Uz augšu, uz augšu vien

…tajā brīdī viss aizmirsās – sīkās
neveiksmītes, savainojumi, dižķibeles radītie apgrūtinājumi, tik tuvais, kaut
šoreiz nesasniegtais mērķis – brīdī, kad Latvijas basketbola izlase
pārliecinoši pieveica grieķus (78:57) un Eiropas ratiņbasketbola
meistarsacīkstēs Cēsīs izcīnīja bronzas medaļas. Tas bija Latvijas izlases
trešais starts kontinenta meistarsacīkstēs un kārtējais pakāpiens: 2006.
gads – Portugālē 10. vieta, 2007. gads – Īrijā septītā un Cēsīs trešā
vieta.

Iespējams, ka viss
būtu citādi un mēs būtu tikuši to divu komandu skaitā, kas nākamgad cīnīsies B
grupā, ja vien apakšgrupā mūsējie nebūtu nelaimīgi zaudējuši tai pašai
Grieķijai (60:63) vai būtu labāk veicies spēlē ar Lietuvu (priekšsacīkstēs
46:63) un pusfinālā ar horvātiem (50:80), bet izaugsme ir nenoliedzama.

Viens no mūsu
komandas veterāniem, arī Ratiņbasketbola federācijas izpilddirektors Aigars
Miklāvs visu uztver filozofiski – ja reiz nevarējām, tad mēģināsim nākamreiz.
Komanda katrā ziņā ir progresējusi, ne velti pieci mūsu sportisti spēlē
profesionālās Eiropas līgās. Toties meistarsacīkstes Cēsīs ritējušas veiksmīgi,
apmierināti ir gan uzvarētāji, gan ne tik veiksmīgie.

Arī komandas treneris
jaunais Arkādijs Makarenko (23 gadi) atzīst, ka startējām tik labi, cik bija
iespējams. Arī pašam cits skats uz ratiņbasketbolu, jo to, ko rādīja horvāti,
varētu aprakstīt mācību grāmatās. Pēc uzvaras pār grieķiem treneris atzina, ka
pirms neilga laika pat nebija domājis savas trenera gaitas ilgstoši saistīt ar
ratiņbasketbolu, bet tagad, iespējams, domas mainīs un trenēs mūsējos arī
turpmāk – ratiņbasketbolisti ir par. Atziņu un domu, kā strādāt turpmāk, ir
gana daudz.

Arī jaunievēlētā
Latvijas Paralimpiskās komitejas prezidente Daiga Dadzīte prieka asaras
neslēpj, jo pēdējo visdažādāko pavērsienu dēļ arī čempionāta sarīkošana brīžiem
draudēja izvērsties par nesmukumu valstij, tāpat kā mūsu komandas līdzdalība,
tomēr viss atrisinājās veiksmīgi, un Daiga ar lepnumu rāda man vieskomandu
aizpildītās anketas, kur novērtējums ir izteikts vienā vārdā – ekselenti! Par
to paldies visiem, kas palīdzēja – Latvijas Izglītības un zinātnes ministrijai,
Latvijas Olimpiskajai un Paralimpiskajai komitejai -, īpašs paldies Cēsu
novadam un viesnīcai Hotel Tigra,
kuras saimnieks Sergejs Govarenko divu mēnešu laikā prata savu viesnīcu
piemērot 70 ratiņbasketbolistu vajadzībām, un arī visiem pārējiem, kuri
neatteica.

Viens no mūsu
līderiem, komandas kapteinis Agris Lasmanis (invalīds kopš dzimšanas –
cerebrālā paralīze un lielas pārvietošanās grūtības bez ratiņu palīdzības) ir
priecīgs, jo atzīst, ka ar horvātiem, tāpat kā ar lietuviešiem šobrīd ir grūti
sacensties, jo arī ratiņbasketbolā svarīga ir gan pieredze, gan roku garums,
mums patlaban tādu īstu centru nav. Protams, žēl, ka neizdevās iekļūt divniekā,
jo tad (tiesa, vairāk teorētiski) būtu iespējas tiekties uz paralimpiskajām
spēlēm Londonā. Bet viss vēl nav apstājies, un pēc diviem gadiem būs nākamais
čempionāts.

Pats Agris jau trešo
gadu spēlē ārzemēs – 1. līgā Itālijā. Lai cik dīvaini, tik ļoti daudzinātajā
kapitālisma pasaulē par cilvēkiem ar īpašām vajadzībām tiek domāts daudz vairāk
– katrā pilsētā ir sava ratiņbasketbola komanda, kuras dalībniekiem tiek
nodrošināta ne tikai dzīvošana un pārtikšana, bet arī piešķirta stipendija, no
kuras var atlicināt arī iekrājumus pēc sporta gaitu beigšanas. Itālijā
čempionāts aptver visu valsti – sportisti brauc gan ar autobusu, gan ceļo ar
lidmašīnu. Treniņi notiek 8-10 reizes nedēļā, brīvdienās ir spēles. Brīvajā
laika iespējams iepazīt Itāliju, satikties ar citiem latviešiem, kuri spēlē
šajā valstī. Komandas saimnieki ir ļoti atsaucīgi, un atliek tikai pieteikt
automašīnu brīvajām dienām.

Agris cer, ka
atbraukušie itāļu skauti (esot bijuši arī no Kanādas) būs noskatījuši vēl kādu
mūsējo, jo – nav ko slēpt – Latvijā invalīdiem bieži vien ir skumīga
dzīve un par ekskursijām atliek vienīgi aizdomāties, TV ekrānā veroties. Agris
ir optimists, jo pats kopš bērna gadiem iesaistījies paralimpiskajā sportā –
peldējis, grūdis lodi un nav juties apdalīts. Ratiņbasketbolu viņš uztvēris kā
dzīves sniegto lielo izdevību, un atrast to novēl arī citiem, kurus piemeklējis
līdzīgs liktenis. Būt atšķirīgam nenozīmē būt žēlojamam.

Juris BĒRZIŅŠ-SOMS

Kopvērtējums.
Zelts – Horvātijai, sudrabs – Lietuvai, bronza – Latvijai, 4.
Grieķija, 5. Ukraina, 6. Īrija, 7. Baltkrievija. Horvāti un lietuvieši 2010.
gadā spēlēs B grupā