Jauno slotu potenciāls
Paaudžu maiņas straujumu Latvijas vīriešu basketbola komandu treneru vidū raksturo skaitlis 1,7 — tieši tāds ir vidējais LBL nostrādāto sezonu skaits astoņu klubu treneriem, ja šajā aritmētikā neņemam vērā Valmieras "veterānu" Vari Krūmiņu un elitārajā VEF Rīga nodarbināto lietuvieti Ramūnu Butautu. Turklāt trim galvenajiem — Artūram Visockim-Rubenim (Latvijas Universitāte), Mārtiņam Gulbim (Barons kvartāls) un Kasparam Mājeniekam (Liepāja/Triobet)— ir mazāk par 30 gadiem. Cik tīri slauka jaunas slotas?
EKSPORTA PRECE
Serbijas vai Lietuvas lielvalsts statusu Eiropas basketbolā raksturo ne tikai lielajos čempionātos izcīnītās medaļas vai superzvaigžņu sapelnītie miljoni. Trešais ne mazāk būtiskais aspekts ir attiecīgās valsts treneru skolas reputācija un prestižs. Par serbu mafijas ietekmi Rietumeiropā klīst leģendas, kuru sižetu var raksturot apmēram tā: paņēmām darbā vienu, bet attapāmies, kad visi galvenie posteņi klubā jau bija okupēti. Lietuviešu speciālisti līdzīgā kārtā ieņēmuši stratēģiski svarīgas pozīcijas Austrumos.
Latviešu basketbola treneru panākumiem ārzemēs līdz šim bijis tāds kā individuālu veiksmju piesitiens, piemēram, Ainara Zvirgzdiņa izcīnītais Eiropas kauss ar Maskavas sieviešu komandu Dynamo, Gundara Vētras Krievijas čempiontituli ar Jekaterinburgas UGMK vai Igora Miglinieka panākumi Kipras čempionātā. Iespējams, par pavērsiena punktu cunftes vēsturē kādreiz tiks atzīta 2012./2013. gada sezona, kad visnotaļ naudīgajā Ukrainas čempionātā no 14 komandām uzreiz četru priekšgalā bija Latvijas basketbola skolas sūtņi. Turklāt pēc divām turnīra trešdaļām Ainars Bagatskis ar Kijevas Budiveļņik ieņēma godpilno pirmo vietu, bet Agra Galvanovska un Artūra Štālberga vadītais BK Mikolaiv, Kārļa Muižnieka Krivojrihas KrivbasBasket un Gunta Endzela Dņeprodzeržinskas Azot (Endzels ir otrais treneris) tika pieskaitīti tai nelielajai komandu kategorijai, kas Ukrainā atbilst kritērijam "punktu vairāk, nekā budžetā miljonu".
Ambīcijām un līdzekļiem bagātā, bet basketbolisko kvalitāšu ziņā trūcīgā valstī trenera maizei vienlaikus ir gan trekna ukraiņu speķa kārtiņa, gan cieta garoza. Proti, pat daži zaudējumi var strauji sagrozīt visveiksmīgāko karjeru, tāpēc neņemšos minētajam kvartetam prognozēt garantēti saulainu nākotni bez negaisa brīžiem. Tomēr latviešu speciālistu tradicionālās kvalitātes — labā basketbola izpratne, prasme no ierobežotiem līdzekļiem izspiest maksimumu un māka lietišķi sastrādāties kā ar darba devējiem, tā padotajiem — ir novērtētas un, visticamāk, būs pieprasītas arī turpmāk.
PAAUDŽU KONFLIKTS
Bet, kamēr mūsu pirmrindnieki slēdz vaļā durvis uz plašo pasauli, bez treneriem, protams, nav palikuši arī Aldara LBL klubi.
"Labi, ka jaunajiem ir iespējas agri izmēģināt spēkus praksē, slikti, ka paaudžu maiņas process tiek sasteigts un debitantiem daudzas lietas jāapgūst pašiem, bet iepriekšējo paaudžu uzkrātā pieredze paliek neizmantota. Turklāt retais treneris labākos rezultātus sasniedz ar savu pirmo komandu, kas vairāk vai mazāk ir eksperimentu objekts. Īstais darbs sākas, kad uzsisti pirmie puni un tu sāc mācīties no savām kļūdām," tā situāciju iezīmē viens no pieredzējušākajiem treneriem Latvijā, kategoriski uzstādams uz anonimitāti, — gadu desmitos apgūtās cunftes solidaritātes dēļ par kolēģiem publiski nekad neizteikšoties. Tā paša iemesla dēļ nenotiek arī gados un pieredzē daudz jaunāko kolēģu darba profesionāla izvērtēšana. Tik piebilst, ka katrai jaunajai paaudzei piemīt indeve noniecināt priekšteču paveikto, tāpēc pieredzējušo treneru devums ne vienmēr tiek pienācīgi novērtēts.
Zināma skepse pret tikko karjeru beigušajiem spēlētājiem, kuri strauji tikuši pie iespējas strādāt lielajās komandās, treneru vidē patiesi ir izplatīta. "Ir cilvēki, kuri apzināti izvēlējušies treneru darbu, ieguvuši attiecīgu izglītību, sākuši strādāt no pašas piramīdas apakšas, bet iespēju izmēģināt spēkus augstākā līmenī tā arī nav sagaidījuši. Savukārt tikko spēlēt beigušiem basketbolistiem tiek piedāvātas vislabākās iespējas, kuras bieži tiek izniekotas, jo pietrūkst zināšanu un reizēm pat īstas vēlmes. Ar laukumā uzkrāto pieredzi vien nepietiek," bijušais sieviešu valstsvienības galvenais treneris Aivars Vīnbergs atklāti iestājas par pakāpenību treneru karjeras attīstībā.
Taču LBL klubu kadru politikas noteicējiem ir savi izvēles kritēriji, starp kuriem formālajam izglītības diplomam un pat pieredzei ir tikai pakārtota nozīme. Praksē gadījumi, kad labs jauniešu treneris izgāžas darbā ar pieaugušo komandu, ir biežāki nekā piemēri vienlīdz veiksmīgam darbam visos piramīdas stāvos, tāpēc arguments "viņš labi strādājis ar jauniešu komandām" neiztur kritiku. Savukārt, lai vadītu lielos, vajadzīgas ne tikai augstskolā apgūtas zināšanas, bet arī līdera dotības un tas, ko īsumā varētu nosaukt par modernā basketbola izjūtu. Nav gluži tā, ka to var iegūt tikai daudzus gadus pavadot laukumā, taču ar pliku teorijas zināšanu arī nepietiek — vajadzīgs īpašs instinkts, talants. Jo agrāk sapratīsi savu vietu, jo labāk būs pašam un apkārtējiem.
PIEREDZĒJUŠIE DEBITANTI
Formāli Aldara LBL treneru sabiedrībā ir četri debitanti, tomēr viņu pieredze krasi atšķiras.
Roberts Štelmahers (38) treneru karjeru veiksmīgi sāka Viļņas lielkluba Lietuvos rytas sistēmas komandās un paguvis gan pastrādāt Latvijas valstsvienībā, gan vadīt Latvijas U-20 izlasi. BK Ventspils pēc dažiem pareizās orientācijas meklējumu gadiem Štelmahera rīcībā nodeva relatīvi jaunu sastāvu kā izejmateriālu individuālajai un komandas izaugsmei. Pēc pirmajiem septiņiem darba mēnešiem apmierinātas bija abas puses.
"Nevienā komandā sastāvs nav ideāls, bet trenera pienākums ir strādāt tā, lai spēlētāji viņa vadībā kļūtu labāki, nevis sapņot par to, kā būtu, ja būtu…" Roberts, kuram vēl nesen prognozēja vietu pie Eirolīgas komandas Lietuvos rytas stūres, neuzskata, ka karjerā būtu sperts solis atpakaļ. Spēlētāja karjerā saskāries ar daudziem un ļoti atšķirīgiem treneriem, Štelmahers nekad nav slēpis, ka viņam visvairāk devis laiks, kas pavadīts slovēņu un vispār vecās Dienvidslāvijas treneru skolas pārstāvju vadībā. "To var redzēt viņa darbā. Tipisks jugu skolas rokraksts — ļoti lielas slodzes, stingra disciplīna un maksimālisms," tā jauno speciālistu raksturo BK Ventspils valdes priekšsēdētājs Ralfs Pleinics, kuram pēdējos gados iznācis sastrādāties ar dažāda kalibra un tautību speciālistiem. Roberts no priekštečiem atšķiroties ar to, ka nesūkstoties par talantu trūkumu vai neērtu kalendāru. Viņš strādā — māca spēlētājus un mācās arī pats, atsakoties no piedāvājumiem arī šovasar pastrādāt kādā Latvijas izlasē, lai varētu stažēties Amerikā.
Jevgēnijs Kosuškins (35) vēl pērn bija viens no Jūrmalas/Fēniksa līderiem, bet kluba pārstāvji jau tad neslēpa, ka līgums ar pieredzējušo uzbrucēju slēgts, ņemot vērā viņa potenciālās iespējas trenera kvalitātē. Jūrmalas klubs mērķtiecīgi uzņēmis kursu uz pakāpenisku izaugsmi, paralēli sakārtojot infrastruktūru, attīstot darbu ar jauniešiem un komandas veidošanā vairāk uzticoties pacietīgam darbam nekā straujai zvaigžņu iepirkšanai. Patiesībā teju ideāli apstākļi jaunam trenerim, kuram dota iespēja pakāpeniski krāt pieredzi un profesionālo meistarību. Jūrmalas/Fēniksa pozīcijas tabulā — uz robežas, kas izslēgšanas turnīra dalībniekus šķir no sezonas neveiksminiekiem — precīzi raksturo procesa kvalitāti. Proti, bijušas gan negaidītas uzvaras, kuru scenārijos var saskatīt jaunā trenera spēju mobilizēt komandu un pragmatiski izmantot meistarības ziņā paraibā sastāva iespējas. Un bijuši šķietami neloģiski zaudējumi, norādot arī uz trenera kļūdām taktiskajos uzstādījumos un spēlētāju rotācijā. "Mums kā pusprofesionālai komandai ir tradicionālās problēmas — spēlētājiem ir dažāda sagatavotība un dažādas iespējas trenēties. Tāpēc trūkst stabilitātes gan sezonas, gan pat vienas spēles ietvaros. Bet mācāmies visi kopā. Pats sezonas sākums bija pat labāks, nekā gaidīju. Ziemā bijuši arī nepatīkami pārsteigumi, taču uz medaļām šosezon nemaz neceram. Ir iespēja strādāt, un ar to pagaidām esmu ļoti apmierināts," atzīst treneris.
TRENERU CUNFTES JUNIORI
Divi citi debitanti no tikko pieteiktajiem atšķiras ar to, ka viņu biogrāfijās nav ierakstīta gara un veiksmīga spēlētāja karjera. Gluži pretēji, piemēram, Mārtiņam Gulbim patiesībā joprojām piestāvētu jauna un perspektīva saspēles vadītāja tituls, ja vien puisim cerības par lielo basketbolu 21 gada vecumā nebūtu atņēmis nopietns savainojums.
Aizvēris vienas durvis, basketbola Dievs atvēra citas. Sagadījās tā, ka Latvijas eksčempioni Barons brīvprātīgi izvēlējās 2012. gada sezonu pavadīt LBL 2. divīzijā un drīz vien palika bez galvenā trenera. Izvērtējuši pieejamos Latvijas speciālistus, kluba vadītāji izvēlējās tobrīd visnegaidītāko variantu, komandas vadību uzticot Gulbim, kurš tikko bija sācis trenēt jauniešus. Ne tikai skeptiķi, arī reālisti tik tikko spēja maskēt smīnu, paredzot eksperimentam drīzu galu. Taču LBL-2 konkurences līmenis bija pateicīgs fons, un sezonas laikā nācās secināt, ka slīcināšanai nolemtais pirmais kucēns izrādījies gluži sprauns peldētājs. Otrajā līgā Barons pārliecinoši izcīnīja pirmo vietu, bet šosezon atgriezies elitē, kur reāli pretendē vismaz uz bronzas medaļām. Pa vidu jaņos tika atstāti visi lietpratēji, kuri prognozēja, ka virslīgā gan Gulbja vietā pie komandas stūres tiks nolikts kāds rūdīts matadors. Proti, Barons kvartāls gan izmantoja iespēju Gulbim palīgos pārmaiņus piekomandēt Ainaru Zvirgzdiņu un Igoru Miglinieku, tomēr abi pieklājīgi turējušies konsultantu pozīcijās. Savukārt viens no Barona kvartāla līderiem Māris Gulbis uz bieži uzdotajiem jautājumiem par sajūtām, spēlējot komandā, kuras galvenais treneris ir paša jaunākais brālis, atbild bez kādiem zemtekstiem: "Kamēr esam treniņā vai spēlē, Mārtiņš ir treneris, bet es esmu spēlētājs — nekādu problēmu!"
"Sezonas sākums mums nav veiksmīgs, taču drīz jūs Baronu nepazīsiet!" tas ir tikai viens citāts no Mārtiņa Gulbja intervijām, taču gana precīzi iezīmē jaunā (iespējams, vispareizāk tomēr vēl būtu teikt — topošā) trenera raksturojuma. Labvēļi uzsver viņa apņēmību, enerģiju, pārliecību un basketbola izpratni. Nelabvēļi norāda, ka Gulbja temperaments bieži iet pāri racionālajām robežām un laukuma malā bieži tiek spēlēta izrāde skatītājiem, nevis reāli vadīta komanda. Savukārt lielo pārliecību sauc par pašpārliecinātību un skaidro ar to, ka jaunais censonis vēl nemaz īsti neapzinās trenera profesijā veicamo pienākumu apjomu.
Visticamāk, sava daļa taisnības ir visiem, un skaidrs, ka trenera maizes cietākās garozas Mārtiņam vēl tikai nāks priekšā. Taču vēlmes tās sakošļāt netrūkst, meistarība darba procesā aug, bet gadu un arī pieredzes uz priekšu kļūs tikai vairāk.
Ārējo izpausmju — ekspansīvas uzvedības un spilgtu izteikumu ziņā — Gulbim līdzinās arī Kaspars Mājenieks (28), kurš novembrī pārņēma krīzes virpulī nokļuvušās komandas Liepāja/Triobet vadību.
Rīgā dzimušais un augušais Kaspars jau paguvis patrenēt bērnus un jauniešus Gulbenē, Liepājā un pat Kazahstānā. Uz ārzemēm viņš aizbrauca ar skaļu paziņojumu, ka Latvijas basketbolā valdošā sistēma neveicinot jauno treneru attīstību, jo, piemēram, jaunatnes izlašu treneru amati tiekot piedāvāti bijušajiem augstas klases basketbolistiem — ja tādas pagātnes nav, tad izsisties neesot reāli. Un klusāku piebildi, ka Aktavā par krietni mazāku slodzi alga esot lielāka, nekā tā bijusi Latvijā par strādāšanu no rīta līdz vakaram.
Kaut gan Mājenieku līgums ar kazahstāniešiem saistīja līdz 2014. gadam, atgriezties iznāca agrāk. Pēc divām bronzas sezonām vasarā Liepājas komandu atstāja iepriekšējais galvenais treneris Agris Galvanovskis un vairāki komandas līderi. 2012./2013. gada sezonas sākums liepājniekiem neizdevās, un kluba vadība itin drīz sāka meklēt aizstājēju Guntim Endzelam. Izvēle krita uz Mājenieku, par kura enerģiju pilsētā saglabājušās labas atmiņas. Kaspars atsaucās ar sev raksturīgo azartu un maksimālismu, uzreiz iekrizdams publikas acīs un ausīs gan ar vaļsirdīgām atziņām par priekšteča (ne)veikumu, gan skarbiem izteikumiem par spēlētājiem, gan ar komandas virtuves norišu publiskošanu, ievietojot internetā videosižetu par to, kā pēc nepieņemami vārgulīgi aizvadītas spēles ("Nevis par to, ka zaudēja, bet par to, ka necīnījās!") spēlētāji uzkopa Liepājas Olimpiskā centra tualetes… Visi minētie gājieni, protams, bija diskutējami no ētiskā viedokļa un cītīgi dzinuši stūrī pašu autoru. Uzvarētājam, protams, var piedot visu, bet ja nu uzvaru nebūs?
Kādu laiku to patiešām nebija, un kluba vadība pat nopietni apsvērusi iespēju sezonas otro daļu izmantot jauno spēlētāju pieredzes krāšanai, laikus atbrīvojoties no tiem, kuri neattaisno cerības vai pieķerti pārkāpjam disciplīnu. Tomēr virsroku ņēma pragmatisms un aritmētika, kas liecināja, ka turnīra tabulā tuvākie konkurenti nebūt nav aizmukuši neķeramā attālumā un līdzdalība izslēgšanas turnīra cīņās par medaļām joprojām ir iespējama. Februārī liepājnieki patiesi krasi uzlaboja sniegumu un izcīnīja vairākas vērtīgas uzvaras, vērotājiem liekot lauzīt galvas, kuri tad bijuši pārmaiņu galvenie iemesli — trenera Mājenieka veiktās korekcijas komandas dzīvē un sadzīvē, savainojumu sadziedēšana, jaunu līderu iegāde vai varbūt konkurentu savārgums. Laiks rādīs, kam taisnība, bet ar treneri Mājenieku garlaicīgi nebūs — tas nu reiz ir skaidrs.
VETERĀNI AR DAŽU GADU STĀŽU
Uz kolēģu fona Latvijas Universitātes treneris Artūrs Visockis-Rubenis (27) izskatās teju vai pēc veterāna — amatā jau otrā pilnā sezona. Ar viņa vārdu saistās studentu lieliskais sniegums pērn, kad absolūtie amatieri izcīnīja 4. vietu LBL, ar aizraujošu un emocionālu basketbolu piesaistot stabilu līdzjutēju pulciņu un priecējot arī neitrālos vērotājus. Protams, jaunā trenera rīcībā bija tādi trumpji kā atraktīvais spēles veidotājs Žanis Peiners un lidojošais Kristaps Dārgais, taču nevar noliegt, ka abu talantu mirdzēšanai bija sagatavots atbilstošs komandas taktikas fons.
Tiesa, lielajā sportā gan treneru, gan spēlētāju īsto vērtību parāda nākamā sezona pēc panākumiem. Vai pietiek motivācijas, rakstura un profesionālās meistarības, lai spertu soli uz priekšu, vai sākas pašapmierināta stagnācija, ko uzreiz izmanto konkurenti? Latvijas Universitātes pieredze 2012./2013. gada LBL čempionātā nav gluda, taču plinte krūmos netiek mesta, un būtu pārsteidzīgi izdarīt secinājumus par Visocka-Rubeņa profesionālās meistarības dinamiku. Jo vairāk tāpēc, ka no iepriekš minētajiem amata brāļiem viņš atšķiras ar mazāk emocionālu komunikācijas stilu un gan komentāros, gan praktiskajā darbībā pievērš lielu uzmanību gan basketbola psiholoģiskajiem, gan audzinošajiem aspektiem. Basketbola spēles rezultāts neizšķiras tikai laukuma taisnstūrī un pat ne pie modīgā skautinga — spēles analīzes — datora. Nav slikti, ja treneris to sapratis jau ļoti agrā vecumā.
Uz tikko aprakstītā fona BK Jēkabpils treneris Edgars Teteris izskatās pēc nopelniem bagāta veterāna — 2010. gadā Latvijas čempions ar Baronu — taču patiesībā savos 34 gados jaunais treneris vien ir. Tāpat kā Arnis Vecvagars (38), kurš veiksmīgi attīsta BA Turības ierobežotos resursus. Tāpat kā VEF Rīgas pieredzējušo galveno treneru skolu izgājušie Nikolajs Mazurs (32) un Jānis Gailītis (27). Viņi strādā citādāk par gados vecākajiem kolēģiem. Laiks rādīs, vai labāk.
