Skijorings dzīvo
Cilvēkus mulsina jautājums, vai skijorings ir latviešu izgudrots sporta veids. "Aculiecinieki zvēr, ka trīsdesmitajos gados uz Bābelītes un Alūksnes ezera esot braukts ar slēpēm aiz Harley Davidson motocikliem. Taču reiz kāda ekipāža ielūzusi avotainajā Bābelītē un vizināšanās noliegta," tā brošūrā Skijorings 1987. gadā rakstīja tās autori Aleksandrs Briedis un Andris Stavro. Pareizi būtu teikt, ka skijoringam šodien, tāpat kā pirms 40 gadiem, ir nacionāls statuss, bet radies tas ir krietni senāk un ne pie mums.
AIZVĒSTURE UN VĒSTURE
Protams, pirmie un senākie pierādījumi ir alu zīmējumi ar ādās tērptu cilvēku, pirmatnējām slēpēm kājās turamies virvē aiz nenosakāma dzīvnieka. Tiem seko liecības par slēpotājiem aiz ziemeļbriežiem. "Jāpiebilst, ka ziemeļu tautas savā polārajā olimpiādē, kurā sacenšas tradicionālajos sporta veidos, vienā no distancēm joprojām brauc aiz ziemeļbrieža," skaidro skijoringa entuziasts un pazinējs Aleksandrs Briedis.
Pirmās ziņas par slēpotāju aiz motocikla fiksētas 1928. gadā. Tas ir dokumentāls kino materiāls, kurā redzams, ka otrās ziemas olimpiskās spēles Sanktmoricā, Šveicē, atklāj skijoringa ekipāža, braucot pa Ženēvas ezeru. "Šajā pilsētiņā ik gadu sabrauc pasaules turīgākie cilvēki, protams, anonīmi. Skatās sacensības uz šī ezera, slēdz derības, bet pēc tam tikpat klusu, cik parādījušies, pazūd," stāsta Aleksandrs. Tiesa, pagājušais gads izvērties krietni skaļāks, jo siltās ziemas dēļ ezers ilgi nav aizsalis, bet, līdzko parādījies pirmais ledus, šveicieši uzdzinuši tehniku, lai ledu sagatavotu sacensībām. Tā rezultātā plānā ledus garoza nav izturējusi slodzi un sniega šķūris ielūzis. To izdevies glābt tikai ar armijas helikopteriem.
Savukārt skijoringa aizsākumi Latvijā datējami ar trīsdesmitajiem gadiem, kad šī jaunā sporta veida vilnis gājis teju pār visu ziemeļu pasauli. Sevišķi pazīstams skijorings bijis Krievijā un Baltkrievijā, kur kā palīglīdzeklis izmantots politiskos aģitbraucienos. 1947. gadā šāds aģitbrauciens noticis arī padomju Latvijas teritorijā.
Bet, atgriežoties pirmskara gados, Aleksandram Briedim prātā nāk šāds notikums: "1938. gadā Latvijas Slēpošanas un Latvijas Motosporta savienības bija vienojušās sarīkot skijoringa sacensības Rīgā hipodromā. Pēc sekmīgiem treniņiem uznācis atkusnis. Lai glābtu sacensības, organizatori ar Rīgas policijas palīdzību mobilizējuši visus ormaņus, kuru uzdevums bija vākt sniegu no pilsētas ielām un vest to uz hipodromu. Diemžēl tas nav līdzējis."
"Es uzskatīju, ka skijorings Latvijā ir sācies 1951. gadā, kad laikraksts Padomju Venta vēstīja, ka uz aizsalušās Ventas ledus Ventspils auto moto kluba priekšnieks Fogelis, leģendārā motokrosa komentētāja Ērika Fogeļa tēvs, sarīkoja sacensības. Šī tradīcija turpinājusies līdz piecdesmito gadu beigām, bet tad nezināmu iemeslu dēļ izdzisusi," aizrautīgi stāsta Briedis. Tomēr pazīstamais sporta entuziasts un Aleksandra Brieža draugs Alfrēds Leja kādā vēstulē kolēģim rakstījis, ka 1948. gadā Aizputē esot notikušas skijoringa sacensības, par kurām vēstījusi arī vietējā prese.
11 BIERIŅU PUIKAS
"1958. gadā mēs, vienpadsmit puikas, par vasarā sapelnīto naudu nopirkām motociklus un dibinājām motoklubu Bieriņi. Klubs ieviesa jaunas vēsmas tolaik iesīkstējušajā motosportā. Braucām ar motorolleriem, rīkojām sacensības motovelosipēdiem. Vārdu sakot, uztaisījām revolūciju," ar lepnumu atceras Briedis. "Iesākumā mūs pat kritizēja par padomju motosporta izkropļošanu."
Rīgas skijorings pagājušā gada 15. decembrī atzīmēja apaļu piecdesmit gadu jubileju, jo 1963. gadā Uzvaras parkā Bieriņu motoklubs kāra skijoringa šūpuli. "Piedalījās Rīgas Politehniskā institūta moto sekcija, kuru tolaik vadīja Valdis Kleinbergs, kurš kopā ar nākamo sievu Rūtu Meinardi bija atveduši studentus no moto sekcijas nodaļas, bet kara katedrā sarunājuši tankistu aizsargcepures. Piedalījās arī vēlākajos gados par sporta meistaru kļuvušais Andris Kļaviņš ar slēpotāju Viesturu Kraukstu, kurš kļuva par Fizkultūras institūta slēpošanas katedras vadītāju," elpu ievelk Aleksandrs un turpina. "Kļaviņš brauca ar motociklu Jawa, kura pašbūvētais sniega ķērājs kā konstrukcija izpelnījās preses uzmanību."
Starp Uzvaras parka sacensību viesiem atradies arī leģendārais un universālais motosportists piecpadsmitkārtējais PSRS čempions Kārlis Ošiņš. "Noskatījies sacensības, Kārlis teica: "Ies tā lieta!" Un mēs to uztvērām kā svētību turpmākajām sacensībām," atceras Aleksandrs Briedis.
Nākamās sacensības notika uz Māras dīķa pēc vāciešu parauga, un tika atklāts, ka braukšana pa ledu ir daudz patīkamāka nekā muļļāšanās parkā, kur zem sniega mēdz pazibēt šķembas un akmeņi.
Turpmāko 10 gadu laikā līdz 1972. gadam skijorings izauga līdz nacionālajam sporta veidam. "Tolaik kaut ko dēvēt par nacionālu nebija ieteicams. Tā teikt — ideoloģiski nepareizi. Tāpēc Latvijas sporta komiteja skijoringam piešķīra republikānisku statusu. Skijoringa attīstība bija tik plaša, ka katrs sevi cienošs kolhozs uzskatīja par goda lietu turēt savu skijoringa komandu, vēl jo vairāk tāpēc, lai traktoristi ziemā nenodzertos."
RŪCOŠIE ASTOŅDESMITIE
Astoņdesmito gadu sākumā Aleksandram Briedim un domubiedriem, pateicoties Murmanskā dzīvojošajam Genādijam Tarasovam, skijoringu kā disciplīnu izdevās iebīdīt polārajā olimpiādē, līdzās nacionālajām disciplīnām — tomahauka mešanai, skijoringam ar ziemeļbriežiem utt. "Mājup mēs vedām 95 procentus medaļu. Diemžēl šī tradīcija pajuka, sabrūkot savienībai," piebilst Briedis.
Astoņdesmitie bija skijoringa zelta gadi. Sacensības notika regulāri — katru sestdienu, svētdienu. Uz dažiem jautājumiem aicinājām atbildēt tālaika kluba Lāčplēsis galveno treneri un leģendāru braucēju Ivaru Blūmfeldu. "Astoņdesmito gadu sākumā Matkulē Latvijas čempionātā uz starta līnijas IŽ konkurencē stāvēja 120 ekipāžas. Kad ātrākie braucēji izveidoja ķīli, malējiem neatlika brīvas vietas, kur sprukt, tāpēc, pamanot pirmos kritušos slēpotājus, lēcu pāri valnim un, apbraucot jezgu, griezu atpakaļ trasē, kura bija gara un klāta ar sniegu līdz viduklim" gluži kā kara ainu piedzīvojis, notikušo atstāsta Ivars Blūmfelds.
Ivaru dēvē par vienu no sava laika agresīvākajiem braucējiem. Ivars smej: "Mierīgi var braukt pēc alus uz veikalu, bet trasē es gāzi nenometu. Priekšējam ritenim ir jāpaceļas 10—12 centimetrus virs sniega, tas nodrošina vislielāko paātrinājumu." Blūmfelds atzīst, ka, līdz iemācījies pareizi braukt, viņa dēļ slimnīcā nonākuši četri slēpotāji. Tomēr, pateicoties savam braukšanas stilam, Ivara Blūmfelda un viņa līdzbraucēja Arvīda Rudzīša kontā ir neskaitāmas godalgas un viņu vārdi ierakstīti Latvijas skijoringa vēsturē uz mūžīgiem laikiem.
Runājot par segumu, Aleksandrs Briedis saka. "Tolaik skijoringam bija divi neoficiāli novirzieni." Vieni atzina, ka īstais un klasiskais skijorings notiek uz ledus, kur rezultāts ir atkarīgs tikai no ekipāžas meistarības, kādu, piemēram, demonstrēja Ivars Eiduks un Guntars Gulbis.
Savukārt otru flangu raksturo tā laika preses izdevumu virsraksti Ziemas motokross ar izdzīvojušo striķī vai arī Motokross ar nelaimīgo uz slēpēm. Šajā distancē nebija svara tehniskajām prasmēm, visu izšķīra slēpotāja spēja izdzīvot.
"Spēlēšanās ar gāzes rokturi un domāšana tikai par sevi iznīcina ekipāžu. To uz Brocēnu ezera uzskatāmi parādīja starptautiskais sporta meistars Gunārs Draugs," spilgti atceras Briedis. "Ezeru ieskāva cilvēku mūris, tie lika lielas cerības uz Drauga ekipāžu. Pēc starta Gunārs deva pamatīgu gāzi un pirmajā līkumā pazaudēja slēpotāju, otrajā līkumā atkārtojās tas pats, bet pēc trešā abi klusi notinās," komentē Briedis.
ATSLĀBUMS
1989. gadā attīstījās pirmie starptautiskie sakari. Maskavas kontrole vairs nebija tik stingra, un republikas sāka rīkoties patstāvīgāk. Mākslinieki pat izgatavoja tiltu Rīga—Monreāla. Vienu tilta daļu uzstādīja uz AB dambja, bet otru ar kuģi aizveda līdz Kanādai un, pēc grādiem noorientējot uz Rīgu, novietoja Monreālā.
"Uz Rīgu atbrauca Kanādas sportistu delegācija, mums bija sagatavots plāns, kā iepazīstināt kanādiešus ar skijoringu, bet ziema bija tāda pati kā šāgada sākumā. Skijoringa vietā mēs kanādiešus aizvedām uz Mežaparku paskriet krosu. Zeme bija sausa un tīra, tai nepieskārās neviena pati sniegpārsliņa," atceras uzņēmīgais entuziasts Briedis.
Kad kolhozi, citējot sekretāres Teikas sacīto izrādē Ar Dievu pie zemes, izjuka, kā pīļu mēsli pajuka arī skijorings. Turklāt 1990. gadā iestājās absolūts vakuums, jo visi ļaudis koncentrējās barikādēm.
Ivars Blūmfelds atminas, ka sacensībās pēc 1991. gada uz starta stājās aptuveni piecas ekipāžas, līdz šis skaitlis ar gadiem atkal pieauga. "Sabrūkot savienībai, biju spiests visu tehniku atdot braucējiem," stāsta Blūmfelds, kurš vēl tolaik bijis kluba Lāčplēsis galvenais treneris. Skijorings kļuva par individuālo sportu finansējuma ziņā, un vairumam braukšanai nauda neatradās.
Šodien, klausoties Aleksandra Brieža teiktajā, atkal ieskanas pozitīva dzirksts. Skijorings dzīvo! Neskatoties uz dažām organizatoru nesaskaņām, formējas klubi un ik gadu piepulcējas jauni braucēji.
KAD STŪRĒ RASMANIS
Ne vien politiskajos gaiteņos valda savstarpējas nesaskaņas. Tādas piedzīvojis arī skijorings. Šķiet, pirmo reizi pēdējo piecu gadu laikā sacensības notiks bez savstarpējām organizatoru domstarpībām. Šķiet, ka Latvijas Alternatīvās motosporta asociācijas (LAMA) un Latvijas Motosporta federācijas (LaMSF) pretstāvēšana būs beigusies. Šogad LaMSF par skijoringu atbildību uzņēmies pieckārtējais pasaules čempions blakusvāģiem Artis Rasmanis, kura rīkoto Red Bull skijoringu Cēsīs pagājušās sezonas dalībnieki un apmeklētāji atceras ar prieku. "Federācijas lielākais trumpis ir Red Bull skijorings, kurš šogad notiks otro reizi. Atceroties pagājušo gadu, jāsaka, ka tautas klases konkurencē uz starta stājās gandrīz 50 ekipāžas," stāsta motosporta entuziasts Daigars Štendenbergs.
Tāpat motosporta federācijas jaunievedums šogad būs retro tautas klase, kas, iespējams, pulcēs lielu braucēju skaitu, tostarp daļu no veterāniem. Pavisam droši ir zināms, ka vienu posmu šajā disciplīnā grasās pieveikt leģendārā Ivara Blūmfelda un Oskara Valpētera ekipāža.
Šobrīd skijoringa popularitāte atgriezusies teju astoņdesmito gadu līmenī. Lai arī, izņemot atsevišķus posmus, šis sporta veids nepulcē milzīgas ļaužu masas, ar katru gadu skijoringistu rindām pievienojas arvien jauni entuziasti un atsāk braukt tie, kas bija pārtraukuši.
Aleksandra Brieža organizētais Rīgas skijorings pagājušajā sezonā izturēja 80 posmus, līdzās šīm Rīgas meistarsacīkstēm notika LAMA un LaMSF organizētās sacensības.
Šosezon visiem braucējiem, rīkotājiem un citiem entuziastiem atliek novēlēt saticību un ziemas iestāšanos, jo sacensību kalendāri sastādīti. Pirmie starti bija paredzēti janvāra otrajā nedēļā. Šī iecere nepiepildījās, tomēr laika vēl ir pietiekami. Pērnziem pēdējās sacensības notika aprīlī.
Ralfs Dravinieks
