Augstāk par zemi

Kas to būtu domājis, ka moto triāls Latvijā dzen tik spēcīgas saknes. Sešdesmito gadu beigās Rīgas Centrālā automoto kluba instruktores Silvijas Ķiņķeres rokās bija nonācis žurnāls spāņu valodā ar rakstu par triālu. Tā aizsākās triāls PSRS. Arī šobrīd Baltijas valstu mērogā mēs esam triāla milži. Par to ir parūpējies jelgavnieks Andris Grīnfelds, kurš ir astoņkārtējs Baltijas čempions un sešas reizes Latviju pārstāvējis Nāciju kausā. Sarunas laikā Andris ir nosvērts, pat nedaudz kluss. Par spīti tam, viņš ir gatavs ar moci lēkt pāri Aivara Lemberga galvai.

— Skatos, tu ar moci atbrauci. Ar triāla moci drīkst braukt arī pa ielu?

— Es atbraucu ar ielas moci, bet tas ir sīkums. Ja piereģistrē, tad drīkst arī ar triāla moci.

— Bet tad visu braucienu būtu jāstāv kājās.

— Man jau arī sacensībās diezgan daudz sanāk stāvēt kājās. Eiropas sacensībās viens aplis, kurā izvietoti kontrolposmi, var būt pat 20 kilometru garš. Latvijā vienā aplī parasti ir vai nu 9, vai 12 posmi, savukārt Eiropā — 15 vai 18. Latvijā posma braukšanas laiks ir ierobežots — pusotras minūtes. Un uzvar tas, kurš savāc vismazāk punktu, nepieliekot kājas pie zemes.

— Kā bērnības spēlē Augstāk par zemi.

— Tiklīdz pieliec kāju pie zemes, tā nopelni vienu punktu. Ja vienā piegājienā trīs reizes pieskaries zemei, dabū trīs punktus, un tad vairs nav nozīmes, cik reižu pieskaries zemei. Ja savukārt trasē saplēs robežlentes vai nokrīti, nopelni piecus punktus. Tādā gadījumā tu pamet posmu un dodies tālāk.

Pēc Eiropas noteikumiem, triālists nedrīkst nostāties un sagatavoties, proti, motociklam ir jāatrodas nepārtrauktā kustībā. To dēvē par nonstop. Savukārt Latvijā mēs braucam pēc stop principa.

— Braucot Eiropā, nebija grūti pierast pie šī nonstop principa?

— Šogad es nobraucu visus Eiropas čempionāta posmus un kopsummā no vairāk nekā 30 sportistiem paliku devītais. Pirms trim gadiem nonstop noteikumi parādījās Eiropā, tad gan šķita nedaudz jocīgi. Bet tur tas ir normāli, jo trases ir vairāk piemērotas nekā šeit.

— Kurš no posmiem tev spilgtāk palicis atmiņā?

— Nezinu, vai spilgtāk, bet Francijā braucu bez sava asistenta. Kaut arī biju viens, otrajā dienā izcīnīju sesto vietu. Tas līdz šim ir mans labākais rezultāts.

— Asistents? Ko viņš dara?

— Viņš ķer moci, ja tu krīti, lai tas neuzkristu virsū braucējam.

— Tātad drīkst piedalīties arī bez asistenta?

— Zini, vietām tas mobilizē, bet ir epizodes, kurās bez asistenta ir riskantāk.

— Jūs arī kopā aizvadāt treniņus?

— Būtu vēlams. Bet man asistenti mainās — te viens, te otrs. Elites sportistiem asistents ir kā komandas biedrs. Lai gan tas ir individuālais sporta veids, ir jābūt saskanīgam tandēmam, lai sasniegtu labu rezultātu.

Piemēram, ir reizes, kad pie posma izveidojusies rinda. Tev ir jāgaida. Tu vari atslābt, tāpēc ir labi, ja līdzās ir cilvēks, kas tevi sapurina — prot iedot iekšās.

— Cik sver triāla motocikls?

— Aptuveni septiņdesmit kilogramu. Bet man ne reizi tas nav uzkritis virsū. Parasti jau paspēj palēkt malā.

— Teici, ka pēdējie divi posmi notika Čehijā un Vācijā. Kā tev gāja?

— Manuprāt, rezultāts varēja būt labāks, jo nekādi pārcilvēki triālā nebrauc. Ir tikai jāstrādā un jābrauc gudri. Pēc Čehijas nebraucu mājās, bet gan paliku trenēties. Man bija tā iespēja būt kopā ar labākajiem sportistiem un mācīties. Latvijā esmu sasniedzis meistarības virsotni. Tagad viss ir atkarīgs no manis paša — vai nu es mēģinu, daru un eju tālāk, vai palieku jau esošajā līmenī.

— Teici — gudri braukt. Ko tas nozīmē?

— Pareizāk būtu — gudri strādāt. Tad, kad sacensībās visi lec pa vienu un to pašu akmeni, ir jāsaprot, ka to var iekarot no dažādām pusēm. Un man ir jāsaprot, kura ir tā puse, no kuras sanāks man. Bieži vien sportists viens pats nespēj ieraudzīt visas nianses. Tāpēc atkal jāatgriežas pie asistenta lietderības, kurš vēro un analizē, ko dara citi.

— Tas izklausās pēc enduro. Arī tur nepārtraukti ir jālasa trase, jāparedz, kas notiks, ja uzbrauksi uz slapjas koka saknes.

— Apmēram tā, tikai enduro viss notiek ātrumā.

— Ir iespējams uzkrāt tādu pieredzi, ka jebkurš šķērslis ir pārvarams?

— Jautājums — kādi ir šķēršļi. Triāls ir ļoti plašs. Ja mēs par šķērsli uzskatām deviņstāvu māju, tad, loģiski, ka neviens tur neuzlēks, atsperoties no zemes. Bet mēs skatāmies, vērojam un cenšamies rast risinājumus, lai varētu tikt arvien augstāk.

— Ejot pa pilsētu, redzi vietas, kur varētu uzlēkt ar moci?

— Jā, vienīgi mums tādu vietu nav daudz.

— Viena no tādām ir Nākotnes zīme, kurā tu uzrāpies.

— (Smejas.) Tas notika pavisam nejauši. Mēs braucām garām zīmei, apstājāmies, un es to izdarīju. Man tas šķita interesants objekts. Jāatzīst — man gan negribas, lai tas viss pārvērstos par huligānismu.

— Tu uzbrauci jau pirmajā mēģinājumā?

— Jā, un tas ir redzams video, ko ievietoju internetā. Nebija tā, ka neskaitāmas reizes mēģināju, trenējos un kritu. Kad redzi šķērsli, saproti — tas ir iespējams vai nav.

— Tev ir bail iekarot šķēršļus, ja dari to pirmo reizi?

— Man šķiet, ka bail ir visiem. Bailes rodas tad, kad redzi — kāds cits to jau ir izdarījis. Ja to ir izdarījis kāds cits — saproti, ka strādājot arī tu to varēsi. Bet, ja lec vietā, kurā neviens cits to nav darījis — bail ir vēl vairāk.

— Šīs bailes, ja tā var teikt, ir primitīvas. Sliktākajā gadījumā nokritīsi. Nekas cits nenotiks.

— (Negribīgi.) It kā — jā. Piemēram, pa dēli mēs visi varam noiet, bet, ja ir jāpārbrauc pa dēli, kas savieno divas trīsstāvu mājas, tas ir kaut kas cits.

— Neesi domājis nobraukt pa Vanšu tilta margu? Tā ir pietiekami plata.

— Esmu par to iedomājies. Tiesa, neesmu tilta margas baigi pētījis, bet zinu, ka ir cilvēki, kas tur braukuši ar riteni. Manuprāt, ja kaut ko dari, tad nevajag skriet ar galvu sienā, proti, ir jābūt pārliecībai, ka iecerētais izdosies, un tas sniedz gandarījumu.

— Saki, kas tevi trenēja, kad sāki nodarboties ar triālu?

— Tagad es trenējos pats. Bet sākumā ar mani strādāja tētis. Daudz palīdzēja arī brālis, jo viņš ar moto triālu jau nodarbojās, pirms es sāku. Vēlāk mēs kopā cīnījāmies.

— Internetā mēdz skatīties un analizēt savu konkurentu darbu?

— Es paskatos, bet tas nav mans pašmērķis. Es cenšos ieraudzīt tās vietas, kas pieejamas arī šeit, un strādāt pie tā, lai izdotos. Bieži vien darbs ir vienmuļš — dari, dari, kamēr sanāk. Iespējams, iesācējiem sports tāpēc nav interesants.

— Proti, ir jāiemācās pamati, un tikai tad kaut kas notiek?

— Nu, jā. Moto triāla gadījumā iesākumā ir jāiemācās turēt līdzsvaru, stāvot uz motocikla. Iesākumā tas ir interesanti, bet ilgtermiņā tas nekādu gandarījumu nesniedz un ātri apnīk. Kad sāku, tā bija tikai rotaļa. Bet pusaudža gados saproti — vai nu tu strādā, vai arī tam, ko dari, nav jēgas.

— Kas tevi motivēja trenēties?

— Es dzīvoju ārpus pilsētas. Man tuvumā nedzīvo kaimiņi. Nu tad iedomājies, ja esi puika, kurš dzīvo šādos apstākļos, un tev ir trase pie mājas, mocis ir labs laika kavēklis. Dažkārt, ja kaut kas nesanāca, es dusmojos, bet tad sapratu, ka tāpat jau nav ko darīt — tāpēc ir jāiet laukā un jābrauc.

— Motivācijas trūkumu esi izjutis?

— Šad tad jau gadās, tāpēc ir jāatrod arvien jauni mērķi, ko sasniegt. Visbīstamāk ir apstāties pie sasniegtā.

— Tavuprāt, konkurences trūkums mazina motivāciju?

— Protams, ja tev nav, uz ko tiekties, ir daudz grūtāk noturēties līmenī.

— Kāds ir tavs mērķis sportā?

— Cīnīties par pasaules čempiona titulu — tas visticamāk ir viegli gaistošs sapnis. Šobrīd es braucu junioru klasē, kurā startē sportisti vecumā no 16 līdz 23 gadiem. Drīzumā plānoju startēt arī Eiropas elitē, kas Latvijai ir diezgan augsts sasniegums, pat ja neizdodas iebraukt top trīs. Jau doma par konkurenci pasaules mērogā ir kompliments. Šobrīd esmu tādā vecumā, ka varu vēl pielikt. Baiļu ir mazāk, bet ar vecumu visdrīzāk baidīšos vairāk. Negribēsies tik ļoti riskēt.

Mans otrs mērķis varētu būt pieredzes un zināšanu uzkrāšana. Jo augstāk tu esi, jo vairāk zini. Ceru, ka būs kāds, ar kuru varēšu savās zināšanās dalīties, un šis kāds tiks vēl tālāk.

— Mirklīti, tu vēlies vai nevēlies kļūt par Eiropas čempionu?

— Tas ir mērķis, uz kuru es labprāt tiektos.

— Triāls ir dārgs sporta veids?

— Salīdzinot ar motokrosu, moto triāls ir pat ļoti lēts. Taču, lai brauktu Eiropas līmenī, izmaksas salasās. Turklāt sponsorus triālam piesaistīt ir daudz grūtāk, jo tas nav tik populārs.

— Ja pareizi saprotu, tad tu šobrīd dari visu, lai moto triāls Latvijā kļūtu populārs. Tu piedalies arī šovos.

— Tā ir. Jo vairāk tu proti un saproti, jo vairāk tev kāds uzticas un piedāvā iespējas. Parasti pasākumu organizatori paši mani piesaista. Tagad esmu izveidojis lapu TrialStunt vietnē facebook.com. Tādā veidā es informēju cilvēkus par šoviem un aktivitātēm triālā.

— Šogad ar šovu uzstājies arī Ventspilī.

— Jā, tas notika Ghetto Games ietvaros. Uzstājos ar ierasto programmu, turklāt bija iespēja pārlēkt pār Ferrari, kurā sēdēja Raimonds Elbakjans un Aivars Lembergs.

— Baigā atbildība, lai neuzlēktu kādam no mašīnā sēdošajiem.

(Smejas.) Turklāt — cik maksā pati mašīna? Bet es nekad neriskētu ar citu cilvēku dzīvību, ja nebūtu drošs par savām spējām. Tomēr tādos gadījumos ir drusku bailīgi, lai gan esi pavisam drošs — viss sanāks.

— Saki, moto triāls ir traumatisks?

— Tā laikam ir vēl viena pozitīvā iezīme — triāls nav traumatisks.

— No traumām bieži vien var izvairīties, ja esi fiziski labi sagatavots. Kā tu trenējies?

— Es eju uz zāli — nostiprinu dziļos muskuļus un locītavas. Svarus gan pārlieku necilāju. Es skrienu, braucu ar riteni. Principā man ir jābūt vispusīgi attīstītam, jo slodze ir visam ķermenim. Turklāt slodze ir saraustīta un sacensības ir garas — no četrām līdz septiņām stundām.

— Vēl mani interesē, kāpēc triālā brauc ar pusmīkstām riepām?

— To dara tāpēc, lai nodrošinātu labāku saķeri. Riepu darba spiediens ir no 0,2 līdz 0,3 atmosfērām. Trasē drīkst gan nolaist gaisu, gan iepumpēt vairāk. Labam un pieredzējušam braucējam šī nianse var daudz ko izšķirt.

Tāpat kā jebkurā tehniskajā sportā tehnikai ir jābūt kārtībā. Liela nozīme ir labam sajūgam un bremzēm. Bet izšķirošā nozīme ir braucējam.

— Bet tev noteikti ir jābūt baigajam juvelierim, lai pagrieztu attiecīgā daudzuma gāzi.

— Gāze nav svarīgākā. Svarīgi, lai tu prastu strādāt ar sajūgu. Un lai tavs augums attiecīgajā brīdī stāvētu pareizi.

— Šogad jau sesto reizi startēsi arī Nāciju kausā. Ar kādiem mērķiem Latvija šogad dosies uz Franciju?

— Agrāk komandā bija četri sportisti, ieskaites punktus pelnīja trīs braucēji. Ja vienam no trim braucējiem nepaveicās, ceturtais varēja situāciju labot. Šogad limits ir samazināts līdz trim sportistiem un divi būs ieskaitē. Būs interesanti. Neko vairāk gan komentēt šobrīd nevarēšu.

— Tu studē?

— Šogad pabeidzu Rīgas Valsts tehnikumu. Pēc pamatskolas man šķita interesantāk mācīties profesiju, nevis iet vidusskolā. Kaut kur jau es iestāšos. Iespējams, palikšu Jelgavā, Latvijas Lauksaimniecības universitātē, bet apsveru arī citus variantus.

— Tavuprāt, cilvēkam dzīvē ir kaut kas jāsasniedz?

— Protams. Bet ko mēs saucam par sasniegumu? Pabeigt bērnudārzu, arī tas ir sasniegums. Parasti cilvēki nestāv uz vietas. Vai nu mēs ejam uz augšu, vai slīdam lejup. Uz vietas grūti palikt.

Manuprāt, izglītībai ir liela nozīme, bet vēl svarīgāk ir nemācīties tikai tāpēc, lai būtu papīrs.

— Esi sevi atradis sportā. Bet kur tu sevi redzi tālākā dzīve?

— Man ir daudz domu un sapņu, kurus gribētu piepildīt. Bet nezinu, vai izdosies. Es vērtēju dzīvi tāpat kā triālu. Nekad jau nevar zināt, vai kritīsi. Katrā ziņā vēlos dzīvi saistīt ar sportu. Sportā esmu kopš četru gadu vecuma. Šobrīd man ir divdesmit — tas nozīmē, ka esmu aizvadījis sešpadsmit sezonas. Tāpēc gribētu arī turpināt.

— Tu pievērs uzmanību savai dzīves pieredzei? Labi proti lasītdzīvi?

— Grūti pateikt, vai es labi lasu dzīvi. Es esmu kristietis. Ticu Dievam. Un es ticu, ka viņš mani izvedīs cauri vietām, ar kurām es pašrocīgi netiktu galā. Es daru maksimālo, bet ļoti daudz dara arī Dievs, un es ticu brīnumam.

— Un kam tu sacensībās uzticies visvairāk?

— Pieredzei un Dievam.

— Bet vai uzticēšanās Dievam, tavuprāt, nav atbildības novelšana?

— Tas ir stāsts par to, ka mēs paši ļoti daudz ko spējam ietekmēt. Būtu stulbi teikt — man nesanāca, jo Dievs tā gribēja.

Te mēs varam atgriezties pie jautājuma par Eiropas čempiona titulu. Es ticu, ja strādāšu, spēšu to sasniegt. Bet, ja strādāšu un man nesanāks, arī tad mana dzīve būs piepildīta.

— Šķiet, katram savs ceļš ejams. Starp citu, tu vari pieņemt, ka visi nav kristieši?

— Jā. Tikai jautājums — uz kurieni īsti mēs ejam?

Andris GRĪNFELDS

Motosportists (moto triāls),Agarska triāla klubs

Latvijas izlases dalībnieks Pasaules nāciju kausā (2011., 2012., 2013., 2014., 2015., 2016. gadā)

Eiropas Junioru čempionātā 9. vieta kopvērtējumā (2016. gadā)

Vaļasprieki: ceļot un atpūsties pēc iespējas ekstrēmāk

Autori: Ralfs Dravnieks