Nekas nav akmenī iecirsts…

Jaunpagasta puisis, kas trenējas Valdemārpilī un Lielupē, pasaules ūdeņos savā smailītē pēdējos gados šķērso vienu panākumu vilni pēc otra. Šogad Roberts Akmens U-18 vecuma grupā kļuvis par pasaules vicečempionu un Eiropas čempionu.

Daudzi talantīgo jaunekli jau ieraksta Riodežaneiro olimpisko spēļu kandidātu rindās. Pats Roberts ir piesardzīgāks — 2016. gadā viņam būs tikai 20 gadi, kas tik populārajā ūdenssporta veidā vēl nav briedums. Tajā pašā laikā Roberts Akmens ir apņēmības pilns darīt visu, lai apgāztu pieņēmumus. Nekas nav akmenī iecirsts…

— Kā tev, kārtīgam lauku puisim, ienāca prātā izmēģināt spēkus smaiļošanā, kas Jaunpagastā droši vien nav pats populārākais sporta veids?

— Pirms tam gadus divus nodarbojos ar modernajām dejām. Tas man patika, bet, kad nomainījās partnere, tad īsti vairs nepatika dejot un gribējās kaut kādu aktīvāku nodarbi. Tobrīd tētim piederēja laivu ražošanas uzņēmums, un viņš man piedāvāja pamēģināt airēt.

Jutos satraukts, jo nemācēju peldēt. Uz treniņiem braucu ar bailēm un tā kārtīgi peldēt iemācījos (veste gan sākumā bija un noslīkt nevarēju) vien 15 gados, kad jau gāju skolā Murjāņu filiālē Jūrmalā.

Sākumā, kad sēdos mazajā smailītē, bieži apgāzos, vienā treniņā pat septiņas reizes. Tomēr mani pierunāja turpināt un atkal sēdos smailītē. Sākumā gan to uztvēru kā laika kavēkli. Kad nākamajā vasarā uzvarēju sprintā jau pirmajās nopietnajās sacensībās un izjutu uzvaras garšu, tā lieta iepatikās.

Mani katru trešo dienu veda uz Valdemārpili pie trenera Zigurda Zujeva, daudz laika pavadīju treniņnometnēs, un tā lieta aizgāja.

— Kāpēc treneris tevi iesēdināja smailītē, nevis kanoe laivā, kas ir viņa jājamzirdziņš?

— Treneris teic, ka visu izšķīra mans augums (jau tad biju garš), jo kanoe atšķirībā no smailītes sekmīgāki ir mazāka auguma puiši. Tāpat viņš pieminēja manu talantu, bet man ātri lika saprast, ka bez darba un centības neko lielu nesasniegšu. Pamazām Latvijā sāku uzvarēt samērā bieži.

— Kas tevi saista smaiļošanā?

— Patīk tās asās sajūtas, kad jūti, ka pēc katra aira īriena laiva slīd. Patīk cīņa ar pretinieku, lai gan kā galveno es uztveru cīņu pašam ar sevi. Kad esi gatavojies, tad arī rezultātam jābūt. Ļoti jātic sev, nekad nedrīkst domāt — ko tad es…

— Kā ar mācībām?

— Mācos pat labi, kaut arī šobrīd airēšanu uztveru kā svarīgāko savā dzīvē. Nākamgad stāšos augstskolā, bet, ja būs cerības tikt uz olimpiskajām spēlēm, tad, iespējams, ņemšu akadēmisko atvaļinājumu, jo pavirši mācīties negribu.

— Kāda ir pirmā trenera loma tavā sportista karjerā?

— Liela, jo sakumā tieši viņš ir tas, kas tevi radina pie kārtības, darba. Zigurds mani Valdemārpilī trenē arī šobrīd, kad skolā ir brīvlaiks. Arī pārējā laikā viņš sniedz man padomus, palīdz ar finansiālo nodrošinājumu. Treneris ļoti labi prot ielikt sporta pamatus, palīdz atrast pareizo motivāciju, lai sportists kļūtu labākais.

Tiesa, sākumā es nebiju viņa favorītu pulkā, jo daudz lielāku uzmanību viņš pievērsa kanoe airētājiem, brāļiem Iļjiniem. Turklāt biju diezgan palaidnīgs un reizēm par to dabūju ciest, tomēr smaiļošanu nepametu.

Eiropas sudrabam pērn un šāgada Eiropas zeltam un pasaules vicečempiona titulam mani sagatavoja Murjāņu treneris Aleksandrs Timoškevičs. Šogad man ir arī jauna, teicama portugāļu laiva, ko palīdzējā iegādāties Talsu novads, paldies par to. Vienīgi nezinu, vai nākamgad man tā nebūs jāmaina, jo pēc tā treniņu apjoma, ko veicu, pieaug svars (ceru, ka uz muskuļu rēķina) un nākotnē laiva var mani arī neturēt. Man ir L izmērs, bet lielie airē pat ar XXL izmēra laivām. Skatīsimies.

— Pasaules čempionātā tu ungāram zaudēji vien astoņas tūkstošdaļas, tie ir tikai daži centimetri. Pārdzīvoji?

— Bija prieks par sudraba medaļu, kaut arī zeltu izlaidu (distances vidū vēl biju puskorpusu priekšā) vien distances beigās — vēl pietrūkst izturības.

Tiesa, par galveno mērķi šosezon treneris uzskatīja Eiropas meistarsacīkstes, kam arī gatavojāmies. Pēc finiša treneris teica, ka par manu uzvaru neesot šaubījies. Pasaules čempionātam tik ļoti sagatavoties neiznāca laika, startēju viegli, atbrīvoti un bez lieka satraukuma, tāpēc priecājos arī par sudrabu. Vispār to vērtēju augstāk par Eiropas zeltu. Interesanti, ka pasaules čempionātā uzvarēja ungārs, kas gatavojās tikai šīm sacensībām.

— Visi tavi panākumi ir 200 m distancē, kas smaiļošanā ir sprints. Otrajā olimpiskajā distancē — 1000 metros — nestartē?

— Ne īpaši raujos, jo tas man sevišķi nepatīk. Kilometrā Latvijā arī neesmu ātrākais. Man patīk sprints, jo tur vajadzīga maksimāla koncentrēšanās, zibenīgs starts, nedrīkst pieļaut ne mazāko kļūdu, jo tik īsā distancē neko atgūt vairs nevar.

Turklāt, kā rāda prakse, abās distancēs vienlīdz sekmīgi nevar startēt. Vieglatlētikā viens sportists jau arī neskrien 100 un 5000 metrus.

— Airēšanas sezona pie mums nav gara. Ko tu dari sagatavošanās posmā?

— Tā jau ir — reizēm sākam airēt, kad vēl ledus vižņi ir ūdenī, kopā ar tiem arī beidzam.

Rudeņos un ziemā daudz skrienu, peldu, ja ir sniegs, arī slēpojam, darbojos svaru zālē. Pavasarī braucam uz siltajām zemēm.

Visvairāk negribas skriet garus gabalus (10—18 kilometrus), kaut arī saprotu, ka bez tā izturību iegūt nevaru. Tāpat nepatīk treniņos airēt garus gabalus, reizēm pat 20 kilometrus.

— Kurš tu Latvijā esi pieaugušo konkurencē?

— Ar vīriem vēl kopā neesmu startējis. Treneris uzskata, ka vēl nav pienācis laiks. Nākamgad gan mēģināšu. Ja skatās rezultātus, tad tie ir līdzīgi, taču tas neko nenozīmē, jo klātienē viss var būt citādi.

Jābūt ļoti apņēmīgam, lai konkurētu ar to pašu olimpieti Alekseju Rumjancevu. Ceru, ka nesašļuks dūša. Centīšos kārtīgi pastrādāt, lai būtu vīru startam gatavs, lai gan U-23 konkurencē varēšu startēt vēl četrus gadus. Nākamgad būs arī Eiropas čempionāts.

— Par olimpisko sapni…

— Tāds, protams, ir, bet drīzāk jau pēc sešiem gadiem, jo smaiļošanā spēka gadi vīriem sākas pēc 25 un vēl vēlāk.

Katrā ziņā es Riodežaneiro durvis priekšlaikus neaizveru, taču vispirms jābūt ātrākajam Latvijā, tad jāiegūst pienācīgas vietas pasaules sacensībās. Tas nav vienkārši.

Centīšos, strādāšu, tad arī rezultāti rādīs. Gribu iepriecināt arī tēti, kārtīgu un strādīgu kurzemnieku, kas tik daudz darījis manā labā. Viņš pat klātienē pērn vēroja manu startu Eiropas meistarsacīkstēs.

Jebkurā gadījumā smaiļošana manā dzīvē šobrīd ir viss, bet reizē arī saprotu, ka man pierakstītais talants vien visaugstākajā līmenī neko nedod — ir daudz un smagi jāstrādā.

Roberts AKMENS

Smaiļotājs, ģimnāzists

Dzimis: 1996. gada 14. februārī Talsos

Augums, svars: 190 cm, 87 kg

Izglītība:Virbu pamatskola, mācījies Talsu 2. vidusskolā, mācās Murjāņu sporta ģimnāzijas 12. klasē

Sportā: trenējas smaiļošana kopš 11 gadu vecuma

Treneris: pirmais treneris Zigurds Zujevs, šobrīd — Aleksandrs Timoškevičs

Lielākie sasniegumi: Eiropas čempions U-18 (2014), pasaules vicečempions (2014), Eiropas vicečempions (2013), 2. vieta Olympic hope sacensībās (2013)

Vaļasprieks: atpūta ar draugiem

Moto: dzīvot realitātē, nevis sapņos