Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā
Žurnāls: Nr. 152 Reportāža

Degviela mūžīgam dzinējam

Pieckārtējais pasaules čempions motokrosā ekipāžu klasē Kristers Serģis
(35) motosportam veltījis 20 gadus. Kopš 1997. gada viņš ir stabils elites
braucējs – pasaules čempionātos izcīnītas piecas pirmās, trīs otrās un viena
trešā vieta. Vasarā Kristers paziņoja, ka nolēmis beigt savu motobraucēja
karjeru, taču šajā intervijā titulētais sportists tomēr pieļauj, ka varētu
startēt pasaules čempionātā arī nākamajā gadā. – 20 gadi motosportā, tas izklausās diezgan neticami.
  – Tā ir. Startēt motokrosa sacensībās sāku 15 gadu vecumā. Esmu braucis
tikai ar blakusvāģiem. Pirmie mači notika Cēsīs, un uzreiz izcīnījām pirmo
vietu. Konkurence jauniešu grupā gan nebija liela – četras ekipāžas. Ziemā, kopā ar Arti (Serģa līdzbraucējs, pieckārtējs pasaules čempions
motokrosā Artis Rasmanis) uzbūvējām mocīti un nākamajā sezonā sākām startēt
kopā ar večiem. Tolaik sacensībās drīkstēja braukt tikai no 18 gadu vecuma, bet
tēvs (vairākkārtējs Latvijas un PSRS čempions motokrosā, arī Kristera treneris
Jānis Serģis) vienojās ar motosporta federācijas vadību, un mums izsniedza
speciālu atļauju. Kad sākāt startēt starptautiskajos mačos? – Kolīdz mūris bija kritis, sākām meklēt iespējas braukt ārpus Latvijas.
Tolaik tēvs arī vēl piedalījās sacensībās un paņēma mūs ar Arti līdzi.
Nobraucām trīs mačus Vācijā. Es biju šokā. Man šķita, ka visi brauc neiespējamā
ātrumā. Atceros – līderi, ar kuriem vēlāk konkurējām pasaules čempionātu
posmos, palidoja mums garām tādā ātrumā, it kā mēs brauktu pretējā
virzienā. Toreiz sapratu, ja gribu pārspēt šos večus, un es to noteikti
gribēju, ir baigi jāstrādā un jāgādā labāka tehnika. Nākamajā sezonā izdevās tikt pie labāka moča, un braucām ar Arti no rīta
līdz vakaram. Latvijā vinnējām 14 vai 15 mačos pēc kārtas. Neatceros precīzi,
bet visi  rezultāti man ir fiksēti kladēs,
un katram rezultātam klāt ieraksts, kā nobraucām. Tas ar tādu domu, ka
vecumdienās, kad būšu sirms opītis, ņemšu mazbērnus klēpī, šķirstīšu klades un
stāstīšu viņiem, kā es motokrosā braucu (smejas).

 

Kas ierakstīts kladē 1997. gadā, kad izcīnījāt pirmo pasaules
čempionu titulu?

– Ieraksts ir īss un konkrēts – sacīkstēs Osā izcīnījām pirmo pasaules
čempionu titulu. Favorīti tajā sezonā noteikti nebijām. Darījām visu, ko
spējām, bet nedomājām, ka varam vinnēt čempionātu, jo ātrākie nebijām. Taču
braucām stabili, uzrādot trešos, ceturtos rezultātus. Dažos posmos izdevās
izšaut un finišēt pirmajiem. Pateicoties stabilitātei, tad arī izdevās
pirmo reizi kļūt par čempioniem. Motokrosā tas ir ļoti no svara. Ja tehnika
nepieviļ un negadās traumas, tad ir rezultāts.

Tā bija pamatīga sensācija – divi zaļi gurķi, motosporta amatieri no
Latvijas, atstāja aiz sevis visus pasaules elites braucējus…

– Uzskatu, ka visus lielajā sportā pavadītos gadus esmu bijis amatieris.
Profesionālis ir tas, kurš par savu darbu un uzrādītajiem rezultātiem saņem
kārtīgu atalgojumu. Man tā nekad nav bijis, vienmēr esmu kaut ko darījis
papildus sportam, lai varētu dzīvot, uzturēt ģimeni. Kad bija iespēja,
Motosporta federācija finansiāli atbalstīja, bet stabila stipendija, lai varētu
tikai trenēties un braukt, man nekad nav bijusi. Pēc statusa esmu amatieris,
bet attieksme pret savu sporta veidu man vienmēr bijusi profesionāla, jo
gribējās būt labākajam.

Protams, pirmais čempionu tituls bija viens no spilgtākajiem notikumiem.
Bija prieks par to, ka esmu sasniedzis savu mērķi. Pēc uzslavām, intervijām un
atpazīstamības neesmu tiecies, bet toreiz… Valsts prezidents atsūtīja
apsveikumu. Kad atgriezāmies Cēsīs, bija grandioza sagaidīšana, Vienības
laukums bija ļaužu pilns, kameras, žurnālisti, intervijas. Ar Arti bijām tā
apmulsuši, ka nezinājām, ko teikt. Tādā brīdī jau tu netver laukumu. Man
šķiet Māris Štrombergs pēc atgriešanās no Pekinas ar olimpiskā čempiona titulu
piedzīvoja to pašu ko mēs – apsveikumi, intervijas, dažādi pasākumi. Tas ir
jauki, bet ir jāsaprot, ka popularitāte ir pārejoša parādība.

– Atkārtoti kļūt par pasaules čempioniem bija vieglāk?

– Būt labākajiem šāda līmeņa mačos nekad nav viegli. Pēc pirmā titula
izcīnīšanas bija vieglāk atrast atbalstītājus. Es gan negāju ar saukli: „Esmu pasaules čempions, nodrošiniet mani!" Mums
vajadzēja vienīgi tik, lai varētu braukt sacensībās. Ar Arti bijām pieraduši
rosīties un nopelnīt paši. Braucot no sacensībām, pirkām un vedām šeit pārdot
gan lietotas riepas, gan automašīnas, gan veļasmašīnas un ledusskapjus. Visu
nopelnīto ieguldījām motociklos. Tā bija veiksme, ka par mūsu sponsoru kļuva
uzņēmums Nelss, līdz ar to nodrošinājums kļuva profesionālāks – divi
motocikli, divi mehāniķi, dažreiz varējām uz sacensībām doties ar lidmašīnu.
Sadarbība ar Nelsu un firmas īpašnieku Andri Sihtoru bija ilgstoša, jo
uzņēmēji novērtēja to, ka viņu nauda neizkūpēja lepnās mašīnās un izklaidēs klubos,
bet tika likta lietā.

Atkārtoti par pasaules čempioniem kļuvām, pateicoties veiksmei. Viss
izšķīrās pēdējā braucienā. No Daniela Vilemsena mūs šķīra tikai trīs punkti.
Kurš uzvar, tas kļūst par čempionu. Izbraucot uz starta, biju mierīgs, savu
mērķi kļūt par pasaules čempionu biju jau sasniedzis – kā būs, tā būs.
Braucienu vinnējām, prieki lieli. Pēc tam apskatījos moci, bet aizdedzes vākam
viena skrūve izkritusi, divas vaļā, viss kustas. Vēl viens aplis, un mans
dampis apstātos. Paveicās. Bet, cik reizes ir bijis, kad nepaveicas. Cēsīs
metru pirms finiša nokrita vadiņš, un viss!

Veiksme motokrosā spēlē nozīmīgu lomu. Kad 2005. gadā sāku braukt kopā
ar Kasparu Stupeli, bijām izteikti favorīti, ātrāki par pārējiem, bet trijos
mačos nojuka mocis, un nekā. Visus šos gadus, ko pavadīju lielajā sportā,
katrai sezonai esmu gatavojies maksimāli pamatīgi un vienmēr braucu ar vienu
domu – uzvarēt. Taču ir jābūt optimālai apstākļu sakritībai, lai kļūtu par
pasaules čempionu. Piecas reizes tas izdevās, bija reizes, kad līdz titulam
pietrūka tikai dažu punktu, bet tas jau nevienu neinteresē. Kā es saku – otrais
ir pirmais zaudētājs.

Sportisko karjeru nolēmi beigt tāpēc, ka vairs negribēji būt otrais?

– Dzīvē tā interesanti notiek. Brīžiem ir tā, ka viss, ko dari, izdodas
un ir labas emocijas, enerģija un pārliecība. Un ir brīži, kad cīnies kā pret
vēju. Dari visu maksimāli labi, bet nesanāk. Arī iepriekšējai sezonai
gatavojāmies nopietni, strādājām, izdarījām visu, bet pēc diviem pirmajiem
posmiem uz rezultātu tablo mums bija divas nullītes un es sapratu, ka vilciens
ir aizgājis.

Sezonas pirmajā pusē mums vienkārši neveicās. Francijā piecas reizes
izjaucām, salikām motoru un nevarējām atrast vainu. Nerūc, un viss! 10 minūtes
pirms tehniskās komisijas tomēr ierūcinājām. Bet kas tu par braucēju – negulējis,
stresā, nojaucies ar eļļām, tik tikko paguvu pārģērbties, lai paspētu uz
startu. Es sajutos noguris, ne fiziski, bet morāli. Pazaudēju sacensību garšu,
tāpēc arī nolēmu, ka šogad pielikšu punktu savai motosportista karjerai.
Taču sezonas otrā puse bija krietni veiksmīgāka, Igaunijā spējām vinnēt
Vilemsenu tīrā cīņā, un  sportiskais
azarts atgriezās.

Šosezon jau arī citi braucēji spēja iejaukties tavā un Vilemsena
divcīņā.

Jā, situācija ir mainījusies, un tas padara sacensības
interesantākas. Pirms gadiem bija sezonas, kad viss ritēja vienkārši – izcel
startu un, ja nekas nenojūk, brauc līdz finišam pīpēdams. Ja startā
nepaveicās, tad, kārtīgi iekožot lūpā, arī no pēdējās vietas varēju tik līdz
pirmajam trijniekam. Pēdējā sezonā, kad braucām kopā ar Arti, mums bija 24
uzvaras, 28 braucienos! Tagad kopējais līmenis ir audzis, parādījušās vairākas
spēcīgas ekipāžas, taču pamatā cīņa tomēr bija starp mani un Vilemsenu.

Cīņa jums ir principiāla, kādas jums tagad ir attiecības?

– Rezervētas. Mūsu karjeru pirmsākumos, tās bija ļoti labas. Bet, ja
diviem labiem draugiem gadās ieskatīties vienā meitenē, viņi kļūst par
ienaidniekiem uz mūžu. Kamēr cīņa par meiteni – pasaules čempiona titulu
– bija godīga, viss vēl bija kārtībā. Bet 1999. gada sezonā otrajā posmā Čehijā
viņš man uzbrauca, dabūju nopietnu traumu, potītes lūzumu. Domāju, Vilemsens to
darīja apzināti, tā bija negodīga cīņa. Tajā sezonā bijām ideālā formā, mocis
gāja kā pulkstenis. Iepriekšējā posmā Grieķijā startā apgāzāmies, sākām no
pēdējās vietas, apdzinām visus, Vilemsenu ieskaitot, un finišējām pirmie ar
atrāvienu. Trauma Čehijā pārvilka visam strīpu. Tolaik biju vēl jauns un braucu
ar salauztu potīti, kaut dakteris teica, ka esmu traks. Čempiona titulu togad
neizcīnījām, pietrūka nieka viens punkts. Pārdarījumus es neaizmirstu, un trasē
man ir tikai viens pretinieks – Vilemsens, pārējie ir konkurenti.

Daudzi ir jautājuši, kāpēc jau vairāk nekā 10 gadus galvenā cīņa ekipāžu
klasē notiek tikai starp Vilemsenu un Serģi? Es to nemāku izskaidrot. Kāpēc
daži spēj dziedāt tik smuki, ka visa pasaule, elpu aizturējusi, klausās? Kāpēc
NHL zvaigznes spēj iesist tādus vārtus, kādus es, lai ar kā censtos, nekad
nespēšu? Ja tev ir dotības, augsti mērķi un tu strādā, lai tos sasniegtu, tad
arī vari kļūt par labāko.

Tev ir dotības, pamatīga pieredze, brieduma gadi motosportā…

– Jā, un tagad jūtu, ka ir atgriezusies arī motivācija braukt – KTM  atsūtīja jaunus motocikla dzinējus nākamajai
sezonai. Kaspars arī ir gatavs startēt… 
Notiek pārrunas ar potenciāliem atbalstītājiem. Ja tās būs veiksmīgas,
visdrīzāk, ka nākamajā sezonā brauksim.

Pieredzei tiešām ir liela nozīme – zinu kāds darba apjoms jāpaveic, lai
pavasarī būtu labā fiziskā formā. Treniņu apstākļi ir ideāli. Netālu no mājas
Priekuļu ir biatlona trase, kur uzskriet, baseins, trenažieru zāle. Vakaros
treniņi un spēles hokejā Valmieras Olimpiskajā centrā (Kristers ir rezultatīvs hokeja
komandas Wendi uzbrucējs). Ne salīdzināt ar to, kas bija pirms 10, 15
gadiem, kad aukstā Priekuļu tehnikuma pūslī salstošām rokām cilāju
svarus un vilkos pie stieņa. Sametām ar Arti naudu un atvedām trenažierus no
Holandes, lai būtu kur trenēties.

Sapratnei, saskaņai ar līdzbraucēju ir liela nozīme?

– Ļoti, man ir pilnībā viņam jāuzticas, bet tas nav tik vienkārši, jo
esmu radis vispirms paļauties tikai uz sevi. Ar Arti viss veidojās
pašsaprotami. Bijām divi puikas, kas darīja to, kas visvairāk patīk, un nokļuva
tur, kur gribēja nokļūt. Ar Kasparu esam kopā vairāk nekā trīs gadus. Zinu, ka
uz viņu varu paļauties, Kaspars ir spēcīgs puisis un tur līdzi, vēl arī mani
uzmundrina, sakot: „Garais, ja tu
riktīgi gribi, tu visu vari!"

Neizskatās, ka dzīve bez lielā sporta tev ritētu garlaicīgi. Te tu
esi Itālijā, te Igaunijā, te biznesa sarunās, intervija gandrīz mēnesi iepriekš
jāpiesaka. Kāpēc tomēr atkal domā par braukšanu?

– Nesen runājām ar Andri Sihtoru, ieminējos, ka man tāda ķecerīga doma
galvā, ka vajadzētu vēl startēt. Viņš smejoties teica – tev ir atkarība no
lielā sporta.

Tiešām, ir savs bizness, pārstāvu KTM, tirgoju viņu tehniku,
ģimeni nodrošināt varu. Ir aizraušanās, tas pats hokejs, vasarā domāju
paripināt mačos ar kvadracikliem. Ir idejas par sava motocentra veidošanu
Cēsīs, sacensību rīkošanu, darba pietiek, bet tā ir ikdiena. It kā jau forši,
stresa nekāda, bet lai būtu svētki, vajag piedzīvot sacensību atmosfēru,
uzvaras, neveiksmes. Zinu, ka atkal nakšņosim busā, ka var būt arī kritieni un
traumas, ka būs jābrauc, pārvarot sāpes un nogurumu, bet vienalga velk uz
mačiem. Tā laikam tiešām ir atkarība un pieļauju, ka 90 % cilvēku vienkārši
nesaprot, kāds kaifs sevi tā mocīt! Tāpat, kā es nesaprotu, kā var stundām
sēdēt un gaidīt, lai kāda zivs pieķeras. Katram savs.

Ko esi guvis no lielajā sportā aizvadītajiem gadiem?

– Pirmkārt, sasniedzu to, ko vēlējos. Mazs puika būdams, devu sev
solījumu, ka kļūšu par pasaules čempionu motokrosā! Nevienam to neteicu, pat
tēvam ne. Tā bija mana iekšēja apņemšanās, mērķis, uz kuru gāju. Tēvs nekad
man  nav licis ne krosus skriet, ne uz
svaru zāli braukt. Tēvs ir palīdzējis, devis padomus, bet nekad nav licis
trenēties, to darīju pats.

Esmu guvis neatsveramu pieredzi, braucot, tiekoties ar cilvēkiem dažādās
valstīs Rietumos un Austrumos, salīdzinot, kā viņi dzīvo, domā, tver lietas.
Tas dod pozitīvu dzīves uztveri, citu vērtību sistēmu. Un tad ir pagrūti
saprast to ņemšanos Latvijā, zīmēšanos ar jaunām kurpēm, ballītēm vai nemitīgo
zūdīšanos, cik mums viss ir slikti. Pilnīgs murgs! Esi dzīvs, priecājies! Tātad
tu vari  kustēt, kaut ko vērtīgu izdarīt.

Nenožēloju nevienu sekundi, kas ziedota motosportam. Esmu sasniedzis to,
ko vēlējos sasniegt, bet, kas būs nākamajā sezonā…  to vēl redzēsim.

Andris VANADZIŅŠ

 

Kristers Serģis

motobraucējs un uzņēmējs, SIA Kristers Serģis moto īpašnieks

Dzimis           1974. gada 14. janvārī
Cēsīs

Augums        1,90 m

Svars 92 kg

Izglītība         Priekuļu Lauksaimniecības
tehnikums

Sportā           kopš 1989. gada
nodarbojas ar motosportu, pirms tam trenējies hokejā

Lielākie          sasniegumi
pieckārtējs pasaules, daudzkārtējs Latvijas čempions

Ģimenes stāvoklis precējies,
dzīvesbiedre – Adrija, finansiste, meita – Nikola, skolniece

Vaļasprieki   motocikli, hokejs, aktīvs
dzīvesveids

 

Garais, ja tu riktīgi gribi, tu visu vari! Tā Kaspars Stupelis
saka par Kristeru. Šajā attēlā redzams, kā abi cīnās par uzvaru 2007. gada
pasaules čempionāta Ķeguma posmā

Foto: Mārtiņš Aiše

Pēdējam metram nepietika. Cēsis, 2003. gada pasaules čempionāta posms. 100 m
pirms finiša noslāpa motors. Kristers velk, Svens Verbruge stumj. Pēdējie spēki
abus pameta metru pirms finiša

Cēsinieku kārtējais triumfs. 2002. gadā Ķeguma trasē. Uzvara posmā un visā
pasaules čempionātā

Foto no personiskā arhīva

 

IELAUZUMOS

 

Kā es saku – otrais ir pirmais zaudētājs

Trasē man ir tikai viens pretinieks – Vilemsens, pārējie ir konkurenti

Ir pagrūti saprast to ņemšanos Latvijā, zīmēšanos ar jaunām kurpēm,
ballītēm vai nemitīgo zūdīšanos, cik mums viss ir slikti