Vecāka un veselāka — vai nav skaisti?
Vinetas Ikaunieces-Ozoliņas vārds pēdējos gados gan vairāk izskan saistībā ar meitas Lauras Ikaunieces-Admidiņas panākumiem, taču, gadu ratam griežoties, viņas Latvijas rekordi 100 m (11,36 — 1987. gadā), 200 m (22,49 — 1987. gadā) un 400 m (50,71 — 1988. gadā) joprojām liekas nesatricināmi. Neviena atlēte nav tiem nopietni pietuvojusies gandrīz 30 gadus.
Vineta joprojām ir sportiska — skrien, dejo, brauc ar divriteni, daudzas stundas pavada dārza darbos. Kā pati smej, —kļūstot vecāka (viņa neslēpj, ka nākamgad būs 55), bet paliekot arvien veselāka. Ikdienā Vineta ir personāla trenere, kas attīsta personiskās un profesionālās prasmes, lielu uzmanību veltot arī pareiza uztura izvēles principu apgūšanai.
Vienojoties par tikšanos, Vineta atzīst, ka mums ir palaimējies, jo citkārt diena ir sadalīta pa stundām — darbs, mājas, laiks sev (arvien vairāk), arī tikšanās ar masu medijiem, TV šovu Gandrīz ideālas vakariņas ieskaitot.
STATUSS
Toreiz: Savos sporta ziedu laikos, kad piecus gadus biju PSRS izlasē, biju profesionāle, kaut arī oficiāli visi skaitījāmies amatieri. Sportoju, bet naudu, tiem laikiem ne mazu, saņēmu Sporta komitejā. Nodarbojoties ar lielo sportu, mācījos LVFKI un arī apprecējos. Nezinu, kā tagad, bet toreiz mācībās nekādu atlaižu nebija pat augstas klases sportistiem. Tas prasīja precīzi plānot dienas. Reizēm pēc smagiem treniņiem mācījos līdz pusnaktij.
Tagad: Laikam visvairāk mani zina kā Lauras mammu, bet viņa ir precējusies un mamma vairs nav aktuāla.
Esmu daudz mācījusies — pabeigusi Biznesa, mākslas un tehnoloģiju augstskolu ar maģistra grādu personāla vadībā, Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmiju ar maģistra grādu psiholoģijā, Starptautisko Praktiskās psiholoģijas augstskolu ar praktiskā psihologa kvalifikāciju, Sanktpēterburgas Akmeoloģijas akadēmiju, iegūstot psihologa-akmeologa specialitāti, pieaugušo personības un profesionālās attīstības speciālista un sociāli psiholoģisko treniņu vadītāja kvalifikāciju, kā arī Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmiju (tolaik — LVFKI) ar kvalifikāciju Fiziskās audzināšanas un sporta pasniedzējs, ārstnieciskās fizkultūras instruktors.
Kā personāla trenere esmu strādājusi daudzos uzņēmumos, arī starptautiskajā lidostā Rīga, Lattelecom. Esmu vadījusi personāla treniņus, rīkojusi kursus, izstrādājusi programmas kādās pussimts organizācijās. Esmu izaudzinājusi meitu, palīdzējusi iepriekšējā vīra trim atvasēm, ar kurām reizēm tiekos biežāk nekā ar pašas meitu. Var teikt, ka pavisam man ir četri audžubērni un uz jubilejām jāiet bieži. Pēdējos gados esmu sapratusi, ka vairāk laika jāvelta sev.
AUGUMS, SVARS
Toreiz: Augums — 1,70 m, svars ap 63 kg
Tagad: Augumu neesmu mērījusi, bet liekas, ka joprojām esmu tikpat gara. Svars ap 65, bet ir bijuši arī 70 kg.
ĢIMENES STĀVOKLIS
Toreiz: 21 gadu vecumā apprecējos ar barjerskrējēju Aivaru Ikaunieku un no Plūksnas kļuvu par Ikaunieci. Īsi pēc Lauras piedzimšanas, 1992. gadā, izšķīrāmies. Aivars dzīvo ārzemēs un meitu īsti nepazīst.
Tagad: Arī otrā laulība ar zobārstu Andri Ozoliņu nebija mūžīga. Attiecības beidzas tad, kad cilvēki viens otram vairs neko nespēj dot. Uzturēt tās mākslīgi nav nepieciešams. Tagad esmu juridiska brīva, ir draugs.
MĒRĶI
Toreiz: Sportot sāku samērā vēlu, kaut gan manas sprintera dotības tika pamanītas jau pirmajās klasēs. Ugālē, kur mācījos, bija vieglatlētikas manēža. Nosacīta manēža, jo bija tikai 60 m taisne un platība divu basketbola laukumu lielumā. Kad man bija 13 gadu, volejbola laukumā mani pamanīja vieglatlētikas treneris Dainis Lodiņš un uzaicināja pamēģināt spēkus vieglatlētikā. Varbūt mani iedrošināja tas, ka pašai kājas likās par tievām un ka sports varētu tās nostiprināt.
Lielāka iedvesma trenēties radās tad, kad pirmajās sacensībās pa izdedžu celiņu bez naglenēm 100 m noskrēju 13 sekundēs. Uzvarēju. Vēlāk sacensībās Rīgā jau skrēju 12,6 sekundēs. Sākumā izmēģināju vairākas disciplīnas, bet tālums nepatika, jo tur bija jāvārtās pa smiltīm. Sprints likās vieglāks — uzvelc naglenes un tik skrien! Vidusskolā sev par brīnumu tiku Latvijas izlasē un PSRS skolēnu spartakiādē izcīnīju bronzas medaļu 200 metros. Tad arī sāku nopietni trenēties.
Mērķi radās vēlāk. Tiku PSRS izlasē, dila sekundes. Trīsreiz PSRS (tolaik tur dzīvoja ap 230 miljons cilvēku) meistarsacīkstēs kļuvu par vicečempioni, 22 reizes laboju Latvijas rekordu.
Uz olimpiskajām spēlēm 1988. gadā Seulā netiku, kaut gan saņēmu apliecinājumu, ka esmu iekļauta olimpiskajā stafetes komandā. Īsi pirms tam man bija ceļgala operācija (bija atlūzis un nevietā pieaudzis skrimšļa gabaliņš), atlabu ļoti ātri un neticamā kārtā kā trešā ātrākā ar personisko rekordu biju stabila 4 x 400 m stafetes dalībniece. Tikai pirms pašas izbraukšanas manā vietā ielika ukrainieti, kura bija aiz manis. Sapratu, ka kāds ir ļoti pacenties, lai stafetes komandā startētu tikai ukrainietes. Olimpiādē viņas ieguva sudraba medaļu. Neteikšu, ka ļoti pārdzīvoju, jo vienmēr esmu uzskatījusi, ka par lietām, kas jau notikušas, nav ko gausties. Vienīgi žēl, ka Latvijas sporta vadība par mani nepacīnījās. Reizē jutos atvieglota, jo tajā olimpisko sacensību atlases katlā biju ļoti nogurusi.
Tagad: Vienmēr esmu centusies pilnveidoties, saprast, kāpēc es daru tieši to un nevis ko citu. Iespējams, ka to esmu mācījusies no sava izcilā trenera Imanta Liepiņa, kurš man iemācīja patstāvīgi trenēties, izprast katras kustības jēgu. Viņam bija tāda unikāla kartīšu sistēma, kur tika smalki sarakstīti uzdevumi, vingrinājumi, norādījumi, kā tos izpildīt. Man daudz kas no tiem pierakstiem saglabājies, un domāju, ka kāds sprinteru treneris no tā varētu ko smelties. Kaut vai tas, ka treniņos es četras reizes pēc kārtas 100 m noskrēju 11,6 sekundēs. Vēlāk trenējos arī pie citiem treneriem — Ulda Kurzemnieka, Kārļa Īviņa, bet tik spilgta personība kā Imants Liepiņš man ceļā vairs netrāpījās.
Man nepārtraukti prasa, ko darīs Laura, kad viņas un pirmā trenera Anda Austrupa ceļi pašķīrušies. Trenēsies tālāk, sāks pieaugušas sievietes sporta dzīvi. Jau sākusi — viņa trenējas pie igauņu trenera Andreja Nazarova, bijušā desmitcīņnieka, ar kuru kopā biju PSRS izlasē. Domāju, ka trenera maiņa Laurai nāks par labu, jo Igaunijā ir stipri treniņu biedri, teicami apstākļi ziemā.
Andis Austrups ir ļoti labs treneris, bērnu un jauniešu treneris. Viņš, cerams, turpinās audzināt jaunatni. Kad sportists pieaug, viņš daudz domā pats un cenšas visu noskaidrot. Ja ar treneri neveidojas dialogs, sākas konflikti. Olimpiskās spēles bija pēdējais piliens, jo nesaskaņas bija jau agrāk. Laura pēc dabas ir ļoti apzinīga, taču viņa ieklausās arī sevī un necenšas darīt kaut ko mehāniski, jo ne vienmēr tam ir atdeve. Treneris negribēja ieklausīties. Jāsaprot, ka viens cilvēks, it sevišķi daudzcīņā, nevar visu zināt. Padomus no malas, no speciālistiem viņš nelabprāt pieņēma. Reizēm kāda cita trenera teikto vispirms viņš uzklausīja pats un tikai tad to teica Laurai. Greizsirdība nevietā.
Nedomāju, ka tā ir traģēdija — katrs cilvēks mūsu dzīvē nāk un iet, izpildot kādu misiju. Tāpat kā ģimenes dzīvē. Ja viens otru nebagātina, tad kaut kas jāmaina. Ceru, ka abiem tas nāks par labu. Laurai vēl ir tāls ceļš sportā, jo viņa, tāpat kā savulaik es, cer sportot vismaz līdz gadiem trīsdesmit.
Pēc sporta gaitām sāku strādāt Ogrē par treneri, vairāki mani audzēkņi ātri sasniedza labus rezultātus. Sapratu, ka no katra talantīga bērna, pareizi trenējoties, var izveidot sporta meistaru. Lai sniegtos vēl augstāk, jābūt gan izcilam talantam, gan neatlaidīgam darbam. Kad Ogrē manēžas vietā izveidoja noliktavu, sapratu, ka vieglatlētika laikam nevienam īsti nav vajadzīga. Aizgāju no sporta un sāku studēt psiholoģiju. Tā mani interesēja jau no gadiem piecpadsmit. Esmu vienmēr bijusi atbildīga un visu centusies darīt teicami. Vienu brīdi nodarbojos ar tādu kā tautas dziedniecību — centos noskaidrot, kā tas, kas rodas cilvēka prātā, pēc tam materializējas. Tagad mans mērķis ir ar psiholoģijas treniņiem palīdzēt cilvēkiem gūt panākumus gan dzīvē, gan darbā.
FIZISKĀ SAGATAVOTĪBA
Toreiz: Skaidrs, ka tad, kad tikai trenējos, mana fiziskā sagatavotība bija lieliska. Iespējams, ka par maz strādāju ar svaru stieni, nepatika skriet krosus. Ja neapmaldījos, reti skrēju vairāk par trim kilometriem. Iespējams, ka manai kompleksijai, citām īpašībām tas nemaz nebija vajadzīgs. Tas vien, ka skrēju distances no 100 līdz 400 m, bija diezgan neparasti, jo tāda amplitūda augstā līmenī nav tipiska.
Tagad: Kad auga bērni, tad sevi nedaudz atstāju novārtā. Pieauga svars, maz laika atlika fiziskām nodarbībām. Vēlu, tikai pēc 40 gadiem atgriezos sporta apritē.
Tagad esmu sapratusi, ka laiks, ko velti savam ķermenim, ir ļoti svētīgs. Reizēm paskatos uz pasaules rekordu 100 m sprintā dāmām, kam virs 55 gadiem, un pieļauju domu, ka varu par to pacīnīties. Ja tik būtu vairāk laika…
Kad Laurai biju līdzi uz treniņnometni dienvidos, lēcu trīssoli no vietas. 3,10 m kā jaunībā nesasniedzu, bet daudz tuvāk nebiju. Jūtos veselāka, arī izturīgāka nekā jebkad agrāk. Lielā darba slodze prasa milzīgu izturību un enerģiju.
PROBLĒMAS UN TO RISINĀŠANA
Toreiz: Problēmas rodas tad, kad tu nespēj vai negribi kaut ko aptvert. Ja sāc tās risināt, tad gandrīz visu var vērst sev par labu.
Atceros, kad reiz viena aizbraucu uz mačiem Grieķijā, bet lidostā neviens mani nesagaidīja. Toreiz nekādi e-pasti un mobilie telefoni nebija, arī valodu, kurā saprasties ar grieķiem, neatradām. Gāju pie informācijas galdiņa, sameklēju telefona grāmatā Grieķijas sporta komiteju. Pamazām zvanot, tikām līdz atbildīgajiem par sacensībām un viss atrisinājās. Viņi esot domājuši, ka būšu dienu vēlāk.
Tagad: Katram reiz rodas sarežģījumi un no paša attieksmes atkarīgs, cik ātri tiksi ar visu galā. Pareiza domāšana, pašiedvesma, fiziskas nodarbības, darbs, kas tev patīk, tas viss atvieglo dzīvi.
Dzīves kvalitāte ir atkarīga no pareiza uztura. Ideāli būtu naturālā saimniecība, bet mūsdienās tas ir iespējams tikai niecīgam cilvēku skaitam. Pareizi izvēlēties produktus, tos apstrādāt, lietot tikai piemērotu pārtiku — tas ir uzdevums dzīves garumā. Protams, ka mūsdienu civilizācija ievieš savas korekcijas. Vienkāršāk sakot, tagad ir jāapēd trīs āboli, agrāk pietika ar vienu, lai saņemtu visu nepieciešamo.
Tagad daudz runā par dopingiem, bet man savā laikā neviens nekad neko nav piedāvājis. Visu esmu sasniegusi godīgā ceļā. Kad PSRS laikos ik gadu dzīvojām un trenējāmies dienvidos, ļoti daudz mācījos no vietējiem — kā pareizi un daudz lietot zaļumus ikdienā. Nedomāju, ka no dabā sastopamajiem augiem nevar saņemt to pašu vai kaut ko līdzīgu, ko dod dopings. Turklāt neatļauto līdzekļu cena ir pārāk dārga, jo dzīve turpinās ar pēc sporta gaitu beigšanas.
Tā kā mana mamma bija un joprojām ir farmaceite, daudz lietoju vitamīnus. Tikai pirms gadiem piecpadsmit sapratu, ka to efektivitāte ir niecīga — labi, ja 5—10 procenti no solītā nonāk tavā organismā.
Svarīga ir pareiza domāšana, pareizs uzturs. Tas ir tāpat kā ar automašīnu — liesi pareizu degvielu, kopsi, tad nekādas piedevas nav vajadzīgas.
LIELĀKĀ KĻŪDA
Toreiz: Ja kļūdu var labot, tad tā nav kļūda. Jā, par daudz lietoju vitamīnus, uztura bagātinātājus, no kuriem jēgas bija maz.
Tagad: Domāju līdzīgi. Dzīvē viss nenotiek ideāli. Ja spēj to saprast un izdarīt pareizus secinājumus, tad vari iet tālāk.
LIELĀKĀ VEIKSME
Toreiz: Sporta gaitās sasniedzu daudz, lepojos ar saviem rekordiem. Gan jau pienāks laiks, kad tos labos. Nedomāju, ka nav talantīgu jauniešu, vairāk trūkst patiesi profesionālu, neatlaidīgu un mērķtiecīgu treneru, kas spētu viņus virzīt pretim augstiem mērķiem. Tā ir mūsu nelaime. Ne tikai vieglatlētikā…
Tagad: Priecājos, ka esmu atradusi savu ceļu. Kopumā es to sauktu par izaugsmi. Izglītība nav pašmērķis. Katrā jomā esmu paņēmusi to labāko, kas man nepieciešams. Ceru, ka vismaz tuvākajā laikā neapstāšos. Lai skrietu uz augšu pa lejupslīdošām kāpnēm, jāpieliek liels spēks, lai paliktu vismaz uz vietas, vēl vairāk, lai virzītos uz augšu. Dzīve ir interesanta.
VAĻASPRIEKS
Toreiz: Manā jaunībā labas drēbes veikalā iegādāties gandrīz nebija iespējams. Tāpēc es daudz šuvu. Reizēm citi brīnījās, kur es ņemu tik labu apģērbu.
Tagad: Protu atlicināt laiku sev un tuvajiem. Daudz strādāju dārzā pie vecākiem. Reizēm no rīta līdz vakaram. Atvaļinājumā pat nedēļu no vietas. Tas prasa fizisku spēku, bet reizē dod milzu garīgo atslodzi un enerģiju.
