija zviedrs Aksels Kadjē, kurš 1932. gadā Losandželosā izcīnīja olimpisko bronzu. “Tas bija ļoti korekts un šī cīņa priekš manis izvērtās visinteresantākā. Jau 2. vai 3. minūtē sviedu savu pretinieku ar priekšējo suplesu, viņš glābās tiltā un no bīstamā stāvokļa izgriezās. Zinot, ka man jau ir viens punkts par labu, daudz neriskēju. Visas savas spējas domāju demonstrēt parterī — tur jūtos savā darbībā vislabāk. [..] Jāpielieto bija arī visa taktikas māksla. Izrādījās tomēr, ka parterī Kadjē nebija sliktāks par mani un tur cerētos panākumus neguvu. Atlika pēdējās 3 minūtes stāvcīņā, kur koncentrēju pēdējos spēkus un strādāju cik spēju. Mūsu cīņai beigas! Neatstāju paklāju, bet gaidu tiesnešu spriedumus. Tie ir man labvēlīgi — esmu uzvarējis pēc punktiem! Nu trešā vieta man nodrošināta — arī jauki,” par situāciju ziņoja Edvīns Bietags.
IZŠĶIROŠAJĀ CĪŅĀ
Pēdējai cīņai bija jāizšķir, kāds īsti būs vietu sadalījums. Vai Bietagam būs jāsamierinās ar bronzu, kas nenoliedzami tāpat būtu augsts sasniegums, vai arī viņš varēs pakāpties augstāk. Dienas trešais pretinieks bija čehs Františeks Mrāčeks, kurš bija izslavēts kā brutāls cīkstonis. “Kā beidzamo pretinieku saņēmu robusto čehu cīkstoni Mračeku. Pret šo vīru man ir “respekts” — tas ir ārkārtīgi spēcīgs un arī ne mazāk brutāls un ass. Kādam savam pretiniekam austrietim viņš jau 1 minūtē sabojāja roku, tā kā tas cīņu uzdeva. Eģiptietim Mustafam Hazanam viņš savkārt lauza ausi, tas, nabadziņš, trīs reizes apmeta kūleni uz paklāja un asiņodams cīņu uzdeva, izstājoties arī pavisam no turnīra. Protams, ka Mračekam pretim stāties nebija patīkami,” rakstīja Bietags.
Tomēr likmes bija augstas. “Šī cīņa, bez tam, bija sevišķi svarīga man. Zaudējot — gūstu 3. vietu galīgā klasifikācijā, uzvarot pēc punktiem — otro, bet sviežot uz pleciem — pirmo! Cīņas sākumā, necerēdams viņa lielo spēku, jau drīz iekļuvu tā paņēmienos un 2. minūtē esmu jau tiltā. No tā tomēr izkļuvu, kaut arī piere bija nodrāsta un asiņoja. Turpinām cīņu stāvus, bet jau atkal nelaimīgā kārtā kritu parterī, kur biju spiests palikt līdz pat 13. minūtei… Šodien bija jau 3. cīņa — pie tam visas nopietnas, tomēr turējos cik spēju, dažreiz pielietodams pat pārdabīgus spēkus. Kad Mračeks domāja, ka mana izturība jau salausta, viņš piedzīvoja smagu vilšanos. Viņš gan parterī strādāja necilvēcīgi, cerot mani salaust kā smilgu. Bet, es izkļuvu no šī stāvokļa — cīnījāmies stāvus un nu beidzot metu parterī arī viņu, šo bravūrīgo vīru, kura temps, spēks un izturība jau bija krietni vien izsīkuši. Viņš parterī nespēja to, ko es. Pieliku visu sirdi un pēdējos spēkus, apveļot lielo, robusto čehu uz pleciem. Tas notika cīņas pēdējā minūtē… Šī mana uzvara bija lielākā dienas sensācija. Vismazāk to gaidījis pats Mračeks, bet skatītāji jūsmoja bez gala. Visi domāja, ka ilgā parterī esmu jau galīgi samocīts — tāpēc mana uzvara pārsteidza visus klātesošos. Pats biju bezgala laimīgs, jo biju guvis necerētus panākumus — Eiropas meistartituli,” drīz pēc cīņas detalizēti ziņoja jaunais Eiropas čempions Edvīns Bietags.
BANKETS UN MEDĀĻI
Pēc noslēdzošajām cīņām 29. aprīlī norisinājās meistarsacīkšu bankets un apbalvošana. Glaunie ēdieni un dzērieni gan nav bijuši piemēroti latviešu gaumei. “Vakarā bija bankets. Deva mums kādus 7 ēdienus. Dažus varēju ēst, bet citi latvieša garšai nebija piemēroti. Tos neēd arī pārējie ziemeļnieki — somi, zviedri un igauņi. Garšīgi nebija arī vīni, bet patika gan Itālijas šampanietis,” vaļsirdīgi rakstīja Bietags. Sekoja godalgu pasniegšana, un, protams, īpašs lepnums bija par to, ka latvietis kļuva par Eiropas čempionu. Sporta prese ziņoja, ka Edvīns Bietags toreiz ieguva vēl vienu godalgu. “Bietags saņēma otru zelta medāli par to, ka vairāk savus pretiniekus nometis uz pleciem, kas grieķu-romiešu cīņā ir retums,” rakstīja Sporta Pasaule.
Atzīstami labi Eiropas meistarsacīkstēs startēja arī Alberts Zvejnieks. Viņš izcīnīja bronzas medaļu smagā svara kategorijā. Jānim Kavalam līdz godalgotām vietām šoreiz aizsniegties neizdevās. Jāpiebilst, ka Latvijas sportistiem Romā bija arī savs līdzjutēju pulciņš. “Patīkams pārsteigums mūsu cīkstoņiem bijis uzmudinājums “latviešu mēlē”. Baletdejotāja Cveiberģe [Natālija Cveiberga], kas patreiz uzturas Romā, noorganizējusi nelielu tautiešu grupiņu, kas katru vakaru nākusi mūsu zēnus skubināt,” informēja laikraksts Dienas Lapa.
Latviešu cīkstoņu panākumi ļoti pieklājīgi izskatījās arī uz visas Eiropas fona. Čempionāta kopvērtējumā Latvija ar četriem punktiem ierindojās 5. vietā. Saskaņā ar tā laika sporta žurnālistu sniegtajām ziņām augstāki sasniegumi bija tikai Zviedrijai (12 punkti), Somijai (8 punkti), Vācijai un Ungārijai (pa 5 punktiem). Aiz Latvijas palika Itālija, Dānija, Igaunija, Čehoslovākija, Rumānija. Ar lepnumu Latvijas prese ziņoja par rezultātu sadalījumu. Pussmagajā svarā aiz Bietaga 2. vietā bija palicis vācietis Zīberts, bet 3. vietā — čehs Mrāčeks.
JAUNS, SKAISTS ZIEDS
Edvīna Bietaga izcīnītais Eiropas čempiona tituls bija negaidīts panākums, kas pārsteidza pašu sportistu un visu sporta sabiedrību Latvijā. Pats Bietags rakstīja, ka tas viņam bija necerēts sasniegums. Sporta sabiedrībai tas bija pārsteigums īpaši tādēļ, ka sportists līdz šim nebija startējis augstāka līmeņa sacensībās. Taču latviešu sporta žurnālisti bija stāvā sajūsmā. “Priecīgu sirdi varam teikt, ka atkal slaveno latviešu vaiņagā pievijies jauns, skaists zieds. Tas ir Edvins Bietags — jaunais Eiropas meistars grieķu-romiešu cīņā,” rakstīja Starts. Sporta prese labprāt atgādināja, ka lielie sporta priekšnieki bija aizmirsuši finansēt čempiona ceļošanas izdevumus, un ironizēja, ka tagad priekšniecība labprāt sildītos Eiropas čempiona slavas saulītē. “Neticīgie, skauģi un mēlneši, kādi bija Bietagam atstājot dzimteni, tagad ir vienojušies vienkopus priecīgos uzvarētāja sagaidītājos,” sprieda Sporta Pasaule.
Edvīna Bietaga panākums bija labs atgādinājums tam, ka Latvija var! No viņa mērķtiecības varēja iedvesmoties daudzi!
To, ka izcīnītais Eiropas čempiona tituls nav nejaušība, Edvīns Bietags (1908–1983) apliecināja vasaras olimpiskajās spēlēs Berlīnē 1936. gadā. Togad Bietags kļuva par olimpisko vicečempionu grieķu-romiešu cīņā pussmagajā svara kategorijā, un Bietaga sudrabs bija augstākais Latvijas sasniegums Berlīnes spēlēs. Edvīns Bietags vairākkārt kļuva par Latvijas čempionu un pārstāvēja mūsu zemi starptautiskās cīņās. Ar sportu Edvīns Bietags nodarbojās arī Otrā pasaules kara laikā un pēc kara. Vēlāk viņš palīdzēja jaunajiem sportistiem kā treneris.
*Redakcijas piezīme. Citātos saglabāta oriģinālā rakstība.
Edvīns Olafs BIETAGS
Cīkstonis, grieķu-romiešu cīņa
Dzimis: 1908. g. 28. februārī Rūjienā
Miris: 1983. g. 29. septembrī Jūrmalā
Lielākie sasniegumi: Eiropas čempions pussmagā svara kategorijā (1934), olimpiskais vicečempions pussmagā svara kategorijā (1936), vairākkārtējs Latvijas čempions smagā svara kategorijā
