Ar jaunām izlasēm pret pārējo pasauli
Tenisa sezona sākās jau pērnā gada pēdējā nedēļā, un tūlīt risināsies pirmās valstu izlašu spēles. Sievietēm Federācijas kausa izcīņā, vīriešiem — Deivisa kausa sacensībās. Abas Latvijas izlases spēlēs Eiropas—Āfrikas pirmajā grupā, kurā gana augsts līmenis. Abās mūsu komandās ļoti jauni tenisisti, un noturēties šajā sabiedrībā nebūs viegli.
Federācijas kausa izcīņā dāmām pirmais posms no 4. līdz 9. februārim notiks Budapeštā, kur pulcēsies 17 izlases. 16 pārstāvēs Eiropu un tikai viena (Tunisija) — Āfriku. Vispirms risināsies spēles apakšgrupās, veiksmīgākās turpinās cīņu par divām vietām Pasaules II grupā — reitinga ziņā tās ir komandas no 9. līdz 16. vietai. Divas vājākās valstis izkritīs no Eiropas—Āfrikas pirmās grupas. Mūsu dāmu galvenais uzdevums būs noturēties šajā sabiedrībā. Apakšgrupu izloze vēl nav notikusi, bet jau skaidrs, ka būs trīs grupas pa četrām komandām katrā un viena, kurā spēlēs piecas izlases. Sākumā apļa sistēma, svarīgākais nepalikt pēdējā vietā grupā, jo tad viss jāliek uz pēdējo kārti — play off pret tādām pašām neveiksminiecēm citā grupā.
Vēl nav skaidrs, vai visas slavenības pārstāvēs savu valsti pirmajā spēļu kārtā februārī. Ja tā notiks, tad vislabākās izredzes tikt uz augšu ir Baltkrievijai (Viktorija Azarenka), Beļģijai (Kristena Flipkensa un Janīna Vikmeijere), Rumānijai (Simona Halepa un Sorana Kirsteā) un Lielbritānijai (Lora Robsone).
MELBURNAS FAKTORS
Var droši apgalvot, ka Latvijai būs visjaunākā komanda šajā līgā. Izlases līderei Diānai Marcinkevičai ir 21 gads un janvāra otrajā nedēļā 218. vieta WTA reitingā. Aļonai Ostapenko ir tikai 16 gadi un 708. pozīcija. Bez reitinga pieaugušo vērtējumā ir viņas vienaudze Dārta Elizabete Emuliņa, savukārt Laura Gulbe 18 gadu vecumā tikusi līdz 1245. pozīcijai.
Pēc nolikuma katrā savstarpējā mačā jāaizvada trīs cīņas — divas vienspēles un dubultspēle. Divi panākumi garantē uzvaru visā mačā, bet šādā līmenī katrs Latvijas panākums būs jāvērtē kā maza un patīkama sensācija. No otras puses, mūsējām nav, ko zaudēt, un viņas var mēģināt sagādāt kādu pārsteigumu. Ja tas neizdosies pret favorītēm, tad svarīgi nenokārt galvu un uzvarēt vismaz izšķirošajā cīņā par palikšanu grupā. Pirms diviem gadiem Latvija jau spēlēja šajā līmenī, bet toreiz vēl profesionālajā tenisā visai augstu bija Anastasija Sevastova, daudzreiz izlasei palīdzēja dubultspēļu speciāliste Līga Dekmeijere.
Slodze būs liela un ne tikai mūsējām vien. No 13. līdz 26. janvārim Melburnā risinās gada pirmais Grand Slam turnīrs Australian Open. Pirmo reizi sieviešu kvalifikācijā tādā līmenī spēlēja Marcinkeviča, diemžēl zaudējot pirmajā kārtā, savukārt Ostapenko atkal startēs junioru turnīrā. Līga Dekmeijere piedalīsies dubultspēļu turnīrā, bet izlasē, kā zināms, viņa šoreiz nav iekļauta. Lieki teikt, ka tāda pati slodze un pārlidojums būs arī vairumam pretinieču Federācijas kausa izcīņas turnīrā. Jo tālāk tiksi Melburnā, jo grūtāk būs pēc tam aklimatizēties un spēlēt Eiropā. Komandu sacensībās mēdz būt pārsteigumi, un jo īpaši sieviešu konkurencē. Individuālajam reitingam te mazāka nozīme, bieži savu lomu nospēlē atmosfēra komandā un emocijas. Mūsu jaunajai līderei Diānai Marcinkevičai ir visai ievērojams progress pēdējā laikā, taču pret citu izlašu līderēm viņai tāpat klāsies ļoti grūti. Šad tad pārsteigt varētu jaunā Ostapenko, un varbūt mūsējās var konkurēt ar pretiniecēm arī dubultspēlē.
Mūsu ziedu laiki Federācijas kausa izcīņā bija 90. gadu sākumā. 1993. gadā Latvija pat spēlēja elites grupā un tika labāko sešpadsmitniekā pasaulē. Toreiz gan bija cits formāts, labākās 32 pasaules komandas spēlēja vienuviet, un Frankfurtē pie Mainas Latviju pārstāvēja Larisa Savčenko-Neilande, Agnese Blumberga un Una Buševica. Jau toreiz izlases kapteine bija Daiga Juška, kura šajā amatā ir visvairāk pieredzējusī mūsdienu Latvijas tenisā. Tie bija citi laiki, un mums arī sapņu sastāvs. Larisa Savčenko-Neilande bija pasaules elites spēlētāja, dubultspēlē viena no vislabākajām. Gan Agnese, gan Una bija iepriekš guvušas krietnu rūdījumu dažādās PSRS jaunatnes izlasēs. Nebija toreiz tādas rocības, un mūsējās maz spēlēja starptautiskos turnīros, bet pēc spējām un parādītā snieguma laukumā Agnese bija pirmā simtnieka līmenī, Una varbūt tikai nedaudz zemāk.
AR GULBI VAI BEZ
Deivisa kausa izcīņa vīriešu komandām šogad sāksies vēl agrāk — pirmā spēļu kārta no 31. janvāra līdz 2. februārim. Latvija pēc trim uzvarām pērn atgriezusies pasaules pirmajā līgā — Eiropas—Āfrikas pirmajā grupā. Pretiniekos būs daudzas spēcīgākas izlases, bet mūsu varējums atkarīgs galvenokārt no Ernesta Gulbja līdzdalības turnīrā. Jau pērn pēc pēdējās uzvaras Arēnā Rīga pret Somiju Ernests intervijā LTV 7 pavēstīja, ka nevar būt absolūti drošs par spēlēšanu komandā arī šogad. Tas būs atkarīgs no viņa fiziskās formas, veselības stāvokļa un sasniegtā gada sākumā. Ievads Kataras turnīrā nebija slikts, tikai ceturtdaļfinālā spraigā cīņā zaudēts pasaules reitinga līderim Rafaelam Nadalam. Pats svarīgākais šoziem gan būs sasniegtais (vai neiespētais) pirmajā lielajā jeb Grand Slam turnīrā. Būtībā līdz šim Austrālijā Gulbis neko dižu nav sasniedzis, taču janvāra sākumā viņš ārvalstu žurnālistiem atklāja, ka pirmo reizi ir gatavs spēlēm Melburnā un ar prieku dodas uz Austrāliju. Tagad sportistam ir pavisam cita attieksme pret treniņiem un viņš sācis izbaudīt tenisu, nevis dzīvi ārpus laukuma.
Skaidrs, ka bez Gulbja Latvijai būs ļoti grūti noturēties pirmajā līgā. Vai katrā komandā šajā līmenī ir viens vai divi pasaules pirmā simtnieka spēlētāji. Pirmajā līgā šogad spēlēs Krievija, Horvātija, Izraēla, Austrija un vēl citas visai meistarīgas komandas. Visu cieņu Andim Juškam par palīdzību izlasei daudzu gadu garumā, bet te tomēr pretim stāsies meistarīgāki tenisisti. Mārtiņš Podžus kopā ar savu dvīņubrāli Jāni lielākoties spēlē Future turnīros un šādam tenisam vēl īsti nav gatavi. Tāpat kā Miķelis Lībietis, kurš joprojām studē ASV un daudz laika velta mācībām.
Pirmās kārtas mačs risināsies uz cietā seguma Bratislavā, un slovāku sastāva izvēles iespējas ir daudz plašākas. Slovākijai ir Lukašs Lačko un Martins Kližans, kas reitingā atrodas pirmā simtnieka beigās, kopumā 10 spēlētāju labāko 500 skaitā, mūsējiem tādi pašlaik ir tikai divi — Gulbis un Juška. Ļoti cerīgi gan septembrī Rīgā izskatījās jaunais dubultspēļu tandēms Gulbis—Lībietis, taču tas tikai ar nosacījumu, ja abi ir komandā…
Par Gulbja līdzdalību būs skaidrība tikai pēc viņa iespētā Australian Open. Ja Gulbis spēlēs, varam mēģināt pieveikt slovākus viņu laukumā un tad palikšana pirmajā grupā garantēta. Ernests var vinnēt divas vienspēles, bet kopējai uzvarai gan vajadzīgi trīs panākumi. Reāli vienspēlēs cerēt uz vēl kādu punktu varam tikai ļoti lielas veiksmes gadījumā.
Dubultspēlē Gulbim—Lībietim bija laba saskaņa laukumā un arī daudz ieroču — abiem spēcīgas serves, Gulbja meistarība, Miķeļa prasme pareizi un agresīvi aizvadīt dubultspēli. Viss ļoti cerīgi, bet… kā teiktu galvenais bandīts filmā Tikšanās vietu mainīt nedrīkst, tad — pretiniekam arī ir ieroči… Šajā gadījumā, arī viņiem ir labi spēlētāji — divi tenisisti dubultspēļu reitingā ir simtniekā, vēl vairāki tuvu tam. Teorētiski pēc reitinga Slovākija ir spēcīgāka, bet Deivisa kausa izcīņā tomēr liela nozīme kopējam noskaņojumam komandā, spējai pārstāvēt savu valsti, un tādēļ arī bieži vien starpība meistarībā tik ļoti nav jūtama.
Par kopējo komandas stratēģiju atbildīgs izlases kapteinis Kārlis Lejnieks. Viņš līdz šim spējis radīt labu mikroklimatu komandā un rast sapratni ar katru dalībnieku. Reāli gan Lejnieks sezonas laikā diez ko īpaši nevar sekot līdzi mūsu tenisistu gaitām, jo strādā Vīnē Ernesta Gulbja trenera Gintera Bresnīka akadēmijā un pēdējā laikā vairāk trenē austriešu jauno talantu Dominiku Tjemu. Gulbja spēli lielajos turnīros var redzēt televīzijā vai interneta tiešraidēs, bet pārējos vērot faktiski nav iespējams.
KAS LABĀK — ZVAIGZNE VAI KOMANDA PIRMAJĀ LĪGĀ?
Ar vienu maču viss nebeigsies. Uzvarētāji aprīlī nākamajā kārtā tiksies ar Austriju, zaudētājiem septembrī mačs jau par palikšanu pirmajā līgā. Iespējams, pret Ukrainu vai Rumāniju. Arī šīs valstis reitingā ir augstāk par Latviju, taču ar Gulbi sastāvā noteikti uzvaramas. It kā no pilsoniskā viedokļa ir patīkami, ka visi labākie pārstāv valsts izlasi. Tomēr teniss ir specifisks sporta veids, kurā visu laiku vienam pašam jācīnās par vietu zem saules. Ja viss ir kārtībā, var palīdzēt izlasei, ja neiet tik labi, jākoncentrējas paša karjerai, to pierāda arī tādu augstas klases tenisistu kā Rodžera Federera, Endija Mareja, Markosa Bagdata un vēl citu periodiskā spēlēšana un nespēlēšana savas valsts izlasēs. Kaut kad tas obligāti ir jādara, citādi tiek liegta iespēja piedalīties olimpiskajās spēlēs, taču nolikums nepaģēr piedalīšanos katrā mačā izlases sastāvā.
Līdzjutēji savu uzticību jau pierādījuši, atzīstot Ernestu Gulbi par pagājušā gada populārāko sportistu valstī. Lielā mērā to sekmēja ne tikai individuālie panākumi, bet arī viņa piedalīšanās visās spēlēs Deivisa kausa izcīņā pērn, pat līmeni zemāk nekā šogad. Tieši tas septembrī atvilināja uz Arēnu Rīga tik daudz skatītāju. No otras puses, — ja nu Gulbim šogad ir iespēja veikt izšķirošo izrāvienu un iekļūt pasaules tenisa elitē, tad tādēļ var arī ziedot kādu maču Deivisa kausa izcīņā. Zinoši līdzjutēji to sapratīs, mūžīgie kritiķi tāpat atradīs citas blusas kažokā. Ja runājam pavisam godīgi, tad Ernests ticis uz augšu ar savu vecāku finansiālu atbalstu, valsts artavas tajā nav nekādas. Tenisā par visu jāmaksā pašam, tādēļ brīvajā pasaulē izvēles iespējas tiek vairāk respektētas.
