Esmu brīva meža meita…
Iespējams, ka virsraksts ir mazliet pārspīlēts, jo ne jau mežā rit viņas ikdiena, un arī brīvība ir visai nosacīta, jo režīms un pienākums mūsu labākajai šķēpmetējai Madarai Palameikai nav sveši jēdzieni. Tomēr, pēc viņas domām, izcilu rezultātu sasniegšanai nepieciešama atbrīvotība. Turklāt Madara ir viena no retajām mūsu sporta līderēm, kura dzīvo tālu no lielpilsētas asfalta rāmjiem.
Sportiste mīt Mundigciemā, trenējas četrarpus kilometru attālajos Talsos, bet viņas treneris un tēvs Gints Palameiks dzīvo Valdemārpilī.Savukārt saruna ar Madaru risinās Sasmakas ezera krastā, glītā namiņā, kas pieder vidējās māsas Baibas ģimenei un kurā nereti pulcējas vai visa Palameiku ģimene.
— Kā paiet tava ikdiena?
— Kopā ar vecāko māsu Evu (viņa veterānu mačos vēl tagad met šķēpu) un viņas meitiņu īrējam dzīvoklīti Mundigciemā. Tas ir piecu minūšu attālumā (ar Madaras KIA Sportage) no Talsu 2. vidusskolas stadiona, kurā paši esam izveidojuši pilna ieskrējiena celiņu.
Pie sava tēva trenējos kopā ar Rolandu Štrobinderu, nu jau gadus četrus. Vairāk audzēkņu tēvam nav.
— Vai nav sarežģīti trenēties kopā ar spēcīgu puisi, kas daudz smagāku šķēpu met 20 m tālāk?
— Mēs visu darām vienādi, izvēlamies dažādus attālumus, lai šķēpi lidotu apmēram vienādi. Varam mačoties. Ar Rolandu ir jautri, viņš tā dažkārt mēdz labdabīgi pavilkt uz zoba. Tas atbrīvo, un treniņš reizēm paiet nemanot.
Ar pildbumbām varam trenēties kopā, ir arī citi vingrinājumi, kurus viena nevaru veikt. Divatā tomēr jautrāk, kaut arī šķēpmešana ir dziļi individuāla vieglatlētikas disciplīna.
Visu laiku jau neesam uz vietas. Pavasarī braucam uz siltajām zemēm, dažkārt uz Igauniju, Valmieru. Apstākļi ir jāpamaina, vajadzīgas jaunas emocijas.
Priecājos, ka viņam ir jauns, lielisks personiskais rekords (83,10 m), tas arī mani stimulē.
— Cik reizes nedēļā jūs trenējaties?
— Vasarā ik dienu, treniņnometnēs vairākas reizes dienā. Bet daudz ko nosaka sacensību grafiks, arī pašsajūta. Neko negribu darīt tikai darīšanas pēc. Labāk ne tik daudz, bet ar jēgu.
— Treneris ir arī tavs tēvs. Tas nerada problēmas?
— Tēvs man ir vienīgais treneris. Pat skolā man sporta skolotāja bija māte. Nezinu, kā ir citādi.
Domāju, ka kopumā tas ir labi, jo tēvs pazīst mani, liekas, ka es viņu arī. Varbūt nav slikti, jo es bieži varu pateikt visu, ko domāju, tad nedalu — tēvs vai treneris.
— Kā tu tēvu uzrunā sacensībās, treniņos?
— Kā? Par tēti. Domāju, ka tas nav nepareizi, arī aizrādījumus neesmu dzirdējusi. Man šķēpmešana liekas tāda ģimenes padarīšana.
— Kad tev ienāca prātā doma mest šķēpu?
— Toreiz man bija desmit gadu. Pa stadionu, sporta zāli jau biju izdzīvojusies atliku likām, bet nekur netrenējos, gāju skolā, mācījos mūzikas skolā.
Kādās sacensībās Rojā nolēmu sev un citiem pierādīt, ka es arī varu mest šķēpu. Neatceros, cik tāls bija raidījums, bet metu no visas sirds un aizmetu ļoti labi. Tur klāt bija arī olimpiskā čempiona Jāņa Lūša slavenais treneris Valentīns Mazzālītis. Biju lepna par sevi, taču nopietni trenēties sāku tikai kādus gadus sešus vēlāk. Interesanti, ka piedzimu kā ļoti smags bērns un mamma jau tad teikusi, ka būšu šķēpmetēja.
— Vai šķēpmešana ir tas piemērotākais sporta veids meitenei?
— Domāju, ka visi sporta veidi ir labi, puika vai meitene. Jāskatās, cik attiecīgais sporta veids ir piemērots dotumiem. Nav vērts mocīties un censties, ja šis sporta veids nav paredzēts tev.
Šķēpmešanā spēks vien neko nedod, tāpēc es ar svaru stieni tā klasiski nemaz nestrādāju. Es zinu konkurentes, kuras fiziski ir ļoti spēcīgas. Tā pati krieviete pasaules eksčempione Abakumova (71,99 m) guļus spiežot 140 kg svaru stieni. Cik es varu, to nemaz nezinu, jo pēc skaitļiem nedzenamies. Droši vien divreiz mazāk.
Šķēpmešanā svarīgāks ir eksplozīvais spēks, kuram lieka muskuļu masa tikai traucētu. Visu vajag smalki sabalansēt.
Man vairāk patīk dažādi vingrojumi, kas nodarbina visas muskuļu grupas. Gadās tā, ka pēc kāda nebijuša vingrinājuma tu atklāj, ka ir arī citi muskuļi.
— Jums Talsos nav tāda ziemas treniņu vieta kā Rīgas Olimpiskajā centrā, kur ar ieskrējienu var mest šķēpu tīklā? Tas tev nav mīnuss?
— Nedomāju, jo reiz tur pamēģināju trenēties. Man trūka gaisa, un es sevi tādos apstākļos neredzu, jo neko jēdzīgu nevarēju izdarīt.
Rīgā gribētu dzīvot, ja tur būtu laba manēža, stadions, piemēroti dzīves apstākļi, taču tādu tur nav. Tad labāk dzīvoju turpat Kurzemē un ziemā trenējos Talsu 2. vidusskolas sporta hallē, kur ir labs 60 m skrejceliņš.
— Šķēpmešana ir visai savdabīga disciplīna, cik metēju, tik dažādu tehniku. Kāpēc?
— Arī sportistes ir dažādas — tievas, apaļīgas, īsas, garas. Katrai vajag izmantot savas labākās īpašības. Es arī daudz skatos un vērtēju, ko no katras var pārņemt, taču saprotu, ka ne viss, kas citai labs, derēs arī man. Interesanti, ka netrūkst gudru pamācītāju, kas grib tev palīdzēt un kaut ko ieteikt. Ja visus bez apdomas ņemsi vērā, tad nekas neiznāks, jo tētis un es zinu, kas man vajadzīgs.
Es paļaujos uz tēti, jo viņš no malas redz visu. Protams, ka mēs apspriežamies, bet es varu pastāstīt tikai par savām izjūtām un mēģināt ieklausīties tēta teiktajā. Jūtos kā cimds ar roku.
Cita lieta, ka tas ne vienmēr izdodas un reizēm kaut ko sabļauju pretī, bet tas ātri pāriet. Negribas jau tēti sarūgtināt.
Man tuvi ir vingrinājumi, kas attīsta spēku un ātrumu. Vislabāk man patīk olimpiskā čempione Špotākova, jo viņā ir kaut kas mistisks. Viņai, pateicoties tieši kāju kustībai, iznāk tāds garš metiens. Tur ir, ko pamācīties.
Vispār sacensībās es uz citām daudz neskatos, pat savu rezultātu līdz centimetram nezinu.
— Vai tev bija kāda robeža, kuru ļoti gribēji sasniegt?
— Visu laiku jau gribējies mest tālāk. Sākumā tie metri nāca viegli, bet ļoti sapriecājos, kad beidzot sasniedzu 50 metrus, tad 60, pirmie valsts rekordi….
Interesanti, ka sportā jau robežu nav, arī pasaules rekordi nav mūžīgi. Kas pateiks, cik tālu es varu aizmest? Neviens, tāpēc jau sports ir interesants. Par rekordiem nedomāju, cīnos pati ar sevi. Ja būšu visu izdarījusi daudzmaz labi, sakritīs citi apstākļi, tad arī rekords būs. Dažkārt visu izšķir nianses. Interesanti cīnīties pašai ar sevi.
Arī pēdējos divus rekordus neplānoju (kāds vispār plāno rekordus?), vienkārši viss veidojās tā, ka jutos ļoti labi, ka varēju mest atbrīvoti, bez liekas pienākuma nastas, un šķēps aizlidoja. Gribētos jau, lai tā notiktu visatbildīgākajās sacensībās, bet tas ne vienmēr izdodas. Vajag stiprus nervus un lielu pārliecību.
Domāju, protams, par jaunām robežām. Kāda jēga, man būtu liegties, ka gribu aizmest arī 70 metrus. Ja to nevēlētos, tā būtu padošanās, baltā karoga izkāršana. Ja arī neizdosies, būšu apmierināta ar sevi, ka darīju visu, ko varēju.
— Vai laikapstākļi tevi ietekmē?
— Protams — vējš, temperatūra. Man vislabāk patīk mest pavēsā laikā, zinu, ka citām ir tieši otrādi. Karstumā es ātri nogurstu. Ir izņēmumi — Eiropas junioru čempionātā Kauņā uzvarēju arī lielā karstumā, turklāt ar Latvijas rekordu. Vispār vispirms jābūt skaidrai galvai, jācenšas neko lieku nedomāt, tad arī laikapstākļi nav tik svarīgi.
Neapskaužu Vasiļevski, kas, man liekas, visus pēdējos gadus vispirms cīnās ar domām par vietu un rezultātu, vēlmi sevi pierādīt. Žēl, ka viņš tā mokās un sadeg, nevis vienkārši un skaisti met šķēpu…
Pirms sacensībām cenšos neko nedomāt, priecājos par dzīvi, par iespēju startēt. Jo prāts atbrīvotāks, jo iznākums labāks. Tiesa, tā atbrīvotība nāk ar gadiem un tāpat reizēm nākas iekrist, kad tu pēkšņi sāc domāt tikai par šķēpu, krustsoli un vēl kaut ko, kam būtu jānotiek automātiski.
Ar prieku atceros olimpiskās spēles Londonā. Joprojām nespēju noticēt, ka es tur biju un ar prieku savā olimpiskajā priekšnesumā izdarīju visu, lai iekļūtu finālā.
Tāpat esmu lepna, ka mēs tur bijām trīs latvietes. Kaut arī esam konkurentes, saprotamies ļoti labi un neskaužu, ka kādreiz uzvar Līna vai Sinta, jo tad vainoju tikai sevi, nevis viņas, kas tobrīd ir labākas. Mēs cita citu pavelkam uz labākiem rezultātiem, atbalstām, palīdzam ar padomiem.
— Vai savu nākotnes sportisko karjeru plāno?
— Protams, kaut kādas domas jau ir, bet nav tā, ka šeit gribu sasniegt rekordu, bet tur un tur iegūt medaļu. Tad nekas neizdosies. Jo būšu atbrīvotāka, jo vairāk sasniegšu. Turklāt retais var katrā startā sasniegt maksimumu. Ir kritieni, ir laimes mirkļi.
Ja kaut kas nav izdevies, tad pēc iespējas ātrāk jāatver acis, lai kļūdas izprastu un ar vēsu prātu dotos tālāk.
Protams, ka vēlreiz gribu startēt olimpiskajās spēlēs, taču līdz tām vēl garš ceļš. Vispirms, lai saņemtu valsts atbalstu, tev katru gadu jāizpilda zināmi uzdevumi, kas nav viegli sasniedzami.
— Vai tu, jauna, izskatīga, ziedoša, neuzskati, ka pārāk daudz ziedo sportam?
— Nē, nekad tā neesmu domājusi. Es vienkārši pakļaujos šai labvēlīgajai plūsmai, upei, kas mani nes. Esmu ļoti apmierināta ar to, kā man ir. Katru dienu uztveru kā jaunu lappusi savā dzīvē.
Nav jau tā, ka tikai trenējos un sēžu mājās. Es tāpat tiekos ar draugiem, apmeklēju dažādus pasākumus. Kad jūtu, ka man jāuzlādējas, jāgūst jauni iespaidi, tad viss notiek. Man patīk dejot, savulaik es nodarbojos ar sporta dejām. Tāpat dziedāju, mūzikas skolā pat diriģēju.
Dziedu arī tagad. Kad braucu kopā ar tēti, tad pilnā kaklā, un viņš reizēm tad meklē pogu, ar kuru mani izslēgt.
Protams, ka sports šobrīd paņem savus 80 procentus no manas dzīves, bet tas nav ieslodzījums, jo to esmu izvēlējusies labprātīgi. Vispār sportu es baudu.
— Citas sportistes, pat jaunākas, jau dibina ģimenes…
— Katrai savi nodomi. Es šobrīd vēl par to nedomāju, jo šis laika posms man ir sportam. Protams, ka reiz es gribētu ģimeni, daudz bērnu, bet visam savs laiks.
Nesen biju daudzcīņnieces Lauras Ikaunieces kāzās. Tad gan valdīju asaras, jo tas bija tik patiesi un jauki. Ja būtu īsta mīlestība, tad, iespējams, arī es būtu jau sen precējusies. Pašreiz es sev esmu pati svarīgākā. Varbūt vēl suņuks, terjers Jančuks, kuru cenšos visur ņemt līdzi.
Par nākotni gan sportā, gan personiskajā dzīvē es neko nezinu. Lai nākotne ir pārsteigums!
Madara PALAMEIKA
Šķēpmetēja
Dzimusi: 1987. gada 18. jūnijā Talsos
Izglītība: Valdemārpils vidusskola, Ventspils Augstskolas Ekonomikas fakultāte
Augums, svars: 184 cm, 76 kg
Sportā: trenējas šķēpmešanā no 16 gadu vecuma
Treneris: pirmais un vienīgais — Gints Palameiks
Lielākie sasniegumi: 2009. gada Eiropas U-23 čempione, 8. vieta 2012. gada olimpiskajās spēlēs Londonā, četrkārtēja Latvijas čempione, Latvijas rekordiste (66,15 m — 2014. gadā)
Ģimenes stāvoklis: neprecējusies
Hobiji: literatūra, kino, mode, pavārmāksla
BŪT PĀRLIECINĀTIEM UN MIERĪGIEM
Gints Palameiks — tēvs un treneris — par meitu un audzēkni:
„Starp labākajām Madaras īpašībām ir apzinīgums un pozitīvisms visā, ko viņa dara.
Madarai ir labs, šķēpmešanai piemērots augums. Pietiekama lokanība, iespējas progresēt fiziski, jo mēs neko nesasteidzam. Starp spēku un tehniku ir ļoti smalka līnija, kuru nav vajadzības pārkāpt. Vairojot tikai spēku, ir lielas iespējas gūt traumas. Iespējams, reizēm tēva jūtas gūst virsroku, un es meitu pasaudzēju.
Tāpat gribētos, lai Madara lieki nesatrauktos, lai kļūtu stabilāka savos metienos. Tik augstas klases sportistei nav īsti labi, ja rezultāts reizēm ir 5—8 metrus tuvāks par personisko rekordu. Sevišķi smagi tas izpaudās pērn pasaules čempionātā Maskavā, kad, stabili un pārliecinoši iesildoties, sacensībās Madara bija pavisam cita sportiste, kura nevarēja aizmest tālāk par 53 metriem. Tas mums abiem bija pārsteigums, kuru nekādi citādi, kā ar neizprotamu nervozitāti nevaram izskaidrot. Ceru, ka tas neatkārtosies un mēs būsim stabili 62—63 metru robežās. Tad labvēlīgos apstākļos var izsprāgt arī krietni augstāks rezultāts. Vispirms jābūt pārliecinātiem un mierīgiem.
Jaunie rekordi liecina, ka mēs esam uz pareizā ceļa. Īstie gadi tikai nāk.”
