Lauku spēka ambīcijas
Lai uzlabotu savus rezultātus motokrosā, Dāvis Ivanovs tēva doto naudu skolai investējis motocikla amortizatoros. Viņš ir citādāks daudzējādā ziņā. Vispirms Dāvis atšķiras ar savu acīm redzamo enerģiju. Pārējie amata brāļi sadzīvē ir teju lēnīgi, bet Ivanovs visu sarunas laiku sēž kā uz adatām. Tāpēc lieks kļūst jautājums, kā viņš spēj savaldīt 450 kubikcentimetru motorizēto zirgu. Spēka un enerģijas viņam pietiek. Ne velti divus gadus pēc kārtas viņš ir kronēts par čempionu Latvijas ātrākajā un dinamiskākajā motokrosa seriālā Superkauss.
Dāvis nāk no mežiem ieskautās Jaunkalsnavas, kur joprojām bieži uzturas tēva mājās. Ivanovu uzvārdam Madonas novadā ir sportisks svars. Māte bijusi riteņbraucēja, tēvs — vieglatlēts, kas cīnījies arī smagākajā disciplīnā — desmitcīņā. Vecākā meita Juta pievērsusies kaut kam gaisīgākam — sporta dejām, Dana trenējusies volejbolā, jaunākais brālis Artūrs vēl pērnziem Latviju pārstāvēja pasaules čempionātā distanču slēpošanā. Bet mēs šoreiz runājam ar Dāvi Ivanovu.
— Ko tu Rīgā dari?
— Pārsvarā trenējos.
— Un studē?
— Nē. Es iesāku, bet…
— Pameti?
— Man nepatika. Otrkārt, otrajā semestrī tētis iedeva naudu skolai, bet es nopirku amortizatorus motociklam.
— Un ko tēvs? Nelamāja tevi?
— Priecīgs nebija. Viņš saka, tā ir mana darīšana — neizmācīsies tagad, nāksies darīt to vēlāk, neklātienē. Patiesībā es gribu augstāko izglītību, negribu samierināties tikai ar vidusskolas atestātu. Domāju, ka jau pavisam drīz stāšos augstskolā.
— Bet kāpēc tad pameti studijas Turībā? Nejuties gatavs?
— Man negribējās maksāt. Likās, maksa par studijām ir pārāk liela. Turklāt es nevarēju lekcijās mierīgi nosēdēt. Parunāju ar kursabiedriem, kad apnika, devos uz skolas kafejnīcu, lai iedzertu tēju, atgriezos lekcijā, brīdi pasēdēju un atkal mani pārņēma nemiers, es nespēju sagaidīt lekcijas beigas.
— Tevi nekas cits, izņemot motokrosu, šķiet, tobrīd un arī šobrīd neinteresē.
— Man ir dažādas intereses. Es atjaunoju senos ripojošos spēkratus. Manā īpašumā ir 1986. gada automašīna Audi Coupe, pirmā izlaiduma tā dēvētais koka IŽ motocikls, IŽ 49, 1949. gada BMW R35 mocis un citi brīnumi. Mani interesē arī medības, un pašlaik kārtoju medību atļauju.
— Saprotu, ka klubs sedz teju visu, bet ne visu.
— Klubs sedz to, kas attiecas uz motokrosu. Tehniku, rezerves daļas, dalību sacensībās gan Latvijā, gan ārzemēs, mehāniķus, nokļūšanu uz sacensībām un mājupceļu, ieskaitot aviobiļetes, ja sacīkstes notiek ārpus valsts robežām. Viesnīcas, degvielu, treniņu zāles abonementu. Klubs nesedz manas privātās izmaksas, kas nav saistītas ar motokrosu — dzīvokļa īri, privātā auto izmaksas vai braukšanas karti sabiedriskajā transportā.
— Tu esi talantīgs?
—Kaut kādas izjūtas man ir, bet vai talants… Treneris Bārbalis teic, ka motokrosā vajadzīgs viens procents talanta un 99 procenti — darba. Tad es samierinos un priecājos, ka esmu visdrīzāk tas otrais variants. Mazāk talanta, bet daudz strādāju, lai sasniegtu rezultātu. Manam komandas biedram Kārlim Sabulim gan ir liels talants. Viņam ir laba motocikla izjūta.
— Man vakar kāds teica, ka Dāvis Ivanovs ir džeks no laukiem, kurš ir gatavs smagi strādāt, lai sasniegtu rezultātu.
— Es esmu no laukiem. Mans tēvs māk smagi strādāt. Ģimenē mēs esam četri bērni. Brālis nodarbojās ar distanču slēpošanu, bet tagad deviņpadsmit gados metis tam mieru. Māsa līdz 2006. gadam dejoja modernās dejas. Bet otra māsa trenējās volejbolā un mācījās Murjāņos. Viņš bija spiests daudz strādāt, lai uzturētu mūs un mūsu sportu. Domāju, bez tēva es būtu nekas. Tāds pats lauku džeks kā citi. Ko es būtu darījis bez tēva atbalsta, ja man nojuktu mocis tolaik, kad vēl nebraucu komandā? Skarbā patiesība ir tāda, ka līdz 17 gadu vecumam, kamēr ieej normālā apritē, tu neesi nevienam vajadzīgs.
— Savas karjeras laikā daudz esi traumējies?
— Diezgan. Man ir lauzti abi atslēgas kauli, roka, potīte, ir bijuši vairāki smadzeņu satricinājumi.
— Pirmīt teici, ka skolā nevarēji mierīgi nosēdēt, skatos — arī tagad dīdies. Tu gadījumā neesi notiem braucējiem, kas pirms sacensībām iet un runā ar citiem dalībniekiem?
— Nē, cenšos nerunāt. Man nepatīk. Man ir savi cilvēki, sava komanda. Braucēji pārsvarā runā to, ko tu negribi dzirdēt. Piemēram — es tik sūdīgi jūtos, visu nedēļu nogulēju ar temperatūru… Citi sūdzas par tehniku, bet, kad nokrīt barjera, tie, kas sūdzas aiziet pa priekšu. Cilvēki šādā veidā mēģina tevi atslābināt, pārliecināt, ka neesat konkurenti.
— Kas tevi tagad trenē?
— Ar motociklu braukt pamāca gan tēvs, gan Andris Bārbalis, bet mans fiziskās sagatavotības treneris ir Mārcis Jakovičs, bijušais distanču slēpotājs. Viņš trenē mani, Matīsu Karro un strādās arī ar Kārli Sabuli.
Lai gan Mārcis ir jaunāks par mani, es viņam uzticos. Divus gadus man sāpēja celis. Gāju pie daudziem speciālistiem, bet neviens nespēja palīdzēt. Mārcim tas izdevās. Viņš aptaujāja vairākus ekspertus un tikai tad izdarīja secinājumus. Viņš grib būt labākais. Izrādījās, ka vaina ir saitē. Pēc divu mēnešu staipīšanās sāpes pārgāja.
— Kā tu trenējies?
— Ziemā eju uz sporta zāli. Ja būs sniegs, slēposim. Pagaidām daudz braucu ar riteni un skrienu. Ko treneris saka, to darām. Es pats par to nedomāju.
— Kādi ir tavi mērķi motokrosā?
— Būt pirmajam Latvijā. Šobrīd ar komandu plānojam, nākamajā sezonā braukt arī divus Dānijas, divus Zviedrijas un divus pasaules čempionāta posmus.
— Tev jau ir arī uzdevums — beidzot atkal izcīnīt Latvijas čempiona titulu, jo iepriekšējos divus gadus esi palicis otrais.
— Jā, protams! Pagājušajā gadā pēdējā posmā abos braucienos nojuka mocis. Ja būtu nojucis tikai vienā, saglabātos iespēja uzvarēt. Pēdējā braucienā visiem stabili vilku pa priekšu — gan Kullasam, gan Leokam —, bet te pēkšņi, motocikls apstājās. Tādi ir tehniskie sporta veidi. Šāda iespēja vienmēr pastāv. Diemžēl.
— Un, kas notika šogad?
— Šogad? Nekas. Prīts Ratseps sezonas beigās bija stiprs. Labs. Ķegumā Eiropas čempionātā viņš sasniedza ātrāko apļa laiku, startējot no pēdējās vietas.
Manuprāt arī Latvijas čempionāta punktu sistēma jāmaina. Kas tas par superfinālu? Nekur pasaulē tā nav! Meta ārā sliktāko braucienu no sešiem. Absurds!
— Kāpēc absurds?
— Ja būtu kaut vai sešas gonkas (12 braucieni), tad kādu varētu izmest.
— Bet Superkausā tu esi līderis.
— Jā! Uzvarēju ar lielu punktu pārsvaru. Karro izkrita viens brauciens, tāpat Ratsepam un Leokam, bet es braucu stabili, lai uzvarētu kopvērtējumu. Tas ir pats svarīgākais. Latvijā visus interesē galarezultāts, nevis atsevišķā posma līderis.
— Mēs iesākām sarunu par treneriem. Saki, cik braukšanas trenerus esi piedzīvojis?
— Tēvs man ir bijis blakus un trenējis no paša sakuma. Tāpat esmu trenējies pie Kaspara Brutāna un, protams, pie Andra Bārbaļa.
— Bārbalis ir leģenda. Ko tu no viņa esi mācījies?
— Disciplīna, tas ir pats svarīgākais. Nebūs nekādas kavēšanas. Nav svarīgi, gribi vai negribi braukt. Tev ir jābrauc. Viņš nespēlē uz emocijām.
— Tev nācies veikt soda vingrinājumus, jo neesi izpildījis uzdevumu?
— Nē, mums ir cits līmenis. Mēs trenējamies sev.
— Kā tev šķiet, Bārbalis tevi pazīst pilnībā?
— Viņš mani pazīst. Vai pilnībā? Varbūt.
— Un tu pats sevi pazīsti?
— Es zinu savas vājās un savas stiprās puses.
— Kādas ir tavas stiprās puses?
— (Domā.) Nezinu, vai par to skaļi gribu runāt.
— Tu plāno savu nākotni?
— Visu mūžu Rīgā negribu dzīvot. Kad kļūšu vecāks, sapelnīšu naudu, tad gribēšu dzīvot nostāk no Rīgas. Man patīk ar menedžmentu saistītas lietas.
— Kā tev šķiet, tas, ka tevi pazīs kā titulētu motosportistu, tev palīdzēs?
— Pilnīgi noteikti. Uz tevi skatās citādāk. Piemēram, uzņēmēji, kas ir kaut ko sasnieguši un pazīst motokrosu, sapratīs, cik daudz pūļu un spēka ir prasījuši tavi panākumi.
— Tu cilvēkiem uzticies?
— Citreiz par daudz, citreiz par maz. Esmu daudzas reizes piečakarēts. Parasti tam ir bijusi saistība ar naudu.
— Ko būtisku tev ir iemācījis tavs tēvs?
— Visu var panākt tikai ar darbu. Viss ir jādara kārtīgi, nevis ķep-ļep. Viņš man ir piemērs daudzējādā ziņā. „Ja dara daudz, tad var pagūt izdarīt vēl vairāk, bet, ja grib izdarīt vien pāris lietas, tad pat tām var neatlikt laika,” tā varētu raksturot manu tēvu.
— Man šķiet, ka motokross ir pielīdzināms dienestam armijā.
— Man kāds draugs nesen beidza dienestu Speciālo uzdevumu vienībā. Protams, tik drastiski, ka slīcina, tur nav, bet to slīcināšanu varētu salīdzināt ar kritieniem krosā. Lai gan brīdī, kad gonkās 10 minūtes līdz finišam tev piedzen rokas, teikšu, tas varētu būt līdzīgi kā armijā.
— Piedzen… tas nozīmē — nogurst?
— Jā, tas ir tas brīdis, kad nevari vairs noturēt stūri. Rokas šļūk nost.
Vēl man šķiet, ka motokross ir kā karš, jo nereti pēc sacensībām mājās atgriezies ar ievainojumiem.
Citos sporta veidos, kur notiek sacensības ar masu startu, cilvēks nereti apvainojas, ja kāds viņam ir uzkāpis uz kājas vai neviļus iegrūdis elkoni sānos. Motokrosā ir kritieni. Gadās, ka kāds tev vēl pārbrauc pāri. Nu un — uz ko tu dusmosies? Uz sevi, ka nokriti? Tāds motokross ir — nežēlīgs.
— Trasē centies atriebties saviem pāridarītājiem?
— Profesionālis no amatiera atšķiras ar to, ka nestrādā ar emocijām. Tie ir mana trenera Andra Bārbaļa vārdi. Tā arī es uzskatu. Emociju vadīti, cilvēki pieņem nepareizus lēmumus. Vienmēr jāsaglabā vēss prāts.
Dāvis IVANOVS
Motosportists, MX Moduls
Dzimis: 1991. gada 19. martā Madonā
Augums, svars: 179 cm, 72 kg
Izglītība: Madonas Valsts ģimnāzija
Sportā: kopš astoņu gadu vecuma
Treneri: Arkādijs Ivanovs, Andris Bārbalis, Mārcis Jakovičs
Lielākie sasniegumi: 2011. gadā — Latvijas vicečempions MX1 klasē; 2013. gadā — Latvijas čempions MX1 klasē, seriāla Superkauss vicečempions PRO klasē; 2014. gadā — Latvijas vicečempions MX1 klasē, seriāla Superkauss čempions PRO klasē; 2015. gadā — Latvijas vicečempions MX1 klasē, seriāla Superkauss čempions PRO klasē
Vaļasprieki: senie spēkrati, medības, makšķerēšana, snovošana, kartings
Ģimenes stāvoklis: ir draudzene
Autori: Ralfs Dravnieks
