Sērfo dubļos

Kad sērfotājiem un snovbordistiem nebija iespējas nodarboties ar savu iemīļoto sporta veidu, tad tika izdomāts līnijdēlis, ar kuru traukties lejup no kalna gan pa šoseju, gan meža celiņiem. Pirms vairāk nekā pieciem gadiem Austrālijā un Kanādā tika radīti pirmie dirtsurfing dēļi, kuri izmantojami ne tikai kalnainos apvidos, bet arī pludmalēs, traucot pa smiltīm ar kaita vai vindsērfinga buru.
Latvijā ir vairāki līnījdēļa aktīvisti, kuriem pat Krimuldas serpentīna ceļā aprīļa beigās izdevās sarīkot pirmās starptautiskās sacensības Dirtsurfing Downhill Speed event ar Krievijas un Vācijas sportistu piedalīšanos.
„Eiropā šis sporta veids tiek saukts par Inline Boarding, kas tulkojumā varētu nozīmēt līnijdēlis," sarunā ar žurnālu Sports uzsver sporta veida aktīvists Gatis Vilaus. „Latvijā pirms gadiem pieciem parādījās pirmie līnījdēļi, bet mēs ar šo sporta veidu sākām nodarboties pirms gadiem trijiem."
Vilaus atklāj, ka vispirms bijusi aizraušanās ar kaita buru, ziemā traucoties uz priekšu ar slēpēm vai slidām, bet vasarā pludmalē šo nodarbošanos varēja turpināt ar līnijdēļa palīdzību.
„Tad jau aizsākās pirmie treniņi kalnainos celiņos, gūstot pirmo pieredzi arī nobraucienos," atceras Gatis. „Pēc tam jau tika meklēti lielāki kalni un sākām braukt uz sacensībām ārzemēs."
Nobrauciens Krimuldā notika pa bruģētu celiņu, bet iespējamas vēl dažnedažādas seguma un trašu variācijas.
„Sacensībās Vācijā izbaudījām arī braukšanu pa meža nogāzēs izveidotu nobrauciena trasi ar zemes segumu," uzsver Ansis Vilaus.
„Protams, izveidotajā trasē nedrīkst būt lielu akmeņu vai bedru, jo līnījdēļa priekšējā dakša ar riteni ir izvietota visai zemu, liedzot pārvarēt šādus šķēršļus," piebilst Gatis. „Līdzīgi negadījumi var rasties situācijās, kad neizdodas veikt lēcienu uz ietves apmalītes. Kritiens ar kūleni ir neizbēgams."
Līnijdēļu sacensības ir ne tikai individuālas, kad tiek ņemts vērā vienīgi trasē pavadītais laiks, bet arī četru vai piecu cilvēku grupu nobraucieni, kurus varētu salīdzināt ar borderkrosu snovbordā.
„Latvijā pašlaik ir septiņi līnijdēļu īpašnieki, no kuriem piecus var nosaukt par aktīviem sportotājiem," situācija ar sporta veida attīstību raksturo Gatis Vilaus. „Mēs katru nedēļu pulcējamies kopā, lai veiktu treniņus kādā no stāvākajām vietām Latvijā."
Lielākais šķērslis sporta veida attīstībai ir līnijdēļa cena, jo vairums ieinteresēto cilvēku pašreiz nevar atļauties šādam hobijam iztērēt apmēram 350 latu.
„Turklāt ar vienu izmēģinājuma braucienu noteikti būs par maz, lai izprastu līnijdēļa nodrošinātās izjūtas, traucoties lejup no kalna," spriež Ansis. „Lielveikalos ir atrodami pakaļdarinājumi skeitborda un snovborda dēļiem, kas maksā daudzreiz mazāk par oriģināliem, bet mūsu sporta veidā nav šādas iespējas."
„Protams, vizuāli var rasties iespaids, ka līnijdēlis ir ļoti nestabils, jo katrā galā ir tikai pa vienam ritenim, taču kustībā rodas arvien lielāka līdzsvara sajūta," akcentē Gatis.
Braukšana ar līnijdēli pasaulē visizplatītākā ir Kanādā, bet Eiropā – Vācijā un Šveicē. Visu nosaka attiecīgo valstu reljefs. Ja ir kalni, tad ir arī kalnu ceļi, serpentīni, pa kuriem traukties lejup. Tikai daudzu kilometru garos ceļos iespējams izbaudīt visas nianses, kuras nodrošina līnijdēlis. Rekordātrums braucienam lejup pa asfaltētu koplietošanas ceļu ir 137 km/h.
„Latvijā vairāk sliecamies braukt pa pludmalēm, jo smiltis un vēja virzieni ir ļoti labvēlīgi tam," mūsu valsts specifiku akcentē Gatis. „Kilometriem garus braucienus var veikt gan Liepājā jūras piekrastē, gan Jūrmalā – no Lielupes līdz Kauguriem un atpakaļ. Sporta veids tiek popularizēts arī šādi, jo vienmēr esam gatavi pastāstīt par to, dot izmēģināt."
Sporta veids ir salīdzinoši jauns, un, cītīgi trenējoties, ātri vien var tikt pie panākumiem arī Eiropas mērogā.
„Katrs nobrauciens ir saistīts ar risku nokrist, tādēļ arī iespējami dažādi pārsteigumi. Ja veiksme ir sabiedrotā, tad arī mazpieredzējis braucējs var tikt pie augstām vietām," latviešu iespējas starptautiskajā arēnā raksturo Gatis.
„Diemžēl, braucot tikai Latvijā, nav iespējams sagatavoties augstākā līmeņa mačiem," saka Ansis. „Kaut arī ārzemēs trase ir aptuveni kilometru gara, tajā tiek uzņemts liels ātrums un ir daudz līkumu."
„Braucienu laikā izbaudīto slodzi raksturo arī bremžu disku kūpēšana, jo trasēs ārzemēs daudz vairāk jāizmanto bremzes – ātri tiek uzņemts ātrums, taču ātri nepieciešams arī palēnināt gaitu," piebilst Gatis. „Bieži vien lielās slodzes neiztur arī dēļu koka klāji, kuri salūst pat braucienu laikā."
Tuvākajā laikā gan sacensības nav ieplānotas, taču Gatis un Ansis informē, ka ieceres saistās ar izbraucienu pa pludmali ar kaita buru, tādēļ pastiprināti tiek sekots laika ziņām.
Dažādais līnijdēlis
Abi līnijdēļa braucēji neslēpj, ka pats dēlis izskatās visai jocīgi, taču nekā sarežģīta tā uzbūvē nav. Elastīgā koka klājuma abos galos ir izvietoti riteņi. Ar priekšējo tiek veikta stūrēšana, bet pie otrā izvietotas bremzes.
Līnijdēļus iedala vairākās grupās, galvenās atšķirības veidojoties no klājuma garuma, elastības, kā arī no riteņu diametra un riepām. Ja koka klājs ir īsāks, tad tāds līnijdēlis tiek izmantots frīstailam – gan braukšanai, gan lēcienu izpildei. Amerikā ar šādiem dēļiem pat tiekot sērfots betona skeitparkos, kas līdzinās tukšam baseinam, ieskaitot rampas un citus šķēršļus. Bijuši arī mēģināju braukt pa Grīziņkalna skeitparka rampām, taču tie šķēršļi neesot piemēroti līnijdēlim.
Nobraucienos pa šosejām un zemes ceļiem izmanto garākus un smagākus līnijdēļus, ar kuriem praktiski nav iespējams veikt lēcienus. Garos nobraucienos izmanto arī tādus līnijdēļus, kuru klājs nelokās, lai nodrošinātu braucēju stabilitāti liela ātruma apstākļos. Šādiem dēļiem papildus tiek domāts arī par aerodinamiskajām īpašībām, jo, braucot lielā ātrumā, katram sīkumam ir liela nozīme.
Konkrētam nobrauciena veidam tiek piemeklētas arī atbilstošas riepas: asfaltam – sliki, bet zemes ceļiem – ar lielāku protektoru. Nepieciešamības gadījumā var izlīdzēties gan ar BMX paredzētajiem riteņiem, gan riepām. Ar priekšējo riteni problēmu vispār nav, bet ar pakaļējo ir grūtāk, jo nepieciešams rotors, bremžu izvietošana. Nešaubīgi, ka bremžu kvalitātei jāpiešķir liela loma, jo arī Gatis Vilaus uzsver: „Visbiežāk oriģinālās bremžu sistēmas tiek nomainītas arī īpaši piemeklētajām. Cītīgi jāseko arī riteņu rumbām, jo pēc viena izbrauciena pa pludmali gultņi ir pilni ar smiltīm."
Renārs BUIVIDS