Orientēšanās sacensības telpās

Ir daudz vasaras sporta veidu, ar kuriem ziemā sportisti nodarbojas telpās. Šāda iespēja pastāv arī orientēšanās sporta draugiem. Ne pirmo gadu jauni un veci naski metas kontrolpunktu medībās sporta zālēs, hallēs vai vecās fabrikās. Iespējams, Latvijā pat notikušas pasaulē lielākās sacensības telpu orientēšanās sportā.

Par šo orientēšanās paveidu plašāk žurnālam Sports pastāstīja telpu orientēšanās pamatlicējs Latvijā Mārtiņš Līsmanis.

Ar klasisko orientēšanās sportu Mārtiņš nodarbojas kopš bērnības. Viņš bijis Latvijas izlasē gan kā sportists, gan kā treneris. Eiropas orientēšanās čempionātā strādājis par mediju koordinatoru, vadījis orientēšanās pulciņu Rīgas Skolēnu pilī, piedalījies grāmatas izdošanā par orientēšanās sportu Latvijā. „Pēdējā laikā organizēju sacensības un palīdzu visiem,” uz savām sporta aktualitātēm norāda Mārtiņš. Ikdienā viņš ir pats sev priekšnieks, jo pievērsies zaļajai domāšanai un plāno Čiekurkalnā no pārstrādātām PET pudelēm ražot sporta kreklus. „No 16 plastmasas pudelēm viens hokeja krekls — izklausās labi, vai ne?” entuziasma pilns ir šis apņēmīgais džeks.

ORIENTĒŠANĀS REIZRĒĶINS BEZ KOMPASA

Telpu orientēšanās ir pazīstama Skandināvijā, kur ik pa laikam somi un zviedri sarīko kādas sacensības, taču regulāri — reizi divos mēnešos — mači notiek tikai Igaunijā.

Grāmatās aprakstīts, kā skolēniem praktiski iemācīt orientēšanās pamatus — orientēties klasē, izvietojot uz galdiem un soliem kontrolpunktus. Princips ir līdzīgs, kā mācoties matemātiku, kurā vispirms ir jāapgūst reizrēķins. Vienādojumu risināšana nāks pēc tam. Telpu orientēšanās sportā kompass nav vajadzīgs.

Latvijā pirmās telpu orientēšanās sacensības notika 2010. gadā Ķīpsalas hallē, un tā trīs gadus pēc kārtas Mārtiņš šī sporta veida piekritējus pulcēja Rīgas sirdī.

„Studēju Rīgas Tehniskajā universitātē (RTU) Ķīpsalā un kādu dienu gāju laukā no ēdnīcas Ķīpsalas lielajā hallē un iedomājos, ka šajā hallē varētu sarīkot orientēšanās sacensības visiem — sacensības, kurās neviens nepazūd un nav bail piedalīties. Aizgāju pie RTU studentu parlamenta, dabūjām halli un atbalstu, un kopā ar vēl vienu orientieristu noorganizējām pirmās sacensības,” atceras Mārtiņš.

Mārtiņa rīkotajās sacensībās Ķīpsalā piedalījās 350 dalībnieki. Viņš ir pārliecināts, ka šīs bija pasaulē lielākās telpu orientēšanās sacensības, kādas jebkad notikušas. Lauvas tiesa dalībnieku šādos mačos ir klasiskās orientēšanās sportistu, kuriem tā ir sportiskās formas atsvaidzināšana un patīkama izklaide starpsezonu periodā. Taču netrūkst arī tādu, kas karti un kompasu nav turējuši rokās. Un pēdējais agregāts telpās nemaz nav nepieciešams.

Organizējot pirmās telpu orientēšanās sacensības, Mārtiņa mērķis bijis pavisam vienkāršs: „Parādīt jebkuram cilvēkam, kā notiek orientēšanās — ka tas, ko mēs, orientieristi, darām mežā, nav nekas sarežģīts.”

Telpu orientēšanās sacensībās nav nepieciešama iesācējam grūtā apvidus kartes un kompasa savietošana. Dalībniekam tiek izsniegts trases vai ēkas plāns, kurā iezīmēti kontrolpunkti. Sacensības notiek ar norobežojošo lenti veidotā labirintā vai ēkās ar daudzām telpām.

Nereti tiek izmantoti vienkārši krēsli, pie kuriem atsienot lenti, izveido labirintu. Tajā izvieto kontrolpunktus. „Tāpat kā atrakciju parkos ir spoguļistabas un visādas labirintu ejas,” skaidro Mārtiņš. „Tiesneši fiksē laiku, kādā, atrodot kontrolpunktus, tiek iziets labirints. Īsāko ceļu meklējot, zem labirinta lentēm līst nedrīkst.”

KILOMETRS UN EVAKUĀCIJAS PLĀNS

Telpu orientēšanos mačos distances veido līdz 1 km garumam, telpā izvietojot 10—30 kontrolpunktus, kas jāatrod, pārvietojoties pa lentēm izveidotu labirintu vai ēkas stāviem un istabām. „Uzvarētāji parasti distanci veic 5—7 minūtēs, citiem tā var prasīt arī 20 minūtes,” turpina Mārtiņš. „Telpu orientēšanās sportā daudz laika tiek pavadīts, stāvot un pētot labirinta maršrutu: nav tik vienkārši ieraudzīt labirinta pareizo ceļu.”

Zīmējot karti, Mārtiņš bieži izmanto telpu evakuācijas plānus un paša izdomātus apzīmējumus. „Nav starptautisku standartu, pēc kuriem būtu jāzīmē kartes. Piemēram, brūnā krāsā apzīmēju grīdu, dzeltenā — telpas, kurās var pārcelties uz citu stāvu. Melnās svītras apzīmē sienas,” trašu maketus rāda Mārtiņš.

„Mēģinu izdomāt dažādus āķus,” Mārtiņš cenšas trases maršruta veidošanai pieiet radoši, lai distancē nozīmīga būtu gan fiziskā sagatavotība, gan prāta spējas. „Ielieku punktu, uz kuru sportists var aizkļūt pa dažādiem ceļiem — var izskriet cauri labirintam, var arī ar loku tam apskriet apkārt un legāli daudz ātrāk sasniegt mērķi.”

Viss, kas nepieciešams, lai piedalītos telpu orientēšanās sacensībās, ir krosenes un sporta tērps. „Katram dalībniekam izsniedzam čipu, jo kontrolpunktu atzīmēšana notiek elektroniski — orientierists ar čipu, kas kā gredzens nostiprināts pirkstā pieskaras skenerim, kas piestiprināts kontrolpunktam. Tas fiksē laiku, un pēc finiša iespējams izdrukāt protokolu, kur redzami visu kontrolpunktu veikšanas rezultāti.” Taču, piemēram, rīkojot sacensības sporta stundās, skolotājs rezultātus var fiksēt ar hronometru.

Mārtiņš ir pārliecināts, ka šis ir lielisks ģimenes sporta veids: „Gan 12 gadus vecs bērns, gan sešdesmitgadīgs opis sacenšas vienā un tajā pašā distancē. Kurā sporta veidā vēl tā ir? Varbūt šautriņmešanā,” piebilst Mārtiņš. Turklāt jebkurš dalībnieks var cīnīties un mēģināt pārspēt arī Latvijas orientēšanās izlases sportistu. „Mežā — tas nav reāli,” uzskata Mārtiņš. Orientējoties telpās, nevar apmaldīties un arī kājas nepaliks slapjas.

TABAKAS FABRIKĀ, SKOLĀS UN BASEINĀ

2013. gadā Mārtiņš Līsmanis sarīkoja telpu orientēšanās sacensības Tabakas fabrikā. Tā ir liela četrstāvu ēka ar daudzām pamestām telpām. „Tur es neizveidoju nevienu labirintu, maršruts vienkārši veda no stāva uz stāvu, no telpas uz telpu. Būtībā ir tikai nepieciešamas brīvas telpas, norobežojošā lente un krēsli.” Mārtiņš iesaka izmantot arī skolās pieejamos konusus, barjeras, vārtus.

Uz prāmja, teātrī, Arēnā Rīga — Mārtiņam ir dažādas idejas, kur varētu rīkot telpu orientēšanās mačus. „Šādas sacensības nav interesanti rīkot vairākas reizes vienā vietā, jo orientieristi ātri apgūst telpu un viņiem vairs nav interesanti. Tāpēc mainīju formātu — trīs gadus rīkojot sacensības Ķīpsalas hallē, apsīka radošā enerģija…”

Igaunijā telpu orientēšanās sacensības organizē arī lielveikalos. Vienpadsmitos vakarā veikali tiek slēgti, atskaitot RIMI, un sapulcējas kādi 200 cilvēki. Sacensības netiek organizētas, kad veikali ir atvērti, drošības apsvērumu dēļ, kā arī lai izvairītos pakļaut riskam komersantu reputāciju. Zīmīgi, ka pēdējos divos gados igauņi triumfēja sacensībās arī Ķīpsalā.

„Globālais mērķis,” kā saka Mārtiņš, ko ar telpu orientēšanos viņš vēlas sasniegt, ir panākt, lai skolās varētu notikt orientēšanās sporta apmācības. „Skolotājiem ir prasība, ka vajag skolēnus apmācīt orientēšanās sportā, taču pedagogi vienmēr atrunājas, ka viņiem nav kartes, kompasu — rīku…” Mārtiņš norāda, ka skolas var pavisam vienkārši noorganizēt telpu orientēšanās dienu — tāpat kā krosu vai basketbola turnīru. „Siguldā rīko orientēšanās dienu tāpat kā citviet ir vieglatlētikas diena. Visi Siguldas Valsts ģimnāzijas skolēni bijuši trasē, visi apguvuši orientēšanos un izpildījuši valsts programmu sportā!”

Interesanti, ka pēdējās divās telpu orientēšanās sacensībās Ķīpsalā piedalījās arī iedzīvotāji ar īpašām vajadzībām.

Saldū Mārtiņš sarīkoja telpu orientēšanās sacensības baseinā. „Saliku kontrolpunktus gan zem, gan virs ūdens. Protams, neviens neuzskata, ka tās būtu nopietnas sporta sacensības, taču izklaidei ziemā — normāli.”

Mārtiņš mēģina sacensības rīkot reizi gadā, bet tad uzradies kāds enerģisks domubiedrs Siguldā, kurš rīko mačus skolā. Bijuši arī mēģinājumi rīkot sacensības Talsos, Valmierā, Cēsīs. „Ik palaikam kāds lokāli sev uzrīko telpu orientēšanās mačus!”

„Visu izšķir domāšanas ātrums,” tā par šo sporta veidu saka pasaules eksčempions orientēšanās sportā Edgars Bertuks. „Ir jāredz varianti — acumirklī jāizdomā, kur jādodas. Nevar iesākt kustību un pēc tam pārdomāt. Citādi rezultāts nebūs pietiekams uzvarai.”