Peldēt pret straumi ir interesantāk

FK Rīga, kas Latvijas florbola vēsturē atstājusi daudzus ierakstus, ir atgriezusies elitē un tuvākajā laikā vēlas iesaistīties cīņā par čempionu titulu. Rīdziniekus cīņā ved tikai 30 gadus vecais treneris Mārtiņš Jarohovičs. Viņš ir pārliecināts, ka dažkārt ir vērts nosaukt melnu par baltu, lai izraisītos viedokļu apmaiņa. Jarohoviča florbola gaumē ir Cēsu šefpavāra Normunda Gruncka recepte ar Somijas virtuves jaunākajām garšvielām.

Florbolā FK Rīga ir unikāla komanda, kas ne jau sportisko neveiksmju dēļ reiz bija spiesta izstāties no čempionāta. Bija nepieciešamas tikai dažas sezonas, lai Rīgas klubs atdzimtu un no otrās līgas atgrieztos atpakaļ elitē. Ne visi bijušie FK Rīga florbolisti uzreiz noticēja kluba vadībai un atgriezās aizstāvēt dzimtās krāsas, tāpēc pirmās sezonas mērķis ir iekļūt labāko astoņu komandu pulkā. Gan septiņu uzvaru sērija, gan piecas neveiksmes pēc kārtas ir devušas ne mazums vielas pārdomām arī FK Rīga galvenajam trenerim Mārtiņam Jarohovičam, kura vadītā Ķekava pagājušajā sezonā palika uzreiz aiz medaļu komplekta ieguvējiem.

„FK Rīga statusu īsti neataino vārdu savienojums virslīgas debitanti, jo ne mazums spēlētāju jau ir startējuši šāda līmeņa turnīrā pirms vairākiem gadiem šī kluba rindās vai pat pagājušajā sezonā citās vienībās. Ķekava no Rīgas atšķiras vienīgi ar izvirzītajiem mērķiem. Ķekavai pagājušajā sezonā mērķis bija cīņa par čempionu titulu, bet rīdzinieki, pēc pārtraukuma atgriežoties virslīgā, vispirms domāja par vietas izcīnīšanu izslēgšanas turnīra astoņu klubu pulkā. Sezonas pirmā daļa izvērtās pietiekami sekmīga, lai gadu mijā mēs praktiski būtu izpildījuši šo uzdevumu. Svētku brīvdienās bija daudz laika pārdomām par turpmākajiem darbiem. Līdz ar to sev esmu izvirzījis nākamo mērķi — iekļūt pusfinālā,” sarunā ar žurnālu Sports uzsver Mārtiņš Jarohovičs.

— Sezonu FK Rīga iesāka ar septiņām uzvarām deviņās spēlēs, bet gadu miju Rīgas komanda sagaidīja septītajā pozīcijā.

— Prognozēs pirms sezonas FK Rīga visbiežāk tika raksturots kā spēks, ar kuru būs jārēķinās visām komandām, taču tik un tā mūsu pretiniekiem izdosies izcīnīt punktus. Pats par nozīmīgākajiem panākumiem uzskatu divas izbraukumā izcīnītās uzvaras — pār Lielvārdi un Ķekavu. Tie bija seši punkti, ar kuriem iepriekš nekādi nevarēju rēķināties. Tajā pašā laikā varu atzīt, ka vissāpīgākie trīs zaudētie punkti ir mačā ar Pārgauju.

Protams, bija patīkami, ka kādu laiku Rīga bija turnīra tabulas pirmajā vietā, taču jau tobrīd šo situāciju uzskatīju par neobjektīvu, jo mūsu reālā vieta ir uzreiz aiz pirmā kvarteta. Tas noteikti nav slikti, ņemot vērā, ka pēdējos gados klubam nācies mērot ceļu no otrās līgas līdz elites grupai. Rīgas vadība izveidojusi komandas attīstības plānu, kas nebija jāīsteno vienā vasarā, bet gan divu triju gadu laikā. Sastāva veidošana turpināsies arī pēc šīs sezonas, kad mūsu rindas varētu papildināt vēl vairāki bijušie FK Rīga spēlētāji. Pamazām nepieciešams izaugt līdz komandai, kura būs reāla čempionu titula pretendente.

FLORBOLS RĪGĀ UN CĒSĪS

— Pagājušajā sezonā Jarohovičs trenēja virslīgas komandu Ķekava, kā arī bija pirmās līgas vienības Ķekava-2 rezultatīvākais spēlētājs, bet šosezon dati par jūsu florbolista karjeras turpinājumu tik vienkārši nav atrodami.

— Bez florbola spēlēšanas neizdodas iztikt arī šajā sezonā — startēju Cēsu novada čempionātā, pārstāvot pilsētas pašvaldības komandu. Laukumā dodos kopā ar pašvaldības un policijas vadītājiem! Tā ir interesanta vienība, jo sastāvā pulcēti florbola entuziasti. Lai uzlabotu spēli, cik iespējams, dalos savā florbola pieredzē.

Pašreiz mans laiks ir sadalīts atbilstoši amatieru sporta specifikai, jo nedēļas laikā pa dienu esmu aizņemts tiešajā darbā, bet brīvajā laikā nepieciešams sabalansēt florbola aktivitātes ar ģimenes interesēm un pienākumiem. Ar virslīgas komandas trenēšanu nodarbojos trīs vai četras reizes nedēļā, no florbola tiesneša darba šosezon esmu atteicies, taču darbojos arī kā Latvijas Florbola savienības valdes loceklis.

— Profesionālā sportā ierasts, ka karjera tiek turpināta arī pēc 30 gadu vecuma…

— Ar sportu aktīvi jānodarbojas maksimāli ilgi, taču nepieciešams izvērtēt attiecīgās nodarbes līmeni konkrētā vecumā. Pārdomu brīdis par prioritātēm man iestājās laikā, kad ar sievu gaidījām savu pirmdzimto. Bija skaidrs, ka pēc deviņiem mēnešiem ļoti lielas izmaiņas dzīves ritmā ieviesīs trešais ģimenes loceklis.

Sekmīgi tika īstenotas studijas LSPA, lai kļūtu par treneri. Secināju, ka ar Latvijas izlasi un Lekringu ir sasniegts gandrīz maksimāli iespējamais, jo tālajā 2001. gadā ar U-19 izlasi pasaules čempionātā izcīnīju 4. vietu, tad bija trīs pasaules čempionāti Latvijas valstsvienībā, kā arī Latvijas čempionāta zelts.

Pēc horoskopa esmu Auns, un man patīk ne tikai mācīt citus, bet arī visu vērtēt no divām pozīcijām — virzoties pa straumi un pret to. Dažreiz atļaujos draugiem apgalvot, ka melns ir balts! Raisās interesantas diskusijas. Nekad nebūšu mierīgs un kluss novērotājs — dažreiz ir labāk pateikt kaut ko citiem nepatīkamu. Tajā pašā laikā ir svarīgi pateikt paldies par labi padarītu darbu. Pasaule kļuvusi multikulturāla, un turēties pie vidējā latvieša īpašībām vairs nav aktuāli.

VADONIS AR JAUNIEM KARAVĪRIEM

— Pat paša bagātākā futbola kluba trenerim nav iespējas veidot savu sapņu sastāvu. Pašmāju sportā trenerim bieži nākas meklēt ceļus, kā sasniegt labākos rezultātus ar pieejamo resursu…

— Ja treneris maina klubu, tad jāņem vērā jaunās komandas spēlētāju meistarības līmenis. Sapratne par konkrētā florbolista iespējām man veidojas gan treniņos, gan spēlēs. Tikai iepazīstot visus spēlētājus, var sekmīgi veidot komandas puzli. Uz sezonas sākumu izdevās paveikt tik daudz, lai komanda sekmīgu startētu virslīgas čempionātā. Lai arī bija ne mazums uzvaru, pie tā nevēlējos apstāties.

Trenera nākamais uzdevums ir pamazām virzīt komandu uz iecerētajiem mērķiem, tuvoties iecerētajam spēles stilam. Ne viss izdevās. Tam par apliecinājumu ir 2013. gada izskaņā piedzīvotie pieci zaudējumi pēc kārtas. Taču šīs neveiksmes netraucēs mērķēt uz pusfinālu.

Šosezon patīkami pārsteidza Alvja Dāles un Toma Bitmaņa augstā rezultativitāte. Iespējams, ka to pat varētu nosaukt par likumsakarīgu. Taču pirms sezonas neizvirzīju nosacījumu, ka Dālem un Bitmanim jāgūst daudz vārtu! Komandas ideālais modelis neparedz, ka vairumu vārtu gūst tikai divi spēlētāji. Līdz ar to veicu nelielas izmaiņas maiņu virknējumos, mēģinot saglabāt pirmās maiņas rezultativitāti, tajā pašā laikā palielinot nākamo divu maiņu devumu komandas rezultāta veidošanā. Šajā procesā cerības saistu ar nu jau bijušā Talsu/Triobet aizsarga Jāņa Klestrova pievienošanos, kā arī ar iepriekš maz spēlējošā Armanda Veikšas atgriešanos ierindā. Šie būs vērtīgi sastāva pastiprinājumi, domājot par play-off un pat par nākamajām sezonām.

— Latvijas florbola vēsture rakstāma divos gadus desmitos, un treneru pulkā vēl nav vispārpieņemtu klasiķu, ar kuru viedokli bez ierunām rēķinātos jebkurš jaunais speciālists.

— Lielāko iespaidu uz manu florbola izpratni atstājis Normunds Grunckis. Viņa vadībā esmu ļoti daudz trenējies, kļuvis par meistarīgāku florbolistu, kā arī kopā ar Lekringu izcīnījis Latvijas čempionu titulu. Protams, regulāri sekoju pasaules labāko izlašu un klubu spēlēm, florbola jaunumiem taktiskajā ziņā.

Ir gūts daudz vērtīgu atziņu, taču vismaz daļu no tām nevaru īstenot darbā ar līdzšinējiem klubiem, jo pietrūkst augstākās klases izpildītāju. Ļoti interesants bija darbs kopā ar Somijas florbola speciālistiem Īro Parviainenu un Kristiānu Bjorkstenu, gatavojot Latvijas U-19 izlasi un startējot pasaules čempionātā 2013. gada maijā. Noteikti bija vairākas lietas, kuras aizguvu no šiem treneriem. Vienmēr gan jāatceras, ka neko nedrīkst vienkārši kopēt, visi jaunumi jāpielāgo attiecīgā kluba vai komandas izpildītājiem. Piemēram, Bjorkstena taktiskais skatījums ir tiktāl attīstījies, ka viņa prasības varētu izpildīt tikai pasaules labākie florbolisti.

— Lai arī visai bieži tiek meklēts kopīgais florbolā un hokejā, taču taktiskā ziņā šī sporta veida pieredze nav noderīga.

— Dažkārt ir vērtīgi paskatīties arī citu komandu sporta veidu spēles, jo nereti var sastapties ar oriģinālām idejām, kuras pēc tam noder florbolā. Ar to pat nedomāju hokeju, jo noteikumi, kas saistīti ar sāncenšu aizsardzības zonas zilās līnijas šķērsošanu, nosaka ļoti atšķirīgus taktiskos risinājumus. Futbolā ir pārāk daudz spēlētāju, kā arī traucē aizmugures fiksēšanas noteikumi. Līdz ar to noderīgākais ir telpu futbols, no kura var smelties taktiskos risinājumus.

Pārējos sporta veidos vairāk skatos uz sportistu psiholoģiju, 20 līdz 25 gadu veci jaunieši var būt fiziski ļoti līdzīgi sagatavoti, taču tieši psiholoģija nosaka ievērojami atšķirīgus panākumus laukumā. Nogurums, stress ļoti atšķirīgi ietekmē spēlētājus. Pat FK Rīga rindās ir daudz dažādu piemēru. Treniņos mēģinu modelēt notikumus spēles trešajā periodā, kad nogurums jau uzkrājies un atstāj lielu ietekmi ne tikai uz fizisko varēšanu, bet arī uz trenera taktisko ieceru īstenošanu.

VADLĪNIJAS NETIEK APSPRIESTAS

— Uzsākot tik agri trenera karjeru, it īpaši bijušajiem spēlētājiem, ir grūti mainīt savas darbības psiholoģiju.

— Būtu nepareizi apgalvot, ka man, sākot darbu ar Ķekavu, uzreiz bija lielāka autoritāte spēlētāju vidū nekā Gunāram Klēģeram, kurš turklāt ir arī vecāks par mani. Tomēr jebkuru darba attiecību sākumā nepieciešams vienoties par darbības principiem, kuri var atšķirties komandas sapulcēs un sarunās divatā. Noteikti nepieciešams respektēt gados vecāku cilvēku, viņa uzkrāto pieredzi.

Nosakot komandas spēles vadlīnijas, vienmēr esmu ieklausījies spēlētājos, kuri laukumā pamana dažādas nianses, iesaka uzlabojumus. Vienmēr esmu cienījis florbolistus, kuri ne tikai māk kaut ko akli kritizēt, bet prot arī pamatot savu viedokli.

Skaidrs, ka ne tikai sportā, bet arī dzīvē bez ambīcijām nevar iztikt. Gadās arī apdedzināties, nesasniedzot izvirzītos mērķus, taču tajā brīdī ir jāiekož mēlē un atkal jādodas tālāk. Ja kāds no malas nosauktu manus izvirzītos mērķus par pārspīlētiem, tad es viņam nepiekristu! Esmu izvērtējis, ka ar diviem no vadošā kvarteta klubiem varam reāli cīnīties par vietu pusfinālā.

Mārtiņš JAROHOVIČS

Dzimis: 1983. gada 5. aprīlī Cēsīs

Augums, svars: 182 cm, 95 kg

Pirmais treneris: Andrejs Zaicevs

Sporta skola: Cēsu pilsētas SS

Spēlētāja karjera: Lekrings (1997.—2010. gads), Ķekava (2010.—2012.)

Trenera karjera: Ķekava-2 (2009.—2011.), Ķekava (2012./2013.), FK Rīga (no 2013.); Latvijas U-19 izlases trenera asistents (2012./2013.)

Spēlētāja sasniegumi: Latvijas čempions Lekringa sastāvā; 4. vieta pasaules U-19 čempionātā Latvijas izlases sastāvā

Trenera sasniegumi: Latvijas vicečempions ar Ķekavu

Citi sporta veidi: bērnībā — BMX; pašreiz — futbols, skriešana, joga

Izglītība: gandrīz pabeigta LU Vadības zinību bakalaura programma, LSPA pirmā līmeņa profesionālās augstākā izglītības programma Izglītības un sporta darba speciālists — florbola treneris, B kategorija

Ģimene: precējies, divi bērni