Daiļslidošana ar jaudīgu nezvēru
Motosporta salīdzināšana ar daiļslidošanu būtu grūti iedomājama, bet šis ir īpašs gadījums, un šoreiz paralēles varētu vilkt tieši ar pāru daiļslidošanu, jo Latvijā labākais moto frīstaila meistars Jānis Rozītis uzstājas kopā ar 600 kubikcentimetru jaudīgo Kawasaki superbaiku. Ja vēl piebilstam, ka gan daiļslidošanā, gan motofrīstailā uzvarētāju nosaka vairāk vai mazāk subjektīvu tiesnešu žūrija, tad šie kļūst par ļoti radnieciskiem sporta veidiem.
Latvijas labākie strītbaiku frīstaila meistari — Jānis Rozītis un Lauris Klēbahs — ar saviem močiem sastopami ne tikai moto trasēs vai šovos, jo arvien biežāk viņi ar savu uzstāšanos krāšņo arī valstī populārākās ielu sporta kustības Ghetto Games pasākumus. Gan Rozītis, gan Klēbahs jau Ghetto Family atlētu statusā turpina startēt sacensībās, kā arī svilināt riepas dažādos masu pasākumos.
„Pēdējā laikā arvien vairāk arī pats aizdomājos par pašreizējo situāciju moto frīstailā — cik daudz no tā ir sports, cik — šovs,” sarunā ar žurnālu Sports spriež 34 gadus vecais Jānis Rozītis, atbildot uz jautājumu, vai viņš ir sportists vai tomēr šovmenis. „Ja mēģinātu tulkot jēdzienu frīstails, tad it kā nonāktu pie secinājuma, ka tā nevar būt uzstāšanās ar stingriem rāmjiem un demonstrējamo triku sarakstu. Tajā pašā laikā moto frīstaila salīdzinājums ar daiļslidošanu nemaz nav tik utopisks, jo tur tiesneši vērtē gan obligātos elementus, gan sportistu izvēlētos trikus. Pagaidām moto frīstailā organizatori nav nonākuši līdz vienotiem tiesnešu darbības principiem. Līdz ar to braucēju demonstrētās programmas ir ļoti atšķirīgas — ir gan agresīvā stila piekritēji, kur galvenais uzsvars tiek likts uz kopējo iespaidu, gan atsevišķu triku izpildītāji. Līdz ar to tiesnešiem ir grūti būt objektīviem, tas būtu gluži tāpat kā mēģināt mūzikas konkursā likt izvēlēties starp AC/DC un Metallica. Vienam tiesnesim patiktu viens stils, bet otram cits, īpaši nepievēršot uzmanību mūziķu sniegumam konkrētajā vakarā.”
AGRESĪVAIS VAI AKADĒMISKAIS SPORTS
— Kā tad īsti tiek vērtētas sportistu uzstāšanās?
— Esmu piedalījies daudzās sacensībās, bet pēdējā laikā esmu iejuties arī tiesneša lomā. Līdz ar to ir bijis daudz pārdomu par to, kā novērtēt dalībnieku priekšnesumu. Visbiežāk esmu nonācis pie secinājuma, ka katram ir savas stiprās un vājās puses, bet tas vēl vairāk sarežģī uzdevumu — sarindot konkrētā secībā. Līdz ar to jau tuvākajā laikā pasaules un Eiropas moto frīstaila sabiedrībā nepieciešams atrast uzņēmīgus organizatorus, kuri tomēr būs gatavi izveidot vienotu nolikumu. 10. maijā Rīgā, Grīziņkalnā, Austrumeiropas čempionāta posmā — GhettoStreetbike Freestyle — krievu sportists Jurijs Verhovņikovs demonstrēja labu sniegumu, taču tā arī neizdevās saprast, kā viņš kopvērtējumā varēja nokļūt augstāk par čehu Martinu Kratkiju, kurš izpildīja daudz vairāk sarežģītu triku, ieskaitot braukšanu uz motocikla aizmugurējā riteņa atmuguriski. Pēc tam viens no tiesnešiem atzinās, ka ļoti esot iepaticies viens no Verhovņikova trikiem. Ārkārtīgi subjektīvi!
— Varbūt moto frīstaila saimniecību varētu sakārtot jumta organizācijas izveide?
— Līdz šim pārsvarā moto frīstaila sacensības tiek rīkotas kāda cita pasākuma, piemēram, auto vai moto izstādes ietvaros. Līdz ar to vairums sacensībās visu nosaka paši organizatori — gan sarūpē balvu fondu, gan saaicina sev zināmos tiesnešus. Tādējādi organizatori iegūst krāšņu pasākumu ar daudziem dalībniekiem, bet sportiskā puse nemaz nav tik svarīga.
— Bieži vien ekstrēmajos sporta veidos modes noteicēji ir X Games izgudrotāji amerikāņi?
— Pagaidām amerikāņi darbojas savā valstī, rīkojot plaši pazīstamu sacensību XDL sēriju, kur galvenais uzsvars tiek likts uz braucēja māku pārvaldīt motociklu, tā jaudu, parādot efektīgu sniegumu. Savukārt Eiropa vairāk virzās uz atsevišķu triku apgūšanu. Savulaik notika Ziemeļeiropas čempionāts, bet tagad nozīmīgākie mači varētu būt Eiropas un Austrumeiropas čempionāts. Poļi gan sarīkoja arī pasaules čempionātu, taču tas viss notika visai mākslīgi, jo moču transportēšana pāri okeānam ir dārga. Lai sasniegtu pasaules čempionāta statusu, Polijas sacensību organizatori uz vietas mēģināja sarūpēt motociklus, kas būtu līdzīgi amerikāņu izmantotajiem.
— Kāds ir tavs ceļš?
— Mani vairāk piesaista amerikāņu izvēlētais virziens, jo moto frīstails tomēr ir ekstrēms sporta veids, kur viss notiek uz riska robežas un nav iedomājama braukšana bez maksimāla drošības aprīkojuma. Tas noteikti nav priekšnesums, uz kuru sportistam doties šortos, krekliņā un bez ķiveres.
Pasaulē un Eiropā par šā sporta veida attīstību nebūtu iemesla sūdzēties, savukārt Latvijā vairs nevaram sasniegt kādreiz piedzīvoto popularitāti, kad vienlaicīgi treniņlaukumā darbojās astoņi braucēji. Pašreiz ar Lauri Klēbahu esam palikuši divatā. Izskaidrojumu nevaru īsti atrast, jo gan Igaunijā, gan Polijā ar masveidību viss ir kārtībā.
ROZĪŠA VĀRDĀ NOSAUKTAIS TRIKS
— Katrā sporta veidā ir lieli meistari un zvaigznes, kuru sasniegumiem var sekot internetā.
— Protams, visi skatās citu braucēju video, lai sekotu līdzi jaunākajām tendencēm, jauniem un interesantiem trikiem. Līdz ar to nereti ir vēlme kādu no šiem trikiem vispirms atkārtot, tad pilnveidot, pieliekot arī kādu savu īpašu akcentu. Arī man ir izdevies atklāt jaunus trikus. Piemēram, 2006. gadā kā pirmais izpildīju stāvēšanu uz galvas uz moča. Daudziem tas iepatikās, iekļaujot šo triku arī savā programmā.
— BMX un MTB frīstaila meistari nereti savus trikus izmēģina uz batuta vai izmantojot piezemēšanās bedri, kas pilna ar porolonu. Kā ir moto frīstailā?
— Mums ir tikai asfalta laukums, uz kura arī tiek izmēģināti visi jaunie triki. Treniņu neatņemama sastāvdaļa — kritieni! Tieši tādēļ, ka treniņu procesā nav iespējama nekāda mazāk bīstama trika simulācija, tad ātri vien atbirst potenciālie jaunie braucēji. Pirmie soļi ir ļoti grūti, jo nav sapratnes par to, kā apvaldīt motocikla milzīgo jaudu. Motocikls aizlido pa gaisu, pats guli uz asfalta un īsti nesaproti, ko izdarīji nepareizi. Tāds arī bija mans sākums, taču man to izdevās izturēt. Ne mazums jauniešu labprāt aicinātu mani par treneri, taču vismaz pagaidām tam visam nepietiek laika. Aktīvās karjeras laikā šāda iespēja diez vai radīsies.
Lielākais pārsteigums daudziem ir tas, ka man nebūt nav kaut kādas īpaši izteiktas līdzsvara sajūtas. Man noteikti neizdotos noiet pa virvi. Par to pārliecinājos vēl pavisam nesen, kad aizbraucu ciemos pie kāda motokrosista, tiekot pie iespējas izmēģināt uz atsperes novietotu tādu kā trenažieri — motocikla simulatoru. Par pārsteigumu klātesošajiem neguvu nekādus panākumus, klanoties no vienas puses uz otru. Līdz ar to kārtējo reizi pārliecinājos, ka visa meistarība slēpjas mākā pārvaldīt motocikla gāzes un bremzes kloķus. Šeit ir uzsvars uz balansu, nevis līdzsvaru.
— Bez kopējās fiziskās sagatavotības nevar iztikt?
— Katrs rīts man sākas ar darbošanos pie līdztekām un pievilkšanās stieņa. Esmu nedaudz kļuvis par tādu kā ielu vingrotāju, jo karāšanos pie stieņa varētu salīdzināt ar karāšanos pie moča stūres — strādā līdzīgas muskuļu grupas, veidojas pareiza elpošana. Kādreiz braucu arī motokrosā un pēc fiziskās slodzes varu salīdzināt 20 minūšu braucienu trasē ar četrreiz īsāku uzstāšanos moto frīstailā.
Ar 3000 eiro kabatā
— Cik daudz šajā sporta veidā nosaka nauda, motocikla jauda?
— Ne visiem sportistiem ir svarīga motocikla jauda. Jonam Vatanenam, kas maijā uzvarēja Rīgā, ir svarīgi braukt ar jaudīgāku motociklu, izmantojot 750 kubikcentimetru nodrošināto agresīvo braukšanas stilu, citiem sportistiem tehnika bija mazāk jaudīga, lai varētu izpildīt pavisam citus trikus. Protams, Vatanens varētu būt viens no izņēmumiem, jo viņš šo jaudīgāko moci pārvalda ļoti labi.
Nauda noteikti neizšķir visu. Nepieciešami apmēram 3000 eiro, lai iegādātos līdz 2003. gadam ražotu motociklu. Jaunākie modeļi vairs nav izmantojami moto frīstailam, jo tajos pārāk daudz aspektu nosaka elektronika. Ar šādu budžetu ir pilnīgi pietiekami, lai dotos pat uz pasaules līmeņa sacensībām. Nav nepieciešami simtiem tūkstošu eiro, lai kļūtu par konkurētspējīgu kā pasaules čempionātā motošosejā. Tālākie sasniegumi moto frīstailā ir atkarīgi tikai no paša braucēja meistarības.
— Kādi tad ir favorīti moto frīstaila firmu pulkā?
— Apmēram 99 procenti braucēju izvēlas Kawasaki. Man pašam bija iespēja sadarbības ietvaros trīs gadus braukt ar Honda. Komandai tika nodrošināti divi jauni motocikli, taču pēc līguma beigām tomēr atkal nopirku Kawasaki, kam ir vislabākā motora jaudas līkne moto frīstaila vajadzībām. Šis mocis nav tik agresīvs, taču ļoti jaudīgs.
Šovs uz līdzenas vietas
— 10. maijā Grīziņkalnā pulcējās vairāk nekā 30 moto frīstaila meistaru. Kādi plāni vēl šovasar?
— Vasaras turpinājumā lielākie mērķi saistās ar šovprogrammu pilnveidošanu. Pašreiz jāpabeidz kvadricikla būve, kas jau būs otrais šāds mocis mūsu komandā. Līdz šim nav redzēti kvadricikli, kuri būtu uzbūvēti nevis uz motokrosa motocikla, bet gan uz superbaika bāzes. Nav iespēju neko nošpikot, tādēļ jau no ziemas cīnos ar šā kvadricikla pilnveidošanu. Visas kļūdas nākas pašam konstatēt un labot. Jau no bērna kājas viskautko konstruēju. Sāku ar mopēdu, bet tagad nopietnāki agregāti. Turklāt nav iespējas izmantot kādu izmēģinājumu trusīti. Labāk visu uzreiz pārbaudu dzīvē, nevis veltu kādu lieku stundu aprēķiniem.
Kopā ar Lauri Klēbahu pilnveidosim arī uzstāšanos kopā ar mūsu sievām. Sezonas nozīmīgākais šovs noteikti būs rudenī, kad esam īpaši uzaicināti uz pasaules F-1 formulu čempionāta vēsturē pirmo Krievijas posmu Sočos.
— Kāds ir vēlamais attīstības scenārijs tuvākajiem pāris gadiem?
— Eiropas moto frīstails pārāk stipri virzās uz to, ka prioritāte būs tehnisko triku izpildei, šim sporta veidam paliekot pārāk sterilam. Man vairāk patīk uztvert frīstailu kā šovu, gūstot gandarījumu un adrenalīnu ar sekmīgi izpildītiem bīstamiem trikiem. Protams, turpināšu dalību visās nozīmīgākajās sacensībās, taču tuvāko pāris gadu lielākais izaicinājums ir uztaisīt iespaidīgāko šovu, neizmantojot nekādu papildu aprīkojumu vai kaut kādas īpašas būves — trasi, rampas. Vēlos izdarīt tā, lai jebkurā pietiekami lielā asfaltētā laukumā varētu sarīkot nereālu šovu.
Jānis ROZĪTIS
Moto frīstaila meistars
Dzimis: 1980. gada 31. maijā Limbažos
Moto frīstailā: 10 gadus
Lielākie sasniegumi: divkārtējs Ziemeļeiropas čempions un Austrumeiropas čempions, Anglijas atklātā čempionāta uzvarētājs, vairākkārtējs Baltijas čempions, uzvarējis nacionālajos čempionātos Baltkrievijā, Ukrainā, Igaunijā, Polijā, Krievijā
Ģimenes stāvoklis: precējies, ir dēls
Izglītība: Jāņmuižas lauksaimniecības skola
Statuss: Inčukalna novada domes deputāts, darbojas Izglītības, kultūras, sporta, sabiedriskās kārtības, sociālo un veselības jautājumu komitejā
Dzīves moto: If You aint crashing, You aint trying hard enough(brīvs tulkojums no angļu valodas — ja nepiedzīvo kritienu, tad treniņš nav bijis pietiekami smags)
