Cīņas paklājs kā dzīves ceļš
Dzīve attīstās kā pa spirāli. 33 gadus vecā brīvās cīņas cīkstoņa Armanda Zvirbuļa ceļš sportā to uzskatāmi apliecina. 2012. gada Londonas olimpisko spēļu dalībnieks, 2011. gada pasaules čempionāta piektās vietas ieguvējs un 2007. gada Eiropas U-20 čempionāta uzvarētājs ir attīstības nākamajā lokā un strādā kā treneris. Armanda pazīstamākā sportiste ir četrkārtējā Eiropas čempione Anastasija Grigorjeva, kura viņa vadībā kļuvusi par pasaules un Eiropas čempionātu medaļnieci, par uzvarētāju Eiropas spēlēs 2019. gadā. Pirms nepilniem diviem gadiem Armands uzņēmies arī Latvijas Sporta Cīņas federācijas prezidenta nepavisam ne vieglo nastu.
STATUSS
Toreiz: Skolēns, cīkstonis no 11 gadu vecuma, zemessargs, no 18 gadiem — profesionāls sportists.
Tagad: Treneris Krišjāņa Kundziņa Cīņas sporta skolā, olimpietes Anastasijas Grigorjevas treneris, Latvijas Sporta Cīņas federācijas prezidents, profesionāls cīkstonis Vācijas cīņas bundeslīgā.
AUGUMS UN SVARS
Toreiz: Augums — 177 cm, svars — 88 kg.
Tagad: Augums — 177 cm, svars — aptuveni 95 kg.
MĒRĶI
Toreiz: Sākumā gribēju tikai trenēties, braukt uz sacensībām un treniņu nometnēm — tas lauku puikam likās ļoti aizraujoši. Vēlāk, kad sāku arvien biežāk uzvarēt, domāju par nākamajiem čempionu tituliem, lielākiem mērķiem. Jau devītajā klasē sāku apsvērt, ka laiks posties uz Rīgu pie pazīstamā trenera Visvalža Freidenfelda. Mans treneris Dzintars Abakoks gan iebilda, ka vēl par agru, taču pēc kāda laika jau biju Rīgā un dzīvoju, un trenējos Freidenfelda internātā.
Vidusskolas pēdējās klasēs sāku domāt par tobrīd šķietami nereālu mērķi — startu olimpiskajās spēlēs. Manā svarā — 84 kg — konkurence pasaulē ir milzīga, taču tas mani tikai uzkurināja. Ja tik daudz laika ir pavadīts uz cīņas paklāja, lieti sviedri, vai tad Gulbenes puika to nevar? 24 gadu vecumā cīnījos olimpiskajās spēlēs Londonā.
Tagad: Visu cenšos veikt pēc labākās sirdsapziņas. Svarīga ir ģimene un mans trenera darbs, jo ir milzu atbildība par manu audzēkni Anastasiju Grigorjevu, par bērniem, kuri trenējas pie manis, par pienākumiem Cīņas federācijas prezidenta amatā. Vēl joprojām, gan ar stipri mazākiem apgriezieniem, bet trenējos arī pats, jo dažkārt pa nedēļas nogalēm cīnos komerciālos turnīros Vācijas bundeslīgā.
CĪŅAS SPORTA STĀVOKLIS
Toreiz: Nebūšu oriģināls, bet manā jaunībā cīņas sports bija varbūt ne populārāks, bet noteikti izcēlās ar lielāku masveidību. Piemēram, mana svara kategorijā, kā šodien atceros, reiz Latvijas meistarsacīkstēs cīnījās 27 dalībnieki, tagad ir astoņi deviņi. Neteikšu, ka neviens vairs negrib cīnīties, taču jauniešu Latvijā, it sevišķi laukos, ir krietni mazāk nekā manā laikā. Manā pirmajā lauku skoliņā savulaik mācījās aptuveni 150 skolēnu, tagad šī skola un citas apkārtnes nelielās skoliņas ir slēgtas.
Ja dzīvo tikai Rīgā, to tā nejūt. Ielas ir pilnas ar automobiļiem, veikalos rindas, taču lauki mūsdienās palēnām iznīkst…
Tagad: Mūsu cīņas sports joprojām pastāv, taču konkurence ar citiem cīņas sporta veidiem ir milzīga. Visas Austrumu cīņas — džudo, teikvondo, džiudžitss un vēl daudzas citas — piesaista jauniešus gan ar saviem kimono, gan ar savu mistiku, tā ir gandrīz vai modes lieta. Nav tik viegli piedabūt bērnus un jauniešus nākt uz senseno cīņas sportu, kas draud gan ar lauztām ausīm, gan pieregulētiem deguniem. Galvenokārt balstāmies uz tradīcijām, uz labām sporta bāzēm. Piemēram, cīņas sporta telpas Daugavpils olimpiskajā centrā, kur ir četri cīņas paklāji, ir Eiropas līmenī. Lieliskas telpas ir arī Liepājas olimpiskajā centrā, Freidenfelda sporta klubā Rīgā, daudzās citās vietās Latvijā. Tieši apstākļi ir labāki nekā manā jaunībā. Domāju, ka nākotne mums ir.
PROBLĒMAS UN TO RISINĀŠANA
Toreiz: Raksturu veidoju cīnoties. Toreiz tās neuztvēru kā problēmas. Kā šodien atceros, reiz piefiksēju, ka cīņas 42. sekundē jutos galīgi izpumpējies, pilnīgi bez spēka, bet viena cīņa ilgst divreiz pa divām minūtēm. Tagad pasmaidu, bet toreiz vienmēr metos uz paklāja un jau pirmajās minūtēs cīnījos no pilna spēka. Pagāja laiks, līdz sapratu, ka brīvā cīņa ir arī taktiska, ne tikai fiziska. Tas ir tas pats, kad tu trīs kilometrus sāc skriet kā 100 metru sprintu. Ilgi gāju līdz tam, līdz atradu savu cīņas tempu, vienmērīgi sadalot spēkus visos periodos. Tomēr no pārmēru lielas enerģijas šķiešanas tā īsti līdz galam vaļā netiku, vairākkārt mani vai nonesa no paklāja. Tāds raksturs.
Tagad: Problēmas ir citas, cenšos tās vairāk risināt ar apdomu. Kad pirms nepilniem diviem gadiem (2019. gada 26. martā) kļuvu par Cīņas federācijas prezidentu, saimniecībā problēmu bija vairāk, nekā var iedomāties, maksātnespēju ieskaitot. Sākumā domāju, ka atrisināšanai pietiks ar kādiem trīs mēnešiem, taču pagāja tieši gads, kad varēja teikt — daudzmaz viss sakārtots, ejam tālāk.
Par prezidentu nekļuvu tikai tāpēc, lai sakārtotu federācijas darbu vai apmierinātu savu godkāri. Lielā mērā to darīju arī savas audzēknes Anastasijas Grigorjevas labad, kurai federācijas neizdarību dēļ draudēja pat nepieteikšana lielajiem pasaules un Eiropas čempionātiem. Tas būtu ļoti netaisnīgi, jo Anastasija ir pelnījusi ne tikai aizstāvēt Eiropas čempiones titulus vai pasaules čempionātu godalgas, bet iegūt arī kādu olimpisko medaļu.
GALVENĀS ĪPAŠĪBAS SPORTĀ
Toreiz: Katrs jaunietis cenšas pievērsties tam, kas viņam izdodas un viņu interesē. Uz cīņu nāk tie, kuri grib saviem spēkiem kaut ko sasniegt, pārspēt citus. Tas nav komandu sporta veids, kur dažreiz var izbraukt cauri uz citu rēķina. Man cīņa ļoti patika un joprojām patīk enerģijas dēļ, arī iespēja sevi parādīt — ka es varu. Jā, reizēm tas ir sāpīgi, cieš cīkstoņu vizītkarte — ausis — man tās arī ir paburzītas, bet lieliskie dagestāņu vai osetīnu cīkstoņi saka — īstam vīrietim jālepojas ar lauztām ausīm, jo tikai tas ir īsts vecis. Dažkārt cieš arī deguns, kas man nav īsti lauzts, bet krietni sasists gan.
Tagad: Domāju, ka mūsdienās cīņas sportā vairāk nonāk tie, kuri apzināti izvēlas šo nepavisam ne vieglo sporta veidu. Manā laikā nebija, kur citur iet sportot, bet tagad jaunietim izvēle ir milzīga, datorus un interneta pasauli ieskaitot.
Tagad saprotu — liela nozīme sportā ir tam, kā tu domā līdzi tam, ko dari, nevis tikai bez iedziļināšanās izmanto to, ko treneris liek. Tagad, strādājot ar Anastasiju Grigorjevu, daudz mācos arī pats. Reizēm pat pieķeru sevi pie domas — ja savulaik būtu darījis tā, kā to šodien dara Anastasija, man būtu veicies daudz labāk. Šo to paņemu no savas audzēknes arsenāla arī savām cīņām Vācijā. Par augstas klases cīkstoni kļūst tikai domājošs sportists, jo tikai ar spēku, enerģiju un cīņassparu vien virsotnes sasniegt nevar.
LIELĀKĀ VEIKSME
Toreiz: 2011. gada pasaules čempionāts, kad izcīnīju piekto vietu un tiesības startēt olimpiskajās spēlēs! Tas nebija viegli, jo manā svarā bija 47 cīkstoņi. Pirmajā cīņā pieveicu angli, Oksfordas doktora grāda kandidātu. Tādi ir arī mūsu sporta veidā.
Otrajā cīņā uzvarēju ķīnieti, trešajā, kur izšķīrās ceļazīmes liktenis, cīnījos ar apbrīnojamu vīru no Puertoriko — Haimu Espinalu, kuram piemita fenomenāla lokanība, pārsteidzošas akrobāta spējas. Cīnījāmies līdzīgi, tikai pēdējās divdesmit sekundēs man, neticamu spēku vadītam, kad aizmirsu par visu citu pasaulē, izdevās gūt izšķirošo pārsvaru. Cīņai biju atdevis visu un pat vairāk, tāpēc mani no paklāja gluži vai nonesa. Biju tā nomocījies, ka kuņģa sula pat nāca laukā…
Cīņā par bronzu, kas notika jau pēc dažām minūtēm, man vairs nebija ne fizisko, ne garīgo spēku, un zaudēju ukrainim. Vēlāk aculiecinieki smējās, ka mani ne tikai nonesa no paklāja, bet uz nākamo cīņu pat atnesa, tik izsmelts es biju. Bet biju laimīgs, ka mans cīņas sporta galvenais mērķis bija sasniegts!
Tagad: Vairs tā nešķiroju, kad kaut kur paveicas. Zinu, ka esmu tur ieguldījis savu darbu, savas zināšanas. Veiksme jau var būt tikai loterijā…
LIELĀKĀ NEVEIKSME
Toreiz: Veiksme bija, kad tiku uz olimpiskajām spēlēm, kur izcīnīju desmito vietu, bet Londonā man gadījās arī lielākā neveiksme. Cīņā par vietu pusfinālā un iespējām cīnīties par bronzas medaļu tikos ar baltkrievu Soslanu Gacijevu (pēc tautības osetīnu). Divcīņa bija līdzīga, visu liku uz tempa cīņu aizsardzībā, lai gatavotos pārdomātiem uzbrukumiem, kuros man vajadzēja gūt izšķirošos punktus, taču pirms galvenajiem mirkļiem kļūdījās hronometrs, kuram vajadzēja rādīt divas minūtes, taču tas apstājās uz 2:01. Lai uz rādītāja nomestu to sekundi un pabeigtu periodu, vajadzēja saukt speciālistus. Es strauji atdzisu, pretinieks atguva spēkus, un cīņa par medaļu izpalika. Pirms šīs sarunas pirmo reizi noskatījos video tā laika notikumus (visu šo laiku neskatījos, jo negribēju sevi vēlreiz sāpināt) un redzēju, ka piespiedu pauze ilga 2 minūtes un 51 sekundi…
Tā visu izjauca.
Tagad: Lielas neveiksmes nav. Sīkās ir izskaidrojamas.
LIELĀKIE KURIOZI
Toreiz: Kad jau biju sasniedzis pietiekami augstu līmeni, sāku braukāt uz treniņu nometnēm Dagestānā pie draugiem, kuri ir vieni no labākajiem cīkstoņiem pasaulē. Tad reiz gadījās, ka, pavadot uz lidostu kādu desmit dagestāņu pulciņā un izmantojot austrumnieku paražas, mani bez rindas pieveda pie reģistrācijas lodziņa. Palūdza, lai latvieti palaižot ātrāk, vēl kafija kopīgi jāpadzerot. Meitene paņēma pasi un jautāja — kur ir tas latvietis? Tā kā neesmu blonds un zilacains, manai tautībai nenoticēja un pat aizveda uz drošībnieku telpām, kur man ilgi nācās stāstīt, ka esmu latvietis Armands Zvirbulis. Nācās pat runāt latviski, līdz beidzot palaida.
Tagad: Kuriozu jau dažkārt netrūkst, taču tie nav pieminēšanas vērti.
ĢIMENES STĀVOKLIS
Toreiz: Jauns un neprecējies.
Tagad: Ar Lauru apprecējos 2016. gadā, mums ir trīs gadus vecs dēls Armīns. Sieva zināja, uz ko gāja, kaut gan reizēm ģimenes dzīvē nav tik vienkārši, kā abiem gribētos. Kad Laura ap pieciem beidz darbu, man sākas treniņi. Brīvdienās, kad gribētos būt kopā, man bieži vien ir sacensības. Tāpat ik pa brīdim ir treniņu nometnes Daugavpilī, Liepājā un citur. Reizēm nedēļas nogalēs braucu uz komercsacensībām Vācijā. Bet no mājas vēl neesmu izlikts…
VAĻASPRIEKS
Toreiz: Tikai cīņa. Patika arī moči un automobiļi, taču tiem laika praktiski nebija.
Tagad: Tāpat cīņa, kas nav tikai darbs — cīņas paklājs ir kļuvis par manu dzīves ceļu. Pēdējos gados esmu aizrāvies ar medībām. Zinu, ka dabas draugi brēks par nežēlību, taču tas ir arī lielisks atslodzes brīdis un medījums nav galvenais. Turklāt tu sacenties ar zvēru, kas mežā ir daudz gudrāks par tevi, labāk pazīst apkārtni, ir ātrāks un spēcīgāks. Bieži vien tā nav līdzvērtīga cīņa un tu atgriezies tukšā. Kaut gan tā nevar teikt, stundas dabā dod spēku ikdienai.
