Indriksons: Futbols Latvijā attīstās, to neredz tikai aklais
Šajā pavasarī Latvijas futbolā izveidojās vēl nebijusi situācija, kad, iespējams, lielākās kaislības virmoja nevis spēles laukumos, bet gan aizkulisēs, jo lielu rezonansi izraisīja Latvijas Futbola federācijas prezidenta vēlēšanas. Tomēr revolūcija nenotika, un mūsu futbolu turpina vadīt Guntis Indriksons, kurš LFF prezidenta amatā atrodas jau divus desmitus gadu. Tiesa, Indriksons jau paziņojis, ka šis ir viņa pēdējais termiņš šajā amatā, bet par savu aizstājēju viņš redz Latvijas valstsvienības kapteini Kasparu Gorkšu.
Latvijas titulētākā futbola kluba Skonto izveidotājs Guntis Indriksons LFF prezidenta amatā pirmo reizi tika ievēlēts jau 1996. gadā. Visu šo laiku Indriksona LFF vadītāja pozīcijas netika apšaubītas, bet šogad viņam izaicinājuma cimdu meta sporta kluba Cēsis, kas pamatā gan pazīstams ar sieviešu basketbolu, vadītājs Krišjānis Kļaviņš. Lai gan Kļaviņš veica ļoti aktīvu priekšvēlēšanu kampaņu, asi kritizējot LFF un Indriksona darbu, LFF kongresā futbola sabiedrība ļoti pārliecinoši atbalstīja līdzšinējo futbola saimniecības vadītāju Indriksonu, kurš LFF prezidenta vēlēšanās saņēma 84 no 96 kongresa delegātu balsīm.
DIVAS DESMITGADES
— Jūsu konkurents savā LFF prezidenta priekšvēlēšanu kampaņā Latvijas futbola bildi krāsoja ļoti melnās krāsās. Kā jūs vērtējat šajos 20 gados paveikto?
— Lai neviens neapvainojas, bet, kad stājos prezidenta amatā 1996. gadā, Latvijā lielā futbola pēc idejas nemaz nebija. Padomju Savienībā mēs bijām pirmajā līgā, nebijām izaudzinājuši nevienu pasaules vai Eiropas līmeņa futbolistu, atšķirībā no basketbola, kur mums bija Valters, Vētra, Muižnieki un Krūmiņi, vai hokeja, kur mums bija Irbe, Samoilovs, Balderis, vai volejbola, kur bija Labuckis, Bugajenkovs, Vilde. Šajos sporta veidos Dinamo, VEF vai Radiotehniķis bija vienas no vadošajām komandām PSRS. Ja futbolā mums nebija spēlētāju, tas nozīmē, ka mums arī nebija treneru tādā līmenī, lai šos spēlētājus izaudzinātu. Ja atceras un salīdzina PSRS republikas, tad futbolā bijām gan aiz Uzbekijas ar Taškentas Pahtakor, Kazahijas Kairat, nemaz nerunājot par Gruzijas Tbilisi Dinamo un Armēnijas Ararat, galu galā Viļņas Žalgiris PSRS čempionātā izcīnīja trešo vietu, bet aiz mums varbūt bija tikai Igaunija, līdzvērtīgas bija Tadžikija un Kirgīzija. Šodien, ja paņemam šīs 15 valstis, tad esam tikai aiz Krievijas un Ukrainas, par ko nav jābrīnās, bet mēs varam uzvarēt jebkuru no šīm pārējām valstīm, kur agrāk rezultāts būtu skaidrs. Lai gan var paskatīties, cik naudas tajā pašā Kazahstānā valsts iegulda futbolā, toties mēs no valsts saņemam dažus simtus tūkstošus, bet reāli nodokļos samaksājam divreiz vairāk. Ceru, ka jaunajam prezidentam izdosies šo realitāti mainīt. Futbola infrastruktūra maksā daudz dārgāk.
Ja es kopā ar Latvijas Olimpisko komiteju, savā laikā būdams LOK izpildkomitejā, neveidotu šo Olimpisko centru attīstības programmu, tad baidos, ka šodien mums nebūtu tādu futbola apstākļu Ventspilī, Liepājā, Jelgavā, Valmierā, Rēzeknē, Daugavpilī, jo tas viss radīts caur šo programmu. Tāpat baidos, ka Rīgas Olimpiskā centra hallē futbols neieņemtu to vietu, ko tas šodien ieņem. Līdz ar to šodien mums ir nesalīdzināmi labāka futbola infrastruktūra, nesalīdzināmi labāks Latvijas čempionāts, ko paši noniecinām, bet galu galā tur taču ir izauguši Cauņa, Vaņins, Rudņevs, Gorkšs, izauguši tie, kuri brauca uz Euro 2004, tagad ir jaunie Karašausks, Gutkovskis, Ikaunieki, Dubra. Tagad mums ir 10 reižu vairāk puiku, kas spēlē futbolu — 1996. gadā mums bija mazāk par tūkstoti, tagad ir vairāk par 11 tūkstošiem, bet Dainis Kazakevičs (LFF Sporta direktors) saka, ka jau ir 13 tūkstoši. Mums ir sakārtota visa sacensību sistēma, esam izveidojuši stabilu un strādājošu tiesnešu korpusu, ko pierāda Andris Treimanis ar savu brigādi, kāpjot augšup pa Eiropas tiesnešu hierarhijas kāpnēm. Tā var ilgi turpināt. Esam izveidojuši reģionālās izlases — principā zinām katru puiku no 13 gadiem, kam ir kādas iespējas. Esam citā līmenī pacēluši sieviešu, meiteņu futbolu. Jā, tas ir ļoti tālu no lielā līmeņa, bet agrāk tāda vispār nebija.
Futbols Latvijā attīstās, to neredz tikai aklais vai reāls futbola naidnieks. Tādu ir ļoti daudz. Mums jau daļa sabiedrības domā tādās kategorijās, ka, iespējams, man būs labāk, ja kādam ies sliktāk. Atceros, ka biju aizgājis uz hokeju, bet man kāds paziņa prasīja, ko es pārdzīvoju par to hokeju, jo, ja viņiem ies labāk, tad futbolam būs sliktāk. Biju šokā. Es esmu sporta cilvēks, vienmēr esmu teicis, ka futbolā esmu nonācis pavisam nejauši, jo savā laikā man bija piedāvājumi gan basketbolā, gan hokejā, bet man bija savi noteikumi, ko izpildīja futbolisti.
ATTĪSTĪBAS BUDŽETS
— Kas šobrīd ir aktuālākie jautājumi?
— Es jau pirms četriem gadiem sapratu, ka jāiet prom, jo 20 gadi amatā nav normāli. Pat ja Eiropā tur kāds ir ilgāk, pats ļoti labi saprotu, ka tas nav arguments. Pēdējā valdes sēdē runājām, ka jāmaina statūti, lai prezidents amatā nevar būt vairāk par trim termiņiem. Domāju, ka viens būtu nepareizi, divi par maz, tāpēc trīs būtu normāli. Manuprāt, nav pareizi likt vecuma cenzu. Vienmēr esmu gribējis, ka man blakus ir gudrāki, spēcīgāki cilvēki. Man ir pieci cilvēki, ko saucu par saviem tēviem, jo mans īstais tēvs aizgāja bojā, kad man bija divi gadi.
Meklēju aizvietotāju, kurš varētu attīstīt Latvijas futbolu tālāk, par kuru nebūtu šaubu, ka viņš tiešām to var izdarīt. Protams, lieliski saprotu, ka, ja arī tādu atradīšu, tas vēl nenozīmē, ka viņš būs LFF prezidents, jo tas būs atkarīgs no vairāk nekā 100 federācijas biedru pozīcijas un balsojuma.
Mums ir vismaz piecas galvenās lietas, kas jārisina tālāk. Jārestrukturizē federācijas budžets, kas tagad ir attīstības budžets. 18 no šiem 20 gadiem tas tāds nav bijis. Jārestrukturizē tādā veidā, lai maksimāli daudz tiktu ielikts vissvarīgākajos segmentos, jo citas naudas Latvijas futbolam nav. Otrkārt, ir jāturpina attīstīt tā futbola māja, ko esam izveidojuši. Treškārt, gribam tiešām kardināli iet uz priekšu un veikt būtisku izrāvienu jaunu laukumu izbūvē. Nevis dažu laukumu, bet dažu desmitu laukumu. Tāpat jāceļ slēgtās halles, kas nav viena gada jautājums, bet tas ir jādara.
Protams, var arī teikt, kā saka Igaunijas federācijas prezidents Aivars Pohlaks, ka “mums halles nevajag, jo mēs izcelsimies ar ziemeļniecisko raksturu”. Man arī patīk, ka puikas aug fiziski spēcīgi, kāds varbūt teiks, kad Marians Pahars sāka, tad vispār nekādu laukumu nebija, atceros, kā viņš skraidīja vecajā VEF stadionā drausmīgos apstākļos, bet vēlāk mēs aizbraucām uz Eiropas čempionāta finālturnīru. Šādi argumenti vairs nedarbojas, vienkārši neizturēsim konkurenci ar basketbolu, hokeju, florbolu, volejbolu. Esmu pārliecināts, ka ne visi vecāki domā kā Pohlaks.
Visbeidzot prezidentam jābūt drosmīgam, ar mugurkaulu un raksturu, viņš nedrīkst baidīties no dažādiem draudiem. Man tādi ir bijuši, jo ir bijis jācīnās pret totalizatoru sērgu. Prezidentam jābūt apveltītam ar spēju ne tikai gribēt paveikt, bet reāli darīt. Starp gribēšanu un varēšanu ir liela starpība. Visi prot runāt un kritizēt. Protams, viss nav baigi lieliski, jebkuru lietu var izdarīt labāk, kvalitatīvāk, ātrāk, bet manā uztverē federācija strādā ļoti labi. Saka, ka nav pareizi teikt ļoti labi, jāsaka — apmierinoši, bet es saku, ka federācija strādā ļoti labi. Vēl var būt teicami un ideāli. Ja runā par futbola nomelnošanu pirms kongresa, man nav šaubu, ka Kļaviņš bija tikai rupors. Žēl, ka viņš ļāva sevi izmantot, jo mērķis bija tikai viens — atbrīvoties no Indriksona. Cilvēki, kas pelnīja lielu naudu ar spēļu manipulācijām, šodien ir spiesti savilkt jostas un vairs nepelna tik lielu naudu.
FUTBOLA NAUDA
— Vai tad var teikt, ka totalizatoru mahināciju sērga Latvijas futbolā ir uzvarēta?
— Mēs vēl neesam to lietu apkarojuši, bet tas, ka mēs noņēmām piecus klubus un diskvalificējām dažus spēlētājus, protams, ir rezultāts. Rezultāts ir arī tas, ka valdība ir atbalstījusi grozījumus likumos — tagad par to draud kriminālatbildība. Esmu pārsteigts, ka par šīm problēmām skaļi runājām tikai mēs futbolā, lai gan citos sporta veidos arī tas bija aktuāli. Tas viss saistīts ar nabadzību valstī, jo futbolā nauda kā tāda nav, tā ir tikai federācijai.
Skatīsimies reāli, tuvākajā nākotnē futbolā naudas arī nebūs, jo futbolā naudu dod tikai piecas pozīcijas, bet mums Latvijā nestrādā neviena no tām. Pasaulē 82 procentus naudas futbolam dod televīzija. UEFA Čempionu līgas TV tiesības uz 2012.—2015. gadu pārdeva par 1,4 miljardiem, bet tagad par 2015.—2018. gadu TV tiesības pārdeva jau par 2,3 miljardiem. Mums šis lielais ieņēmums klubiem nedraud. Atļaušos teikt, ka ne tikai futbolā, bet arī citos sporta veidos ir tāda problēma, ka desmitiem tūkstošiem skatītāju tribīnēs nebūs, un, pat ja būs, viņi nebūs spējīgi samaksāt tās biļešu cenas, kas ir Eiropas futbolā. Tātad ieņēmumi par biļetēm klubiem nedraud. Ja nav tie tūkstoši skatītāju, tad nav, kas stadionā dzer alu un ēd cīsiņus, tāpat arī nav, kas pērk kreklus un šalles.
Manas dzīves laikā mūsu klubu līmenis nebūs tāds, lai organizētu komercspēles, tad paliek pāri tikai spēlētāju transfēri. Bet ar to Latvijas klubi izdzīvot nevarēs, vismaz līdz tam brīdim, kad kāds klubs uzbūvēs savu halli, kur bērni varēs trenēties tik, cik viņiem vajadzēs, nevis vienu reizi divās dienās uz ceturtdaļlaukuma, kad klubs savai akadēmijai uzcels trīs četrus treniņu laukumus. Ja klubi nebūs spējīgi izveidot pamatīgu medicīnas rehabilitācijas centru, ja viņi nevarēs finansēt savai akadēmijai katrā vecuma grupā trenerus, tad viņiem nav variantu sagatavot transfēru spēlētājus.
— Mums joprojām ir problēmas ar futbola infrastruktūru.
— Pirms vēlēšanām apmeklēju 101 vai 102 no federācijas 105 biedriem. Zināju, ka problēma ar laukumiem ir sarežģīta, bet man nebija skaidrs, ka problēma ir tik katastrofāla. Tagad domājam, kā maksimāli ātri šo problēmu risināt. Mums ir programma par jauniem laukumiem, bet tā ir izvilkta garumā, tagad mums sanāk dažiem teikt, ka jūs varēsiet normāli trenēties pēc trim vai pieciem gadiem. Tāpēc mēs šo programmu gribam īstenot divu gadu laikā. Tāda iespēja ir. Kamēr naudas nebija, tādas iespējas nebija, bet šobrīd ir varianti to izdarīt. Mums ir attīstības budžets, varam paņemt kredītu. Jautājums, vai tikai federācijai būs pietiekami rakstura un spējas šo lietu atrisināt. Jebkurš kredīts ir saistīts ar risku, uzreiz būs tādi, kas teiks, ka tur kaut ko shēmo. Savulaik man pat Ivars Godmanis prasīja, kas notiek Ķeizarmežā. Kad atnācu, tur bija viens laukums, bet vēl pat tagad tur ir deviņi. Kādi var būt jautājumi? Bija viens, tagad — deviņi. Neviens vēl tos nav novācis. Tas, ka novāks, ir skaidrs, jo neviens nav pasargāts no visādām krīzēm, neveiksmēm biznesā, tai skaitā es. Starpība tāda, ka es domāju, kādā veidā tos laukumus uzbūvēt kādā jaunā vietā.
FUTBOLA MĀJAS
— Pēdējā laika aktuālākais jautājums ir jaunais LFF stadions Krišjāņa Barona ielā.
— Tagad visi kliedz, kāpēc jaunajā stadionā būs mākslīgais laukums. Skaidrs, ka visiem labāk patīk zālājs, bet tad dodiet risinājumu, kā atrisināt pārējās piecas problēmas, ja uzliks dabīgo zālāju. Man arī labāk patīk spēlēt zālāja laukumā, bet nekas traģisks nav noticis — arī krievi Lužņikos spēlē uz mākslīgā laukuma, tāpat lietuvieši. Visi treneri Rīgā sūdzas, ka nav, kur trenēties, bet, ja liksim zāli, tur neviens vairs trenēties nevarēs. Tā mēs varētu nodrošināt iespēju trenēties astoņas stundas dienā, jo slodzes starpība starp dabīgo un sintētisko laukumu ir četras reizes. Vienā variantā ir apmēram 400 stundas gadā, otrajā — 1700 stundas. Tā ir starpība.
Mēs negribam dotēt stadionu, jo visu mūžu esmu dotējis stadionu. Nevar padarīt rentablu tādu stadionu kā Skonto. Kā tad to stadionu uzturēt, bet, ja varēsim nodrošināt tur treniņus astoņas desmit stundas dienā, tad par to taču maksās. Mēs esam izveidojuši lielu bērnu turnīru Riga Cup, kam esmu krusttēvs, ar ko mūsu puikas pazīst Eiropā, kur brauc skauti no Eiropas. Viņi brauc, jo tas ir perfekti organizēts turnīrs. Kāpēc tas tā ir? Mums ir divas halles. Ja nebūtu šīs halles, nebūtu šāda turnīra. Ja gribam tādu turnīru rīkot arī vasarā, jābūt perfektai infrastruktūrai, jo zālāja laukumā mēs tādu nevarēsim rīkot. Galu galā tas ir arī jautājums par finansēm, jo uz Riga Cup trijos mēnešos atbrauc divi tūkstoši ārzemnieku, kuri te atstāj naudu. Rīga ir perfekta vieta sporta tūrismam. Mums ir 70 tiešo reisu lidmašīnām, prāmis no Skandināvijas, dzelzceļš no Krievijas, mums ir skaista pilsēta un laipni cilvēki. Vajadzīga tikai sporta infrastruktūra. Tagad paši kliedzam, ka mums vajag stadionu sešām spēlēm gadā. Esmu abām rokām par zālāju, bet atrisiniet pārējās piecas problēmas.
— Bija paredzēts, ka stadions būs gatavs jau nākamā gada vasarā, bet celtniecība joprojām kavējas. Kad stadionā varētu notikt pirmā spēle?
— Domāju, ka varam vēl paspēt uzbūvēt stadionu 2017. gadā, ja darbosimies tā, kā esam vienojušies. Nekad neesmu teicis, ka tas būs valstsvienības stadions. Esmu teicis, ka valstsvienībai ir jānodrošina attiecīga līmeņa stadions, kur tā varētu aizvadīt sešas spēles gadā. Bet bez visa tā ir pārējās lietas, kas stadionam ir jārisina. Šajā stadionā būs futbola mājas jeb federācijas ofiss. Runājot par cenu, ja vajag, var ņemt alternatīvu tāmētāju, jo zinu, ka tas cipars, kas ir mums — mazliet vairāk pat tūkstoti eiro uz kvadrātmetru — ir vairāk nekā lēti. Luksemburgā ceļ stadionu par sešiem tūkstošiem kvadrātmetrā. Es iešu prom, man it kā vismazāk būtu jāuztraucas, bet negribu, lai cilvēki sastrebj karstu, apmēram tā — pēc manis kaut vai plūdi. Par Skonto halli arī rakstīja, ka pats uzcēla un nojauca, bet es neko netaisos nojaukt. Ddarīšu visu, lai tas, ko radīju, būtu, tikai citā vietā. Es absolūti neko no federācijas neesmu ņēmis. Nekādas shēmas tur pat nav iespējams īstenot, jo viss ir zem stingras UEFA kontroles. Mans prezidenta uzdevums ir nodrošināt, lai valstsvienībai būtu, kur spēlēt. Esmu izdarījis visu, lai nākamo ciklu vēl varētu spēlēt Skonto stadionā. Līdz ar to nekāda traģēdija nav notikusi. Lai gan tas, ka Skonto stadiona nebūs, ir vairāk nekā skaidrs. Kas būs tālāk, grūti pateikt.
NACIONĀLAIS STADIONS
— Latvijas valstsvienība varētu spēlēt rekonstruētajā Daugavas stadionā, kur būs vietas desmit tūkstošiem skatītāju, bet pavasarī lielu satraukumu radīja informācija, ka tas nemaz nebūs piemērots futbola izlašu spēlēm.
— Pa šiem gadiem Daugavas stadionā esmu iztērējis vismaz simts tūkstošus, izstrādājot visādas koncepcijas, lai tas būtu kārtīgs futbola stadions, kā arī tur būtu atbilstoši apstākļi vieglatlētikai un dejošanai. Kādus 15 gadus esmu par to cīnījies. Problēma ir tā, ka mēs Daugavas stadionu nepozicionējam kā nacionālo stadionu. Nacionālais stadions ir ar tribīnēm 10—15 tūkstošiem skatītāju, ar visām četrām tribīnēm, jo šodien visvairāk naudas sports saņem no televīzijas, kas komandē spēles noteikumus un vēlas, lai būtu perfekta bilde stadionā, kas asociējas ar tribīnēm no visām četrām pusēm, apstākļiem skatītājiem, lai būtu pareizais apgaismojums. Latvijai vajag, lai tur būtu vieglatlētikai perfekts stadions, kur aizvadīt visu līmeņu sacensības, vieglatlēti arī pieprasa rezerves treniņu stadionu, kas ir pilnīgi loģiski. Lai mūsu unikālie Deju svētki nebūtu jāaizvada kaunpilnos apstākļos. Tas prasa ne jau apstākļus 20 žurnālistiem, kad spēlē Latvija ar Lietuvu, bet apstākļus vairākiem simtiem žurnālistu, kad spēlēs Vācija vai Anglija. Ar darba istabām, speciālām konferenču zālēm, speciālām viesmīlības telpām, ar perfektiem apstākļiem spēlētājiem, ar plašām ģērbtuvēm. Šobrīd ir nenormālas prasības drošībai. La to visu izdarītu, valstij Daugavas stadionā ir jāiegulda vairāki desmiti miljonu, bet valsts nav gatava to darīt. Cik saprotu, tur ir Eiropas Savienības nauda, tāpēc viņi nevar vairāk par pieciem miljoniem likt iekšā vienā objektā, bet tur ir stadions, rezerves laukums, basketbola halle, vieglatlētikas halle, par pieciem miljoniem to visu nevar izdarīt. Es jau gribētu, lai valsts to izdara, lai gan tik un tā tas nebūs futbola stadions, kur gribētu skatīties visas mazās spēles, izņemot šajā atlases grupā spēli ar Portugāli. Es futbolu gribu skatīties futbola stadionā, kur tribīnes ir pilnīgi pie laukuma, kur nav skrejceļu.
Šis Barona ielas sešu tūkstošu stadions būs ideāls gan jauniešu izlasēm, gan sieviešu izlasei, mums taču ir trīs Rīgas klubi ar lielām ambīcijām. Es ticu, ka vismaz viens no tiem izveidos konkurētspējīgu klubu. Ja uzskata, ka tagad virslīga spēlē atbilstošos futbola apstākļos, tad ir jāiet prom no futbola. Ar šo stadionu, ja tur būs sintētika, radīsim virslīgai pavisam citus apstākļus, lai aprīlī tur spēlētu perfektā stadionā. Reizēm cilvēki negrib domāt, tikai kritizēt un nomelnot. Labi, tad liksim zālāja laukumu un turpināsim spēlēt skolu vai rezerves laukumos.
GORĶŠU PAR PREZIDENTU
— Kongresā jūs paziņojāt, ka par savu aizstājēju prezidenta amatā gribētu redzēt Kasparu Gorkšu.
— Jauns prezidents ar jaunu komandu nevar būt gadījuma cilvēki. Neatdošu federāciju avantūristam. Neizslēdzu, ka Kļaviņš atkal kandidēs, ja saskatīs izredzes, bet pret Gorkšu un Māri Verpakovski viņam nav izredžu. Esmu runājis ar daudziem cilvēkiem, bet visi ir atteikušies, jo visi saprot, cik grūti uzdevumi ir priekšā. Tās ir lietas, kas atbaida cilvēkus, jo jebkurš būtu ar mieru sēdēt jaunā kabinetā un attīstīt futbolu, jo tas attīstīsies — esam visu izdarījuši, lai tas attīstītos. Ja mēs gribam kardināli kaut ko panākt kā Islande, tad mums ir jāatrisina šī laukumu problēma, haļļu problēma, tad tie laukumi jāpiepilda ar treneriem, kuri spējīgi sagatavot šos transfēru līmeņa futbolistus. Mums ir ļoti labi treneri, mēs esam izaudzinājuši treneru korpusu, jo 1996. gadā bija 56 treneri, bet tagad ir pāri par 500. Vajag tikai, lai no tiem 500 būtu kādi 50, kuri tiešām zinātu no A līdz Z, gribētu un spētu realizēt zināšanas, izaudzinot spēlētājus.
Domāju, ka tagad esmu atradis īsto cilvēku. Pēc sarunas ar Gorkšu man radās iespaids, ka viņš ir īstais — visu zina, viņam ir raksturs un gribasspēks, ko viņš ir pierādījis, tiekot līdz Anglijas premjerlīgai. Ne par velti Gorkšs ir izlases kapteinis. Gorkšs tic, ka futbols Latvijā būs sports Nr. 1, un zina, kā to panākt. Ja paši vēlēsies, tad varēs pārņemt.
— Vai nesāp sirds, skatoties, cik grūti klājas jūsu lolojumam Skonto, kas ir spiests spēlēt pirmajā līgā?
— 18 mēnešu laikā viņiem palīdzēju sagādāt vienu miljonu 475 tūkstošus eiro, bet ar to tāpat nepietika. Kad aiziešu no LFF, tad varbūt atgriezīsim Skonto līmenī. Ar nosacījumu, ja būs partneri un ja radīšu šo infrastruktūru. Zinu, ka bija variants likvidēt klubu un sākt visu no jauna, jau bez parādiem, bet biju pret to, jo tas nav pareizi — ir jānomaksā parādi valstij.
— Jūnija galvenais notikums Eiropas futbola cienītājiem bija Euro 2016. Kādas ir jūsu simpātijas Eiropas futbolā?
— Es vairāk jūtu līdzi kādiem atsevišķiem spēlētājiem. Piemēram, jaunībā basketbolā uzmanīgi sekoju Džordanam, pēc tam vairs nebija tāda interese, bet tagad atkal skatos Porziņģa spēles. Tāpat agrāk hokejā stāvēju rindā uz Sporta pili vai skatījos Jākobsona reportāžas Baldera dēļ, bet tagad līdz slimībai pārdzīvoju par Ovečkinu — šogad ļoti priecājos, kad viņš guva 50. vārtus sezonā. Agrāk pa naktīm skatījos golfu, kad spēlēja Taigers Vuds, bet tagad man patīk Dejs. Futbolā manas komandas no bērnības bijušas Barcelona, Londonas Arsenal, itāliešu AC Milan, Maskavas CSKA un Dortmundes Borussia. No futbolistiem ļoti patīk argentīnieši Mesi un Agvero, arī holandietis Robens, bet neviens no viņiem jau nebija Euro 2016. Parasti vēlu veiksmi Anglijai, jo daudzi mūsu puiši tur spēlējuši, bet treneri Garijs Džonsons un Pols Ešvorts šeit strādājuši. Man ir labas attiecības ar Spānijas Futbola federācijas prezidentu, kurš šajā amatā jau ir vairāk nekā 25 gadus. Gribēju, lai Islande labi nospēlē, lai vairs neviens nestāsta, ka mazās valstis neko nevar izdarīt. Protams, futbolā ir milzīga konkurence — tikt uz pasaules čempionāta finālturnīru ir tas pats, kas būtu hokejā kļūt par pasaules čempioniem.
Guntis INDRIKSONS
Latvijas Futbola federācijas prezidents, uzņēmējs
Dzimis: 1955. gada 18. decembrī Valmieras rajona Vilpulkas ciemā
Izglītība: LVU Juridiskā fakultāte
Sportā: futbola kluba Skonto prezidents (1991.—2012.), LFF prezidents kopš 1996. gada, LOK izpildkomitejas biedrs (1996.—2012.)
Darba pieredze: PSRS Valsts Drošības komiteja (1981.—1990.), kopš 1990. g. SIA Skonto valdes loceklis
