Skarbais Bārbalis
„Es biju viens no tiem fanātiķiem, kas jaunībā meitenes vietā varēja motocikla sēdekli skūpstīt,” tā par sevi saka motokrosa treneris Andris Bārbalis, kurš sava sporta veida aprindās iemantojis gan cieņu, gan nosodījumu. Savu karjeru Bārbalis sācis Tukumā, startējot motokrosā, vēlāk viņš iztiku pelnījis septiņdesmitajos gados populārajā motobolā. Pēc profesionālās karjeras sportā Andris Bārbalis kļuvis par vienu no pirmajiem motosporta treneriem Latvijā. Viņš Līdz Eiropas čempiona titulam aizvedis Lauri Freibergu, bet Matīss Karro, viens no šolaiku populārākajiem Latvijas motokrosistiem, joprojām uzklausa Bārbaļa padomus un kopīgiem spēkiem meklē to vienas sekundes deficītu, kas nodrošinātu stabilu vietu MXGP pasaules desmitniekā.
IntervijāSportam Andris Bārbalis paver ieskatu savā attieksmē pret motosportu un treniņu principos, kas daudziem ļāvuši gūt panākumus.
— Kā pats pievērsies motokrosam?
— Mans fāters pēc Otrā pasaules kara brauca amatieru līmenī, brauca arī mans krusttēvs. Motokross latviešiem nebija nekas svešs arī pirms Otrā pasaules kara, ko nevarētu teikt, piemēram, par amerikāņiem, kas ar šo sporta veidu sāka nodarboties tikai pēc kara.
— Tātad turpināji ģimenes tradīcijas?
— Apmēram tā. Sešdesmito gadu sākumā vectēvs man nopirka motovelosipēda motoru, kuru es ieliku velosipēdā, un tā arī aizsākās manas braukšanas gaitas. Bet pirmo motokrosu es braucu Tukumā piecpadsmit gadu vecumā.
— Zināms, ka tolaik tehnika apkārt nemētājās. Kā pie tās tiki?
— Kopš trīspadsmit gadu vecuma es apmeklēju Tukuma motoklubu, kur man izsniedza izjauktu, maisā iebērtu motociklu Minska, kuru pats pusgadu metināju, skrūvēju un vīlēju, lai varētu braukt. 1964. gadā es braucu jau pavisam nopietnā līmenī jauniešu konkurencē un tiku līdz vicečempiona titulam Latvijas čempionātā. Pēc tam finansiālu apstākļu dēļ krosu nācās pamest.
— Un tā aizsākās tavas gaitas motobolā?
— Jā, tolaik par braukšanu krosā maksāja tikai Ventspilī, bet tur mani neuzņēma. Savukārt Ādažos maksāja algu par to, ka komandā spēlē motobolu. Un tā 1967. gadā es pārvācos uz Vidzemi un sāku spēlēt Ādažu motobola meistarkomandā. Iesākumā mani pieņēma uz pārbaudes laiku. Ādažos, protams, bija labi, bet manas jaunības un rakstura dēļ pateicu bosiem to, ko domāju, un atgriezos Tukumā, bet pēc pusgada mani uzaicināja atkārtoti un kopš tā laika Ādažos arī nogruntējos.
— Nebija grūti ātro motokrosu nomainīt pret salīdzinoši lēno motobolu?
— Ja cilvēks pārvalda motociklu, ķermeni un jūt trasi, tad nav lielas atšķirības, vai tu brauc motokrosā bez bumbas vai motobola trekā ar bumbu. Protams, ir sava specifika — bumbas apstrāde, laukuma pārredzēšana, partneru izjūta un tā tālāk, bet pamatā tomēr ir motocikla izjūta.
— Starp citu, runājot par motocikla izjūtu, — vai esi braucis spīdvejā?
— Esmu provējis. Divas dienas pēc motobola karjeras beigām mēs ar nelaiķi Zāli Janku tikām pie močiem, divas dienas patrenējāmies un sapratām, ka it kā teorētiski tā pati sānslīde, kas motobolā, bet spīdvejā ir liels vidējais ātrums un, divu dienu laikā to lietu neapgūstot, metām mieru. Es pat zābakam uzmetināju tērauda zoli, lai labāk slīdētu.
— Un kā ar šoseju?
— Šoseju neesmu braucis. Mana mīlestība bija motokross un pēc tā rūgts un melns darbs motobolā. Dzīve mani piespieda, lai nodrošinātu iztiku. Es spēlēju tikai ar labo kāju, jo kreisajai bija traumētas saites. Es ar labo kāju pelnīju 500 rubļus, bet ar kreiso tikai 100 (smejas).
— Motobolu spēlē joprojām?
— Pirms diviem gadiem nospēlēju pēdējo spēli. Savu limitu dzīvē esmu izspēlējis. 1973. gadā biju tik spēcīgs, ka mani iesauca PSRS izlasē, kur saņēmu tādu rūdījumu, kas uz visu dzīvi palika prātā un asinīs.
— Kas tevi trenēja?
— Treneri Padomju Savienībā motosportā parādījās tikai ap septiņdesmitajiem gadiem. Līdz tam laikam neviens tādus speciālistus nesagatavoja. Mērķtiecīgākie braucēji analizēja tā laika līderus. Es, piemēram, skatījos, ka Jānis, Pēteris vai Vadims brauc ātrāk par mani, un fiksēju savā kladē visu to, ko viņi dara citādāk nekā es. Ap 1975. gadu motobolā parādījās treneri, bet viņu zināšanas bija zemākā līmenī nekā sportistiem, tāpēc šie cilvēki vairāk nodarbojās ar detaļu sagādi, ko tagad dēvē par menedžmentu.
— Rodas sajūta, ka treniņiem tolaik īpašu vērību neviens nepiešķīra.
— Aptuveni tā arī bija, jo astoņdesmit procentus laika sportisti pavadīja, sagatavojot tehniku. Daudz nācās taisīt pašu rokām. Nebija bezkontaktu aizdedzes, tāpēc izmantojām traktora aizdedzes, jāmeklē virpotājs, frēzētājs, kloķvārpsta jātaisa, virzuļi jāmeklē, gredzeni jāpasūta vefā… Protams, tas viss bija nelegāli un par naudu. Lai uztaisītu konkurētspējīgu motociklu, bija nepieciešams milzum daudz laika. Sanāca tā, ka sezonā reizi nedēļā izdevās izbraukt treniņā, kurš bija haotisks — bez plāna, bez satura.
— Bet bija arī treniņnometnes.
— 1973. gadā piedalījos PSRS motobola izlases nometnē pie Melnās jūras, kur mūs apstrādāja fiziskās sagatavotības un taktiskās sagatavotības treneris, motokrosa tehnikas speciālisti, psihologs un, protams, sporta ārsts. Es guvu milzīgu pieredzi un rūdījumu, kas man noderēja vēlākajos gados, strādājot ar bērniem. Kopš 1976. gada kādus desmit gadus mani aicināja uz Maskavas treneru mācībām.
— Tā arī sākās tavas trenera gaitas?
— Tieši tā, un sākās ar to, ka pēc motobola karjeras kolhoza priekšsēdētājs man uzticēja veidot motokrosa komandu un strādāt ar jauniešiem.
— Ādaži jau diezgan turīgi tolaik bija.
— Jā, protams, ka turīgi. Es braukāju par kolhoza naudu uz mācībām visā Padomju Savienībā. Ir bijis tā, ka uz mācībām izsauc aptuveni trīsdesmit trenerus no visas PSRS, bet dažādu iemeslu dēļ tikai pieci cilvēki mācās, kamēr pārējie atpūšas, sauļojas vai dara kaut ko citu…
— Tu pats joprojām mācies?
— Es visu mūžu mācos, jo jāņem vērā, ka motokross attīstās. Deviņdesmito gadu sākumā, strādājot ar Lauri Freibergu, es uzliku satelīta šķīvi, jo man interesēja, kāpēc amerikāņu superzvaigzne Rikijs Kārmaikls visiem brauc pa priekšu. Lai atklātu viņa noslēpumu, pagāja vismaz divi gadi.
— Tagad vari pastāstīt, ko tu atklāji tādu, par ko citi nav pat iedomājušies?
— Nekādus brīnumus es tev nepateikšu. Tas noslēpums ir vienkāršs. Viņa komandā ir vajadzīgie cilvēki pareizajās vietās. Viņa komandā ir 1985. gada līderis Rikijs Džonsons. Viņa komandā ir daudzi cilvēki, kuri teicami pārzina motokrosu — spēcīgs mehāniķis, fiziskās sagatavotības treneris. Ja ar to cilvēkbērnu strādā pieci vislabākie cilvēki, tad tur nevar būt tā, ka viņš nebrauks pa priekšu. Tāpat kā PSRS izlasē — savāca labākos, tiem piepulcināja labākos speciālistus un sportistus dresēja tik ilgi, kamēr sarkanais karogs ar sirpi un āmuru brauc pa priekšu. Es to nesauktu par apmācību, jo tā to sauc tikai atskaitēs. Tā bija nežēlīga dresūra. Vēl briesmīgāk kā armijā — rīta rosme sešos, desmit kilometru skrējiens. Deviņos brokastis. Dienā jāapēd 5000 kalorijas. Tad jāpaguļ diendusa, kam seko otrais treniņš. Visa tava dzīve ir sakārtota pa minūtēm.
— Tomēr atgriežoties pie Kārmaikla — kaut kādu noslēpumu tu taču atklāji?
— Lieta ir vienkārša. No Zviedrijas latviešiem es tiku pie informācijas, kā amerikāņi sāka savas motokrosa gaitas. Eiropā motokrosu brauca jau pirms Otrā pasaules kara, turpretī amerikāņi ar šo sporta veidu sāka nodarboties tikai sešdesmitajos gados, braucot ar čehu ČZ motocikliem. Čehi pumpēju savu tehniku amerikāņiem, kuri savukārt brauca uz Eiropu studēt, filmēt un analizēt visus tā laika līderus. Viņu motīvs bija vienkāršs — darīt tāpat, tikai labāk.
— Ar ko tā laika motokross atšķiras no mūsdienu motokrosa?
— Pirmām kārtām motokross ir kļuvis vēl ātrāks, tehniskāks, arī nežēlīgāks — ar to es domāju, ka konkurence ir kļuvusi spēcīgāka. Arī manā laikā bija spēcīgi vīri, bet ne tik daudz. Tagad, lai gūtu panākumus, ir jāprot iet uzbrukumā, jāprot veidot aizsardzību. Lai no otrās pozīcijas ietu uzbrukumā konkurentam, braucējam no savas pozīcijas ir jāsit pa sāncenša priekšējo riteni. Itālieši, piemēram, mēdz apdzīt sāncenšus un strauji nobremzēt viņu priekšā, lai veidotos sadursme. Arī franči mīl šo paņēmienu. Nīderlandieši savukārt cīnās citādi. Būtībā katras tautības braucējam ir savi paņēmieni.
— Un kā dara latvietis?
— Es saviem audzēkņiem mācu uzbrukuma trajektoriju — ar motocikla aizmugurējo riteni sist pa priekšējo ratu. Tas viss notiek pēdējā aplī. Tā kā esmu motobolists, šie paņēmieni bija aktuāli manā darbā. Ne vien šis, bet arī daudzi citi elementi, kurus mācu saviem audzēkņiem, aizgūti tieši no motobola.
— Šķiet, ka, motokrosam kļūstot ātrākam, arī treniņprogrammas kļuvušas nežēlīgākas.
— Tas ir zināšanas prasošs process. Ja salīdzinām ar to, kā bija pirms četrdesmit gadiem, jāteic, ka tagad, piemēram, tiek izstrādāti treniņu plāni, saturs, slodzes intensitāte. Nemaz nerunājot par fiziskās sagatavotības treniņiem. Motokross ir kļuvis zinātnisks, bet, ja kļūdies, tad viss ieguldītais darbs ir metams atkritumu spainī. Kādreiz visu izšķīra treniņu apjoms. Sešas stundas nedēļā tolaik skaitījās ļoti daudz. Tagad minimums ir desmit stundas. Nav vairs tie laiki, kad pietika tikai ar entuziasmu un talantu, jo ar šīm īpašībām tālāk par Latvijas čempionātu netikt. Šodien motokrosā visu izšķir treneris un tas, cik zinātniski pamatoti notiek sagatavošanās. Tāds ir mans secinājums.
— Tevi dēvē par skarbo Bārbali…
— Zēnus, kuriem šobrīd ir divdesmit gadi, es saucu par siltumnīcas bērniem. Pie manis, piemēram, atnāk jauns puisis, kurš vēlas kļūt par Eiropas čempionu. Tas viss ir jauki, bet sava gribēšana ir jāpierāda darbā. Es viņam dodu grūtus darba uzdevumus. Pēc trim dienām jaunais puisis paziņo — es vairs negribu būt Eiropas čempions, jo man ir par grūtu. Bet tie, kuri pie manis paliek, saņem supergrūtus darba uzdevumus. Viņi uzņem rūdījumu un apgūst tehniku ļoti sarežģītos apstākļos. Ja sportists kļūdās, es lieku tam izpildīt piecdesmit pietupienus par to, ka galva nestrādā. Pie trešā pietupiena es viņam saku — pārtraukt un turpināt darbu ar motociklu! Tātad uzturu psiholoģisku spriedzi. Kāpēc? Ja sportistam treniņatmosfēra nav divreiz grūtāka kā sacensībās, tā viņam labumā neiet. Es neesmu sadists, bet mans trenera pienākums ir radīt vidi, kurā uzturēties ir ļoti smagi.
— Kā uz tavām treniņmetodēm reaģē sportistu vecāki?
— Tā, kā tu to vari iedomāties. Vecāki ir nākuši klāt, teikuši, ka esmu sadists, kurš spīdzina bērnus.
— Matīss Karro nevienā brīdī nesalūza?
— Karro pie manis trenējās grupā ar vēl pieciem sešiem puišiem, es viņiem pastāstīju, ka būs sūri un smagi jāstrādā, lai rezultāts būtu teicams vai izcils, jo ar labi vien nepietiek. Pārējie teica, ka izcili priekš viņiem ir par grūtu, bet Matīss pateica, ka tas nav grūti un viņš izturēs. Tā arī notika. Es viņu dzinu, dzinu, dzinu… Tas bija nežēlīgi. It sevišķi nežēlīgi tas izskatījās no vecāku skatpunkta. Man pārmeta arī Matīsa mamma.
— Un kā reaģēja tēvs?
— Tēvs saprata. Tēvs klusēja, bet saprata.
— Piesaucot saprašanos — postpadomju cilvēks saprata rietumu motokrosu?
— Atgūstot neatkarību, mēs sākām braukt uz Eiropu. Ilgu laiku neviens no latviešiem nespēja kvalificēties sacensībām, jo uz gonku ierodas simt braucēju, bet starta vietas ir četrdesmit, un visi to vienu apli nolido. Ar manām zināšanām pagāja trīs mēneši Rietumeiropā, kamēr izpratu, kā ir jāstrādā treniņā, lai to vienu apli nolidotu. Ko tikai treneri nedarīja. Citi lēja piemaisījumus degvielai, citi saviem braucējiem deva dopingu…
— Un ko tu izdomāji?
— Lieta atkal ir vienkārša. Viss ir cilvēka galvā. Tātad jāstrādā pie psiholoģisko barjeru noņemšanas, lai to vienu apli spētu aizmirsties, atgriezt gāzi un lidot.
— Kā tu iemāci braucējiem nebaidīties?
— Oi, tas ir grūts jautājums. Atceros, ka par šo tēmu man bijusi ļoti smaga saruna ar Lauri Freibergu, tāpat ar Matīsu Karro. Protams, es neliku kā kaķim staigāt pa piecstāvu mājas kori, bet, Matīsam es liku lēkt Siguldā ar gumiju un pildīt citus uzdevumus, kas vairo drosmes īpašības.
— Karro šo uzdevumu izpildīja?
— Tas bija individuāls darbs, ar kuru viņš tika galā. Piemēram, padomju laikos valdīja tāds uzskats, ka, stājoties motoklubā, cilvēkam bija jābūt huligānam. Viņam vajadzēja iedot kādam nevainīgam garāmgājējam uz ielas pa purnu, pretējā gadījumā viņš nevarēja gūt panākumus.
— Protams, neviens savas zāļu receptes neatklāj, bet ir kādi knifi, kurus tu ierādi saviem audzēkņiem?
— Nekādu triku nav. Galvenais — sportistam jāiemācās domāt, analizēt, sintezēt. Lielākā daļa Latvijas motokrosa līderu vajadzīgajā brīdī nespēj pieņemt adekvātu lēmumu. Viņi kļūdās lēmuma pieņemšanā. Kāpēc pilots kļūdās? Jo ir nepietiekama fiziskā sagatavotība. Ja pulss ir virs 180, pareizu lēmumu pieņemt ir teju neiespējami, jo smadzenes netiek apgādātas ar skābekli, un to daudzi nezina un nesaprot.
— Kurš no visiem taviem audzēkņiem ir sasniedzis augstākos rezultātus?
— Nepārprotami — Matīss Karro. Protams, arī Lauris Freibergs. Par Eiropas čempionu viņš kļuva gadsimtu mijā, tomēr, runājot par Lauri, lieta ir vienkārša — tobrīd man trūka to zināšanu, kas man ir šobrīd. Darbā ar Lauri bija kļūdas. Es to atzīstu, mēs abi bijām mācību procesā. Viņš kā sportists, es kā treneris. Pieredzi, kuru uzkrāju, darbojoties ar Freibergu, izmantoju darbā ar Karro. Tagad es šo zināšanu bāzi izmantoju darbā ar Dāvi Ivanovu, Kārli Sabuli un Gintu Filipsonu.
— Šobrīd tavā paspārnē aug kāds jaunais spīdeklis?
— Godīgi sakot, kādu gadu jau biju aizgājis no motokrosa un mierīgi dzīvoju pensijā, bet zēni no MX Moduls komandas palūdza, lai palīdzu, un es piekritu. Man vairs nav vēlēšanās strādāt ar desmitgadīgiem audzēkņiem. Šobrīd esmu palicis sadaļā, ko pats dēvēju par lielo pievienoto vērtību— tas ir Matīss Karro, Dāvis Ivanovs, Kārlis Sabulis, kuriem trūkst tās vienas, tik ļoti svarīgās sekundes, lai brauktu teicami.
— Pats uz motocikla vēl mēdz uzkāpt?
— Pirms diviem gadiem nospēlēju motobola spēli ar komandu Rīga, bet uz krosa moča sacensībās pēdējo reizi sēdēju deviņdesmitajos. Zini, kaut kā vairs negribas. To gadu ir tik daudz, un organisms vairs nepieprasa šo vitamīnu.
Andris BĀRBALIS
Motokrosa treneris, MX Moduls
Dzimis: 1948. gada 8. septembrī Tukumā
Izglītība: Rīgas 25. vakara vidusskola, mācījies Kandavas sovhoztehnikumā
Motosportā: kopš 15 gadu vecuma
Lielākie sasniegumi: sporta meistars motokrosā un motobolā
Paraugs sportā: Rikijs Kārmaikls
Audzēkņi: Lauris Freibergs, Matīss Karro, Dāvis Ivanovs, Jānis Vinters, Aigars Leoks, Kaspars Cveiģelis, Toms Macuks, Kārlis Sabulis, Gints Filipsons un citi
Ģimenes stāvoklis: 38 gadus precējies triju meitu tēvs, ir viens mazdēls un trīs mazmeitas
Vaļasprieki: motokross, literatūra, teātris
Autori: Ralfs Dravnieks
