Spēles, ne spēlītes
Pirms četrpadsmit gadiem beidza pastāvēt lauku sporta biedrība Vārpa, šajā jūnijā mūžībā aizgāja tās pēdējais un ilggadējais (32 gadus!) vadītājs Imants Ramuts. Viņš astoņdesmito gadu beigās bija viens no retajiem sporta funkcionāriem, kas atklāti atbalstīja Latvijas Olimpiskās komitejas darbības atjaunošanu. Bet laukos sportoja jau pirms Vārpas, un to dara arī tagad. Piedāvājam Alfrēda Lejas ieskatu lauku sporta vēsturē.
OKSAI RĪDI RALLALLĀ!
Mūsu tautai ir sena un skaista tradīcija — organizēt svētkus Dziesmai no 1873. gada. Kad 1918. gadā Latvija ieguva valstisku neatkarību, pierima brīvības cīņas un tika sadziedētas kara brūces. Izkļūstot no nabadzības, atlika vairāk laika arī citām interesantām un lietderīgām laika pavadīšanas formām. Sekojot attīstītāko Rietumu valstu paraugam, clvēki sāka vairāk domāt par ķermeņa kopšanu un fizisko attīstību. Tādēļ laukos sāka rīkot arī svētkus sportam. Savas goda ložas ieņēma par sporta karali dēvētais futbols un karaliene vieglatlētika.
Krāsainas afišas aicināja pagastos aizvien biežāk pulcēties uz sporta svētkiem ar zaļumballi pagasta centros un parkos. Rīkotāji parasti bija aizsargu un mazpulku organizācijas, kas uzturēja kultūras un sporta garu. Tika nodrošināta zirgu un velosipēdu uzraudzība, kā arī… pilna bufete. Tas nozīmēja, ka varēs iegādāties galvu un prātu reibinošus padzērienus. Toreiz populārākais brandavs bija Baltais Dzidrais. To tautā dēvēja par Ulmanīti, ko parasti atļāvās turīgākie saimniekdēli, bet laukstrādnieki iztika ar lētāku velna siekalu — pašbrūvētu ļergu vai ļurļaku. Pēcsvētku līksmību zaļumballēs uzturēja ragu pūtēju orķestri, kas bija gandrīz katrā kārtīgā pagastā un taurēja līdz sauleslēktam austrumu pamalē. Oksai rīdi rallallā! Sports gāja tautā! Sacentās tikai vīriešu sugas pārstāvji. Daiļavām staigāt īsās sporta biksītēs vēl skaitījās netikumīga patvaļa… Fui! Ziedošas lauku draiskules puķainās kleitās, apsauļotiem brūniem stilbiem, svaigas kā rīta rasa, piedeva sporta svētkiem savdabīgu romantiku un brīvu vaļu… Amoram, kas šaudīja savas saindētās bultas!
Sporta garu tautā palīdzēja uzkurbulēt elki! 20. gadsimta 20. gadu beigās valmierietis Jānis Daliņš sāka uzvaras gājienus toreiz Eiropā populārākajās soļošanas sacensībās Šķērsām Berlīnei, labojot vienu pasaules rekordu pēc otra dažādās distancēs, līdz 1932. gadā Losandželosā olimpiādē 50 km distancē izcīnīja sudraba medaļu. Daliņš kļuva par sporta elku. Ātriešanā viņu centās atdarināt daudzi puiškāni. Lielas ļaužu masas plūda uz stadioniem, lai redzētu, kā Janka sit pasaules rekordus un to īpašniekus. Tauta skandēja peršiņu: Ak, kaut man Daliņa kājas būtu. Rīkotāji nespēja skaitīt nepieredzētas naudas summas. Daliņš darīja bagātas sporta biedrības, traktieru īpašniekus un alus brūžus.
Kad 1934. gadā Edvīns Bietags Eiropas čempionātā Romā grieķu-romiešu cīņā kļuva par kontinenta čempionu, tad daudzi zēni vēlējās kļūt par grieķi, kas cīņā nelietoja spieķi. Jaunu paātrinājumu sporta attīstībai deva latviešu uzvaras Eiropas 1. meistarsacīkstēs Ženēvā 1935. gadā basketbolā. Pie daudzu lauku skolu stabiem tika piestiprināti ķoči, kuros centās iemest apaļo un viltīgo bambāli.
Līdz beidzot 1939. gadā Rīgā notiekošajās Eiropas meistarsacīkstēs ātrslidošanā stadiona slidotavā pulcējās ap 8000 skatītāju ar valstī iecienīto prezidentu Ulmaņpapu priekšgalā. Lai redzētu, kā mūsu Alfons Bērziņš noskrien leģendāros norvēģus, zviedrus un citus neuzvaramos čempionus. Pēc tam daudzas ūdens peļķes laukos kļuva par slidotavām, kurās zēni ar paštaisītām, pie dēlītes piesistām izkapts galu krīčolēm, ar vienu kāju atsperoties, otru slidojot, centās atdarināt Bērziņu.
SPARTAKS, GRIGALKA, LAPIŅŠ…
Tā tas notika līdz 1940. gadam, kad Latvijas sportam pavērās… nepieredzēti apvāršņi, kā to pasniedza boļševiku propaganda. Fiziski veseli, norūdīti, stipri vīri un sievas ir vajadzīgi visām varām, bet jo sevišķi tādi ir vērtīgi lielvarām, kas sapņo par pasaules iekarošanu un citu tautu pazemošanu. Padomju Savienībai bija rūpīgi izstrādāta fiziskās un garīgās audzināšanas sistēma ar pamatīgu stūrakmeni, ko dēvēja par GDA (Gatavs darbam un aizsardzībai) kompleksu.
Padomju varas apstākļos lielākos kompleksos sporta sarīkojumus, kur sacensības notika vairākos sporta veidos ar komandu kopvērtējumu, dēvēja par spartakiādēm, nevis kaut kādiem sporta svētkiem. Latvijas lauku sportistiem šāda tikšanās pirmo reizi notika 1947. gada 1. arodbiedrību spartakiādē Rīgas Daugavas stadionā 25.—27. jūlijā.
Šādas spartakiādes strādniekiem Eiropā sāka organizēt 20. gadsimta 20. gadu sākumā Vācijā, Čehoslovākijā un PSRS, tā godinot Senās Romas vergu sacelšanos vadoni Spartaku. Senajā Grieķijā, Spartā, 8.—4. gadsimtā pirms mūsu ēras arī centās sagatavot fiziski attīstītus, drosmīgus un izturīgus karavīrus, un šo audzināšanas sistēmu dēvēja par spartisku audzināšanu, turot jaunekļus apzināti grūtos apstākļos, ļaujot gulēt uz cietiem dēļiem, nevis mīkstos pēļos un tamlīdzīgi.
Katras spartakiādes viens no galvenajiem mērķiem ir jaunu talantu atklāšana. Viena no tādām atklāsmēm negaidīti notika Daugavas stadiona augstlēkšanas sacensībās vīriešiem. Pirms cīņas 42 dalībniekus nostādīja vienā rindā. Rindas garākā galā izcēlās atlētiskais madonietis Oto Grigalka, kurš 1946. gadā kļuva par Latvijas čempionu, pārvarot 1,80 m augstumu. Otrā galā bija viens no mazākajiem — aizputnieks Ilmārs Lapiņš, kura augums bija 1,71 m, toties viņam bija garākās sporta bikses un viena kāja basa. Naglene bija tikai atspēriena kājai. Viņš arī kļuva par spartakiādes lielāko sensāciju. Ilmārs sāka sacensības ar savu personisko rekordu 1,55 m augstumu. Visus augstumus veica ar pirmo mēģinājumu, ieskaitot 1,70 m, kuru Grigalka pārvarēja ar otro mēģinājumu. 1,75 m augstumu abi līderi gāja trīs reizes, un neticamais kļuva par īstenību! Kad uzvaras gaviles bija izskanējušas un čempions pats augstu mētāts, sektorā bija palicis tikai Grigalka. Viņš vēlreiz uzlika stūrgalvīgo latiņu, ilgi koncentrējās, ieskrējās un… pārvarēja bez aizķeršanās. Par vēlu!
Turpmākajos gados I. Lapiņš trīs reizes kļuva par Latvijas čempionu (1952., 1955., 1957.), 1959. gadā sasniedza jaunu Latvijas rekordu kā pirmais latvietis, kas pārvarējis maģisko 2 metru augstumu, un kļuva par atzītu treneri republikā.
SPORTA KULŠANAS TALKAS
Tādas arodbiedrību spartakiādes nekad Latvijā vairs arī nenotika. Lauciniekiem vēl nebija nodibināta sava sporta biedrība, kad 1948. gada 3.—5. septembrī Rīgā notika 1. lauku jaunatnes spartakiāde. Programmā bija šaušana, vieglatlētika, riteņbraukšana un peldēšana. Laukos vēl nebija kaut cik piemērotas sporta bāzes, tādēļ bija jāizmanto Dinamo stadions. Piedalījās 247 sportisti no 17 apriņķiem. Atklāšanas parādē pirmie stadionā iesoļoja Cēsu apriņķa meistari, kuri par labu darbu sporta druvā bija apbalvoti ar Latvijas Ministru Padomes ceļojošo Sarkano karogu. Padomju laikos tas bija ļoti augsts apbalvojums. Spartakiādes kopvērtējumā pirmajā trijniekā ierindojās Ogre, Ventspils, Ilūkste.
Laukos piespiedu kolektivizācija gāja pilnā sparā, kad 1949. gada 11. maijā Ministru Padome pieņēma lēmumu Par kolhozu brīvprātīgās sporta biedrības Vārpa organizēšanu. Padomju laikos jau viss notika brīvprātīgi un… lielā pacilātībā.
1949. gada 6.—9. oktobrī Dinamo stadionā notika republikas lauku jaunatnes 2. spartakiāde. Piedalījās visi 26 apriņķi ar vairāk nekā 600 sacensoņiem. Sacensības notika vieglatlētikā, riteņbraukšanā, volejbolā un gorodki spēlē. Jā, arī gorodki. Izrādījās, ka laucinieki ir pirmie, kas Rīgā sacentās šajā svešajā spēlē. Tomēr šis krieviskais sporta veids bija kā viendienīte, kas lēkā vienu vasaru. Piekritēju šim veidam laukos nebija! Spartakiādes kopvērtējuma pirmajā trijniekā iekārtojās Ventspils, Ogres un Liepājas rajona pārstāvji.
Beidzot tikai 1950. gadā tika pabeigts ieilgušais sagatavošanās process un organizatoriskā nostiprināšanās. Par pirmo Vārpas Centrālās padomes priekšsēdētāju iecēla Tēvijas karā rūdīto un uzticamo Aleksandru Mlokitu. Pēc diviem gadiem viņu nomainīja A. Katlaps, bet pēc trim gadiem uz 10 gadiem šajā krēslā noturējās G. Riekstiņš.
Neapšaubāmi, ka lauku sporta attīstību ievērojami sekmēja labi nostādītais fiziskās audzināšanas darbs lauksaimniecības kadru kalvēs Saulainē, Kazdangā, Priekuļos, Višķos, Kandavā, Bulduros un citos tehnikumos, kas rajonos iepludināja daudzus vēlāk pazīstamus Latvijas un PSRS čempionus, sporta meistarus un organizatorus. 1951. gadā lauku tehnikumi sāka rīkot savu spartakiādi. Pārkārtojumu un jaunu ceļu meklējumi beidzot noveda, ka 1953. gadā Saulaines tehnikuma labiekārtotās sporta bāzēs laucinieki varēja sarīkot savas biedrības Vārpa spartakiādes, kas deva šādus rezultātus:
Nr., Gads, Vieta, Sporta veidu skaits, komandu skaits, 1. v., 2. v., 3. v.
1. 1953. Saulainē 4, 53, Liepāja, Ogre, Dundaga
2. 1954. Valmierā 6, 52, Dundaga, Liepāja, Rīga
3. 1955. Valmierā 5, 53, Rīga, Gulbene, Eleja
4. 1957. Valkā 5, 44, Talsi, Rīga, Pļaviņas
5. 1958. Valkā 6, 45, Rīga, Talsi, Bauska
Savas spartakiādes sāka rīkot dažādu profesiju pārstāvji: patērētāju kooperācijas darbinieki, zvejnieku kolhozi, padomju saimniecību pārstāvji, mežsaimniecības, meliorācijas, gaļas un piena pārstrādes, veterināro darbinieku spartakiādes u. c., kurās piedalījās attiecīgo ministriju visaugstākie priekšnieki, kuri, nometot šlipses, pletkreklus un buktētās bikses, ne par matu neizskatījās spējīgāki kā viņu pakļautie.
Meklējot jaunus ceļus un pilnveidojot organizatorisko darbu, biedrības padome nolēma sarīkot 1. lauku jaunatnes sporta spēles, kas notika Saldū 1959. gadā. Tās kļuva par tautas svētkiem, kas sava plašuma, organizētības un izdomas ziņā pārspēja citu sporta biedrību līdzīgas sacensības, ko nav iespējams aprakstīt.
Sporta spēles lauku sporta saimniecībā bija kā kulšanas talkas lauku sētās, kas graudus atsijāja no pelavām un sabēra apcirkņos. Kas strādāja ražīgāk, tam apcirkņi bija pilnāki. Biedrība piedzīvoja 22 sporta spēles, un pēdējā izcīņa notika Siguldā 2002. gadā 25 sporta veidos.
Kad biedrību dibināja, tad lielākā sporta biedrība republikā bija ASB (Arodbiedrību sporta biedrība) Daugava, kura arī rīkoja savas sporta spēles. Pēc vairākiem gadiem, kad Vārpa sasniedza savu uzplaukumu, republikā populārākais žurnālists Ēriks Kehris, salīdzinot abu republikas vadošo sporta biedrību plašāko sarīkojumu, novērtēja: „Salīdzinot Daugavas spēles ar Vārpas veikumu, tad jāsaka, ka Daugavai bija tikai tādas spēlītes.”
Vārpu likvidēja 2000. gadā. No 1968. gada līdz likvidācijai biedrību nosvērti un rāmā garā vadīja Imants Ramuts, pulcējot ap sevi Centrālajā padomē daudzus izcilus sporta darbiniekus un daudzas citas ne mazāk spīdošas personības lauku rajonu padomēs.
Visa mūža garumā ir piedzīvoti un pārdzīvoti lauku sporta pirmsākumi, spožie ziedu laiki un skumīgais Vārpas noriets. Latvijas lauki tukšojas…
Autori: Alfrēds Leja
