Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā
Žurnāls: Nr. 89 Personība

Tēva sapni piepilda dēls

Ne katram sportistam lemts piepildīt savu
lielāko dzīves sapni, kas parasti ir piedalīšanās olimpiskajās spēlēs. Latvijas
smaiļotājam Kristapam Zaļupem tas ir izdevies, turklāt vēl ar uzviju, jo,
izcīnot piekto vietu pasaules čempionātā Duisburgā (Vācija) kopā ar Kristu
Straumi, viņš īstenojis arī sava tēva Sergeja senu sapni, kurš 1976. gadā
nepiepildījās olimpiskajās spēlēs. Sports
viesojās pie Zaļupju ģimenes Limbažos. „Monreālā bija
jābūt manai olimpiādei," atceras Sergejs Zaļupe, kurš tagad ir olimpiskā centra
Limbaži saimnieciskais vadītājs. „Ja man būtu pareizā tautība, droši vien būtu aizbraucis. To, ko prasīja no
manis, biju izdarījis, taču funkcionāriem bija atšķirīgs veidoklis, un
aizbrauca cits airētājs no Ļeņingradas."
– Toties tagad droši vien jums ir mērķa piepildījuma izjūta?

Sergejs Zaļupe: Daļēji. Pasaules čempionāts jeb
atlases sacensības olimpiādei bija ļoti spraigas. Tajā klasē, kurā brauca
Kristaps, uz sešām vietām pretendēja 50 laivas. Padomājiet, kas tā ir par
konkurenci! Taču galvenais starts – olimpiādē – vēl tikai būs.

– Ja jūs abus – tēvu un dēlu saliktu kopā vienā distancē, kurš būtu
uzvarētājs?

Sergejs Zaļupe: Grūti pateikt. Toreiz bija citi
airi, citas laivas.

Kristaps Zaļupe: Varbūt 500 metru distancē
viņš man ieliktu.

– Kā jūs iepazināties? – šo jautājumu uzdodu Diānai Zaļupei, kura ir olimpiskā
centra Limbaži valdes priekšsēdētāja
un sporta skolas direktore.

Diāna Zaļupe: Tepat airēšanas sacensībās tas
arī notika. 1975. gadā. Tad apprecējāmies, un tieši jau pieminētajā 1976. gadā
piedzima Kristaps. Tagad dēls ir īstenojis mūsu ģimenes olimpiskos sapņus un
mērķus. Tiem pēdējo gadu laikā bijusi pakārtota visa mūsu ģimenes sadzīve.

– Tolaik baltiešiem bija jābūt ievērojami pārākiem, lai iekļūtu PSRS
izlasē.

Diāna Zaļupe: Sergejs arī bija pārāks. Izcīnīja
uzvaru PSRS čempionātā. Tiesa, pēdējās pārbaudes iekrita laikā, kad līdz
Kristapa piedzimšanai atlika dažas dienas. Sergejs visu laiku sēdēja pie
telefona, nervozēja, zvanīja, vaicāja, vai viss ir kārtībā. Varbūt arī tas
atstāja iespaidu.

Sergejs Zaļupe: Visvairāk žēl bija tāpēc, ka
togad nekur zemāk par trešo vietu nebija, kur krist.

Diāna Zaļupe: Pat ja nebūtu izcīnīta medaļa,
nokļūšana olimpiādē ir katra sportista lielākais sapnis. Tāpēc tagad ir prieks
par Kristapu, kurš uz šo mērķi gājis ļoti ilgi un izmantoja pēdējo iespēju.

Sergejs Zaļupe: Savā karjerā es līdzīgu
gadījumu neatceros. Duisburgā priekšbraucienā viņus ielozēja ceturtajā celiņā,
bet finišā mūsu divnieks bija otrais. Pusfinālā atkal nonāca ceturtajā celiņā. Izcīnīja
uzvaru, un finālā atkal nācās airēt  ceturtajā celiņā. Viss liecināja, ka jābūt
labam rezultātam. Gada laikā bija tik daudz neveiksmju. Gribējās teikt, ka
tagad jābūt kaut kam labam. Tā arī notika.

– Droši vien palīdzēja arī tas, ka Limbažos tagad ir uzstādīta
starptautiskiem standartiem atbilstoša starta sistēma?

Sergejs Zaļupe: Noteikti, jo vāciešiem 1000 un 500 metru
distancē bija tieši tāda pati laivu palaišanas konstrukcija.

– Cik daudz kilometru vienas sezonas laikā nobrauc airētāji?

Sergejs Zaļupe: Savulaik izrēķināju, ka
sportista karjeras laikā esmu nobraucis

vairāk nekā vienreiz apkārt zemeslodei.
Kristaps arī varētu būt tuvu šim rādītājam. Kaut gan jauno tehnoloģiju iespaidā
vairs nekādi aptuveni vai apmēram nav iespējami. Viss tiek fiksēts
precīzi, līdz pēdējam sīkumam.

– Arī sacensību spraigumu droši vien nevar vairs salīdzināt ar kādreizējo?

Sergejs Zaļupe: Ja tā turpināsies, būs jārīko
atlases mači pirms pasaules čempionātiem. Konkurence ir milzīga, un emocijas ir
grūti aprakstāmas. Portugāļu divnieka airētāji pēc neiekļūšanas labāko vidū gauži
raudāja, savukārt dāņi aiz dusmām salauza airus. Nākamgad gan būs vēl otrā
atlase – Eiropas čempionāts Milānā. Taču tur konkurence būs vēl lielāka, jo
pasaules meistarsacīkstēs daudzi Eiropas favorīti palika bez plānotajām
ceļazīmēm.

Kristaps Zaļupe: Agrāk katra izcīnītā ceļazīme
nozīmēja vietu olimpiskajās spēlēs, neatkarīgi no tā, kurā distancē tā iegūta.
Toties tagad tā ļauj startēt vienīgi tajā distancē un laivu klasē, kurā
izcīnīta ceļazīme. Būs vēl arī zaļās kartes.

– Pasaules čempionātā pēc kopējiem reitinga punktiem dominēja Vācija un
Ungārija…

Kristaps Zaļupe: Tas jau ir tradicionāli.
Vācieši gan nedaudz pārsteidza, jo bija īpaši sagatavojušies, pat sev izdevīgi
piuelāgojot sacensību noteikumus.

Sergejs Zaļupe: Visa sacensību organizācija
bija absolūti pakārtota saimniekiem. Fināli tika sakārtoti tādā secībā, kāda
izdevīga bija tikai vāciešiem. Turklāt pamatojums tika skaidrots ar televīzijas
translācijas vajadzībām.

Kristaps Zaļupe: Vienubrīd sacensību rīkotāji
gribēja aizliegt sportistiem startēt ar saulesbrillēm uz acīm, taču beigās šo
prasību visi ignorēja. Laikam jau baidījās, ka brillēs var būt iemontēti sirds
ritma kontroles monitori vai kaut kas tamlīdzīgs. Lai gan – jēga kontrolēt
sirds ritmu, ja pēdējos metros tāpat ir pārslodzes, jo sportisti taču finišu tik
un tā veic uz pilnu klapi.

Sergejs Zaļupe: Arī sacensību grafiks bija ļoti
neērts un saspringts. Mači sākās astoņos no rīta un jau četros pēcpusdienā beidzās.
Pusdienas paēst nebija iespējams, jo starti sekoja viens otram. Vāciešiem gan
tas bija pa prātam, jo viņi vienīgie dzīvoja blakus sacensību vietai.

Diāna Zaļupe: Salīdzinājumam – Krievija
izcīnīja divas ceļazīmes uz olimpiādi. Latvijas vienīgais panākums ir augstu
vērtējams.

– Kādas būs pārējo Latvijas airētāju izredzes nākamgad Eiropas čempionātā?

Kristaps Zaļupe: Izredzes ir kanoe divniekam
Andrejam Šudeiķim/Gatim Prankam, kuriem Duisburgā nedaudz nepaveicās ar izlozi,
nonākot stiprākajā pusfinālā. Puišiem treniņos pamatīgi jāpastrādā, un tad jau
viss izdosies.

Sergejs Zaļupe: Redzēsim, kā būs ar mūsu
smaiļotāju četrinieku, kas Duisburgā priekšbraucienā sasniedza sacensību trešo
labāko laiku. Ja ieguldītu lielu darbu, varētu cerēt uz panākumiem.

– Lielu darbu nešaubīgi veiks arī konkurenti…

Sergejs Zaļupe: Protams, viņiem savas
problēmas, mums – savas. Kad stāstām, piemēram, ungāriem par to, ka mums nav tā
vai cita, viņi reizēm pat nesaprot, par ko īsti ir runa.

Kristaps Zaļupe: – Lietuviešiem, kuri pasaules
čempionātā izcīnīja trīs medaļas, uz katrām sacensībām vai treniņnometni kopā
ar trenera dodas arī ārsts un masieris. Mums ir tikai treneris. Lielajām
izlasēm – Ungārijai, Vācijai, Spānijai un Francijai vēl ir arī psihologi un laboranti.

Sergejs Zaļupe: – Padomju laikos, kad
gatavojāmies Tautu spartakiādēm, mums vienmēr palīgos bija laborants, kurš
veica asins analīzes un noteica, vai kāds nav pārtrenēts, kāds ir noguruma fons
utt.

Diāna Zaļupe: Šāds speciālists būtu ļoti
nepieciešams, jo citreiz atļautos atjaunošanās līdzekļus lietojam tikai pēc
paša sportista sajūtām, bet būtībā to vai citu preparātu pielietojumu drīkstētu
noteikt vienīgi ārsts. Teiktais nav kā pārmetums Latvijas Olimpiskajai
vienībai, vienkārši arī viņu resursi ir par maziem, lai visiem palīdzētu.

Kristaps Zaļupe: Tagad jāgatavojas un jābriest
olimpiskajām spēlēm. Nedrīkst šo procesu pārforsēt, bet nedrīkst arī atslābināties.

Jānis
ERENBERGS