Mākslinieki rodas dubļos
Leģenda par Mārupes auto moto klubu Bieriņi dzīvo jau sesto gadu desmitu. Lai gan 1974. gadā klubu likvidēja, 2003. gadā tas atdzima, pateicoties skijoringa tēvam Aleksandram Briedim un vēl vienam vīram vārdā Aivars Ābols.
Bērna gados Aivars pats trenējies Bieriņos. Tagad viņš ir tas, kas trenē bērnus un organizē mini motokrosa sacensības Mārupē. Aivaram Ābolam ir vīzija — motokross kā masu sports. Viņš, protams, nav vienīgais, kas tā domā. Un, ja vien izdotos atrisināt finansiālos šķēršļus, šai sistēmai būtu lemts dzīvot, jo rīcības plāns ir — to pirms vairākiem gadu desmitiem izstrādājis Aleksandrs Briedis.
— Teicāt, ka esat rīdzinieks. Kāda ir jūsu saistība ar Mārupi?
— Vistiešākā. 11 gadu vecumā dzīvoju un mācījos Mārupē un padomju laikā iestājos Bieriņu motoklubā, kura darbnīcas atradās Rūdās, līdzās tagadējai Rīgas lidostai. 1958. gadā Aleksandra Brieža vadībā kopā ar vairākiem domubiedriem, starp kuriem bija arī nākamais LaMSF prezidents Valdis Kleinbergs, tika nodibināts sabiedriskais auto moto klubs Bieriņi. Tas ir arī mans dzimšanas gads. Klubs pastāvēja līdz 1974. gadam, kad to pēc kāda stukača vēstules Maskavai ar kompartijas lēmumu slēdza.
— Ak tā, un kāpēc slēdza?
— Tāpēc, ka tas bija neatkarīgs uzņēmums — sabiedriska organizācija, kura nepakļāvās nevienai padomju iestādei.
— Tiešām?
— Hruščova laikā bija tā dēvētā atvasara, kurā ļāva dibināt kooperatīvus. Kad pie varas nāca Brežņevs, kooperatīvus slēdza, bet Bieriņi palika. Kāds domāja, ka tas ir DOSAF uzņēmums, kādam šķita, ka Bieriņi ir piesaistīti armijai, vēl kāds, — ka partijas komitejai. Tādā pagrīdes režīmā Bieriņi nostrādāja kādus septiņus gadus.
— Un pelnīja naudu?
— Protams. Bija motodarbnīca Mārupē un biroja telpas Āgenskalnā. Aleksandrs Briedis pēc profesijas ir jurists un brīnišķīgs darba organizators. Motoklubā ar atalgojumu tika pieņemti treneri, mehāniķi un, protams, pirmās brīvās Latvijas reklāmas speciālisti, kuri veidoja Bieriņu reklāmas kampaņas. Treneri audzināja jaunos sportistus, mehāniķi gatavoja mototehniku, bet reklāmisti ražoja nozīmītes, vimpeļus un dažādas brošūriņas, kuras slavināja klubu, aicinot iestāties.
— Atgriezīsimies pie jūsu gaitām Bieriņos.
— Klubā iestājos 1971. gadā. Tobrīd biju 11 gadus vecs un braucu ar mopēdu. Mani neviens nemudināja iestāties, pats izlēmu. Bērnībā aktīvi apmeklēju motokrosus Rīgā — Bišumuižā, Šautuves trasē, Bieriņu mototrasē, Zolitūdes trasē, Imantas mototrasē. Par uzņemšanu klubā uzzināju no reklāmas. Jaunos sportistus uzņēma Šautuves mototrasē — Bauskas ielā, 10. tramvaja galapunktā. No 60 brauktgribētājiem uzņēma 10 ātrākos, kas izbrauca norādīto trasi. Biju sarakstā starp ātrākajiem. Starp citu, gadā, kad iestājos klubā, aizsākās arī Zelta mopēds.
— Cik no jūsu iepriekš nosauktajām trasēm vēl eksistē?
— Neviena. Rīgā trases nav.
— Bet vai vajadzētu būt?
— Kādreiz bija doma par Zaķusalu. Man pat ir trases skices. Tomēr tas būtu pārāk dārgs prieks. Rīga deva daļu naudas, bet otru pusi mums neizdevās atrast.
Vai zināt, kas Zaķusalā bija celts padomju laikā? Draudzības parks — sadraudzības pilsētu parks. To veidoja pēc Alfrēda Rubika ierosinājuma. Tur bija Korejas zona, Japānas zona, Bulgārijas zona. Šo projektu Rubiks nepaspēja īstenot līdz galam. Zaķusalā zem zemes kārtas ir būvgruži. Līdz ar to tur būtu jāved ļoti daudz mālzemes, un tas veido lielas izmaksas.
Bet, ja mēs skatāmies pasaules mērogā, tad motokrosa trases vienmēr ir lauku rajonos, ļoti maz lielpilsētās.
— Sakiet, cik toreiz pirmajā Zelta mopēdā bija dalībnieku?
— Togad pie bomja stāvēja kādi 40 sportisti. Vēlāk Zelta mopēds, protams, kļuva par vissavienības sacensībām, kurās piedalījās līdz 300 sportistiem.
— Un kādi bija jūsu panākumi?
— Zvaigzne nebiju, bet trijos PSRS sporta skolu čempionātos piedalījos. Braucu līdz 1974. gadam. Kad Bieriņu klubu likvidēja, pārgāju uz Olaines motoklubu. Divus gadus patrenējos, un mani paņēma armijā.
— Kas notika pēc dienesta?
— Atgriezos ikdienas dzīvē, veidoju ģimeni, audzināju meitu, strādāju VEF. Motosportā atgriezos pēc 10 gadiem, 1986. gadā, kad atkal satiku Aleksandru Briedi.
— Kāpēc atgriezāties motosportā?
— Šķirotavā organizēju Ķengaraga izcīņu Zelta mopēdā. Briedis pierunāja. Vēlāk noorganizēju Maskavas rajona DOSAF motoklubu ar 20 grūti audzināmiem bērniem. Bars ar piecpadsmitgadīgiem tīņiem — puse no viņiem pīpēja, puse dzēra aliņus, vīniņus un ostīja astoto līmi.
— No kurienes tāds bērnu bariņš?
— No Ķengaraga masīva. Esmu ļoti priecīgs, ka no 20 bērniem, šobrīd 10 nav cietumā — kāds strādā, kāds mācās, kāds attīsta biznesu. Tas ir mans augstākais rādītājs kā skolotājam.
— Kā tas nākas, ka sākāt strādāt ar bērniem?
— Nezinu. Tā vienkārši notika. Iespējams, viņi mani labi saprot, iespējams, man ir patīkams balss tembrs. Nezinu, bet ar bērniem man saskan. Mani pirmie nopietnie audzēkņi bija Māris Rupeiks kopā ar Ingusu Bērziņu. Viņi ir pirmie, kas Latvijā sāka braukt ar 85 kubikcentimetru motocikliem.
— Un kas notika deviņdesmito gadu sākumā? Pārmaiņas neskāra?
— Skāra jau gan. 1991. gadā viss apstājās. Vēlāk trīs gadus Vangažos organizēju motokrosu.
Tad, pavisam negaidīti man uzradās audzēknis. Veikalā uz Hanzas ielas pienāca klāt un jautāja, vai nepazīstu kādu motokrosa treneri. Man atvērās trešā elpa. Nodibināju klubu, man bija daži audzēkņi, saņēmu algu — viss tā, kā pieklājas. Tas notika no 1996. līdz 1999. gadam. Izaudzināju pirmo divkārtējo Latvijas čempionu 65 kubikcentimetru klasē Iļju Ballodu Nagradovu, kurš vēlāk brauca kartingā un golfos.
Pārsvarā strādāju ar bērniem, kurus gatavoju četru gadu periodam. Tēlaini to varētu salīdzināt ar pamatskolu. Pēc tam, ja audzēkņa vecākiem ir nauda un iespējas, viņi meklē citus ceļus, citus trenerus. Šobrīd divi mani audzēkņi — Kristers Drevinskis un Toms Babris — brauc Rodeo komandā. Pašreizējais vienpadsmitgadīgais audzēknis Edvards Bidzāns ir kluba vadošais braucējs. Edvards šogad gatavojas aizvadīt otro sezonu Eiropas finālā MX 65 klasē. Viņš ir arī 2016. gada Austrumeiropas čempionāta uzvarētājs MX 65 klasē. Sezonas beigās Bidzāns pametīs manu pamatskolu un sāks strādāt ar jauno treneri Arni Kalniņu.
— Ko jūs šajā pamatskolāmācāt saviem audzēkņiem?
— Pamatus. Kā stāvēt, kā bremzēt, kā skatīties un kustēties līdz zināmām ātruma robežām. Mācu, ka paralēli braukšanai sevi jāstiprina fiziski, skrienot, vingrojot, peldot un darbojoties sporta zālē. Arī tā ir daļa no motosporta.
— Braukšanas treniņi notiek atjaunotajā motoklubāBieriņi?
— Tieši tā. Klubu atjaunoja 2003. gadā. Mēs ar Aleksandru Briedi esam valdē. Starp citu, Briedis tagad organizē velosacensības bērniem Uzvaras parkā katru trešdienu līdz vasaras beigām. Viņš arī ir viens no tiem, kas prot parādīt ceļu uz mērķi.
— Sākums ir svarīgs.
— Jā, mūsu uzdevums ir norādīt virzienu. Daudzi, protams, paliek amatieros un hobijniekos, bet vismaz gūst sporta sajēgu, jo trenēties bērnus atved arī tādi vecāki, kas no motosporta maz ko saprot.
— Tādi bieži gadās?
— Sevišķi tehniskajos sporta veidos vecāki, īpaši tēvi, neizprot, ka motokross ir smags darbs. Šī gadsimta sākumā ASV zinātnieki izanalizēja visus sporta veidus un secināja, ka motokross ir viens no vissarežģītākajiem sporta veidiem uz planētas. Krosā ir lielas baiļu sajūtas, jo trase mainās ik uz soļa, strauji jāpieņem lēmumi, gadās kritieni… Nemaz nerunājot par pašu braukšanas tehniku.
— Un kāds ir labs audzēknis?
— Tāds, kurš cenšas izpildīt trenera norādījumus. Svarīgi, lai arī vecāki domā līdzīgi. Manuprāt, katrs bērns ir centīgs. Lai arī vecākiem šķiet, ka bērns nebrauc ātri, bērns cenšas. Attīstība ir ļoti laikietilpīga. Es, piemēram, audzinu arī vecākus, un vēlāk tas ļoti labi parādās bērnu un vecāku savstarpējās attiecībās, viņi labāk saprot viens otru. Tas veicina sportista attīstību.
Vecāki bieži vien tērē vairāk naudu, nekā tas nepieciešams. Viņi mēdz bērniem nopirkt vecus motociklus, pielīdzinot tos lietotām automašīnām.
— Cik bērnus šobrīd trenējat?
— Kopā 15 bērni vecumā no 5 līdz 15 gadiem, bet es nestrādāju ar visiem vienlaikus. Dalu grupās, jo dažādos vecumos ir atšķirīga uztvere un saprašana.
— Un reizi mēnesī Bieriņos notiek mini motokrosa sacensības.
— Tieši tā. Tās ir manis rīkotas sacensības, vasaras brīvlaikā trešdienās. Bet noslēgums ir oktobra pirmajā svētdienā lielajā trasē. Kā vecos laikos — Bieriņu jubilejas motokross.
— Motokrosa aprindās dzird runājam, ka trūkst jaunās paaudzes krosistu. Vai tā var būt, ka nav turpinājuma?
— Ziniet, arī par dažiem šī brīža pasaules braucējiem latviešiem runāja, ka no tiem nekas neiznāks. Tomēr sanāca. Uzskatu, ka sportists sevi var pierādīt līdz 15 gadu vecumam, pat 17 gados kāds vēl var izšaut. Mums ir cerības, bet uzvārdus nesaukšu.
Daudzi vecāki nemaz nevēlas savu bērnu virzīt profesionālajā sportā. Tas ir pārāk dārgi, pārāk sarežģīti. Bet, man, protams, ir prieks, ka, noliekot malā motokrosu, bijušie audzēkņi ar labām sekmēm pabeidz vidusskolu, iestājas augstskolā un studē. Tā ir daļa no mana uzdevuma, proti, izaudzināt gudrus, attīstītus, ar runas un uzstāšanās spējām apveltītus jauniešus.
— Sarunas sākumā minējāt Zaķusalas trases skices. Jūs esat vairāku trašu autors. Kurš ir jūsu slavenākais veidojums?
— Tā būs Viļakas mototrase, kurai mani kā veidotāju pieaicināja 2000. gadā. Šī trase patīk daudziem.
— Bet no kurienes jums tādas zināšanas, kā veidot?
— Nezinu. Pieeju tam kā mākslinieks. Mana pirmā trase bija Rumbulas lidlaukā. Kad trase bija pabeigta, tā bija ļoti īpatnēja — ne tāda kā citur.
Kad strādāju pie Salvja Freimaņa Baltijas kausa fondā, uz 2000. gada Eiropas čempionātu sagatavoju un pilnībā pārtaisīju Limbažu trasi.
Uz pirmo MX3 pasaules čempionātu, Ķeguma trase tika pārveidota pēc maniem rasējumiem. Stiklinieks ir mans. Trīsdesmitnieks — arī tas ir mans. Arī Olaines trase, kur tagad notiek Superkauss, ir manis zīmēta.
— Kāds ir jūsu rokraksts, zīmējot trasi?
— Man patīk klasika. Īsajās sprinta trasēs nevar ielikt to māksliniecisko garšu. Man patīk kalni — tur ir jādomā, cik garš būs ieskrējiens, kāda būs apdzīšana, kā skatītāji redzēs sportistus.
— Sakiet, kādu redzat motokrosa attīstību Latvijā?
— Nu, ja visi neizbrauks uz Vāciju un Īriju, būs labi. Tagad manu audzēkņu vecāki ir tie, kuru tēvi ir braukuši krosā padomju gados. Viņiem ir palikuši zināmi priekšstati. Viņi zina, kas ir motokross. Savukārt jaunajai paaudzei šāds jēdziens ir svešs. Daļa vispār par motokrosu uzzina no tautas telefona.
Esmu par masveidīgu motokrosu, kurš, protams, audzina arī čempionus. Ja ir masa, tad dibinās jauni klubi, veikaliem ir noiets, ir darbs mehāniķiem un treneriem. Ja katrā mazpilsētā būtu klubiņš, mums nevajadzētu raizēties, vai nākotnē Latvijā izaugs pasaules līmeņa motobraucēji.
— Bet vai ir skaidrs, kā šo masveidību panākt?
— Versijas ir dažādas. Latvijā šo jautājumu vajadzētu kārtot pēc Spānijas principa. Kad pēc diktatora Franko nāves gan pozīcija, gan opozīcija vairākas dienas sēdēja pie viena galda, līdz atrada vidusceļu turpmākai valsts nākotnei.
Starp citu, nezinu, kas ir noticis, bet vietējie sportisti izvairās braukt MX1 un MX2 klasēs. Vairums mūk uz amatieru un hobiju klasēm, kur ir lielāka iespēja tikt pie kausa.
— Un jums šķiet, ka latvieši tā spētu apsēsties un izrunāt?
— Ticu, ka tāds brīdis pienāks. Tas tuvojas. Pagātnē kādus trīs četrus gadus vietējie domubiedru grupējumi savā starpā karoja diezgan atklāti. To visi zina, tas nav nekas slēpjams. Tagad viņi ir sapratuši, ka ar spītību un ieriebšanu nekas neattīstās un no tā nav labums nevienam.
Paskaties, piemēram, uz Honda, Suzuki un Yamaha. Kad viņi ir savstarpēji kasījušies? Viņiem ir viens pārstāvis pasaules motosporta federācijā. Viņi ir sapratuši, ka kopējā sadarbība nesīs labumu visiem.
— Laurim Freibergam ir sauklis: "Motokross ir foršs!" Vai bijāt to dzirdējis?
— Jā, tas skan skaisti, bet diezgan vienkārši. Nevaru atrast īsto vārdu. (Domā.) Es krosu gribētu salīdzināt ar mākslu. Tas ir kā gleznot šedevru. Tev ir jāsaprot krāsas, jāizjūt būtība, es esmu mazs mākslinieks.
Runājot ar leģendāro Vitautu Doni, varēja redzēt, ka viņš jūt un saprot citādāk. Viņš bija mākslinieks. Uzskatu, ka Valdis Valters arī ir mākslinieks, tikai sportā. Viņa spēlē nebija jūtams robotisms. Skatīties, kā viņš spēlē, bija bauda. Kā Raimonds Pauls raksta mūziku? Viņš dzird dziesmas. Līdzīgi kā motosportists, kurš nostājas pie trases un zina, kā to izbraukt.
Mums ir superhokejists, superbasketbolists, superskeletonists, krosists, ar ko visi lepojas, un tagad arī šķēpmetējs — Eiropas čempions. Kad Lauris Freibergs kļuva par čempionu, latviešiem bija pieci open braucēji. Itāļi bija šokā. Viņi nespēja saprast, kā no profesionāļiem, kas saskaitāmi uz vienas rokas pirkstiem, viens kļūst par Eiropas čempionu.
— Vai starp jūsu audzēkņiem arī ir mākslinieki?
— Pieci. Bet, vai no viņiem iznāks izcili mākslinieki, to grūti pateikt. Jāņem vērā arī tie, kuri ar smagu darbu kļūst par māksliniekiem.
— Kādu attīstības ceļu jūs redzat mini motokrosam?
— Mans piemērs ir Aleksandrs Briedis, Zelta mopēda tēvs. Man ir iedota bāze, uz kuras jāstrādā.
Domāju, ka līdzīgiem posmiem mini motokrosā vajadzētu notikt arī citur Latvijā. Varbūt tas būtu jaunais republikas čempionāts bērniem. Bet pagaidām bērni ir vēl nepietiekamā skaitā, lai ko tādu darītu. Parasti organizatori rēķina — ja sacensībās piedalījušies 150 sportisti, viss ir izdevies.
— Jums vidēji vienā posmā ir 80 braucēji.
— Rekords ir bijis 82, mazākais — 42 dalībnieki pašā pirmajā posmā.
— Un brauc arī meitenes?
— Protams. Līdz 9 gadiem meitene no zēna uz motocikla neatšķiras. Tagad man ir audzēkne Patrīcija Bērziņa, kurai rudenī paliks astoņi gadi. Viņa brauc trīs gadus. Taisnēs viņa ir drosmīgāka par puikām. Bet, kad sākas tramplīni, parādās bailes.
Esmu secinājis — ja meitene strādā tikpat daudz kā puika, tad pēc 10 ballu sistēmas puika būs nopelnījis septiņas balles, kamēr meitene četras.
— Kāpēc tā?
— Tāpēc, ka tas ir tehniskais sporta veids. Tas ir sarežģīti. Man ir sajūta, ka meitenēm ir lielāks pašsaglabāšanās instinkts. Puiši ir drosmīgāki. Vai tad bieži ir redzēti meiteņu kautiņi un meiteņu bandas?
— Jūsuprāt, visi bērni ir talantīgi?
— Tas atkarīgs no tā, kā ar viņiem strādā. Man bija audzēknis, kurš pamatskolā bija galīgi bezcerīgs. Jau šķita, ka no viņa nekas nesanāks. Tagad viņam ir savs bizness, izglītība. Viss, kā pieklājas. Redzi, motokrosā lēmumi ir jāpieņem patstāvīgi — īsā mirklī divdesmit minūšu garumā. Trase visu laiku mainās kā dzīve. Trase ir kā spirāle. Agri vai vēlu mēs nonākam līdzīgās, jau piedzīvotās situācijās.
— Vai jums dzīvē ir bijis jāpieņem nozīmīgi lēmumi īsā brīdī?
— Jā, jau minēju, ka iestājos Olaines motoklubā. Mani aicināja, sakot, ka Bieriņu motoklubs tiek likvidēts un lēmums jāpieņem ātri. Man solīja jaunu ČŽ motociklu. Un iedeva arī. Bieriņus likvidēja kā juridisku struktūru, bet sportisti un vadītāji palika, tikai pārbāzējās zem Mārupes novada, mainot nosaukumu uz Mārupes tehnisko klubu, kurā palika tie paši cilvēki.
Cilvēki visur ir labi, bet Olainē nebija profesionāla attieksme pret motosportu. Es to sauktu par amatierismu. Protams, šo lēmumu nožēloju. Pirms laika man atkal bija līdzīga situācija un atkal bija jāizvēlas. Jūtu, ka šoreiz izdarīju pareizo izvēli. Tāpēc dzīvē ļoti bieži ir jāskatās atpakaļ un arī uz priekšu.
Aivars ĀBOLS
Motokrosa treneris, auto moto klubs Bieriņi
Dzimis: 1958. gada 16. martā
Lielākie sasniegumi: izglītoti, gudri un fiziski veseli audzēkņi
Vaļasprieks: motokross
Autori: Ralfs Dravnieks
