Vadims domā par olimpiādi
Vadims Vasiļevskis, olimpiskais vicečempions, triju olimpisko spēļu dalībnieks, valsts rekordists, atgriezies stadionā. Šoreiz viņu sastopu Ventspils olimpiskajā centrā, kur viņš trenē līdzšinējos Valentīnas Eidukas audzēkņus Aneti Kociņu, Patriku Gailumu un Matīsu Velpu. Pirmie divi ir Latvijas Olimpiskās vienības sastāvā.
Interesants pavērsiens pēc vairāku gadu tālbraucēja šofera gaitām un citiem darbiem, kas pavadīti pie auto stūres. Vadims atklāj, ka trenera darbs nav gluži negaidīts — ir iegūta attiecīgā izglītība, milzu pieredze augstas klases sportā, turklāt vienas treneres vadībā. Kopš 2014. gada, kad Vadims oficiāli lika punktu sportista gaitām, no darba sev pazīstamajā vieglatlētikas specialitātē atturējies tikai materiālu apsvērumu dēļ, jo autovadītājs saņem vairākas reizes lielāku atalgojumu nekā treneris iesācējs. Nekādus zelta kalnus arī tagad neviens nesola, tomēr Vadims šobrīd nolicis savas vieglās dienas malā, kā viņš vērtē pieredzi šofera profesijā, un iekodies sūrajā trenera darbā, kur vairs neatbildi tikai pats par sevi — viņa rokās tagad ir vairāku citu augstas klases sportistu liktenis.
Pavērsiens noticis kādā treniņnometnē Liepājā pēc sarunas ar paša trenerīti. Valentīna Eiduka godprātīgi norādījusi uz cienījamo dzimšanas gadu (1937) un ierosinājusi, lai Vadims vispirms pārņem viņas vadošo sportistu trenēšanu. Pēc tam varēs domāt par tālāko.
Vadims atzīst, ka galvu nav bijis jālauza, jo sirds joprojām ir sportā. Reizēm 38 gadus vecais Latvijas rekordists sevi pieķer pie domas — ja kādam būtu brīnumnūjiņa, tad vēl pats padomātu par Latvijas rekordšķēpa (tas vēl ir treniņgrupas rīcībā, saglabājies ar uzrakstu Vasilevskis) raidīšanu tur, tālumā, jo spēks nekur nav zudis, taču dzīves īstenība par līdzdalību olimpiādē ļauj sapņot vien trenera amatā. Cerības pamatotas, jo Anete vajadzīgos olimpiskās līdzdalības metrus (64) vienreiz sasniegusi — 64,47, tiesa, pirms olimpiskās kvalifikācijas cikla sākuma. Patrikam pietrūkst tikai trīs metru (ir 81,91, vajag — 85 m), bet Matīsam vēl jāieskrienas, jo visjaunākajam no trim audzēkņiem iztrūkums vēl ir gandrīz desmit metru.
Vadims stāsta, ka nekādu īpašu pārsteigumu trenera darbā nav, jo viņš ar saviem trenējamajiem tomēr ir Valentīnas Eidukas skolas audzēkņi. Viss notiek līdzīgi. Protams, daudz ko Vadims redz ar svaigāku aci. Anetei vajadzīga labāka fiziskā sagatavotība (tā varētu izvairīties no traumām, kas Aneti nomocīja pērn), arī lielāka degsme darīt visu nepieciešamo tālu metru sasniegšanai. Pie tā viņai daudz jāstrādā.
Varenais Patriks (augums 201 cm, svars 110 kg) joprojām līdz galam nevalda par savu slaido augumu — viens no šķēpmešanas pamatakmeņiem ir pēc ieskrējiena krustsoļiem pamatīgi nolikt atbalsta kāju (štoperis), pagaidām viss pārslīd pāri, līdz ar to svars un augums netiek izmantoti pilnībā, kas atņem metrus piecus un vairāk. Pamatīgi jāstrādā pie fiziskās sagatavotības. Matīsam (šobrīd 21 gads) vēl viss iet pa augšupejošu līkni un svarīgākais šobrīd ir cīniņš vienaudžu (U-23) grupā, taču pats Vadims par olimpisko vicečempionu kļuva vien 22 gadu vecumā. Mērķis, pēc kā tiekties.
Spēks ir viena lieta, taču visiem, savulaik arī pašam, kad krita Latvijas rekordi, vienmēr jāstrādā pie tehnikas. Ja visi mestu tehniski pareizi, tad attāluma metri būtu krietni vien citādāki.
Par tālākajām trenera gaitām Vadims vēl īsti nav skaidrībā. Viņš pats ar ģimeni jau vairākus gadus dzīvo Liepājā, kur droši vien nebūtu grūti savākt jauno šķēpmetēju grupu, taču to nevar savienot ar Valentīnas Eidukas audzēkņu trenēšanu, jo viņi uzturas Rīgā. Tāpat, kad jādodas uz treniņnometnēm, tad iespējamie Liepājas jaunie paliktu bez pieskatīšanas, jo palīgu Vadimam neviens nevarētu apmaksāt.
Ja gribētu pārvākties uz Rīgu, tad sievai jāmeklē cits darbs, jādomā, kur dzīvot, ģimenē aug arī dēlēns.
Ir, ko palauzīt galvu, taču pagaidām trenerītis Vadims — audzēkņi bieži nevar izšķirties, kā viņu dēvēt, — Vadims vai trenerītis — strādā ar olimpisko sapņu nesēju trijotni un meklē atbalsta punktus jeb — ko tur slēpt — arī fiansiālus atbalstītājus, lai Latvijas šķēpmetēju veiksmes ceļš turpinātos.
VALENTĪNA EIDUKA — VADIMS BIJA DULLĀKS, TĀPĒC ARĪ META TĀLĀK, TAGAD VISI IR PĀRĀK SOLĪDI
Valentīna jau pirms daudziem gadiem vairākās intervijās žurnālam Sports minēja, ka vienīgais, kas varētu turpināt viņas treneres ceļu, varētu būt Vadims.
Kad treniņnometnē Liepājā viņas grupai pievienojās Vadims (tikai pamētāt, svariņus pacilāt), viņa bijusi izbrīnīta par sava bijušā audzēkņa lielisko fizisko formu. Eh, būtu jaunāka, uztrenētu Vadimu vēl vienai olimpiādei! Bet tagad kopīgi atrada zelta vidusceļu, atdeva labākos audzēkņus un vienojās, ka pamazām atdos Vadimam savas skolas grožus sporta skolas Arkādija paspārnē — rudenī jau pavisam oficiāli.
Trenere atzīst, ka reizēm treniņos viņai rodas sajūta, ka ar Vadima muti padomus dod viņa pati — tomēr 20 gadi uz viena ceļa ir atstājuši savu iespaidu. Uzdevumi visiem skaidri. Vispirms saprast, ka rezultāti netop tikai sacensībās. Tā ir tikai sekmju lapa par darbu semestrī. Vispirms tas ir smags ikdienas darbs. Anetei vajag nostiprināt rokas, kājas, muguru. Raženajam Patrikam paskriet krosiņus, nostiprināt kreiso — atbalsta kāju, lai pārliecinātos, ka veiksmes brīdī arī 90 metri nav nekas pārdabisks, sakārtot galvu, ar visiem iespējamajiem veidiem attīstīt koordināciju. Jaunajam Matīsam, kam labus pamatus ielicis Guntars Markss, Valentīnas domu un treniņu metožu biedrs no Smiltenes, jāstrādā pie fiziskās bāzes, pie tehnikas, jākļūst arī sportiski nekaunīgākam. Padomus trenere nedomā liegt — cik atļaus veselība, tik viņa ieradīsies pārbaudīt sava mantinieka darbu.
Vadims, treneresprāt, ar gadiem palicis krietni nosvērtāks un prātīgāks. Eiduka uzsver — viņam ir visas iespējas kļūt par lielisku treneri, kuru arī pienācīgi atalgos. Mazliet jāieskrienas, un šķēpi lidos!
