Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Citāds akmens

Īstens sportists ar ierobežotām kustību iespējām apvainosies, ja viņa nodarbi nosauks par brīvā laika pavadīšanu vai rehabilitāciju. Viņi trenējas, startē sacensībās Latvijas izlases tērpā, uzvar un dzied līdzi Latvijas himnu. Citreiz zaudē. Sportiskais gars ir nemainīgs. Tikai sporto un dzīvo viņi savādāk.

Ratiņkērlings Latvijā ienāca pirms diviem gadiem, lai gan dažviet (vispirms Kanādā) to spēlē jau vairākus gadu desmitus. Paralimpisko spēļu programmā šis sporta veids sportistiem, kuri sēž ratiņkrēslos un met akmeni, ir kopš 2006. gada.

Latvijas Paralimpiskās komitejas prezidente Daiga Dadzīte (arī ratiņniece) nav mudināma sniegties pēc kaut kā nebijuša. Ratiņkērlings jau labu laiku nelika Daigai mieru (tāpat kā šobrīd bobslejs un teniss cilvēkiem ar ierobežotām kustību iespējām), jo vairāk tāpēc, ka tas ir paralimpiskais sporta veids. Uz spēlēm olimpiskajā Vankūverā neaizbrauca neviens Latvijas paralimpietis, jo konkurenti visos sporta veidos atlases kārtās izrādījās stiprāki. Tagad rokās jauna kārts.

Viens no pirmajiem, kuri sāka nodarboties ar šo kērlinga paveidu Latvijā, bija Ojārs Briedis.

KAD NEJŪT ADATU

Ojārs beidza Policijas akadēmiju, strādāja dzimtajā Saldū, pēc tam Rīgā. Reiz, kādā sniegotā naktī atgriežoties no komandējuma Liepājā, automašīnas vadītājs apdzenot nedaudz zaudēja uzmanību, un notika nenovēršamais — auto ietriecās pretim braucošajā smagajā mašīnā. Trieciens, lidojums grāvī un vēl viens trieciens, kas izrādījās liktenīgs.

Ojārs, kurš sēdēja aizmugures sēdeklī, nedaudz attapies, sapratis, ka ir tā iespiests dzelžos, ka nevar kustēties. Vēl smagāka bija apjausma, ka šoferis vairs nekad nekustēsies, kolēģe tika cauri ar vieglākiem miesas bojājumiem.

Slimnīcā Ojārs sākumā nesaprata ārsta jautājumu — vai kaut ko jūti? Nejuta neko, lai gan vēlāk saprata, kā ārsts ar adatu dūris kājās.

Ojārs atceras, ka pirmie gadi bijuši visgrūtākie, jo 23 gadus vecam spēcīgam jauneklim pierast pie tā, ka turpmāk viņš skries, ies (šos vārdus viņš joprojām lieto) tikai ratiņos, nav vienkāršs pārbaudījums. Kad aprada ar domu, ka brīnumi nenotiek, spēcīgais vīrs atgriezās darbā (šobrīd Ojārs strādā Valsts vides dienestā par juriskonsultu), atrada iespēju spēlēt ratiņbasketbolu, vēlāk nopirka ērtu un plašu dzīvokli Pierīgā, ieguva jaunu, krietnu draudzeni (avārija izdzēsa iepriekšējās attiecības). Tagad viņš brauc ar Audi un dzīvo dzīvi, kuru varētu apskaust krietns pulks veselo.

GARLAICĪGAIS AKMENS?

Pirms diviem gadiem un trim mēnešiem, saņēmis Daigas uzaicinājumu pamēģināt spēkus kērlingā, Ojārs sākumā atgaiņājies, jo spēle, cik redzēts TV, likusies par garlaicīgu un mazkustīgu.

Pirmā tikšanās ar 20 kg smago akmeni arī nekādu sajūsmu nav raisījusi, jo ratiņos sēdošie to neslidina ar roku, bet akmens iestumšanai lieto īpašu nūju. Nereāls likās jau pirmais uzdevums — trāpīt akmenim, kur nu vēl to raidīt vajadzīgajā tālumā un virzienā.

Bet kaut kas šajā ledus un akmens spēlē Ojāru aizķēra. Varbūt spīts, jo ikdienā viņam bieži sev jāpierāda — vai tad es to nevaru?

Domubiedri uzsāka treniņus, lai jau 2010. gada rudenī startētu pasaules meistarsacīkšu atlases turnīrā. Konkurentu uz vietu izlases četriniekā nebija (arī tagad ar ratiņkērlingu nodarbojas četri pieci sportisti), un komanda, kurā obligāti jābūt arī sievietei, sāka gatavošanos.

Tagad Ojārs kērlingu sauc par šahu uz ledus, jo tehniskā māksla iestumt akmeni un novirzīt to vajadzīgajā vietā vēl neko nedod — visu var izjaukt pretinieks —, jādomā vismaz pāris gājienu uz priekšu. Par to atbild komandas kapteinis jeb skips. Mūsu izlasē tas ir Aleksandrs Dimbovskis.

Ratiņkērlingistiem nav tā saukto slaucītāju, kas uzsilda ledu akmens ceļā. Starp citu, kērlinga dzimšanas laikos Skotijā viņu uzdevums bijis vienkārši notīrīt sniegu. Ratiņus izmešanas brīdī atļauts pieturēt komandas biedram.

PIRMO KUCĒNU SKOLA

Uz pirmajām pasaules meistarsacīkstēm mūsējie aizbrauca, kā pašiem likās, jau gana gudri, taču pirmais koptreniņš ar somiem visu salika pa savām vietām — mūsējie smagi zaudēja. Tiesa, mācība jau tika likta lietā pēc pāris dienām, kad oficiālajā spēlē ar tiem pašiem somiem mūsējie bija vadībā, un tikai pēdējās izspēlēs nācās piekāpties. Līdzīgās divcīņās nācās zaudēt visiem deviņiem pretiniekiem.

Ratiņkērlingā pasaules meistarsacīkstēs startē desmit komandas, bet pārējie sacenšas par divām ceļazīmēm uz šo turnīru. Pavisam ar ratiņkērlingu pasaulē nodarbojas 24 valstīs. Līderi ir kanādieši, bet strauji progresē krievi un ķīnieši.

Atgriezušies mājās, Ojārs un pārējie saprata, ka tas ir pavisam nopietni, un treniņi turpinājās ar divkāršu sparu. Ojārs lieliskajā Biķernieku kērlinga hallē (viens no labākajiem ledus segumiem, ko Ojārs redzējis) pat trenējās papildus par savu naudu.

Ratiņkrēsla izlase startē arī Latvijas amatieru līgā (kopā ar veselajiem) un teju piecpadsmit komandu konkurencē ir ap vidu.

Mūsu vīru un sievu mērķis ir iekļūt Soču paralimpiešu vidū. Šogad tas vēl neizdevās, lai gan šoziem notikušajās pasaules kvalifikācijas sacensībās mūsējie pieveica somus un japāņus, dažās citās spēlēs zaudēja minimāli.

Visiem gribētos lielāku konkurenci uz vietu komandā, jo tas celtu meistarību, bet jaunus spēlētājus ratiņkērlingā pagaidām nav izdevies atrast. Uzrunāti ir vairāki, tomēr…

Ojārs stāsta, ka daudzus sava likteņa biedrus viņš labi saprot, jo pēc dzīvesveida maiņas nav viegli sākt jaunu dzīvi, vajadzīgs raksturs, krietna deva optimisma un liela vēlme pilnvērtīgi dzīvot tālāk. Daudz ir tādu, kas noslēdzas savā miteklī, citi ļaujas netikumiem, kas tikai uz brīdi remdē zaudēto. Tas ir visvienkāršākais un arī skumjākais.

Tagad, kad pēc negadījuma pagājuši jau 14 gadi, Ojārs neslēpj, ka jūtas gandarīts par savām iespējām dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Arī mūsu sabiedrība pamazām aprod ar faktu, ka to veido dažādi cilvēki, un uz ratiņkrēsliniekiem atskatās arvien mazāk. Ojārs strādā, mīl, trenējas, brauc uz sacensībām plašajā pasaulē un sapņo par paralimpiskajām spēlēm. Nekas, ja dzīvē daudz ko nākas darīt nedaudz citādi.

 

Ojārs BRIEDIS

Ratiņkērlingists

Dzimis: 1975. gada 22. februārī Saldū

Izglītība: Saldus 1. vidusskola, Policijas akadēmija, specialitāte — jurists

Darba gaitas: darbs policijā Saldū un Rīgā (7 gadi), šobrīd juriskonsults Valsts vides dienestā.

Kopš 1998. gada, kad cieta autoavārijā, ikdienā pārvietojas ratiņkrēslā

Sporta gaitas: jaunībā svarcelšana, basketbols, tagad — ratiņkērlings un ratiņbasketbols

Ģimenes stāvoklis: 7 gadus ir draudzene Zanda

Vaļasprieks: spiningošana Ventā no laivas