Tiem, kas negrib finišēt pēdējie
Divritenis nav jāizdomā no jauna, par to vienkārši jāpadomā. Jo sevišķi tiem, kas ziemas saīsināto velopavasari sagaida ar MTB maratonu nepacietības trīsām. Viņi zina — divritenis nav zirgs, ēst neprasa, bet vienalga tas jākopj un jābaro. Turklāt zirgi ir dažādi…
Padomus sniedz Artis Kalveits — veloeksperts, riteņbraucējs (triatlons, MTB) un Raivis Jansons — velomehāniķis, riteņbraucējs (MTB, Downhill).
TĪRĪŠANA. Apdomīga un regulāra tualete
Redzēts nekopts velosipēds, kam ielu tīrīšanai izmantotie ķīmiskie līdzekļi vienas ziemas laikā izraisījuši tādu eroziju, ka dakšā vairs nav iespējams iestiprināt riteni — tās apakšdaļa burtiski sairusi. Velosipēds jāapkopj pēc katra treniņa. Ja uz tā ir tikai dubļi, pietiek noskalot, noslaucīt un saeļļot. Ja tikai putekļi, var iztikt bez skalošanas. Tad arī ķēde nav jāeļļo, protams, ja vien iepriekš lietota atbilstoša smērviela. Bet, ja divritenis uz ceļa nonācis saskarē ar agresīvāku vidi, jālieto velošampūns un citi speciālie kopšanas līdzekļi, kas veido vieglu aizsargkārtu. Jebkurā gadījumā šāda totāla mazgāšana jāveic reizi mēnesī. Nav vēlams izmantot augstspiediena sūkņu ūdensstrūklas, kas var izskalot smērvielas no rumbām.
ĶĒDE. Spējīga izraisīt finanšu reakciju
Šosejniekiem ķēde var kalpot pat līdz 2000 km. MTB, kur ātrumu pārslēgs tiek darbināts intensīvāk un ķēde vairāk staipīta, nopietni braucēji to maina pēc tūkstoša, vēl nopietnāki — ik pēc divām trim sacensībām. Nolietota ķēde izraisa ķēdes reakciju, kura vispirms iedarbojas uz zobratiem, ne tikai deldējot pašus zobus, bet arī tos izcēlumus, kas, pārslēdzot ātrumus, ķēdi ceļ uz augšu. Tiek spiests pārslēgs, ķēde ceļas, bet pāri uz nākamo zobratu negrib lēkt. Tādā veidā sākas arī priekšējo un pārslēdzēja zobratu bojāšana. Tā turpinot, var nākties maksāt ne tikai par jaunu ķēdi (10—30 latu), bet arī par jaunu aizmugurējo zobratu kaseti (30—100 lati), pārslēdzēja zobratiem (10 lati) un priekšējiem zobratiem (vidēji 25 lati viens). Skopulība nekādi neatmaksājas.
Parasti MTB aizmugurējā riteņa zobratu kasete jeb viss komplekts jāmaina ik pēc trim nolietotām ķēdēm, priekšējais — pēc piecām sešām.
TROSES. Jāmaina pāris reizes sezonā
Tikai visekskluzīvākajiem modeļiem ātrumu pārslēgi tiek darbināti ar elektronisku sensoru palīdzību. Absolūtais vairākums, PRO klases braucējus ieskaitot, joprojām iztiek ar trosītēm, kas arī dilst un izstaipās, tāpēc tās divas trīs reizes sezonā derētu nomainīt. Šis ieteikums attiecas arī uz mehānisko bremžu trosītēm.
Hidrauliskās bremzes reizi gadā vajadzētu atgaisot. Bremžu diski jāsargā no taukvielām. Eļļojot ķēdi, nedrīkst savu pirkstu nospiedumus atstāt uz diskiem. Kad izņemts rats, nedrīkst spiest hidrauliskās bremzes. Kluči saies kopā, un bremzes būs jāregulē no jauna. Ja velosipēds tiek transportēts izjauktā veidā, starp bremžu klučiem jāieliek starplika. Tas, protams, neattiecas uz V veida bremzēm.
GULTŅI. Jāuztic meistariem
Gultņi, kas gādā par velosipēda gaitu, ir riteņu rumbās un pedāļu klaņa centrā. To tīrīšanu un kopšanu labāk uzticēt servisa meistariem, kam ir ne tikai iemaņas un speciālās atslēgas, bet arī visi nepieciešamie tīrīšanas, kopšanas un eļļošanas materiāli. Šo procesu ieteicams veikt vismaz divas reizes sezonā vai pat biežāk, ja gadījušies kādi īpaši dubļaini mači. Kaut gan, knikšķot gultņi sāk prasīt ēst, arī braucot ilgstošā sausumā. Jāatceras, ka gultņi ir arī stūrei un pārslēdzējam.
AMORTIZATORI. Lokauta pārspīlējumi
Lockoutjeb lokauts ir sistēma, ar kuru atslēdz amortizatorus, lai līdzenā ceļa posmā, arī kalnos augšup braucot, nezustu jauda. Bet jāatceras, ka aizslēgta, cieta dakša nav piemērota bedrēm un nelīdzeniem nobraucieniem. Daudzi un bieži sitieni var salauzt aizslēgto amartizatoru iekārtu. Lai nesabojātu dakšas iekšas, lokauts nobraucienos jāver vaļā. Nedrīkst uzskatīt, ka, atslēdzot amortizatorus, esam ieguvuši klasisku cieto dakšu un attiecīgi uzvesties.
Arī amortizatoriem reizi sezonā jāveic tehniskā apkope, jāiztīra putekļi, jāmaina eļļa un blīves.
RITEŅI. 26 vai 29 collas?
Jau vairākus gadus MTB sacensībās ļauts braukt arī ar 29 collu diametra riteņiem. Atdzimst arī 27,5 collu izmērs. Šie rati izdevīgi tāpēc, ka tos var ielikt klasiskā 26 collu montinbaika rāmī.
Jāņem vērā, ka lielam ratam lielāks inerces moments, labākas gaitas īpašības, ar tādu vieglāk pārvarēt lielus šķēršļus… 26 collu apvidnieks noteikti izdevīgāks tehniski sarežģītās trasēs, jo vieglāk vadāms un ar to ērtāk manevrēt. Latvijas velomaratonu trases piemērotākas 29 collām, bet tikai tad, ja braucējs prot velosipēdu prasmīgi vadīt.
RĀMIS. Agresīviem mazāks
Tas ir mīts, ka 29 collu divritenis vairāk piemērots liela auguma braucējiem. Vajag vienkārši izvēlēties atbilstoša izmēra rāmi. Tas attiecas arī uz 26 collu velosipēdiem. Atsevišķiem ražotājiem rāmju izmēri un to daudzums var atšķirties. Mazākajiem MTB parasti attālums no klaņu ass centra līdz rāmja caurules galam, kurā tiek likts sēdeklis, ir 13 collas, lielākajiem, kas paredzēti basketbolistiem, šis mērs var pārsniegt 23 collas. Jo šī caurule ir garāka, jo lielāks arī viss rāmis un tā bāze — attālums starp riteņu asīm. Populārākie izmēri ir 17 (aptuveni 160—175 cm garam braucējam), 19 (175—185 cm) un 21 colla (185—195 cm).
Agresīvāka stila braucējs nereti izvēlas mazliet mazāku rāmi, jo šāds velosipēds vieglāk vadāms.
PEDĀĻI. Arī celtspēkam
Nopietni braucēji nešaubās par klipšu pedāļu nepieciešamību. Protams, jāiemācās gan tajos tikt iekšā, gan — vēl jo svarīgāk — no tiem ārā. Citādi var nākties krist kā velosipēda sastāvdaļai, kas ne vienmēr ir izdevīgi. Bet klipsēšanās mācība nav nekāda cietvielu fizika, un to var apgūt ātrāk nekā Eizenšteins reizrēķinu. Toties grumbuļainos meža nobraucienos klipši palīdzēs kājām palikt uz pedāļiem, savukārt kāpumos pedāli būs iespējams izmantot arī celtspēkam.
Protams, klipši prasa attiecīgas velokurpes. Jo tām stingrāka zole, jo spēks, ar kādu kāja tiek spiesta, vairāk koncentrējas uz pedāli. Ar mīkstāku zoli ir ērtāk aiziet uz veikalu pēc limonādes, bet ar pedāli tās sadarbība nav tik laba. Vēlams lietot īpašās, katra indivīda kājai piemērojamās kurpju pēdiņas. Velves un citas anatomiskās detaļas kājām ir vēl atšķirīgākas nekā pirkstu nospiedumi. Vēlams, lai apavos, kuros kāja bez pārtraukuma strādā stundām ilgi, tā justos stingri un ērti. Ja tā nav, ir skaidrs, kam sūdzēties par noberzumiem, tulznām un krampjiem.
RIEPAS. Dažādību algoritms
Riepu izvēli nosaka trases stāvoklis un laikapstākļi. Nekļūdoties braukšana būs gan rezultatīvāka, gan drošāka. MTB sacensībās vienā trasē bieži vien ir gan dubļi, gan asfalts, gan smilšaini kalni. Riepas ar lieliem protektoriem neripos, tikai ātrāk pašu nogurdinās, gluda riepa smiltīs un dubļos noslīcinās… Vajadzīgs kaut kas universālāks.
Klasiskas dubļu riepas mūsu MTB sacensībās nepieciešamas reti. To kvadrātiskās un aptuveni centimetru augstās pumpas paredzētas, lai cauri ķēpai aizsniegtu saķerei piemērotāku pamatu, bet uz cieta ceļa šādu riepu gaudošana sasauksies ar braucēja vaimanām par nespēju attīstīt pienācīgu ātrumu, jo viņam garām aiziet tie, kas brauc ar slapjā laika riepām. Seklāks, trīsstūrveida protektors ir izdevīgāks, ja nemitīgi nav jālaužas cauri melnzemes peļķēm.
Vēl universālākas ir mitrā laika riepas. Vidū sekli, uz malām augstāki protektori — būs saķere, braucot gan tikai pa asfaltu, bet zemes ceļā un pagriezienos sāks darboties sānu protektori.
Ar gludām riepām jāprot braukt pat pilnīgi sausā laikā. Arī tām sānmalās ir nelieli protektori, kam jāpalīdz, veicot pagriezienus. Ja, lielā ātrumā nesoties, bremzē tieši pagriezienā, ir jau par vēlu — nobloķētais ritenis izslīd. Ātrums jāsamazina pirms tam, un pagriezienā ritenim jāripo, tad sānu protektori darbojas un notur divriteni un braucēju virāžā.
Arī MTB arvien populārākas kļūst bezkameru riepas, kurām gan nepieciešams attiecīgs ratu aploks. Priekšrocības — velosipēds par gramiem divsimt kļūst vieglāks, iekšējais šķidrums aizlīmē mikroskopisku dūrienu caurumus, un riepa momentā neiztukšojas.
SĒDEKLIS. Anatomiski meklējumi
Nav jākautrējas no tā, ka mums ir dažādu izmēru dibeni. To gluži anatomiski nosaka sēžas kaulu platums. Lai ko teiktu feministes, tiek ražoti atšķirīgi sieviešu un vīriešu sedēkļi, kuri tālāk dalās vismaz trijos izmēros. Lai atrastu sev īsto, tiek izmantota īpaša testa ierīce, uz kuras apsēžoties, nosaka katra velosipēdista sēžas kaulu platumu, lai pēc tam veiktu attiecīgo pasūtījumu veikalniekam.
Uz neatbilstoša sēdekļa pedāļus minot, pat velobikses ar visbiezākajiem pamperiem neglābs no sūrstoša dibena.
STŪRE. Meistaru satvēriens
Plecīgāki vīri parasti izvēlas platākas stūres. Tas neattiecas uz tiem sportistiem, kuri priekšroku dod šaurākam satvērienam, kas ļauj veiklāk manevrēt. Bet tad patiesi jāprot labi braukt.
Jebkurai MTB stūrei no klasiskajiem 680 vai 720 mm bez vizuāla pāridarījuma sekām iespējams nozāģēt tik daudz, cik braucējam nepieciešams. Jāņem vērā, ka ar platāku stūri velosipēdu ir vieglāk vadīt.
Nevajadzētu katram, kas MTB velomaratonos vairāk brauc prieka dēļ, lai sasistu kaimiņu kantora Janku, skriet pakaļ sportistu modei — nozāģēt visšaurāko stūri, uzlikt viscietāko dakšu un visšaurākās, gludākās riepas. Ja nemāki braukt, tas nepalīdzēs, tikai vairos kritienu un traumpunktu apmeklētāju skaitu.
