Patīk, ko darīju un daru
Dmitrijs Miļkevičs zīmīgajā 33 gadu vecumā joprojām ir valsts rekordists 800 m distancē. Viņa rezultāts — 1:43,67 (sasniegts 2006. gadā) — joprojām nedarītu kaunu pat vislielākā mēroga sacensībās. Tagad viņš netiešā veidā par rekordistiem palīdz kļūt citiem.
Miļkeviča lielākie sasniegumi ir 14. vieta olimpiskajās spēlēs Atēnās, 26. vieta Pekinā, ceturtā vieta 2006. gada Eiropas čempionātā, 4. vieta pasaules čempionātā telpās, uzvara ASV studentu meistarsacīkstēs un daudzi citi panākumi komercsacensībās.
Miļkevičs profesionālā sporta gaitas beidza 2010. gadā un tagad vada uzņēmumu, kas Baltijā izplata itāļu Syform sporta vitamīnus un uztura bagātinātājus. Šī slavenā zīmola produkciju izmanto ne tikai daudzi pasaules vadošie sportisti, bet arī Latvijas atlēti.
Dmitrijs MIĻKEVIČS
Dzimis 1981. gada 6. decembrī Rīgā
STATUSS
Toreiz: Man, Olaines puikam, sports ātri kļuva par galveno nodarbi. Kad man piedāvāja stipendiju un iespēju mācīties ASV, sapratu, ka skriešana, kas man ļoti patika, var nodrošināt gan izglītību, gan, rezultātiem augot, arī finansiālo pamatu. Sports man kļuva par darbu.
Tas nebija viegli — treniņi sešas reizes nedēļā (treniņnometnēs pat divreiz vairāk), nogurdinoši pārbraucieni no sacensībām uz sacensībām, pati divu apļu cīņa skrejceļā… Īpaši nekam citam neatlika laika.
Tagad: Tagad vadu savu firmu, izplatu itāļu Syform uztura bagātinātājus un sporta vitamīnus. Prieks, ka ar mums sadarbojas Latvijas Olimpiskā vienība, Futbola federācija, Basketbola federācija un vēl citas.
Ir jāsaprot, ka tas nav nekas slikts, ja ķermeni, kas pakļauts milzīgām slodzēm, cenšas atjaunot, stiprināt ar dabiskām vielām. To nevajag jaukt ar dopingu.
Nesen apprecējos, un mums ar Ilzi ir divus mēnešus veca meitiņa Enija.
AUGUMS, SVARS
Toreiz: 1,83 m, 73 kg.
Tagad: 1,83 m, 75—77 kg.
FIZISKĀS SAGATAVOTĪBAS RĀDĪTĀJI
Toreiz: Kad sportoju, viss bija pakļauts rezultātiem. Tā kā pēc dabas neesmu bijis tusētājs un man nav piemituši kaitīgi ieradumi, trenēties nekas netraucēja. Tie nebija tikai pāris stundu treniņi dienā. Kad nopietni startēju komercmačos, tie bija arī neskaitāmi organizatoriskie jautājumi. Bija jābūt formā it visā.
Tagad: Kaut arī darbs un ģimene aizņem daudz laika, tomēr trīs četras reizes nedēļā trenējos. Skrienu piecus un vairāk kilometrus, piedalos sacensībās, galvenokārt skrienu krosus.
Fiziskos rādītājus, protams, grūti salīdzināt, jo sportam atvēlētais laiks toreiz un tagad nav salīdzināms. Svars nācis klāt pavisam nedaudz. Kā bijušam sportistam tas ir labs rādītājs.
Sajūtas gan šķiet nemainīgas — nesen spēlēju futbolu, likās, ka varu aizskriet pakaļ katrai bumbai kā kādreiz, taču kaut kā elpa pietrūkst…
Pievilkties gan savas reizes 15 vēl varētu.
INVENTĀRS
Toreiz: Esmu jauns, un man nav stāstu par krievu naglenēm un naglu vīlēšanu. Mani pirmie sporta apavi jau skolas gados bija Adidas. Tādi dzelteni ar melnu.
Protams, sākumā nešķiroju apavus, ar kuriem skriet 400 m un ar kuriem — 800 m. Bet atšķirība ir — vienā aplī vēl vajag sprinta naglenes. Ja kādas naglenes izvēlējos, tad centos tās izmantot, līdz tās saplīsa. Parasti tas ilga divas trīs sezonas, tad metu ārā. Savas olimpiskās naglenes gan glabāšu kā ģimenes relikviju.
Man kaut kādi jaunumi, brīnumkurpes nebija aktuālas, svarīgi bija, lai apavi būtu ērti un piemēroti. Man vēl tagad palikuši daudzi ne reizi neuzvilkti apavu pāri, kurus bija sagādājuši sponsori.
Tagad: Nedomāju, ka sporta apavu ražošanā notikusi kāda revolūcija. Jā, mainās noformējums, nebūtiski uzlabojami, tomēr tas rezultātu daudz neietekmē. Varbūt jaunajiem liekas svarīgi, lai viņiem būtu visjaunākais modelis, tas, iespējams, ceļ viņu pašapziņu, tomēr vissvarīgākais ir paša kājās un galvā.
Uzskatāms piemērs ir krievu augstlēcējs olimpiskais čempions Ivans Uhovs, kura labākais rezultāts ir 2,40 m. Viņš vispār lec ar sprinta naglenēm, kaut gan augstlēcēju apaviem jābūt vēl papildu naglām papēdī. Tātad apavi vien neko nedod.
MĒRĶI
Toreiz: Kad sapratu, ka kaut ko varu izdarīt, mans mērķis bija skriet arvien ātrāk. Kad noskrēju 1:44 un tobrīd tas bija otrais trešais rezultāts pasaulē, centos sasniegt nākamo robežu.
Viens no pirmajiem mērķiem, kad sāku nopietni trenēties, bija tikt uz olimpiskajām spēlēm. Starts Atēnās bija neaizmirstams, visu izbaudīju pa īstam. Pekina prātā palikusi mazāk. Žēl, ka abās olimpiskajās spēlēs netiku finālā.
Latvijas rekords man nebija īpašs mērķis, jo nekad neskrēju ķeksīša dēļ. Starp citu, par rekordu uzzināju tikai viesnīcā. Protams, ka bija prieks. Tā nu tas stāv astoņus gadus. Pagaidām neredzu, kurš to varētu pārspēt, varbūt jaunais Stepiņš? Cerams, ka reiz tas notiks. Jaunajiem sportistiem ieteiktu tik daudz nedomāt par konkrētiem rezultātiem. Sportistam ir jātrenējas un jāskrien, tad arī būs rezultāts. Lai domā treneri, ārsti.
Tagad: Vienu mērķi jau esmu piepildījis — man vienmēr gribējies bērnus. Gribu, lai mana ģimene labi dzīvotu, sevi neierobežotu. Lai ir ko ēst, kur dzīvot, lai varam atļauties paceļot, kas man vienmēr paticis. Tāpēc ir jāstrādā.
Pagaidām savu biznesu vēl tikai attīstu. Tas ir pats sākums, un sākums nekad nav viegls. Kā bijušais sportists zinu, kas vajadzīgs organismam, lai pārvarētu lielas slodzes, tāpēc varu piedāvāt ko labu un noderīgu. Negribu strādāt vienai dienai un piedāvāt kaut ko apšaubāmu. Kad viss biznesā sāks iet savu gaitu, domāšu vēl kaut ko.
Mani ļoti interesē trenera darbs. Tai jābūt lieliskai sajūtai, redzot, ka stadionā audzēknis var daudz ko izdarīt, uzvarēt, sasniegt rekordus. Trenera kvalifikācija man jau ir.
VĒRTĪBAS
Toreiz: Starp mums, pasaules vadošajiem 800 m skrējējiem (daudz mūsu nebija, kādi 20—25), 99% procenti bija vienkārši forši džeki, kas, manuprāt, sportā ir ļoti svarīgi. Gluži kā ģimene.
Tā ir vērtība, jo man nekad nav patikušas intrigas. No sporta laika atmiņā paliks ne jau tikai medaļas, rekordi, bet arī gaisotne.
Tagad: Arī tagad darbā cenšos vadīties pēc principa — izturies pret citiem tā, kā tu gribi, lai izturas pret tevi. Man gandrīz ar visiem ir labas attiecības, jo vienmēr visu cenšos darīt maksimāli godīgi.
PROBLĒMU RISINĀŠANAS METODES
Toreiz: Problēmas ir vienmēr. Kopā ar treneri Viktoru Lāci pēc sacensībām, arī neveiksmīgām, visu centāmies mierīgi izrunāt, izanalizēt, nekad neļāvāmies emocijām. Tikai mierīgā garā var atrast īsto kļūdu, īsto neveiksmju cēloni. Tāpat arī rekorda skrējienā tikai ar analīzi var atrast un censties saglabāt to labo, kas izdarīts.
Tagad: Problēmu arī tagad ne mazums. Visas cenšos nogludināt. Man, piemēram, ļoti nepatīk kavēt, kaut ko apsolīt un laikā neizdarīt. Dažreiz tie ir sīkumi — neatnāca laikā apsolītā prece, tūlīt būs, bet vienalga nepatīkami. Negribas nevienu pievilt.
LIELĀKĀ KĻŪDA
Toreiz: Lielu kļūdu nebija. Kopumā esmu ļoti apmierināts ar sportā sasniegto. Jā, bija sāpīgi, ka 2006. gada Eiropas čempionātā neieguvu medaļu, taču tā nebija gluži mana kļūda — sāncensis nīderlandietis Soms mani apsteidza, uz mirkli izskrienot zālājā.
Vienmēr centos visu darīt tā, kā ar treneri bijām nolēmuši, sportisko režīmu nekad nepārkāpu, tad jau lielu kļūdu nevar būt.
Tagad: Pilnībā no kļūdām grūti izvairīties. Arī biznesā gadījies iepirkt lietas, kurām nav noieta, kaut ko esmu pasūtījis par daudz. Ir jāanalizē, lai viss būtu pēc iespējas racionālāks.
Sākumā neveiksmīgi centos sadarboties ar aptiekām, taču grūti profesionālam, nedaudz dārgākam produktam konkurēt ar plaši izreklamētu masu produkciju, jo cilvēkiem trūkst zināšanu par patiešām labām, dabiskām lietām. No aptiekām atteicos. Nezinu, vai tā bija kļūda, drīzāk pieredze. Tagad pirms katra lēmuma cenšos divas trīs reizes nomērīt.
LIELĀKĀ NEVEIKSME
Toreiz: Tas pats skrējiens Eiropas čempionātā. Starp citu, Soms, kas toreiz Gēteborgā mani ar ne pārāk godīgiem paņēmieniem apsteidza, joprojām skrien. Strādā parzaķi komercmačos — tas ir skrējējs, kas 800 metros apmēram 400—450 m skrien pa priekšu un ved pārējos līdzi. Čempionātos tas ir aizliegts, bet citos mačos daudzi rekordi top tieši tā. Arī apļa līderim jābūt profesionālim, jo jājūt viss, kas notiek aizmugurē. Domāju, ka viņš neslikti pelna.
Tagad: Īpašu neveiksmju nav.
LIELĀKĀ VEIKSME
Toreiz: Man nekad nekas no gaisa nav kritis. Viss atnāk tad, kad esi to ar smagu un neatlaidīgu darbu nopelnījis. Skriešana nav šorttreks, kur puse nokrīt un tu kļūsti par čempionu. Mūsu skrejceļā viss jānopelna.
Tagad: Ģimene. Tas, ka man ir bērns. Nelikās, ka tas būs tik unikāli — turēt rokās un redzēt daļu no sevis.
Tāpat veiksme ir mans darbs, kur varu izmantot savas sportā gūtās zināšanas.
ĢIMENES STĀVOKLIS
Toreiz: Neprecējies.
Tagad: Precējies, sieva Ilze, meita Enija (divi mēneši).
VAĻASPRIEKS
Toreiz: Laika bija maz, viss bija pakļauts sportam, tāpēc vakaros tālāk par labu filmu un pokera spēli netiku. Jā, bērnībā krāju alus skārdenes, kaut gan nekad neesmu alu īpaši dzēris. Starp citu, alkoholu pirmo reiz pagaršoju 26 gadu vecumā.
Tagad: Nedaudz sportoju, taču man galvenais ir ģimene, meita. Patīk ceļot, tagad jau ar ģimeni. Cenšos iet pirtī, ciemoties, uzņemt ciemiņus.
Mierīgi visu apcerot, saprotu, ka sportā izdarīju visu, ko varēju, un aizgāju apmierināts. Cenšos tāds būt arī tagad.
