Fodža
„Labrīt, Latvija, labrīt, Cēsis! Esmu priecīgs jums paziņot, ka karuselis divu dienu garumā sākas,” ar šādu ievadrunu, mainot tikai norises vietas, motokrosa komentētājs Ēriks Fogelis jeb Fodža sacensību apmeklētājus sveic jau teju trīsdesmit gadus.
„Komentēšana ir sava veida sports,” skaidro Fodža. „Visa mana dzīve ir sportiskā garā vadīta.” Paralēli krosa kaislībām Ēriks kopš padsmit gadu vecuma spēlē tenisu. Astoņdesmitajos gados piedalījies komandu cīņās Latvijas meistarsacīkstēs, bet šobrīd tā mierīgāk, gūžas operāciju dēļ uzspēlē Ventspils mērogā pa kādai dubultspēlei. Neko vairāk.
Par tādiem vīriem kā Ēriks Fogelis mēdz teikt — staigājoša enciklopēdija, jo nav fakta par motokrosu, ko Ēriks nebūtu dzirdējis. Bet cik daudz ir dzirdēts par pašu Fodžu? Ko jūt un kā uz lietām skatās komentētājs, sēžot savā tornī? To sarunas gaitā jums atklās Ēriks no Ventspils.
— Atceries savu pirmo reizi, kā tu saki — savā hobijdarbā, motokrosa komentēšanā?
— Atceros gan. Tas notika Ventspilī. Mēs — četri domubiedri — sanācām kopā, nospriedām, ka motokross Latvijā ir gana populārs un tāpēc arī mums jārīko sacensības. Vispirms nodibinājām kooperatīvu Rodeo. Divdesmit kilometrus no Ventspils atradām grants karjeru, kurā ierīkojām īsu trasi — tādu kā superkrosā. Tolaik kamazusun traktorus varēja nolīgt teju par šņabja pudeli. Mūsu kompānijā bija arī bijušais PSRS izlases motosportists Valdis Grīnbergs, kurš izveidoja tramplīnus un uztaisīja starta barjeru. Vēl viens džeks ņēmās ar organizatoriskajiem jautājumiem. Bet beigās, pienākot sacensību dienai, attapāmies, ka nav padomāts par komentēšanu. Un nez kāpēc visi skatījās uz mani. Es viņiem prasīju: „Ko jūs tā skatās?” Uz ko čomiatbildēja: „Tu esi vienīgais, kas to var darīt, jo esi liels muldētājs.” Un tā es pirmo reizi pamēģināju. Pēc dažām nedēļām saņēmu zvanu: „Negribi uz Tukumu atbraukt, pakomentēt?” Aizbraucu uz Tukumu — tur atkal mani kāds dzirdēja, un tā pamazām, pamazām, līdz jau braucu pa visu Latviju, komentēju pat pirmo gonku jaunatklātajā Ķeguma trasē.
— Kā savu prasmi pilnveidoji?
— Mācījos, klausījos, kā runā komentētāji citur. Sevišķi Igaunijā. Tur bija kāds perfekts džeks. Es gan nesapratu, ko viņš runā, bet man patika viņa stils, proti — ritms un balss tembrs. Līdzīgi mēģināju arī Latvijā — runāt ar emocijām, mainīt tembrus, lai piesaistītu cilvēku uzmanību, sakāpinātu interesi par vietu izcīņām. Ne vienmēr vajag runāt par pirmo un otro vietu, kuras šķir divpadsmit sekunžu starpība. Dažkārt pat interesantāk ir cīņa par piekto vai sesto vietu, kur puikas sitas katrā pagriezienā.
— Tobrīd bez tevis Latvijā vēl kāds komentēja motokrosu?
— Gaujas kausukomentēja kāds vietējais. Bet arī šo pasākumu deviņdesmito gadu sākumā pārņēmu es, jo mans priekšgājējs — negribu viņu aprunāt — mīlēja šņabi, savukārt organizatoriem tas nepatika. Viņš bija foršs džeks, tikai ik pa brīdim ieķēra, ieķēra līdz sāka runāt igauniski un skaitīt dzeju.
— Cik sezonu esi aizvadījis, komentējot motokrosu?
— Pērn noslēdzu divdesmit septīto. Daru to kopš 1987. gada bez pārtraukuma. Un šo sezonu bija tas gods beigt ar Nāciju kausu.
— Un cik paaudžu braucējus esi komentējis?
— Esmu sācis ar Viestura Gauša un Vitālija Bobkova paaudzi. Vitālijam tobrīd bija 30 gadi. Pēc tam komentēju viņu dēlu sniegumus. Gan Normunda Dūča dēlu, gan Viestura Gauša, gan Baltgalvja dēlu. Viņiem seko Matīss Karro, Dāvis Līvs un jaunākā paaudze ar Paulu Jonasu priekšgalā.
— Tu esi redzējis izaugam, piemēram, Matīsu Karro — no rūķīšiem līdz Nāciju kausam…
— Jā. Maziņš būdams, viņš vienmēr bija nosmērētu muti, smaidīgs, izspūrušiem matiem, vienmēr dzīvīgs, brīvajos brīžos, braukdams ar riteni pa trasi, sauca man: „Onkul, onkul, tu šodien runāsi par mani?”
— Ir kāda formula, kas tevi atraisa, austot sacensību dienas rītam?
— Kopējā atmosfēra. Kad no rīta ierodies trasē un ieraugi dalībnieku nometni, kā es saku — skudru pūzni, kurā viss sāk notikt — sportisti ģērbjas, līdzjutēji sāk ierasties un gaiss sāk ost pēc izpūtēja dūmiem… Tad arī pats lēnām sāku uzvilkties — briest notikums, un es esmu tas, kurš līdzjutējiem par to visu varēs pastāstīt. Šīs sajūtas palīdz noskaņoties.
— Veic arī kādus rituālus?
— Man ir krekli, pašam savs ekipējums, kuru uzvelku. Krekliem uz muguras ir mana iesauka — Fodža — un pirmais numurs. Tad es zinu, ka tajā dienā man būs labi. Džemperos vai parastos kreklos es nekomentēju, nē. Bet, sacensībām beidzoties, es vienmēr saku: „Kā vienmēr — ar jums mazliet par motokrosu papļāpāja un pastāstīja Ēriks no Ventspils.” Tā es saku jau divdesmit septiņus gadus. Man ir sajūta — ja to nepateikšu, tad nākamreiz varētu arī neveikties.
— Definē, kas ir sacensību komentēšana?
— Zināmā mērā tas ir sports, jo pats komentētājs bieži vien ieiet azartā, darot to, kas viņam ļoti patīk. Protams, ja man būtu jākomentē ledusburāšana, tad būtu sprukās. Jo ir jāzina vēsture, jāzina virtuve. Nereti, braucot mājup pēc sacensības, jūtos kā pēc labi padarīta darba. Ir bijusi riktīgi sportiska diena, jo jādzīvo līdzi visiem notikumiem trasē un — ja to vēl spēj pateikt līdzjutējiem un viņi sadzird, —ir super.
— Komentēšana lielā mērā ir improvizācija?
— Protams, protams. Drusku vēsture, drusku notikumi trasē, tad obligātie organizatoru reklāmas saukļi. Pa vidu kāds ir kaut ko nozaudējis — bērnu, atslēgas vai telefonu. Ne vien darbībai trasē ir jāseko, bet arī notiekošajam ārpus tās. Tāpat jāpatur prātā iepriekšējo gadu rezultāti. Ja tajā dienā latviešu džeki startē ārzemēs, tad esam sarunājuši, ka man uz telefonu atsūtīs rezultātus, kurus es iepinu savā runā.
— Tāds ir tavs uzdevums — pievērst skatītāju uzmanību.
— Jā, lai viņiem būtu informācija par trasē notiekošo. Protams, tāpat jāziņo par vietu secību un uzvārdiem. Ai, ar ārzemnieku uzvārdiem starptautiskajos mačos ir visādi humori bijuši. Ir nākuši vīri no franču delegācijas lamāties, kāpēc es nepareizi uzvārdus izrunāju. Bet es izrunāju tā, kā man stāv rakstīts. Piemēram, Aubin — tāds franču uzvārds. Es arī saku — Aubins un vēl „s” pielieku klāt. Izrādās viņš ir — Obā. Bet kas to var zināt? Tas notika Ķegumā. Braucējs tulka pavadībā ienāca pie manis un aizvainots paskaidroja, ka viņš nav nekāds Aubins, bet ir Obā.
Vēl bija interesanti ar igauņu brāļiem Leokiem, kuriem tāpat kā Aubinam pieliku galā „s”. Tanels Leoks un Aigars Leoks. Atnāca kašķīgi igauņu fani un pateica, ka par šitādu lamāšanos var arī pa muti dabūt. „Viņi ir Aigar Leok un Tanel Leok — bez „s”,” teica saniknotie fani. Kopš tās dienas esmu sevi disciplinējis un nevienam ārvalstu uzvārdam galā „s” nelieku.
— Viens ir zināt, kā pareizi izrunāt uzvārdu, bet vēl jau jāseko līdzi katram numuram. No galvas jāzina, kas tas par braucēju.
— Tagad darbu atvieglo elektroniskā apļa uzskaite. Kādreiz tādas nebija. Meitenes rakstīja uz palaga, bet es ar pildspalvu pirmo desmitnieku pierakstīju pats. Uz aci neredz, ka, piemēram, Pauls Jonass līderim ir pietuvojies par vienu sekundi, bet es ar šo informāciju varu strādāt, sakot: „Šajā aplī Pauls Jonass ir nosviedis vienu sekundi no starpības. Spriegums pieaug. Sekosim līdzi cīņai, kurā pagriezienā Pauls jau redzēs sava konkurenta muguru un tad sāksies īstā cīņa par pirmo vietu.” Tad nākamajā aplī es turpinu: „Pauls ir nosviedis vēl vienu sekundi, tātad viņa vidējais ātrums trasē ir lielāks nekā šābrīža sacensību līderim.”
— Saki, vai komentētājam drīkst būt simpātijas trasē?
— Protams, man ir savi sportisti, par kuriem turu īkšķi, tomēr komentējot jāpaliek lojālam. Man reiz Roberta un Augusta Justa tēvs Ilmārs teica: „Ko tik daudz runā par Hari Kullas? Lūk, kur Augusts brauc, re kur Līvs brauc! Runā par viņiem!” Bet man ir jārunā par to, kurš ir līderis, un to cilvēki dažkārt piemirst.
Protams, uzvar tikai viens, un tas ir dienas labākais, meistarīgākais un ātrākais, bet cienu es visus braucējus vienlīdz, kuri ieradušies, lai sacenstos. Jo bez viņiem komentēt būtu daudz grūtāk.
— Ir gadījies arī pazaudēt balsi?
— Diemžēl ir bijuši gadījumi, ka uz dienas beigām balss aiziet ciet. Ķegumā mani savā pārraudzībā vienreiz paņēma ARS brigāde, jo pasaules junioru čempionātā prezentācijas teltī paliku kluss. Situācija bija diezgan kutelīga, jo nevienu vārdu nevarēju pateikt, nevienu delegāciju izsaukt nespēju. Man līdzi bija atbraukusi meita, kura ļoti labi runā angliski. Viņa izglāba šo situāciju, bet es, kā jau minēju, nonācu ārstu aprūpē, kuri man līdz nākamās dienas rītam aizliedza runāt, un vakarā vēnā pat laida kaut kādas zāles. Viņi mani tik tālu bija salāpījuši, ka otrajā dienā varēju komentēt Ivo Šteinberga vēsturisko kļūšanu par Eiropas čempionu junioros.
Bet, ja jūtu — kakls varētu aiziet ciet, tad otrajā dienā cenšos sevi piezemēt, nesamocīt kaklu un iedzert kādu siltu tēju.
— Var teikt, ka braucējiem pēc sacensībām sāp rokas un kājas, bet tev — kakls…
— Jā, turklāt mainās arī balss tembrs. Ne vienmēr var komentēt telpās. Sanāk atrasties arī ārā, kur dažkārt laikapstākļi nav tie pateicīgākie, lai desmit stundas skaļā balsī runātu.
Ķegumā sēžu putnu būrī. Jo tiesnešu mājiņa atrodas gaisā. Mans uzvārds no vācu valodas tulkojams kā — putns. (Smejas.) Tur ir zināma sakarība. Gulbenē tagad arī labi uztaisīts. To es saucu par torni. Ir komentēts, sēžot mašīnā. Bet tad ir slikta redzamība, tādos gadījumos jāpaļaujas vienīgi uz datoru. Turklāt cilvēki lien priekšā mašīnai.
— Kuras sacensības šo gadu laikā sevišķi iespiedušās atmiņā?
— Protams, šogad notikušais Nāciju kauss. Tas bija ļoti emocionāli. Mēs tik daudzus gadus gājām uz to. Un pirmais blakusvāģu čempionāts 1995. gadā Ķegumā. Tāpat pasaules junioru čempionāts, kurā Ivo Šteinbergs kļuva par čempionu. Un Serģa/Rasmaņa pasaules čempiona tituls Cēsīs 2000. gadā. Tas bija ļoti emocionāli. Naktī biju dzirdējis, ka Sidnejā par olimpisko čempionu kļuvis Igors Vihrovs. Tad es teicu: „Šodien, cienījamie līdzjutēji, mums būs veiksmīga diena, jo Latvijai ir olimpiskais čempions un, varat man ticēt, šodien Latvijai būs arī pasaules čempioni motokrosā.” Tās sacīkstes vēl šodien ļoti palikušas atmiņā. Es redzēju latviešu fanu ņemšanos un karogus plīvojam vējā. Turklāt pirms apbalvošanas vēl visi kopīgi uzdziedājām Es par bēdu nebēdāju.
Vēl prātā palicis pasaules čempionāts Šveicē, blakusvāģos 1999. gadā. Serģa ekipāža kļuva par vicečempioniem. Visi stāv uz pjedestāla. Notiek apbalvošana. Jāpiebilst, ka līdzjutēji bija ieradušies diezgan kuplā skaitā. Te pēkšņi mēs redzam, ka abi latvieši burtiski nolec no pjedestāla un aizskrien. Viens blakus stāvošais saka: „Eu, tu dzirdi ko spēlē? Johaidī, PSRS himnu!”
Sevišķi spilgti atceros Nelss kausu Cēsīs. Serģis tobrīd vēl ne reizi par pasaules čempionu kronēts nebija. Jānis Serģis pienāca pie manis un pateica: „Zini ko, Ērik, ziepes ir tādas, ka beļģi ir aizķērušies uz robežas, viņi kavēs. Tā kā gonku mēs varbūt sāksim tikai divos, nevis divpadsmitos, kā bija plānots. Un otra lieta ir tāda — 20 000 biļešu ir pārdots, bet cilvēki nāk vēl. Ko man darīt?” Es ieteicu cilvēkus laist iekšā par velti. Ko gan citu? Un iedomājies, tagad 20 000 ir sanākuši, gonka kavējās, un man ir jāizdomā ko teikt — kāpēc sacensības nesākās? To lielo pūli, kurš karstā vasaras dienā ir sanācis, jāmēģina noturēt. Virs trases lidinājās lidmašīna, no kuras izkāries Uldis Podnieks filmēja uz zemes notiekošo. Bet es pusotru stundu lēju ūdeni. Stāstīju par motokrosa vēsturi, par to, kas notiek pasaulē, par to, ka Uldis lidinās tur augšā.
— Ir bijušas reizes, kad neko negribas teikt. Ir jākomentē, bet mute neveras?
— Ir bijuši tādi gadījumi… (Nopūšas.) Bet tas tagad vairāk tā nav — bija gadi, kad uz starta nostājas četri braucēji. Tas notika deviņdesmito gadu vidū. Atceros gonku Jēkabpilī, kur no pieciem latviešiem palika trīs. Tie izretinājās tā, ka man nebija, ko cilvēkiem stāstīt. Nu ko es teikšu, ka viņi skaisti izņem līkumus?
Bija grūti parunāt, kad Gaujas kausā, sacensību laikā Mārim Rupeikam nomira tēvs. Tolaik Māris vēl brauca 85 kubikcentimetru klasē. Viņš bija līderis. Tēvs Mārim asistēja, rādīja apļus, bet viņam palika slikti. Tēvu aizveda uz slimnīcu, kur viņš mira. Drīz vien mums to paziņoja. Jā, todien man bija grūti parunāt.
— Latvijā motosportu mīl joprojām?
— Mīl, mīl! Piemērs ir Latvijas čempionāta posms Aizputē. Pilsētā dzīvo 6000 iedzīvotāji, bet uz sacensībām ierodas 4500 skatītāji. Arī Saldū ir ļoti līdzīga situācija. Nezinu, kurš sporta veids mūsu valsts mērogā vēl ar tādu skatītāju apmeklētību var lepoties.
— Ko tu gribētu novēlēt Latvijas motokrosa sabiedrībai un, protams, arī sev?
— Palikt uzticīgiem šim dinamiskajam sporta veidam. Un ne tikai apmeklēt sacensības savā pilsētā, bet arī rast iespēju aizbraukt uz citiem krosiem. Un noteikti brauciet uz pasaules čempionātiem. Tas ir vienreizējs pasākums! Bet mūsu top braucējiem novēlu rast iespēju piedalīties vismaz Latvijas čempionātā, jo bez viņiem tā putra ir drusku bez sāls.
Bet sev, neskaitot stipras balss saites, enerģiju un izdomu, novēlu neieslīgt rutīnā, jo katras jaunas sacensības ir kā jauns stāsts, kas neatkārtojas.
Ēriks FOGELIS
Uzņēmējs, motokrosa komentētājs
Dzimis: 1955. gada 27. jūnijā Ventspilī
Izglītība: Ventspils 1. ģimnāzija
Sportā: kopš deviņu gadu vecuma; trenējies basketbolā, vieglatlētikā, motokrosā, tenisā; kopš 1987. gada komentē motokrosus
Ģimenes stāvoklis: precējies, sieva Anita; meitas Agnese — Latvijas čempione MTB krosā, pirmo BMX sacensību uzvarētāja meitenēm (1988. g.) — un Kristīne studē LSPA, spēlē tenisu; mazmeitas Oreanna un Naomia
Vaļasprieki: aktīvs dzīvesveids, teniss, riteņbraukšana, pludmales volejbols un ceļošana
Autori: Ralfs Dravnieks
