Āzijas tīģera ceļa sākums Kalngales pludmalē
Nav prātīgi vienu un to pašu taktiku atkārtot vairākas reizes.
Ja vienā uzbrukumā esi cietis neveiksmi, tad ir maz izredžu, ka nākamajā reizē gūsi panākumus.
Ja tev divreiz nepaveicas, ir jāmaina uzbrukuma metodika vai arī jāpacieš zināma sakāve.
Ja pretiniekam prātā kalni, tad uzbrūc viņam kā jūra, bet, ja viņam prātā jūra, tad uzbrūc viņam kā kalni.
Mijamoto Musaši Piecu apļu grāmata
1979. gadā jauniešu populārajā žurnālā Liesma pazīstamais žurnālists Kārlis Baumanis savā rakstā Karatē ar piemēriem iz dzīves, kino, literatūras un preses jeb Āzijas tīģera pieradināšana Baltijas klimatiskajos apstākļos vēstīja: “Jā, karatē vienmēr ir bijis un paliek vispirms kaujas māksla. Ja tā aprobežotos ar formulu «sit un sper», tad to prastu visi. Taču tam, kas nolēmis apgūt karatē, jāņem vērā, ka šim nolūkam būs vajadzīgs viss mūžs. Arī mūsu skolas nosaukums «Sen’ē» tulkojumā no korejiešu valodas (skolas dibinātājs A. Šturmins mācījies no korejiešu cīņas speciālista) nozīmē «viss mūžs». Karatē cīņa tās apgūšanas sākuma periodā, kas ir ļoti ilgs un sarežģīts, ir darbs. Kad tas padarīts nevainojami, karatē kļūst par mākslu! Tikai nedaudziem lemts izjust un saprast karatē kā zinātni. Šīs cīņas iespējas ir neizsmeļamas, taču tad arī pūliņiem, to apgūstot, jābūt nebeidzamiem.
(..) Karatē ir sarežģīta aizsardzības un uzbrukuma paņēmienu sistēma, kas jāizstrādā gadiem ilgi, līdz pilnīgam automātismam, visdažādākajos variantos. Šo paņēmienu veiksmīgas izpildes obligāts priekšnoteikums ir lieliskas koordinācijas spējas, līdzsvara sajūta, ātruma, lokanības, spēka īpašības, zibenīga reakcija. Stāsti par fiziski vārgiem jauneklīšiem, kas, «zinādami paņēmienus», apsituši dūšīgus tēvaiņus kā mušas, ir mīts, izdoma. Pilnīgi nereāli ir apgūt šo cīņas veidu pēc grāmatām — tās var dot tikai vispārēju ieskatu par karatē ārējās izpausmes formām.
Karatē nenozīmē tikai ķermeņa treniņu vien. Tas ir arī rakstura un gribas audzināšanas process. Ētiskie principi, kurus apgūst nodarbībās, ir spēkā arī ārpus treniņu zāles sienām, ikdienas dzīvē. Savaldība, paškontrole, savas prames pielietošana vienīgi nepieciešamības gadījumā — obligāts priekšnoteikums karatē skolas audzēkņiem.
(..) Arī skaistums nav pašmērķis. Karatē cīnītājs demonstrē pretiniekam ķermeņa plastiku ne jau tādēļ, lai tas apkaunētos par savu uzmācību un meklētu prieku nevis rupja spēka, bet gan dailes un grāciju pasaulē. Viņa kustības ir skaistas tāpēc, ka tās ir dabiskas. Praktiski visi austrumu cīņas veidu paņēmieni noskatīti dzīvnieku pasaulē. Civilizācijas labumi, modes ērmības apģērbā un apavos, dažādi aizspriedumi un kaitīgi paradumi likuši cilvēkam aizmirst vai pārvērtuši līdz nepazīšanai daudzas dabiskas kustības un pozas. Karatē cīņas pamatu apgūšana ir zināma atgriešanās pie dabas. Svinīgie rituāli jūras krastā, kad meditācijas pozā sastingušie stāvi jūt ieplūstam sevī Zemes elpu, balto kimono un kaiju spārnu zīmētie raksti uz ūdeņu, priežu un kāpu fona — tas rada neaizmirstamas un vārdos grūti izsakāmas izjūtas.
(..) Pēc ceremoniālajiem sveicieniem, kurus izdara tradicionālajā «dzen» pozā, sveicieniem skolotājam, savai skolai un telpai, kurā notiek karatē mākslas apgūšana, sākas treniņš. Dzirdamas tikai skolotāja komandas. Un tad, kad liekas, ka nemaz vairs nevar izturēt, kad acu priekšā metas tumšs, karatisti sakož zobus un saka, pavēl, kliedz paši sev: «Os!» Ciet!”
Viens no nozīmīgākajiem notikumiem Latvijas karatē vēsturē risinājās 1979. gada 9. septembrī — tātad pirms 40 gadiem, kad Kalngales jūrmalā notika Latvijā pirmā oficiālā uzņemšana karatē grupās. Tāpēc šis datums tiek uzskatīts par Latvijas Senē karatē skolas dzimšanas dienu un Latvijas Karatē federācija to pieņem arī par Latvijas karatē dzimšanas dienu. Par savām sajūtām šajā pirmajā atlasē stāsta Latvijas karatē veterāni Leonīds Vasiļjevs, Vjačeslavs Semenkovs, Aleksandrs Ribaks un Laimonis Brauns.
Latvijas Karatē federācijas prezidents astotais dans Leonīds Vasiļjevs atceras: “Aizraušanās ar karatē man sākās, pateicoties brālim Vladimiram. Viņš dienēja gaisa desanta karaspēkos, slavenajā Pleskavas divīzijā. Tieši tur 1976. gadā, kad aizbraucu apciemot brāli, es pirmo reizi dzirdēju vārdu karatē, ieraudzīju, kā ķieģeli salauž ar roku. Vispār ar sportu nodarbojos jau no sešu gadu vecuma — spēlēju hokeju, futbolu. No cīņu veidiem — neilgi nodarbojos ar sambo. Atgriezies no dienesta, brālis trenējās arī mājās un arī man kaut ko pamācīja. Kad viņš man pateica, ka būs uzņemšana karatē grupās, arī es nolēmu izmēģināt savus spēkus.”
Vjačeslavs Semenkovs — viens no nedaudzajiem Latvijas karatistiem, kas Senē skolā saņēma brūno jostu, bet tagad ir korejiešu cīņas veida taekvondo Latvijas ITF federācijas vadītājs, septītais dans un starptautiskas kvalifikācijas taekvondo ITF instruktors: “Ar karatē sāku nodarboties savā 16. dzimšanas dienā — 1979. gada 9. septembrī. Jau kopš deviņu gadu vecuma nodarbojos ar akrobātiku, biju kļuvis par meistarkandidātu. Kāds paziņa, kas nodarbojās ar karatē, ieteica aiziet uz treniņu — varbūt man iepatiksies. Treniņi notiekot jūrmalā.”
Laimonis Brauns — pirmais dans Okinavas Godžju-rju karatē do: “Kad 1978. gadā kā jūras braucējs pabiju Kanādā, nopirku grāmatu par karatē. Nezinu, kāpēc to izvēlējos, laikam vilināja nezināmais, interesantais. Grāmata bija zaļos vākos, un pirmais, ko man izdevās apgūt no tajā aprakstītā, bija stāja kiba dači (jātnieka stāja). Vairāk neko nespēju saprast un iemācīties. Kad atgriezos no jūras Rīgā, uzzināju — kaut kur pie mums nodarbojas ar karatē. Drīz ieraudzīju pilsētā izlīmētus reklāmas plakātus. Nopirku treniņbikses, kedas un devos uz Kalngali.”
Aleksands Ribaks joprojām turpina nodarbības pie viena no Senē karatē skolas izveidotājiem Tadeuša Kasjanova: “1979. gadā, kad sākās karatē bums, tā bija eksotika. Daudzi cilvēki tiecās uz karatē. Domāju galvenokārt tāpēc, ka patika principi, kas ir karatē pamatā: cieņa pret vecākiem, labestība, kārtība un izpalīdzība. Es sāku nodarboties 26 gadu vecumā. Toreiz mani bija parņēmusi it kā vakuuma sajūta. Man bija iespēja trenēties dažādos cīņu sporta veidos — sambo, džudo —, bet tie mani nesaistīja. 1979. gada 9. septembrī notika pirmā, pati lielākā uzņemšana Latvijas Senē karatē skolā. Tas notika Kalngalē, skaistā gleznainā vietā jūras malā. Toreiz informācijas par to bija diezgan maz. Es iekāpu elektrovilcienā un braucu uz Kalngali. Mani pārsteidza, ka visu ceļu vilciena pasažieru sarunas risinājās tikai par kaut kādu tur atlasi karatē skolā.”
Vjačeslavs Semenkovs: “Iekāpu vilcienā, lai brauktu uz Kalngales jūrmalu. Pat nezināju, kur tas ir, man tikai bija stāstījuši, ka šī pietura seko aiz Vecāķiem. Baidījos pabraukt garām, tāpēc stāvēju pie vagona durvīm. Tautas vilcienā bija tik, ka ābolam nebūtu kur nokrist. Domāju, ka tas saistīts ar labo laiku un svētdienas dienu. Kad atvērās durvis Kalngales stacijā, es biju pirmais, kas izkāpa uz perona. Cik liels bija pārsteigums, kad man sekoja visi parējie pasažieri un elektrovilciens tālāk devās gandrīz tukš! Cilvēki gāja uz pirmo lielo Senē karatē skolas uzņemšanu. Doma parunāt ar skolotāju treniņā izgaisa kā dūmi, ieraugot reālo situāciju.”
Aleksandrs Ribaks: “Kad mēs nonācām liedagā, es ieraudzīju lielu puišu grupu baltos kimono un burtiski tūkstošiem cilvēku, kuri bija atbraukuši uz eksāmenu. Es toreiz domāju, ka tagad mūs pierakstīs un pateiks, kad un kur notiks treniņi. Pēkšņi redzu, ka cilvēki stāv vairākās grupās pa 100 cilvēku katrā. Ar grupu kopā skrēja kādi 3—5 instruktori.”
Leonīds Vasiļjevs: “Mēs bijām aptuveni 100—120 cilvēki katrā skrējienā (pavisam šādu skrējienu bija kādi astoņi vai deviņi). Varat spriest par masveidību! Visi rāvās tikt karatē sekcijās, tikai visus pēc kārtas sekcijās neņēma. Skrējiens notika pa liedagu, kāpām, un pēdējais posms līdz finišam gāja pa mežu. Es kā futbolists skrēju brīnišķīgi, tāpēc arī tiku pirmajā desmitniekā un finišēju no savas grupas kā otrais.”
Vjačeslavs Semenkovs: “Man kā akrobātikas pārstāvim ne visai patika skriet, lai gan futbols un citas sporta spēles gāja pie sirds. Beigu beigās nolēmu pamēģināt pēdējā simtniekā. Iekļuvu to 30 cilvēku skaitā, kurus uzņēma.”
Laimonis Brauns: “Es 43 gadu vecumā ar kaujas svaru 110 kg un nesen operētu celi, un vēl apsaitētu kāju rikšoju pa kāpām tā, ka zaļš gar acīm metās. Pēc skrējiena biju tā piekusis, ka nevarēju paiet. Biju izlicis sevi visu, lai tikai paliktu karatē.”
Aleksandrs Ribaks: “Kalngalē ir ļoti skaista un savdabīga ainava. Tur ir gan priežu mežs, gan daudz smilšu kāpu, gan brīnišķīgs liedags. Nevar teikt, ka tajā treniņā būtu bijis kaut kas neparasts. Vienkārši skrējiens, lēcieni, kūleņi, dažādas atspiešanās, vārdu sakot — VFS. Nesagatavotiem cilvēkiem tā varēja būt diezgan liela slodze. Jāpiebilst, ka šajā uzņemšanā bērnu nebija, jaunākajiem, kas piedalījās, varēja būt kādi sešpadsmit vai septiņpadsmit gadi. Domāju, ka lielākā pārbaudes dalībnieku daļa nāca no dažādiem sporta veidiem, kuros viņi bija no bērnības trenējušies un guvuši vajadzīgo fizisko attīstību un rūdījumu. Kad mēs beidzot izskrējām no meža, ieraudzījām, ka jūrmalā stāv aplis baltos kimono.”
Leonīds Vasiļjevs: “Finiša vietā puiši baltos kimono bija izveidojuši kvadrātu, apmēram 30 x 30 m lielumā, kurā ieskrēja pirmie četrdesmit, tad tas aizvērās un nevienu vairs iekšā neielaida. Šie pirmie četrdesmit tika pielaisti pie nākamās kārtas. Tā notika nākamajā svētdienā Rīgas 20. vidusskolā. Sākumā lielajā sporta zālē uz katru kvadrātmetru bija pa cilvēkam. Bija jāveic dažādi fiziskie vingrinājumi. Tos, kuri nevarēja izdarīt tik ilgi, cik to vajadzēja, atskaitīja, līdz mēs palikām kādi septiņdesmit. Tādas pārbaudāmās grupas šajā vienā vakarā bija vairākas. Tos, kuri eksāmenu bija izturējuši, sadalīja pa grupām pēc dzimšanas gadiem. Ar to arī sākās mans ceļš karatē, kurš turpinās jau 40 gadus.”
Laimonis Brauns: “Jau uz pirmo treniņu vajadzēja ierasties kimono. Varat iedomāties, kas tas toreiz bija par deficītu. Sieva visu nakti šuva kimono no palaga, es no rīta gāju uz treniņu, bet viņa — gulēt.”
Vjačeslavs Semenkovs: “Karatē mani piesaistīja ar savu dažādību, reālo pielietojumu dzīvē atšķirībā no akrobātikas, kurā kustības ir atstrādātas, bet dabā tādas grūti sastapt. Patika arī izjust slodzi visiem muskuļiem. Pēc septiņu mēnešu treniņiem karatē es varēju iesēsties špagatā. Atceros — aizgāju uz akrobātiku, kurā joprojām turpināju trenēties, iesēdos špagatā, un citiem mutes palika vaļā.”
Laimonis Brauns: “1982. gadā devos uz Roju — tolaik slēgtu robežpilsētiņu — kā angļu valodas skolotājs. Skolas direktori interesēja, kāds ir mans hobijs. Pateicu, ka karatē. To izdzirduši, Rojas puikas lūdza, lai es viņus sāku trenēt. Daudziem ar savu piemēru es aizvietoju tēvus, kuri ilgus mēnešus atradās jūrā. Cilvēki no kaimiņu rajoniem brauca desmitiem kilometru, lai tiktu uz treniņiem.”
Visus karatē aizlieguma laikus Laimonis trenēja citus, neskatoties uz vietējo VDK pārstāvju draudiem iesēdināt viņu cietumā par karatē mācīšanu. Arī tagad, tuvojoties 85 gadu jubilejai, viņš savu iespēju robežās turpina nodarboties ar karatē Latvijas Godžju-rju karatē federācijā. Ar savu možumu, zinātkāri un apņēmību Laimonis Brauns Latvijas Godžju-rju federācijas treneriem ir paraugs un piemērs, uz ko tiekties.
KARATĒ LATVIJAS VĒSTURĒ
1978. Rīgas kinostudijas režisors Ivars Seleckis uzņem dokumentālu filmu Sieviete, kuru gaida?. Filmas ievadā tiek demonstrēts karatē.
13.11.1978. Tiek izdota PSRS Ministru Padomes Fiziskās kultūras un sporta komitejas pavēle Par karatē cīņas attīstību Padomju Savienībā.
12.1978. tiek izveidota PSRS karatē federācija.
12.1978. Maskavā notiek 1. Vissavienības atestācijas seminārs, kurā tiek atestēti pirmie karatē treneri Latvijā — Sergejs Travins un Aleksandrs Šestakovs.
04.1979. Tallinā notiek pirmais tiesnešu seminārs, kuru vada Somijas Karatē federācijas prezidents Kari Kula, A. Hamelainens (abi starptautiskas kategorijas tiesneši) un S. Tarkonens.
26.—27.05.1979. Tallinā notiek starptautiskas sacensības — Tallinas Lielā kausa izcīņa —, kurās piedalās arī tāgada Eiropas karatē čempionāta bronzas medaļu ieguvēja — Somijas izlase.
09.09.1979. Notiek pirmā oficiālā uzņemšana karatē grupās Latvijas Senē skolā Kalngales jūrmalā.
25.02.1982. Latvijas PSR Kriminālkodeksā paradās 220.1 pants. Nelikumīga karatē mācīšana.
31.03.1990. Pirmo reizi pēc aizlieguma Latvijā sarīko karatē sacensības. Dinamo sporta namā tajās piedalās 178 sportisti no Rīgas, Rojas, Rēzeknes, Kuldīgas, Jelgavas, Daugavpils un Valmieras.
26.—31.03.1991. Eiropas Karatē savienības oficiālais pārstāvis un Pasaules Karatē savienības viens no vadošajiem tiesnešiem Pjets Vergunsts vada Vissavienības karatē tiesnešu semināru, kurā tiek atestēti pēc karatē aizlieguma pirmie Latvijas tiesneši Vasilijs Čerņigovs, Jurijs Ozerskijs un Arnis Šauriņš.
01.—06.04.1991. Latvijas karatē izlase piedalās pēdējā 4. PSRS čempionātā Rostovā pie Donas.
26.—29.08.1993. Latvijā pirmo reizi notiek Eiropas karatē čempionāts — 6. Eiropas Godžju-rju karatē federācijas čempionāts Rīgā, Sporta pilī. Latvijas sportisti izcīna 3 zelta, 3 sudraba un 7 bronzas medaļas.
17.11.1993. Tiek nodibināta Latvijas Karatē federācija (LKF).
1994. Pirmo reizi LKF izlase piedalās pasaules čempionātā Malaizijā, kurš notiek pēc Vispasaules Karatē federācijas (VKF) sacensību noteikumiem.
1995. Pirmo reizi LKF izlase piedalās Eiropas karatē čempionātā Helsinkos. Sacensības notiek pēc VKF noteikumiem.
03.—06.08.2000. Latvijā pirmo reizi notiek Eiropas karatē seminārs, un pirmo reizi no Japānas ieradies karatē meistars J. Hičija ar visaugstāko meistarības pakāpi — 10. danu. Semināra noslēgumā deviņi tā dalībnieki tiek atestēti nākamajām meistarības pakāpēm, starp tiem arī trīs Latvijas pārstāvji — Pauls Jurjāns un Arnis Šauriņš uz 3. danu un Sergejs Smirnovs uz 1. danu.
10.—11.11.2001. Latvijā pirmo reizi notiek pasaules karatē čempionāts. 3. Pasaules Šotokan karatē čempionātā Latvijas sportisti izcīna 22 zelta, 26 sudraba, 24 bronzas medaļas.
2007. Kalvis Kalniņš kļūst par pasaules vicečempionu karatē kadetiem.
2008. Kalvis Kalniņš izcīna 3. vietu Eiropas čempionātā.
2009. Kalvis Kalniņš kļūst par pasaules čempionu U-21 grupā, kā arī uzvar Eiropas čempionātā un izcīna 2. vietu pasaules čempionātā junioriem.
2010. Kalvis Kalniņš izcīna 3. vietu pasaules čempionātā.
2013. Sportakord pasaules kaujas spēlēs Sanktpēterburgā Kalvis Kalniņš izcīna 2. vietu.
2015. Ruslans Sadikovs Eiropas čempionātā izcīna 3. vietu un iegūst tiesības LOK izlases sastāvā startēt 1. Eiropas spēlēs Baku.
2019. 2. Eiropas spēlēs karatē sacensībās Kalvis Kalniņš izcīna zelta medaļu Latvijai.
2020. Tokijas olimpiskajās spēlēs pirmo reizi medaļas izcīnīs karatē sacensībās.
Arnis ŠAURIŅŠ, Latvijas Karatē federācijas ģenerālsekretārs, Latvijas Godžju-rju Karatē federācijas prezidents, 5. dans Okinavas Godžju-rju karatē
