Ģimene uz zirgiem
Septiņpadsmitgadīgā Latvijas Jātnieku federācijas sportiste Laura Penele ir iekļauta Latvijas Olimpiskās vienības Procter&Gamble atbalstītajā jaunatnes sastāvā. Meitene nāk no jātnieku sporta aprindās labi zināmās Peneļu ģimenes, kuras pārstāvji ik sezonu regulāri gūst godalgotas vietas sacensībās.
Laura ar jāšanu ik dienu nodarbojas savās mājās jeb zemnieku saimniecībā Lielceri Jaunmārupes pusē, kas ir darba un treniņu vieta vecākiem Airisai un Mairim, māsai Sabīnei, zirgiem, kā arī sunim Hubertam.
Ģimenes dzīve ir pakārtota zirgiem un sportam, jo zem viena jumta ar Peneļu saimi mitinās 62 zirgi. Daudzi no tiem pieder dažādām privātpersonām un iegādāti brīvā laika pavadīšanai, bet viņu stallis ir Lielceros. Ģimenes pamata bizness ir zirgu turēšana — kopšana, ēdināšana, trenēšana. Tiesa gan, izdevumus par barību sedz zirga īpašnieks un arī par zirga izkustēšanos atbildīgs ir īpašnieks. Cik te mitinās pašu Peneļu zirgi, viņi īsti neatklāj, vien pasaka — padsmit!
NO TEĻU KŪTS LĪDZ MANĒŽAI
Viss sākās ar Airisu un Mairi, kuri jaunībā trenējās Kleistos un iekļuva PSRS junioru izlasē, kas Mairim tolaik deva iespēju pat piedalīties Eiropas čempionātos. Airisas disciplīna ir iejāde, bet Maira — konkūrs. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas ģimene nopirka bijušo teļu kūti, ko pārveidoja par nelielu zirgu stalli, bet blakus esošajā siena šķūnī trenējās. Vienīgi patālu nācās doties pie zirgiem — no mājas Baltezerā līdz stallim pie Jaunmārupes uz Liepājas šosejas pusi. Pēc dažu gadu pārdomām Peneļi pārdeva māju un par šo naudu uzcēla stalli ar slēgto manēžu, bet virs staļļa tika izbūvētas istabas, kur pašiem dzīvot. Šajā projektā palīdzēja arī abu vecāki. Lielceros ir divi laukumi treniņiem un viens sacensību laukums. Kopējā saimniecības platība — astoņi hektāri.
Patlaban Lielceros trenējas kādi 20 sportisti. Arī Latvijas jātnieku sporta izcilnieks Andis Vārna un jauniņā Patrīcija Kokina, kuri savā vecuma grupā pērn kļuva par konkursa Latvijas labākais jātnieks 2012 laureātiem. Airisa Penele ir vairākkārtēja Latvijas čempione iejādē, bet Mairis vairākkārtējs čempions konkūrā, abiem ir arī starptautiski panākumi, liela treneru pieredze. Starptautiskās Jātnieku federācijas (FEI) 1. līmeņa trenera sertifikāti viņiem ļauj trenēt sportistus. Viņi māca arī tos, kuri grib jāt savam priekam. Airisa iejādi sauc par zirga deju: "To varētu pielīdzināt daiļslidošanai, tikai uz zirga un bez slidām."
STAĻĻA SLAVENĪBAS UN KĀRUMI
Lielcerosmanēžas galā ir kafejnīca, kurā var uzkavēties tie, kuri gaida savu jāšanas reizi, un vienlaikus vērot manēžā notiekošo. Tomēr interesantākā vieta ir stallis.
Sakoptā un plašā stallī pirmais sagaida zirgs Chiara, kas tiek mazgāts un pucēts, pirms dodas uz sacensībām Polijā, kur nu jau ir ieradies kopā ar saimnieku Andi Vārnu. Divas nedēļas abi piedalās Pasaules kausa izcīņas posmos, pēc tam sekos Centrāleiropas zonas fināls. Kamēr Airisa stāsta par zirgu sakopšanu pirms sacensībām, aiz muguras kāda brūna zirga galva neatlaidīgi cenšas pievērst sev uzmanību un aizsniegt saimnieci. Kad Airisa sāk viņu glaudīt, delveris beidz uzmākties. Vieni zirgi bāž laukā galvas un mīļojas, bet citi tā nekad nedarot. Tepat arī Airisas slavenais iejādes zirgs Ravels, kurš pamazām pensionējas. "Manam Ravelam šogad paliks 19 gadi. Tas ir cienījams vecums, kurā jau ir grūti sacensties ar jaunākiem zirgiem, bet Ravels aktīvi startēja līdz 18 gadiem, pērn vēl Latvijas olimpiādē uzvarēja." Airisa spriež, ka Latvijas mēroga sacensībās vēl pāris sezonas kādam būtu grūti Ravelu pārspēt.
Klik! — atskan kārtīgs sitiens ar kāju pa steliņģa durvīm — Ravels prasa, lai viņu uzcienā. Zirga iecienītākie gardumi ir burkāni un sarkanās bietes. Airisa saka, ka jāšanas sportā ir cilvēki, kas neatbalsta dot kārumus, bet viņai gan vienmēr kabatā esot kādi našķi, proti, cukurgraudi.
Kā tiek gādāts siens zirgiem? To ved no Madonas puses, kur Peneļiem ir no vectēva mantota zemnieku saimniecība. Tur 100 ha lielās platībās tiek audzēta zāle un no tās gatavots zirgiem siens. Auzas un kombinētā lopbarība gan tiek pirkta. Visus saimnieciskos darbus kārto Mairis.
Stallī savā steliņģī var pavērot arī Progresu, ar kuru jāj gan Mairis, gan meita Laura. Progress ir liela auguma zirgs, tāpēc var tikai apbrīnot trauslo skolnieci, kas spēj saprasties ar to. Tikko vienu no uzvarām ziemas čempionāta 2. posmā palīdzēja izcīnīt cits zirgs Rafaello. Steliņģos slēpjas arī kāds mazulītis, kura galva nesniedzas pāri durvju malai. Tas ir Šotlandes ponijs Džeimss, kas Laurai tika uzdāvināts piecu gadu vecumā. Laura vēl tagad atbild par ponija nodarbināšanu, jo māca un vizina ar viņu dažāda vecuma bērneļus.
Saimnieks Mairis arī pārrodas mājās, bet tūlīt, runādams pa telefonu, pazūd kaut kur manēžas virzienā.
UZVARĒT VAR TIKAI DIVATĀ
Teicamā sportiskā formā Airisa bijusi, cenšoties kvalificēties Pekinas olimpiskajām spēlēm 2008. gadā, tomēr šo mērķi viņa nesasniedza. Kāpēc? "Mēs esam Centrāleiropas zonā, kurā ietilpst Baltijas valstis, Krievija, Polija, Ungārija, Bulgārija, Čehija un citas. Uz olimpiskajām spēlēm tiek tikai viens sportists, kurš savāc visvairāk punktu un iegūst pirmo vietu," skaidro Airisa, kura palika trešā, bet uz Pekinu aizbrauca Krievijas pārstāve.
Par Airisas, Maira un Lauras panākumiem dažādās sacensībās var stāstīt ilgi, jo to ir daudz un visi nav uzskaitāmi. Ģimene saka, ka apbrīno olimpiskos čempionus, jo vienreiz vinnēt — tas var gadīties, bet noturēt augstu līmeni vairākus gadus — to varot tikai ar neiedomājami lielu darbu. Turklāt sportistam jāuztur formā ne tikai sevi, bet arī zirgu. Airisa skaidro, ka zirgs arī garīgi var nogurt no tādas slodzes un atteikties strādāt. Cilvēks var aiziet pie psihologa un parunāties, bet zirgam vienīgais psihologs ir viņa jātnieks. Laura piebilst: "Tas kopā ar moderno pieccīņu ir vienīgais olimpiskais sporta veids, kurā ir cilvēka un dzīvnieka savienība. Cilvēks viens neko nevar izdarīt — uzvarēt var tikai divatā."
Ja Ravels dosies pensijā, tad ar kuru zirgu sacensībās startēs Airisa? "Jātniekiem ir tā — kad ir zirgs, tad ir arī sportists," skaidro iejādes čempione. "Lai atrastu īsto zirgu un sagatavotu viņu starptautiskajai arēnai, vajadzīgi vismaz pieci gadi. Ar jaunajiem zirgiem ir daudz neskaidrību, jo viens ir tas, kā viņš strādā treniņā, cits — kā spēj strādāt sacensībās, kā viņu pieņem tiesneši, vai zirgs spēj pārciest braucienus uz sacensībām un svešu vietu. Tāda ir šī sporta veida specifika, daudz kas atkarīgs no dzīvnieka, kuru jātnieks izvēlas."
ARĪ ZIRGI NERVOZĒ UN DIŽOJAS
Šis sporta veids liek domāt, ka galvenā persona tajā ir zirgs. Airisa saka, ka tas ir abpusēji, jo, ja būtu tik vienkārši, tad vajadzētu tikai sapirkt labus zirgus un visi būtu čempioni. Ir jāvērtē gan zirga fiziskās spējas, gan jātnieka prasme strādāt ar viņu, pat zināma psiholoģiskā saderība. Nereti labi zirgi ar dabas dotām sportista spējām nonākot pie cilvēka, kurš neprot izveidot zirgu par sportistu.
Vai arī zirgam mēdz būt mainīgs noskaņojums? Gan Laura, gan Airisa skaidro, ka reizēm, gatavojoties treniņam, skaidri var redzēt, ka zirgs nestrādās — viņam nav garastāvokļa, viņš nevēlas. Katram zirgam ir individuāla pieeja, cik daudz ar viņu treniņos vajag jāt, cik strādāt aplokā, turot pavadā. Tomēr tā neesot, ka, zirgaprāt, labāk būtu gulēt un neko nedarīt, jo selekcijas rezultātā ir izveidoti dzīvnieki, kuri grib skriet, nevis gulēt un ēst. Svarīgi, kādi ir ciltsraksti, vai zirga vecāki ir sasnieguši labus rezultātus sportā. "Slinkie zirgi nekad nebūs augstas klases sportisti tāpat kā slinkie cilvēki," salīdzina Airisa.
Vai jātnieki nekad nebaidās, ka zirgs sadusmosies, nometīs? Airisa apgalvo, ka zirgs un jātnieka bailes — tās nav savienojamas lietas, bet pati ir piedzīvojusi nomešanu, reiz arī lauztu kāju.
Izrādās, pirms sacensībām arī zirgi mēdz uztraukties, var gadīties, ka dzīvnieks nevar sakoncentrēties, jo viņa uzmanību novērš kāds fotogrāfs. It īpaši jaunie zirgi netiek galā ar svešo sacensību vidi. Tad jātnieki cenšas biežāk tādu zirgu vest uz dažādām vietām, kur jāstartē. "Gadās, ka nauda ir iztērēta, zirgs nobijies, neparko negrib lēkt pāri šķēršļiem, un viss!" zina teikt Laura. "Braucam mājās bez rezultāta, analizējam situāciju un braucam atkal." Airisa piebilst: "Ir arī tādi zirgi, kam patīk izrādīties sacensībās: "Re, kāds skaistulis es esmu!" viņi jūt aplausus un dižojas."
Airisa stāsta, ka dažkārt tieši zirgs ir bijis mierinātājs un glābējs. "Bija pāris reizes, kad pati ļoti uztraucos, nevarēju savākties un brīdī, kad izsauca uz startu, teicu zirgam: "Vecīt, dari, ko vari, tev man jāpalīdz!" Un šie vārdi rezultējās ar Latvijas himnu mums abiem."
PIECI ZIRGI DIENĀ
Lielceru cilvēki ir tik noslogoti, ka speciāli par savu fizisko sagatavotību nerūpējas, bet skaidro, ka pati jāšana ir fiziski grūta, tas ir process, kurā darbojas kājas, vēders, mugura, rokas. Lecot ar zirgu pāri šķēršļiem, ir jābūt ļoti spēcīgām kājām un labam līdzsvaram, lai noturētos zirga mugurā. Kāds ir abu dāmu ikdienas režīms? Airisa strādā katru dienu ar pieciem zirgiem, tātad viņai ir sešu stundu fiziskā slodze, Laura arī trenējas ar pieciem zirgiem, citreiz mazāk, bet parasti no pieciem pēcpusdienā līdz deviņiem vakarā.
Zirgs tāpat kā hokejs ir dārgs sporta veids. Piedalīšanos jebkurās sacensībās sadārdzina tas, ka ne tikai pašam jābrauc, bet arī zirgs jātransportē un jāapmaksā sacensību vietās zirgam stallis. Bridžas, ķivere, zābaki, žakete, sedli — arī tas pieder pie jāšanas sporta.
Ik pēc sešām nedēļām zirgam jāmaina pakavi. Vajadzīgs vetārsts un pase ar visām vakcinācijām, zobārsts divas reizes gadā.Lielceru zirgiem no Vācijas tiek regulāri uzaicināta arī adatu terapeite.
Jātnieku sportā gadoties arī dopinga lietošana, bet analīzes šai gadījumā tiek veiktas nevis cilvēkam, bet zirgam. Spēcīgākie sportisti, kas cīnās par medaļām, sacensību dienās nozīmē diennakts uzraugus, kas sēž pie zirga boksa. Mairis padomju laikā no PSRS junioru izlases nav aizbraucis uz vienu Eiropas čempionātu, jo viņa zirgu sazāļoja. Pieredze ir.
NEĀRSTĒJAMA SLIMĪBA
Kādu Peneļi vēlētos redzēt jātnieku sporta attīstību Latvijā? Airisa uzskata, ka varētu vairāk būt starptautisku sacensību, jo pašlaik Latvijā notiek tikai viens Pasaules kausa izcīņas zonas posms. Tomēr, lai rīkotu lielas sacensības, ir jāuzbūvē zirgu staļļi, tie var būt arī saliekami. Sacensībām minimālais zirgu skaits ir 100. Jāšanas sporta autoritātes? Airisa min nīderlandiešus un vāciešus, piebilstot, ka mums ir jābūt reālistiem, jo daudzās valstīs jātnieku sports ir attīstīts pilnīgi citā līmenī. Laura klusiņām nosaka, ka mums te ir akmens laikmets, bet, neskatoties uz to, arī Latvijas sportisti spēj sasniegt augstu rezultātu.
Kā draugi uztver Lauras lielo aizraušanos? Meitene atzīstas, ka skolā tikai daži jūt līdzi viņas panākumiem, bet citiem tas vispār neinteresē. Iespējams tāpēc, ka jāšanas sports mūsu valstī nav populārs. "Atkal ir tā, ka kaimiņos Lietuvā un Igaunijā tam vairāk pievērš uzmanību, nerunājot nemaz par Vāciju, kur katrā otrajā sētā ir zirgu stallis," skaidro Airisa. Tomēr meita Laura plāno visu dzīvi pievērsties zirgiem un jātnieku sportam un prāto par uzņēmējdarbības studijām.
Sarunā iesaistās arī vecākā meita Sabīne, kura ir sportista palīdze jeb grūma (groom — angļu val.). Viņai jāgādā par zirga tīrību, lai tas spīd un laistās, lai tas būtu apseglots, iesildīts. Tas ir ļoti atbildīgs darbs, un šo speciālistu Latvijā trūkstot. Neskatoties uz to, ārzemju sportisti mūsu grūmus aizvilina pie sevis. Lielceri tā jau zaudējuši vienu meiteni, kas tagad strādā pie dāņu iejādes sportista. "Šis darbs ir ļoti grūts, tev jābūt pieejamam visu laiku, nemitīgi uz kājām un kustībā," skaidro Sabīne, kas novērojusi, ka ārzemēs jātnieku sportā jātnieks pats neko nedara, viņam tiek pievests pilnīgi sagatavots zirgs pirms starta.
Kas Peneļu ģimeni saista šajā sarežģītajā sporta veidā? Airisa un abas meitas cita caur citu saka: "Zirgi!" Laura papildina: "Tā ir neārstējama slimība labā nozīmē. It kā nekur nevar aizbraukt, bet mēs braucam ar zirgiem. Liekam zirgu treilerī, un uz priekšu!" Esot gan arī tādas ģimenes, kurās vecāki nodarbojas ar zirgiem, bet bērni pat kāju nesper stallī, jo viņiem ir citas intereses, stāsta Airisa. "Savus bērnus nespiedām, viņi to paši izvēlējās. Mums ļoti patīk tas, ko mēs darām — tā arī ir galvenā atbilde."
Laura PENELE
Dzimusi: 1995. gada 26. aprīlī
Mācās: Rīgas Ziemeļvalstu ģimnāzijā
Sasniegumi sportā: divkārtēja Latvijas U-16 čempione, starptautiskās sacensībās 2012. gadā: Igaunijā KAP jumping CSIO3*-NC U-18 konkurencē — 2. un 4. vieta; Lietuvas atklātajā U-18 čempionātā — divas 2. vietas; Tallinn International Horse Show 2012 CSI3*W" U-21 konkurencē — 1. vieta
Airisa PENELE
Dzimusi: 1970. gada 8. martā
Izglītība: Rīgas 2. vidusskola
Sasniegumi sportā: PSRS junioru izlases dalībniece, vairākkārtēja Latvijas čempione iejādē, vienīgā sportiste (iejādē) no Baltijas valstīm, kura kvalificējusies Eiropas 2009. gada čempionātam Vindzorā, Anglijā, un piedalījusies šajās sacensībās, 2011. gadā divas uzvaras Tallinn International Horse Show
Mairis PENELIS
Dzimis: 1969. gada 24. februārī
Izglītība: Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija
Sasniegumi sportā: PSRS junioru izlases dalībnieks, 2012. gada Latvijas čempions šķēršļu pārvarēšanā
