Gara spēks
Ko braukā apkārt — sēdi taču mājās un skaties televizoru! Baiba Rorbaha, kura bērnībā cieta no cerebrālās triekas, tādus vārdus dzirdējusi ne reizi vien. Bijis pat sāpīgāk. Reiz autobusa Rīga—Saldus šoferis pat atļāvies lietot vārdu krople. Baiba smej, ka tagad viss slīd gar ausīm, bērnībā gan tas sirsniņā smagi iegūlies.
Tas pats autobusa šoferis pat iedomāties nevar, ka gaišā meitene šogad izcīnījusi devīto vietu pasaules čempionātā vālītes mešanā, startējot savā — visai smagajā — medicīniskajā grupā. Salīdzinot ar mūsu zināmo paralimpiskā sporta varoņu Aigara Apiņa un Diānas Dadzītes medicīniskajām grupām, Baibas grupā piedalās sportisti ar daudz nopietnākiem kustību traucējumiem.
Ar Baibu tiekos Rīgā, dienas centrā Rūpju bērns, kur viņa divas reizes nedēļā darbojas kā brīvprātīgā, kārtojot dokumentāciju. Baiba ir beigusi koledžu, iegūstot grāmatvedes palīdzes izglītību.
Baiba dzīvo pie vecākiem Saldū. Trīs dienas nedēļā viņa pavada Rīgā, pati kājām nokļūstot līdz vajadzīgajiem transporta līdzekļiem. Rīgā notiek treniņi pie šķēpmešanas treneres Ināras Aperānes, kurai nav sveša paralimpiskā sporta būtība — viņa trenē arī paralimpieti Dmitriju Silovu, kurš bijis gan pasaules, gan Eiropas čempions šķēpmešanā.
SAPNI GAIDOT
Baiba stāsta, ka bērnībā, mācoties vairākās speciālajās skolās, ar sportu nav nodarbojusies. Daudziem un arī pašai licies, ka par sportošanu nav ko domāt, ja nevari lāgā pat paiet un bez piepūles neko vairāk par bumbiņu rokā noturēt. Mācoties koledžā, Baiba iepazinusies ar paralimpisko čempionu lodes grūšanā un diska mešanā Aigaru Apini, kurš pārvietojas tikai ratiņos. Neviļus prātā ienākusi doma, ka arī pašai vajadzētu atrast sev kādu piemērotu sporta veidu, jo atšķirībā no izveicības enerģijas Baibai ir atliku likām.
Ja tic kam augstākam, viss ir vienkārši. Reiz, lēnām dodoties no tramvaja uz netālo Rūpju bērnu, Baibai aiz muguras atskanējis sauciens: “Ei, meitenīt!” Pieradusi katram saucienam neatsaukties, viņa devusies tālāk, jo domājusi, ka tas nav veltīts viņai. Tad pēc vēl viena sauciena viņu uzrunājusi smaidoša sieviete, kas tieši pateikusi: “Tev vajag sportot!” Tā bijusi trenere Ināra Aperāne, kas devusies uz netālo Sporta manēžu. Tas noticis pirms gada — decembrī. Pēc mēneša Baiba Sporta manēžā jau aizvadījusi pirmo treniņu vālītes mešanā. Trenere atceras, ka ilgi domājusi, ko meitenei varētu likt darīt, jo klasiskie paralimpiešu rīki — disks, lode un šķēps — viņai nederēja, roku kustības Baibai ir ierobežotas. Lai gan arī ar vālīti viegli negāja — tā bieži šļuka ārā no rokas —, februārī tika sagaidīts pirmais mērīšanas vērts metiens — ap astoņiem metriem. Pagāja vēl četri mēneši, un Baiba kopā ar Latvijas paralimpisko izlasi devās uz starptautiskajām atlases sacensībām Tunisijā, kur izpildīja pasaules čempionāta kvalifikācijas normu — 13,70 metrus. Sapnis sāka īstenoties.
SPĒKS KONCENTRĒTIES
Pasaules čempionāts Dubaijā Baibai un viņas līdzjutējiem izvērtās gana dramatisks. Pēc ne visai sekmīgiem izmēģinājuma metieniem (paralimpiskajā sportā tādi ir, jo jāpieregulē krēsls, jānovērtē sektors) pirmie trīs ieskaites metieni bija vēl neveiksmīgāki — divi ārā no ieskaites laukuma, vienā — vālīte vispār izkrita no rokas. Tikai tad, maksimāli koncentrējoties, izdevās metiens, kas bija personīgā rekorda tālumā — 14,12 metri —, un devītā vieta. Tribīnēs skandētais Latvija, Latvija! vēl tagad skan ausīs.
Stāstot par piedzīvoto, Baiba ir gana paškritiska, jo pārspēta tikai viena pretiniece. Taču Baiba arī skaidri saprot, ka pēc desmit mēnešu treniņiem aizbraukt uz pasaules čempionātu un godam cīnīties, tas vien ir necerēts sasniegums. Par tālāko viņai šaubu nav — jātrenējas. Agrāko pāris treniņu nedēļā vietā Baiba tagad trenējas katru dienu. Trīs reizes nedēļā Rīgā pie treneres Aperānes, pārējās reizes — Saldū, kur neatsverama palīdze ir Baibas vecmāmiņa, kas treniņos palīdz atnest inventāru, atnes padzerties. Turklāt treniņi ir gana nopietni, savas divas stundas ik dienu.
Runājot par vispārējo veselības stāvokli, Baiba ir reāla un uz īpašiem uzlabojumiem necer. Ko varēja, to mediķi izdarīja, savulaik par līdzcilvēku saziedoto naudu viņai veica operāciju Minhenē, tagad atlicis nostiprināt visu, ko vien var. Progress, lai arī lēns, ir acīm redzams. Sākumā vālīte bija jāliek rokā, piepalīdzot kreisajai rokai, bet tagad satvēriens kļuvis daudz drošāks. Pieaug spēks, pamazām tiek uztaustīta labākā pozīcija metiena brīdī. Tas gan trenerei, gan pašai paralimpiskajai sportistei prasa lielu izdomu, jo, vērojot sportistes, sektorā var redzēt, ka tiek izmantota visdažādākā tehnika — dažas met, sēžot ratiņos ar muguru pret sektoru. Baiba un citas sāncenses rīku raida, sēžot ar seju pret laukumu. Kā jebkurā mešanas disciplīnā — jātrenē spēks, lokanība, jāpilnveido tehnika. Par nākotnes metriem Baiba neko noteiktu nerunā. Ja visu darīsi ar degsmi un pēc labākās sirdsapziņas, tiesnešiem rulete būs jāizritina arvien vairāk. Par nākamajām paralimpiskajām spēlēm 2020. gadā Tokijā Baiba nesapņo — tās nav viņas spēles. Nākamās nozīmīgās sacensības viņai varētu būt Eiropas meistarsacīkstes, kas 2020. gada vasarā notiks Polijā. Baiba cer, ka tas būtu pakāpiens vietu sadalījuma izteiksmē — goda pjedestāls ir pārāk vilinošs… Tas nebūs tikai fizisko spēku un tehnikas pilnveidošanas un briedināšanas rezultāts, bet vispirms ticības stiprināšana savam gara spēkam..
NEPADOTIES!
Baiba tik pēkšņi rasto aizrautību uzskata par brīnumu, tāpēc līdzīga likteņa skarto jauniešu dvēselēs ar savu dzīves ceļu grib rādīt piemēru — nekad nepadoties, nekad nesamierināties, ticēt savām reizēm tik neiedomājamām iespējām. Tajā pašā laikā viņa uzsver, ka to visu būtu neiespējami sasniegt bez līdzcilvēku sapratnes un atbalsta. Baibas dzīvē nozīmīgu plecu atbalstam devuši daudzi, kas viņai ticējuši, — Māris Grāvis, ielu vingrošanas aizsācējs Latvijā un Latvijas lepnums, kurš ievedis Baibu Rūpju bērna apritē, Dace Vaivade, Inga un Raimonds Elbakjani, kuri Baibai palīdzējuši atklāt Rīgas Getto Games pasauli un kur viņa strādājusi arī praksi.
Sportiskajā pasaulē Baibai nekas nebūtu bijis iespējams bez treneres Aperānes, bez milzīgās uzticēšanās un Latvijas Paralimpiskās komitejas un tās prezidentes Daigas Dadzītes atbalsta, bez draudzīgā Aigara Apiņa uzsitiena pa plecu: “Tu, meitenīt, vari!” Bez ģimenes, kura lepojas ar meitas atrasto dzīves ceļu, bez draugiem, kuru nav daudz, bet tie ir īsti.
Paralimpiskajam sportam ir citas mērauklas, bet tas ir tikpat aizraujošs, saspringts un emocijām bagāts, cik jebkurš sporta veids. Par to Baiba Rorbaha nešaubās ne mirkli.
Baiba RORBAHA
paralimpiskā vieglatlēte
Dzimusi: 1992. gada 11. jūlijā
Izglītība: Jelgavas pirmā pamatskola, Raiskuma sanatorijas internātpamaskola, SIVA Jūmalas profesionālā vidusskola, Sociālās integrācijas valsts aģentūras koledža Jūrmalā, grāmatvedības palīga specialitāte
Sportā: kopš 2019. gada februāra — paralimpiskā vieglatlētika, vālītes mešana
Trenere: Ināra Aperāne
Vaļasprieks: dambrete, internets, sarunas un tikšanās ar draugiem
Mērķis sportā: trenēties tā, lai reiz kāptu uz pjedestāla
Ināra APERĀNE, trenere:
“Baibu ievēroju, ejot uz tramvaju. Redzot viņas neatlaidību, pārvietojoties kājām, sapratu, ka tā ir īpašība, kas noderētu sportā. Tobrīd nedomāju par konkrētu disciplīnu, bet uzrunāju meiteni un teicu: “Tev ir iespējas!” Baiba piekrita. Pēc sarunas Paralimpiskajā komitejā ar Daigu Dadzīti un sporta laboratorijas apmeklējuma, lai noteiktu veselības stāvokli un iespējas trenēties, sākām darboties. Gan sporta manēžā, gan turpat parkā, kur metām vālīti. Sākumā baidījāmies, ka tikai policija mūs nesavāc, bet nekā tamlīdzīga, parka darbinieki mums pat novēlēja veiksmi sacensībās. Čempionāts Dubaijā mums bija emocionāliem pārdzīvojumiem bagāts. Pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem meitene tomēr koncentrējās un sasniedza personīgo rekordu, kaut gan pašu mājās viņa bija metusi pāris metru tālāk. Es viņu saprotu, jo sportā pavadītais laiks Baibai ir pārāk īss, tas uzliek lielu slodzi gan galvai, gan nerviem. Baibai es novēlētu ne tikai trenēties, bet prast koncentrēties, vajadzīgajos brīžos rast pareizos risinājumus. Sports nav tikai sacensības un rezultāts, bet arī sportiska stāja un vēsa galva ikdienā. Par nākotni neko nesolu. Ja viss būs labi, rezultātiem un sacensību nozīmīgumam tikai jāaug!”
