Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Kā briedināt mazumu

Pasaules orientēšanās sportā Latvija pieskaitāma elites valstīm. Latvijas skolēnu ziemas olimpiādēs regulāri laurus plūc Madonas rajona Kusas pamatskola. Ar šīm abām institūcijām cieši saistīts ir Gunārs Ikaunieks. Viņš ir gan Latvijas orientieristu izlases galvenais treneris, gan vienīgais sporta skolotājs Kusā.
Gunārs Ikaunieks ievēlēts arī par Latvijas Orientēšanās federācijas (LOF)viceprezidentu, savukārt Kusas pamatskolā viņš vēl ir direktora vietnieks audzināšanas darbā. Ir iemesls sarunai par to, kā mazumam briedināt spēku, lai tas tiktu lielumā.
Briksnis ir vērtība
– Daudzi prasa, kur tā Kusa atrodas?
– Kad sākām spīdēt olimpiādēs, daudzi teica: „O, jā, braucu Kusai cauri, zinu! Tur aiz Madonas uz Cēsu pusi." Kaut gan sporta tradīcijas Kusā, kas savulaik bija paliels melioratoru ciemats, par ko joprojām liecina akmeņu krāvumi krustojumos, ir senas. Pirms manis tur par sporta skolotāju strādāja Leonīds Veselovs, kurš arī šo lietu ņēma nopietni.
– Kusa ir orientēšanās sportam piemērota vieta?
– Jā. Tur jau noticis Latvijas čempionāts un arī pēc mēneša mūsu pusē izcīnīs valsts meistarsacīkšu medaļas garajā distancē. Pirms divpadsmit gadiem Kusā notika Kāpas daudzdienu sacensības, kas orientēšanās sportā ir lielākais masu pasākums Latvijā – vairāk par tūkstoš dalībniekiem. Tad Kusā orientieristu bija vairāk nekā pamatiedzīvotāju.
– Kas orientieristus Kusā piesaista?
– Labs apvidus. Sarežģīts, dažāds reljefs. Protams, ilgstoši trenējoties vienā apvidū, lai cik tas unikāls būtu, nodarbību efektivitāte zūd. Pieredzējis sportists ar laiku apvidu un karti pilnībā iekopē smadzenēs.
– Tātad orientieristam, lai sasniegtu augstus mērķus, nemitīgi jāmaina treniņu poligons?
– Jā. Jāapgūst iespējami dažādāki apvidi. Šveices kalni, Skandināvijas reljefs, Krievijas biezokņi – tās ir ļoti atšķirīgas vides, kurās arī orientieristam jārīkojas adekvāti.
– Tad jau jums vajag taisīt regulārus pieredzes apmaiņas braucienus!
– Tā arī notiek. Bagātāko valstu komandas pirms atbildīgākām sacensībām to rīkošanas apvidū bieži organizē treniņnometnes. Pirms pērnā Eiropas čempionāta Ventspilī pat mūsu tautas mačos pēkšņi varēja sastapt pasaules zvaigznes.
– Tātad mūsu lēzenie pauguri un brikšņi arī ir vērtība!
– Tieši tā. Eiropas čempionāta distancēs Ventspilī ļoti interesants bija kāpu tipa reljefs, kas vairāk raksturīgs dienvidu valstīm. Daudzi tās puses orientieristi startam Ventspilī gatavojās, trenējoties Portugālē.
Vēl pirms diviem gadiem Eiropas čempionāts notika Igaunijā, tipiskā Vidzemes apvidū – kalniņi, purviņi, diezgan brikšņains mežs, kāds Skandināvijā un daudzviet citur Eiropā nav sastopams.
– Kur būs nākamais Eiropas čempionāts?
– Nākamgad Bulgārijā. Šogad augustā Ungārijā notiek pasaules čempionāts, bet pirms tam jūlijā Taivanā – Pasaules spēles neolimpiskajos sporta veidos, kas risinās ik pēc četriem gadiem.
TV dieva pievilināšana
– Latvieši bieži brauc trenēties uz ārzemēm?
– Gandrīz visi mūsu labākie startē Skandināvijas klubos. Viņiem ir labas iespējas tur trenēties. Spēcīgākie klubi rīko arī treniņnometnes dienvidos – Spānijā, Portugālē.
– Tātad daži latvieši orientēšanās sportā ir profesionāļi!
– Ļoti nosacīti. Mārtiņš Sirmais, Aija Skrastiņa, Edgars Bertuks… Skandināvu klubos ir visai daudz arī mūsu junioru. Bet nevienam nemaksā algu. Līgumi ir atšķirīgi, un tie galvenokārt paredz inventāra, ceļa izdevumu, koptreniņu finansēšanu.
– Kāpēc skandināvi ieinteresēti palīdzēt mūsējiem paaugstināt meistarību?
– Skandināvijā ļoti populāras ir garās stafetes. Zviedrijas Tiomila sacensībās jāveic desmit posmi, tātad katrā komandā jābūt desmit sportistiem, Somijas Jukola – septiņi. Lai klubi būtu spēcīgi, ar vietējiem vien nepietiek. Viņi vāc ne tikai latviešus, bet arī spēcīgākos krievus, šveiciešus, francūžus, čehus… Savukārt, lai klubs varētu piesaistīt arvien bagātākus sponsorus, tam jākļūst arvien stiprākam.
– Kur runa par sponsoriem un viņu līdzekļiem, tur klāt ir dievs – televīzija. Skandināvijā televīzija tiešraidē rāda šīs stafetes?
– Jā. Orientēšanās sports iekļuvis televīzijas apritē ne tikai Skandināvijā. Arī, piemēram, Šveicē. Pērn diezgan daudzas tiešraides stundas tika veltītas pasaules čempionātam Čehijā.
– Kā orientēšanās sportā, kurā kontrolpunktu atrašanās vietas ir valsts noslēpums, iespējams noorganizēt televīzijas tiešraidi?
– Televīzijas ļaudis nedrīkst būt pļāpas. Sportistiem nav iespēju ar citiem pirms starta kontaktēties. Ir taču pat oficiāli skatītāju punkti, kuros būvē kaut tribīnes. Čehijā uz kādas nogāzes bija sarežģīts kontrolpunkts, un kameras ar teleobjektīviem ļoti interesanti rādīja, kā kurš sportists to ņem. Izmantojot GPS izsekošanas sistēmu, uz ekrāna var parādīt arī karti un sportistu pozīcijas tajā. Patlaban jau orientēšanās sportu televīzijā var parādīt gandrīz tikpat uzskatāmi kā biatlonu. Protams, tehnoloģiski tas ir visai sarežģīts process. Bet nekas nestāv uz vietas. Pat mūsu tautas mačos pēc finiša katrs dalībnieks saņem elektronisku izdruku, kurā redzams, cik ilgi no punkta līdz punktam viņš skrējis.
– Cenšoties izpatikt skatītājiem, orientēšanās sportam nākas mainīties…
– Pirms gadiem divdesmit dominēja viena un gara distance, kuras veikšanai uzvarētājs tērēja 90 – 100 minūtes, kā arī stafetes. Pēc tam parādījās vidējā distance, kas veicama 30 – 35 minūtēs. Jau gadus desmit tiek kultivēts sprints (12 – 15 minūtes), kura distance bieži tiek iekārtota pilsētu parkos, lai starptautiskā federācija vēl vairāk popularizētu savu sporta veidu un pievirzītos tuvāk iekļūšanai olimpisko spēļu programmā.
– Tie, kam vienaldzīga televīzijas uzmanība, pievēršas rogainingam jeb diennakts orientēšanās sacensībām izvēles distancē.
– Tie, kam orientēšanās ir dzīvesveida sastāvdaļa, turpina darīt to pašu, ko līdz šim – regulāri apmeklēt tradicionālās sacensības. Rogainings jau ir ekstrēmāks sports, kuram ir pat sava federācija. Bez orientēšanās neiztiek arī piedzīvojumu sacensībās. Cilvēka iespējas sportot strauji paplašinās.
– Bez orientēšanās dzīvē nekur…
– Tas nav pats vienkāršākais sporta veids. Turklāt sacensības notiek jebkuros laikapstākļos. Izejot tiem cauri, iemācās pārvarēt grūtības. Tas dzīvē ļoti noder. Un ir iegūts sports visam mūžam. Pasaules veterānu čempionātos, ir arī deviņdesmitgadīgo starta grupa.
Ātrāk par kompasu
– Kā mainās treniņu metodika?
– Agrāk bija jārēķinās arī ar kartogrāfu interpretācijām. Tagad, pateicoties mūsdienu tehnoloģijām, kartes kļuvušas ļoti precīzas. Orientēšanās palikusi vieglāka un daudz ātrāka. Nozīmīgāka kļuvusi sportista fiziskā sagatavotība, ātruma izturība. Pēdējos gados pasaules čempionātos sprintā līderim zaudējot pusminūti, vairs netiek 45 finālistu skaitā. Tik blīvi ir rezultāti.
– Neviens vairs mežā neapstājas un karti nepēta…
– Tagad to dara skrienot ar pulsu, kas tuvs maksimālajam.
– Ja tā pati vidējā distance – 6 – 8 kilometri Mārtiņam Sirmajam būtu jāskrien bez kontrolpunktu ņemšanas, par cik minūtēm viņš savu rezultātu uzlabotu?
– Sarežģītākā apvidū uz kļūdiņām kāda minūte salasīsies. Kontrolpunktos elektroniskā atzīmēšanās notiek momentāni, tomēr mazliet ātrums jāsamazina… Domāju, ka vairāk par divām minūtēm viņš sevi neapsteigtu.
– Kas šosezon mūsējiem būs nozīmīgākās sacensības?
– Pasaules spēles Taivānā. Pērnajā pasaules čempionātā tām kvalificējāmies ar pilnu divu vīriešu un divu sieviešu komandu. Šāda iespēja ir tikai trīspadsmit spēcīgākajām valstīm, pārējās var pārstāvēt tikai pa kādam individuālam dalībniekam. Sacensību programmā ir vidējā distance, sprints un jauktā stafete.
– Mūsējie bieži džungļos cīnījušies?
– Taivānā vairāk būs pilsētas tuvums, atklātas teritorijas, ērkšķu krūmi, parki. Būs lieli ātrumi. Ar to palielināšanu nodarbosimies. Iepriekšējās spēlēs Vācijā labāko skaitā neiekļuvām. Pirms tam vispār ar pilnu komandu nespējām kvalificēties. Rezultāti uzlabojas…
– Pēc nepilna mēneša jābūt gataviem startam pasaules čempionātā Ungārijā…
– Jācer, ka tiksim galā ar reaklimatizāciju. Sievu un vīru konkurencē var pieteikt septiņus dalībniekus, bet katrā disciplīnā startēt ļauts trim. Parasti braucam četratā. Plašais dalībnieku sastāvs izdevīgs lielajām valstīm, kurās daudzi sportisti specializētos atsevišķās disciplīnās.
– Vai tad Latvija, kas pasaules čempionātā izcīnījusi divas piektās vietas, nav orientēšanās lielvalsts?!
– Kad pērn pēc vīriešu stafetes mūsu apbalvoja par piekto vietu, somi stāvēja zemāk – tikai uz sestā pakāpiena, bet zviedru uz pjedestāla nebija vispār, tad tā jutāmies. Protams, mēs cīnāmies un esam pasaules elitē. Mums ir ne tikai divi Mārtiņa Sirmā Eiropas čempionātu sudrabi un piektā vieta pasaulē. Pasaules mačos desmitniekā spēj ieskriet arī Aija Skrastiņa un Edgars Bertuks.
– Kuras vēl ir pasaules elites valstis?
– Somija, Zviedrija, Norvēģija, Dānija, Šveice, Krievija, Francija, Čehija… Orientēšanās attīstās visā Eiropā. Lielā mērā pateicoties sprinta šķietamajai vienkāršībai. Pasaules spēlēs noteikti ļoti spēcīgas būs ķīnietes. Nedrīkst nerēķināties ar Austrāliju.
– Orientieristi pieraduši par sevi domāt paši, un tāpēc finanšu krīze jūsu dzīvi droši vien daudz neietekmēs?
– Pagaidām nekas nav apstājies, sacensības notiek, dalībnieki startē. Protams, līdzekļu ir mazāk. Nu ko, brauksim nevis divi, bet četri vienā mašīnā un turpināsim kustēties.
Darīšanas skola
– Tu kā Latvijā populārākā sporta veida izlases galvenais treneris saņem algu?
– Nē. Tas ir sabiedrisks pienākums.
– Cik gadus?
– Tagad jau būs pieci gadi.
– Tātad dzīvo no skolotāja algas?
– Jā, esmu skolotājs un vēl treneris Madonas sporta skolā. Kusas pamatskolā ir 121 skolēns, deviņas klases, katrai pa divām sporta stundām, kopā astoņpadsmit nedēļā. Skolotājam pat viena slodze nesanāk.
Maziņš pluss, ka orientēšanās galvenā sezona ir vasarā, kad skolā pauze. Līdzekļu arī nav tik daudz, lai bieži rīkotu koptreniņus. Tomēr man jāsaka paldies kolēģiem par atsaucību, jo reizēm nākas lūgt viņu palīdzību.
– Pats vairāk jūties kā treneris vai kā skolotājs?
– Trenera darbs mani saista vairāk. Varbūt arī tāpēc skolas rezultāti sacensībās ir tik labi. Skolā tagad sportu cenšas vienkāršot, pārvērst vairāk par izklaidi. Prasības tiek pazeminātas, jo, lūk, kādu neveiklo grūti izpildāmi uzdevumi varot pazemot… Vai tad tādēļ, ja kāds netiek galā ar rēķiniem, tiek atvieglota mācību programma matemātikā?!
Uzskatu, ka sacensību gars ir tas, kura dēļ jaunais cilvēks nāks un nāk uz sporta zāli. Tas nekas, ka kāds šobrīd vēl nevar. Viņš vēl vairāk jāiesaista, jo, tikai darot, var iemācīties. Ja nedarīs, tad nebūs nekā.
– Tev ir kādas nerakstītas dogmas, pēc kurām vadies savā skolotāja darbā?
– Drīzāk dogmu nav. Ne vienmēr, uz stundu ejot, es rīkojos, kā ieplānots. Reizēm jājūt, ko vajag tieši šajā brīdī darīt. Protams, ir darbi, kas jāizdara neatkarīgi no noskaņojuma un situācijas. Bet… Pēc programmas slēpošanas stundas jābeidz marta sākumā, bet ārā tik ideāla ziema! Saule spīd, pa sērsnu var laist, kur sirds kāro… Ko mēs tumšā zālē, kas gan mums Kusā ir jauna un gaiša, iesim programmā ķeksīšus vilkt? Slēpojām visu mēnesi, līdz 31. martā sarīkojām biatlonu ar pikām un beidzām. Starp citu, pēc stundām uz papildu nodarbībām labprāt nāca vairāki bērni, kas agrāk nekādi aktīvie sporta piekritēji nebija. Viņus šī burvīgā slēpošana bija piesaistījusi. Diezin vai tas tā notiktu, ja tajās dienās mēs darbotos pēc programmas sporta zālē.
– Pret sporta spēlēm tev ir iebildumi?
– Nē, kāpēc? Fakultatīvi mums ir arī basketbola, volejbola nodarbības. Reizēm uz dīķa kādu maču skolotāji pret skolēniem hokejā uzraujam, arī futbolā ir tāds tradicionāls mačs.
– Cik no Kusas 121 skolēna nesporto?
– Daži. Bet ir klases, kurās visi sporto. Daži pēc slimošanas pat slēpj ārsta zīmes, kurās ieteikts atturēties no sporta nodarbībām. Kopš mums ir sporta zāle, bērni ir ļoti aktīvi arī tumšajā rudenī.
– Tavā ģimenē visi bērni arī laikam ir orientieristi?
– Mazais puika nupat iededzies. Evai vairāk tīk ziemas orientēšanās. Zane trenējas ļoti cītīgi ar cerībām iekļūt Latvijas jaunatnes izlasē. Tūlīt būs atlases sacensības uz pasaules junioru čempionātu.
– Kā pats nonāci sportā?
– Barkavā uz skolu par ģeogrāfijas skolotāju atnāca strādāt Alfons Saušs – orientēšanās sporta entuziasts.
– Atkal – skolotājs vainīgs!
– Jā, un paldies viņam par to.
Dainis CAUNE

Gunārs Ikaunieks
Kusas pamatskolas sporta skolotājs
Latvijas orientieristu izlases galvenais treneris
LOF viceprezidents
Dzimis     1971. gada 9. decembrī Barkavā
Izglītība     Barkavas pamatskola, Madonas 1. vidusskola, Rīgas 2. pedagoģiskā skola, Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija
Orientēšanās sportā     kopš divpadsmit gadu vecuma
Darba pieredze     kopš 1993. gada sporta skolotājs Kusas pamatskolā, kopš 1994. gada Madonas sporta skolas treneris
Lielākie sasniegumi     audzēkņiem: Mārtiņam Sirmajam – divas sudraba medaļas Eiropas čempionātos, divas piektās vietas pasaules čempionātos, Gunai Bērziņai-Aramai – otrā vieta pasaules studentu čempionātā, piektā vieta pasaules junioru meistarsacīkstēs, Mārcim Matisānam – otrā vieta Eiropas jauniešu čempionātā stafetē, Elīnai Svilpei un Jānim Sāram – godalgas pasaules skolēnu čempionātos; pašam – Latvijas I olimpiādē otrā vieta stafetē, bijis Latvijas čempions stafetē; 2007. gadā nominēts balvai Gada sporta skolotājs
Ģimenes stāvoklis    precējies, dzīvesbiedre Inese sākumskolas skolotāja Kusā, ģimenē dēls Nils, meitas Eva un Zane