Kalniņa skolnieks
Motokrosistu Leonu Kozlovski dēvē par dzelzs vīru. Un ne velti. Savulaik audzis un skolojies leģendārā motokrosa trenera un entuziasta Andra Kalniņa paspārnē, viņš 1991. gadā kopā ar Viesturu Gauši un Mairi Levanu pārstāvēja atjaunoto Latvijas Republiku Nāciju kausa izcīņā motokrosā Austrālijā, kur iegūtā 11. vieta joprojām palikusi nepārspēta. Kozlovskis arvien ir gan motosportā, gan trasē.
Tagad Leons Kozlovskis ir Latvijas Motosporta federācijas (LaMSF) motokrosa komisijas loceklis, kluba MX Ādaži vadītājs un pārliecinošs līderis veterānu rindās trasē. Viņš arvien ir gatavs demonstrēt savu raksturu, jo vēl ir mērķi, kas jāsasniedz.
— Leon, cik tev šobrīd ir gadu?
— Tūliņ paliks 43.
— Un kā tu jūties?
— (Iedzer kafiju.) Tā arī jūtos — kā 43 gadus vecs. Zini, visiem liekas, ka tas, ko daru, ir ļoti viegli.
— No malas tā izskatās.
— Jā, bet gadi paņem savu, arī traumas piedzīvotas pietiekami nopietnas. Ir cilvēki, kas jautā, kāpēc braucu veterānu klasē, nevis Pro? Manuprāt, katram pienāk savs laiks. Līdz 40 gadu vecumam startēju tikai Pro klasēs. Sasniedzot 40 gadu slieksni, veterāniem ir sava Pasaules kausa izcīņa, kurā reizi gadā tiekas 50 ātrākie. Tad arī noskaidrojam, kurš tobrīd ir labākais veterāns pasaulē. Nu ko es varu darīt, ja braucu ātrāk nekā čaļi manā klasē? Daudzkārt jau esmu uzdevis šo jautājumu — ko man darīt? Mestgāzi nost? Es braucu sev un kaifoju.
— Tātad esi veterāns.
— Latvijas čempionātā braucu veterānu klasē, bet Superkausā — senioros. Lai gan — kas tā par senioru klasi, ja brauc sportisti, sākot no 30 gadu vecuma? Tas nosaukums ir nepareizs.
Tu man jautāji, kā es jūtos? Savā klasē, ņemot vērā manu vecumu, jūtos ļoti labi. Piemēram, braucot Pro klasē un apdzenot dažus divdesmitgadniekus, var sagaidīt, ka viņi ar tevi nerunās. Viņi arī nesveicināsies. Bet tas pāriet, un nākamajās sacensībās viss ir ok.
— Saki, kā kļūt par tādu, kāds esi tu?
— Jābūt raksturam. Daudziem jaunajiem sportistiem tā trūkst. Viņi mēģina meklēt iemeslus. Lielai daļai nestrādā amortizatori. Citiem špūres par dziļu, vēl kādam tramplīni par augstu. Bet šī kaite, iemeslu meklēšana citur, nevis sevī, pastāv daudzos sporta veidos. Kādam vienmēr šķiet, ka nūja par smagu vai bumba par mīkstu.
— Jā, tā ir izplatīta problēma.
— Dažam motors neiet, vēl kādam šķiet, ka pārējiem motocikli labāki. Spilgts piemērs ir Tanels Leoks, kurš uz sacensībām atbrauc ar standarta KTM motociklu. Viņš parāda savu meistarību un nemeklē iemeslus. Tanels ņem un notēš braucienus vienu pēc otra.
Šogad Latvijas izlase pirms Nāciju kausa televīzijā stāstīja brīnumu lietas. Minēja, ka varētu ieņemt 12. vietu. Kādā veidā tu vari vērtēt sevi tik augstu? Labāk būtu teikuši, ka priecāsies, ja tiksim A finālā. Jauniešiem ir drusku jānolaižas uz zemes, jābūt reāliem. Būtu jāsāk ar to, ka stabili iebrauc desmitniekā pasaulē. Šeit nav runa par puišiem, kas jau brauc pasaules vai Eiropas čempionāta desmitniekā. Visu cieņu, malači! Šie puiši Latvijas izlasi arī aizvedīs līdz pirmajam desmitniekam Nāciju kausā. Varbūt tā būs paaudze, kas 2016. gadā pierādīja savu varēšanu gan pasaules čempionātā 65 kubikcentimetru klasē, gan Eiropas čempionāta 65 un 85 kubikcentimetru klasē.
— Kas notiek ar jauno paaudzi? Kāpēc jūs 1992. gadā spējāt Nāciju kausā ierindoties 11. vietā? Turklāt šis rezultāts ir palicis nepārspēts.
— Es jau tev teicu. Mums bija raksturs. Jaunos sportistus dažkārt audzina kā gurķus. Tētis un mamma ir blakus. Daži atbildīgajām sacensībām ir tik negatavi, ka nācijās pirms starta viņiem ģīmji kļūst bāli kā iesācējiem.
Es uzaugu motoklubā Cīrava — 25 sportistu sāncensībā. Ja neierindojies trijniekā kluba kopvērtējumā, pakaļ algai negāji, jo nebiji nopelnījis. Tagad daži jaunieši iet pie sponsoriem, stāsta, ka baigi gāzīs, ka gribot braukt pasaules čempionātā. Tur ir jābūt citai galvai uz pleciem, citai domāšanai.
— Tātad tā ir vecāku vaina?
— Ne vienmēr. Bet ir tādi, kam 25 gadu vecumā uz treniņu līdzi brauc tētis un mamma, kura padod ūdeni. Ko tādu redzot, pie sevis nodomāju — jomajo.
Es jau kopš 16 gadu vecuma dzīvoju Cīravas kopmītnēs. Protams, jāsaprot, ka tagad ir citi laiki un nav tādas sporta skolas, kurās nošķir no vecākiem, bet vienalga — jāpienāk brīdim, kad vecāki uz tevi brauc skatīties kā uz pieaugušu vīrieti, kurš gatavs cīņai ar konkurentiem.
— Tu esi Andra Kalniņa produkts, pareizi?
— 1987. gadā sāku braukt Ādažos pie Aigara Grodza. 1989. gadā jauniešu konkurencē Latvijas čempionātā kopvērtējumā biju trešais. Un rudenī Andris mani paņēma uz motoklubu Cīrava. Skaidri neatceros, kā viss notika, bet mani aizveda 230 kilometrus no mājām un iedeva istabu sportistu kopmītnēs. Es tev saku — daudzi no tiem, kas motokrosā brauc tagad, jau pēc dažiem mēnešiem atbēgtu uz mājām.
— Bija tik traki?
— Tā bija armija: 25 jaunieši un divdesmit veči, tostarp Normunds Dūčis, Normunds Ērkulis, Normunds Horsts, Uldis Dzalbs un citi — visas tālaika zvaigznes. Pret šiem vīriem man bija un ir respekts joprojām. Mani paņēma aiz apkakles un dzina slaucīt garāžu. Kāds vēl motokross? Aizmirsti! Viss notika tā. Kad sāki braukt ātrāk, šie vīri neļāva sadomāties, saslimt ar zvaigžņu slimību.
18 gadu vecumā vinnēju Latvijas čempionātā. Braucot uz pēdējo posmu — uz Ropažiem, Ērkulis mani pasauca un teica: „Zini, kas ir? Vajag Ikarusu nomazgāt.”Tobrīd biju līderis Latvijā un, mazgājot Ikarusu, pie sevis domāju: „Kāpēc man tas ir jādara, es taču esmu līderis?”
— Bet ko būtisku tev iedeva Kalniņa skola?
— Andris sakārtoja lietas tā, lai kluba ātrākie sportisti saņemtu algu. Par visu bija padomāts. 1993. un 1994. gadā ar Kalniņa palīdzību divus gadus braucu Polijas čempionātā, kurā uzvarēju. Mani pamanīja un piedāvāja parakstīt līgumu, jo 1992. gadā uzvarēju komercsacensībās, uz kurām Andris mūs aizveda. Tagad ik gadu ap Ziemassvētku laiku braucu pie Andra un pāris stundas mēs runājam. Šis cilvēks man ir daudz palīdzējis sportā un daudz iemācījis dzīvē.
Šogad Tanels Leoks brauca Superkausa sacensības zem MX Ādaži kluba karoga. Pēdējās sacensībās viņš pienāca man klāt un uzdāvināja kreklu ar parakstu. Fantastiska sajūta, kad šāds sportists tev pasakās. Tajā pašā laikā braucējs no mana kluba, kuram esmu palīdzējis, sarunājis motociklu, pēc sezonas pat roku nepaspiež un paldies nepasaka. Es nesūdzos un neprasu. Es tikai salīdzinu.
— Es ar Kalniņu iepazinos šajā vasarā, viņš stāstīja par gadījumu, kurā biji iesaistīts tu un derības.
— Tas notika Čehijā. Mēs bijām sacensību turnejā Eiropā. Džeki ar mums gribēja saderēt, ka nevarēsim nodzīt matus uz nullīti. Bet mēs to izdarījām un saņēmām 50 doičmarkas. Čehijā valdīja nenormāls karstums, saulē +35 grādi, tāpēc no sutas mana plikā galva apdega tā, ka sacensībās Vācijā knapi ķiveri galvā dabūju. Klubā mēs visi čomojāmies, vienlaikus konkurējām un tajā pašā laikā reti, tomēr strīdējāmies. Kā vienam no līderiem man viegli negāja. No vienas puses — veči zāģē, no otras — konkurenti. Tas prasīja raksturu un nepadošanos. Par piedzīvoto Cīravā varētu grāmatu uzrakstīt.
— Pastāsti vēl kaut ko.
— Kā jau teicu, jo ātrāk brauci, jo vairāk vajadzēja rēķināties ar lamatām. Mēs, piemēram, vienam džekam aizmetinājām skapi, kur viņam glabājās motocikla detaļas. Tā bija izdzīvošana. Viens no dullākajiem pārbaudījumiem notika, izmantojot skrūvspīles. Rokas aizlauza aiz muguras un iespieda spīlēs (precīzāk, iespieda džemperi tā, lai rokas nevar izraut), bet vīrieša dārgumus nokrāsoja zilus, zaļus vai melnus. Pēc tam tie bija jānotīra ar acetonu. Paldies dievam, ka es no šī pārbaudījuma izspruku.
— Tad jau, ņemot vērā konkurences spriedzi, viens par otru visos sīkumos ziņojāt trenerim.
— Konkurenci pavadīja stingra kārtība. Ja kāds iedzēra, cits jau tvēra pēc klausules, lai informētu Kalniņu, kurš no Liepājas drīz vien arī ieradās. Viņš gribēja izaudzināt sportistus, nevis ļurļakus. Ja biji labs sportists, uzreiz neizmeta. Viduvējības atbrīvoja bez vārda runas. Un atlaida daudzus.
— Tu zini stāstu par kuģi, ko Kalniņa klubam uzdāvināja Atlantika un kuru sazāģēja un nodeva lūžņos.
— Zinu. Par to naudu 1991. gadā nopirka 10 Kawasaki motociklus. Veči strādāja dienu un nakti, grieza motorus un nodeva alumīniju. Viņi saņēma lielu naudu. Patiesībā Andris par šo naudu varēja nopirkt sev lielu māju. Bet viņš bija motokrosa fanātiķis un nopirka motociklus. Tad tikai sākās. Un kā tu domā — kas?
— Nu, nu?
— Četri 125 kubikcentimetru motocikli un 15 kandidāti un seši 250 kubikcentimetru motocikli un 15 kandidāti. Cīņā uzvarēja tie, kas sevi pierādīja trasē. Tad iedomājies, kāds bija iekšējais sasprindzinājums. Labi atceros mirkli, kad kastes ar močiem atveda. Jauns, zaļš japāņu motocikls. Ārprāts. Man pat spalvas uz rokas sacēlās. (Paberzē roku.)
— Tavā karjerā ir bijis izteikti grūts periods?
— Protams, jo, kā jau teicu, esmu daudz traumējies, bet vienmēr spējis ātri atgriezties trasē. Šogad pirms Jāņiem salauzu astoņas ribas. Ķegumā, braucot Pro klasē, vilku pakaļ jauniešiem. Jutu, ka varu būt ceturtais, bet vienlaikus jutos nedaudz noguris. Pēc tam nedēļu gulēju slimnīcā domājot — kāpēc man vajadzēja panākt ceturto? Vienu brīdi jau šķita, ka Pasaules kausa izcīņa veterānu čempionātā ies gar degunu, tomēr caur sāpēm ar savu raksturu izdarīju darbu, nostabilizēju fizisko kondīciju un beigās izcīnīju devīto vietu (2015. gadā biju piektais). Apmierināts ar rezultātu neesmu, bet man vēl būs iespēja sevi pierādīt.
Smagākais izrādījās 2001. gads, kad sezona beidzās ar kompresijas lūzumu mugurkaulā.
— Tobrīd nelikās, ka motokrosam jāliek punkts?
— Bija smagi. Salauzt muguru nav joks. Man uzlika būri. Vienīgais motosportists, kurš vēl zina šīs sajūtas, ir Māris Rupeiks. Starp citu, visu cieņu Mārim, kurš atgriezās un 2016. gadā izcīnīja Latvijas čempiona titulu savā blakusvāģu klasē.
— Kas ir būris?
Metāla konstrukcija, kurā iecentrē galvu. Galvaskausā ieurbj četrus stieņus, lai galva nekustētos.
— Ieurbj?
— Jā. turklāt to dara bez atsāpināšanas. Un ik pa brīdim skrūves pārskrūvē, jo tās nāk vaļā. Kā tas ir?(Nopūšas.) Te ir jautājums par raksturu. Man teica, ka ar tiem dzelžiem galvā būs jādzīvo pusgadu. Bet Āris Auders mani operēja. Es kā trakais sportists viņam pateicu, ka negribu tik ilgu laiku pavadīt ar būri plecos. Pirms tam gan bija jāparakstās, jo nekādu absolūti pozitīvo rezultātu dakteris negarantēja. Bet paldies viņam. Auders izdarīja visu, lai es atgrieztos.
— Kā noritēja atlabšanas periods?
— Augustā traumējos, bet decembrī jau iegāju sporta zālē. Ar moci sāku braukt pirms Ziemassvētkiem. Savukārt nākamajā sezonā vinnēju Latvijas čempionātā MX1 klasē. Tiem, kuri mani bija norakstījuši, pierādīju raksturu un gribu uzvarēt.
— Tev ir svarīgi uzvarēt?
— Man drīzāk svarīgs ir gandarījums, zinot, ka izdarīju tik, cik spēju. Kad iegūšu Pasaules kausu veterāniem… (Ilgi domā.) Ja es to izdarīšu, tad, iespējams, būšu izpildījis savu dzīves vīziju motokrosā par visiem 100 procentiem. Bet, ja arī triumfs ies secen, nevienu brīdi nenožēlošu savu izvēli dzīvē.
— Esi domājis par to, kā tas būs — beigt braukt motokrosā?
— Protams, esmu. Un no tā baidos. No tā baidās daudzi sportisti. Bet man ir mērķis — gribu braukt līdz 45 gadiem. Kāpēc es to gribu? Tāpēc, ka jūtos labi.
— Tu esi viens no tiem, kuri 1992. gadā atjaunoto Latvijas Republiku pārstāvēja Nāciju krosā Austrālijā.
— Viesturs Gaušis bija ārpus atlases konkurences. Savukārt pārējie divi sportisti bija Latvijas čempioni. Mairis Levans vinnēja 250 kubikcentimetros, bet es — 125. Togad biju vienkārši traks. Andris Kalniņš mani sakacināja, sakot — tev jāuzvar. Lai gan pie bomja stāvēja teju 40 sportisti, lielākā konkurence valdīja starp desmit spicākajiem 125 kubikcentimetru klases sportistiem.
— Pastāsti par saviem iespaidiem Austrālijā.
— Atceros, izkāpām Singapūras lidostā. Sajūta bija kā pasakā. Austrālijā pirmo reizi ieraudzīju kazino un biljardu. Tas bija ārprāts. Viesturs iepriekšējā gadā bija Amerikā, viņam šī aina nebija nekāds pārsteigums.
— Un tomēr jutāties pārliecināti par saviem spēkiem.
— Protams. Mums visiem piemita raksturs. Mums bija uzdevums — nobraukt līdz galam un maksimāli izdarīt to, ko spējam.
— Nevienā brīdī neienāca prātā, ka jāpaliek tur?
— Man tādas domas nebija. Zini, tolaik biju tik liels fanāts, ka vairāk gribējās atlidot uz Latviju un pastāstīt cilvēkiem, kā izskatās vietā, kura agrāk pat sapņos nerādījās. Bet, kā jau teicu, katram ir savs liktenis.
Leons KOZLOVSKIS
Motokrosists (MX Ādaži), LaMSF motokrosa komisijas loceklis
Dzimis: 1973. gada 21. decembrī
Augums, svars: 179 cm, 85 kg
Izglītība: vidējā profesionālā
Treneris: Andris Kalniņš
Lielākie sasniegumi : Latvijas čempions absolūtajā vērtējumā (1991., 1992., 1997., 2002., 2006. un 2016. g.), Latvijas kausa ieguvējs absolūtajā vērtējumā (2014. un 2015. g.), Latvijas čempions ziemas motokrosā absolūtajā vērtējumā (2006., 2007. un 2008. g.), Baltijas čempions absolūtajā vērtējumā (1993. un 1997. g.), Latvijas izlases dalībnieks Pasaules nāciju kausa izcīņā (1992., 1997. un 2004. g.), Eiropas čempionātos (1999. g. uzvara 1. etapā, 2001. g. 3. vieta 1. etapā), Polijas čempions (1993. un 1994. g.), Pasaules kausa izcīņā veterāniem (2015. g. 5. vieta, 2016. g.9. vieta.)
Ģimenes stāvoklis: precējies, divu bērnu tēvs
Vaļasprieki: tiek izdomāti no rīta, ja ir brīva diena
Autori: Ralfs Dravnieks
