Uzvara pār nevaru
Iespējams, ka viss
būtu citādi un starptautiskā sporta apritē meitene nekad nenonāktu, bet traģiska
sadursme Rīgā, Ļeņina un Tallinas ielas krustojumā, kad automašīna uztriecās
virsū motociklam, visu pavērsa citādi. Ināra Barkāne vēl šobrīd, pēc 24 gadiem, visu atceras ar satraukumu
balsī. Viņu var saprast, jo pēc avārijas jaunā, spriganā meitene, Liepājas
pedagoģiskā institūta studente, sportiste un dejotāja zaudēja kāju.
Likās – dzīve ir beigusies. Tamborēt, adīt, sēdēt mājās pie televizora –
tās tobrīd likās rožainākās nākotnes cerības. Avārija notika aprīlī, bet jau rudenī Ināra… atgriezās.
Gan institūtā, gan sportā. Par mācību turpināšanu šaubu nebija, bet sportot? Ar
lielu pateicību Ināra runā par savu brāli, mammu, par sev tuvajiem, kas bija
padzirdējuši par ivalīdu sportu un pierunāja meiteni pamēģināt. Tagad Inārai viss liekas viegli un saprotami – sportot
taču var visi, bet tobrīd tas viss likās mazliet neticami. Viņas pirmie soļi
bija motosportā – brauca kā stūrmane amatieru rallijā, bija tāds rallijs
ar zapiņiem. Vēlāk invalīdu sporta klubā Optimists
sāka nodarboties ar vieglatlētiku – meta šķēpu, grūda lodi. Izrādījās, ka
sev līdzīgo vidū sportiskās kaislības sita tikpat augstu vilni kā īstajā
sportā. Pat vairāk – kas veselajam liekas pašsaprotami, tas likteņa
piemeklētajam vispirms ir uzvara pār savu nevaru. Ināra piedalījās PSRS mēroga
sacensībās, sasniedza personiskos rekordus, izcīnīja godalgotas vietas.
Volejbols … uz
vietas
Jauns pavērsiens Inārs dzīvē sākās astoņdesmito gadu beigās,
kad uz Latviju no Somijas atceļoja sēdvolejbols. Tagad viņa ar smaidu atceras
pirmos soļus sēdvolejbolā. Toreiz bija jauktas komandas – puiši un
meitenes spēlēja vienā komandā, pa laukumu praktiski nepārvietojās – katrs
sēdēja savā vietā uz spilventiņa. Vērojot mūsdienu sēdvolejbolu, var tikai
pabrīnīties par spēlētājiem (dažiem nav kāju vispār), kuri ātri pārvietojas,
saspēlējas, gremdē. Ināra stāsta, ka paralimpiskajās spēlēs Pekinā, čempionu
ķīniešu meiteņu sniegums robežojās ar cirka cienīgu mākslu. Tas arī
izskaidrojums, jo ķīnietes trenējās trīs četras reizes dienā, visu gatavošanos
laiku dzīvoja vienkopus, un cita mērķa kā uzvaras viņām nebija.
Mūsējās pieveica japānietes, kā līdzīgas ar līdzīgu spēlēja
pret lietuvietēm, ukrainietēm un beigās astoņu komandu konkurencē ierindojās
septītajā vietā. Jāpiebilst, ka mūsu komanda bija pirmā, kas izcīnīja tiesības piedalīties
paralimpiskajās spēlēs.
Ināra teic, ka tā bija lieliska skola gan viņām, gan
trenerei sēdvolejbola mātei Vitai Kotānei. Viens ir skaidrs, ka jātrenējas
daudz vairāk. Cita lieta, kā to visu izdarīt, jo izlases meitenes dzīvo dažādās
pilsētās un uz koptreniņiem kopā sanāk tikai nedēļas nogalēs. Galvenā
meistarības kaldināšana notiek treniņnometnēs, kas parasti ir pirms atbildīgām
sacensībām.
Tāpat Ināra domā, ka uz katru vietu komandā vajadzētu būt
daudz lielākai konkurencei – noteikti ir daudz piemērotu meiteņu, kuras
vienkārši kautrējas izmēģināt savus spēkus. Ināra uzsver, ka sports ir lieliska
iespēja tikt pāri savai šķietamajai nevarībai, tā ir iespēja redzēt pasauli.
Sēdvolejbolistes pašas meklē un atrod jaunas spēlētājas, iedrošina, un komanda
kļūst kuplāka.
Igauņu pasta
priekšniece
Pateicoties sēdvolejbolam, Ināras dzīvē ienāca dzīvesdraugs
igaunis Svens (viņš gan nav invalīds) – abi saskatījās kādā turnīrā
Helsinkos un tagad jau trīspadsmit gadus ir kopā. Sākumā abi ik pa nedēļai
brauca viens pie otra, bet tagad Ināra jau 12 gadus dzīvo Vīlandē (220 km no
Rīgas), audzina viņu kopējo dēlu Bruno (puika runā abās valodās) un strādā par
pilsētas pasta priekšnieci. Protams, ka tikt uz treniņiem ir daudz grūtāk, bet
Svens uz Rīgas pusi stūri griež labprāt. Arī pašai Inārai ir autovadītājas
tiesības.
Gada sportiste
Tikko notikušajā Samsung
Gada balvas pasniegšanā
paralimpiskajā sportā Latvijas sēdvolejbola komandas kapteine Ināra Barkāne
tika atzīta par gada sportisti.
Šobrīd mūsu meitenes ar Ināru priekšgalā atrodas nākamo
olimpisko (arī paralimpisko) spēļu mājvietā Londonā, kur mājiniecēm sniedz
paraugstundas sēdvolejbolā. Audzina konkurentes? Ināra tikai nosmej – jo
vairāk mēs būsim, jo vairāk cilvēku sapratīs, ka dzīve var būt skaista visiem.
Arī tiem, kas dažkārt stāvējuši krustcelēs.
Juris BĒRZIŅŠ-SOMS
