Kopā stiprāki

Dmitrijs Jurkevičs ir vienīgais Latvijas vieglatlēts, kas startam Eiropas čempionātā kvalificējies divās disciplīnās — 800 m un 1500 m skrējienos. Prezidenta balvas izcīņā Valmierā pieckārtējais Latvijas rekordists gan saviem tradicionālajiem 800 metriem pievienoja 5000 metru distanci. Garākajā gabalā uzvarējis, īsākajā — izcīnījis otro vietu, Dmitrijs devās makšķerēt.

Sēdēt laivā ar makšķeri rokā ir viņa lielākais hobijs: “Nav bijusi tāda reize, kad pēc makšķerēšanas būtu slikti juties treniņā. Varu visu dienu nosēdēt laivā karstā saulē, bet nākamajā dienā esmu cits cilvēks ar jaunu iedvesmu trenēties.” Par lomiem taujāts,Dmitrijs Jurkevičs norāda: “Makšķerēšanas process man garšo vairāk nekā pašas zivis.” Taču sarunu iesākām par sportu…

— Esi dzimis un audzis Daugavpilī, Universitāti pabeidzis Rīgā. Kur tu tagad dzīvo un trenējies?

—Šobrīd atkal esmu pārcēlies uz Daugavpili. Pagājušajā gadā pabeidzu studijas Latvijas Universitātē, ieguvu bakalaura grādu, esmu sporta skolotājs. Studiju laikā īrēju dzīvokli Purvciemā, netālu no Biķernieku meža. Izsverot visus kritērijus, pēc studijām atgriezos Daugavpilī, kur ir iespēja būt tuvāk ierastajai videi. Man nepatīk tik liela burzma kā galvaspilsētā, lai gan dažreiz patīk aizbraukt uz Rīgu un sajust steidzīgo dzīves ritmu. Tas ir līdzīgi kā kontrastduša. Daugavpilī ir mana ģimene — ar mammu un tēti mums ir draudzīgas attiecības, draugi (tādi palikuši arī Rīgā no studijām un sporta), paziņas, tā ir laba iespēja brīvajā laikā visiem būt kopā.

— Treneris joprojām ir tavs tēvs?

—Studiju laikā Rīgā trenējos pie Andreja Saņņikova. Arī pirms pārcelšanās uz Rīgu ar šo treneri mums bija sadarbība —braucām kopā uz nometnēm. Tad vienu gadu trenējos pie Elmāra Priedes, kurš pārsvarā dzīvoja Vācijā. Tagad jau vairākus gadus trenējos pie tēva. Protams, trenera izvēlē ir svarīgi, lai viņš būtu tuvumā, bet tas nebija noteicošais. Mums abiem ir motivācija strādāt, esam ģimene ar kopīgu mērķi un līdzīgiem uzskatiem. Uzticos trenerim un esmu pārliecināts par viņa darbu. Man tas ir svarīgi! Agrāk tēvs trenēja arī citus, bet tagad viņam trenēšana pārvērtusies drīzāk par hobiju.

Tēvs ir uzņēmējs. Tas, ka viņam ir savs bizness, man palīdzējis arī izaugt, kad nebija cita finansiāla atbalsta. Tagad, pateicoties Latvijas Olimpiskās vienības (LOV), Daugavpils Olimpiskā centra un domes atbalstam, varētu teikt, ka esmu neatkarīgs. Bet agrāk, tieši pateicoties tēvam, varēju trenēties, nevis iet strādāt. Tad ar sportu es varētu nodarboties tikai vakaros.

— Tēvs arī bija vieglatlēts un, šķiet, skrēja tās pašas distances, kuras tu…

—Viņa labākais sasniegums 800 m bija 1:53, 1500 m — 3:56. Vecākais brālis Juris arī agrāk sportoja, jaunieša gados 400 m noskrēja 52,1 sekundē. Mamma spēlējusi volejbolu pilsētas jauniešu izlasē, vēlāk LVU izlasē, trenējusies arī vieglatlētikā, bet pavisam nedaudz. Protams, gēniem ir sava nozīme. Kādam padodas skriešana, citam — mešana, lēkšana, bet jebkurā gadījumā jārēķinās, ka jāiegulda smags darbs, tikai tad būs rezultāts.

— Šogad Prezidenta balvā otro reizi sacensībās skrēji 5000 metrus. Vai ir plāns pāriet uz garākām distancēm?

—Pagājušajā gadā sezonas beigās piecīti noskrēju 13:43,09 un, spriežot pēc sajūtām, likās, ka man varētu būt potenciāls šajā distancē. Bet nebija gluži tā, ka gribēju pilnībā pāriet uz garāku distanci. Pareizāk būtu teikt, ka gribēju izmēģināt spēkus 5000 metros, bija doma varbūt šajā distancē piedalīties Eiropas čempionātā. Tomēr, vairāk skrienot 3000 m un 5000 m, saprotu, ka tās tomēr nav manas pamata distances. Protams, noskriet varu, bet tikai kādas pāris reizes sezonā. Pēc finiša nekad neesmu juties tik izsmelts kā tieši pēc 3000 vai — īpaši pēc 5000 metriem. Viena lieta ir skriet krosiņus pa mežu, domāt savas domas un elpot svaigu gaisu, pavisam kas cits, ja stadionā jāskrien uz maksimumu. Bet jebkurā gadījumā vidējo distanču skrējējiem ir jāspēj noskriet 2—3 reizes garāku distanci par pamata distanci, tāpēc esmu drošs, ka paveiktais apjoms turpmāk būs noderīgs.

— Kādi ir tavi tuvākie mērķi?

—Ar tēvu zinām, kur varētu pielikt, lai vēl būtu progress. Tas, ka sasniedzu labus rezultātus garajās distancēs bez manāma ātruma zuduma, tikai norāda uz to, ka ir labs potenciāls un rezerve 800 un 1500 m skrējieniem. Arī pēda man ir gara — 46. izmērs —, tai jāvelta īpaša uzmanība, jo no garajiem skrējieniem pēda paliek mazāk atsperīga. Tagad būs daudz jāstrādā, lai palielinātu ātrumu, kā arī jāattīsta spēks un spēka izturība, tas ir ļoti smags darbs. Mērķis ir olimpiskajās spēlēs Rio skriet 800 m vai 1500 m, gribētu arī labot 1997. gadā Eināra Tupurīša uzstādīto Latvijas rekordu 1000 m (2:18,03), arī vēlreiz labot savu rekordu 1500 m un 800 m beidzot noskriet ātrāk par 1:46.

Primārais ir rezultātu stabilitāte, to noturēšana augstā līmenī. Man saprotamāka tendence ir skriet 10 reizes pa 1:46, nekā vienu reizi izšaut 1:44, bet pēc tam skriet 1:47 un lēnāk. Galvenais dzinējs ir sekundes, cīņa ar sevi, sevis pārvarēšana un izcīnītās vietas čempionātos. Ņemu piemēru no citiem sportistiem, piemēram, no Bernarda Lagata, kurš trīsdesmit deviņos gados joprojām stabili startē čempionātos un izcīna augstas vietas.

— Esi skrējis daudz un dažādās sacensībās. Kuras no tām visspilgtāk palikušas atmiņā?

—Līdz šim tās ir olimpiskās spēles Londonā, kur pavisam nedaudz pietrūka līdz pusfinālam. Taču, neskatoties ne uz ko — izjūtas, pieredze un emocijas spēlēs bija tādas kā nekur citur iepriekš. Vēl jāpiemin Eiropas čempionāts Helsinkos, kur izcīnīju sesto vai septīto vietu, pēc viena sportista diskvalifikācijas vajadzētu būt, ka tagad esmu sestais. U-23 sacensībās Kauņā 800 metros izcīnīju 4. vietu. Atceros, ka skatītāju tribīnēs sēdēja ne tikai tētis, bet arī mamma un brālis, kuri juta man līdzi, tās bija neaprakstāmas emocijas.

— Vai ikdienā trenējies viens?

—Šogad mani treniņi ir interesantāki. Ar tēvu renovējām velosipēdu, sarunājām ar stadiona administrāciju, ka treneris var braukt man līdzi treniņos stadionā. Tā ir vieglāk, dažreiz pat jautrāk, ja skrējienā mani pavada velosipēdists. Īpaši palīdzība stadionā bija nepieciešama, kad gatavojos 5000 m, tad distanču posmi treniņos ir daudz garāki nekā gatavojoties 800 metriem. Viena lieta skriet 400 m, cita — ja jāskrien divi kilometri.

Daugavpilī gan nav stadiona, to nojauca, tā vietā tagad ir futbola laukums. Jaunajam stadionam, kura plānam jābūt gatavam līdz gada beigām, ir paredzēta cita vieta. Cerams, es vēl turpināšu savu sportista karjeru, kad uzcels jauno stadionu. Trenēties braucu uz Višķiem, tas ir 30 km no Daugavpils. Tur pagājušajā gadā atklāja jaunu stadionu ar diezgan mīkstu skriešanas celiņu, kas ir kājām saudzējošāks. Tas nedaudz atgādina Valmieras stadionu, kur apkārt koki. Turpatpie stadiona atrodas Luknas ezers. 30 km nav nemaz tik tālu, jo, piemēram, sastrēguma stundās Rīgā ceļā no Āgenskalna līdz Daugavas stadionam būtu jāpavada tikpat daudz laika.

— Kur parasti dodies uz treniņnometnēm?

—Otro reizi šogad biju nometnē Dienvidāfrikā. Potchefstroomatrodas 1400 metru virs jūras līmeņa. Šo vietu man ieteica Dmitrijs Miļkevičs, kurš ieteica kontaktpersonu, ar kuru sazināties. Aizrakstīju un pats sev noorganizēju nometni. Tur patiešām ir piemērota vieta treniņiem un labi nometnes apstākļi, var sastapt daudzus elites sportistus. Ziemas laikā tur — viņpus ekvatora — gan ir ļoti karsts, ap 35 grādiem, tādēļ šogad ar tēvu izlēmām, ka labāk turp doties vēlāk — biju martā un aprīlī.

Šogad, neko iepriekš nesarunājot, sanāca tur būt kopā ar Grīvu ģimeni. Bijām pat makšķerēšanas izbraucienā uz vietējo upi. Gundega pārspēja visus konkurentus un noķēra lielāko zivi — samu virs 5 kilogramiem.

Esmu vēl bijis nometnē Šveicē — Sanktmoricā. Daba tur ir iedvesmojoša — kalni un ezeri… Ja vien tur viss nebūtu tik dārgs! Pavasarī gan tā ir arī pārāk auksta vieta, man ir alerģiska reakcija uz aukstu gaisu, grūti elpot, pavisam nereāli kļūst ātri paskriet.

Nākamgad plānoju sazināties ar dažiem igauņu skrējējiem, ir doma aizbraukt uz Keniju.

— Esi labās attiecībās ar igauņu skrējējiem?

—Daži igauņu skrējēji man ir labi paziņas. Konkurenti var būt arī labi draugi. Protams, vārds sacensības jau norāda uz to, ka ir jāsacenšas un jācīnās, bet pēc finiša attiecības atkal atgriežas normālā līmenī. Piemēram, lietuvietis Vitālijs Kozlovs (Lietuvas rekordists 800 m distancē, Prezidenta balvā šogad izcīnīja 1. vietu 800 m skrējienā. — aut.) ir man labs draugs, kurš ielūdza mani uz savām kāzām, žēl tikai, ka netiku, jo biju sacensībās. Dzīvojam tālu viens no otra, satiekamies reti, bet labs piemērs tam, ka, par spīti sīvajai konkurencei skrejceļā, varam būtu labi draugi.

— Tavās distancēs liela nozīme ir skriešanas taktikai. Kā tu raksturotu savu skriešanas taktiku?

—Kādam plānam pirms skrējiena noteikti galvā jābūt. Bet skrējiena laikā viss mainās un paredzēt pilnīgi visu nav iespējams, īpaši vidējās distancēs. Tāpēc svarīgi būt psiholoģiski gatavam un spējīgam ātri pieņemt pareizo lēmumu. Protams, ja esi fiziski gatavs, tad esi arī gatavs cīnīties jebkurā situācijā. Vistraģiskāk ir tad, kad, būdams spējīgs cīņai par medaļām, esi iesprostots kārbiņā, kad nav iespējams tikt no tās ārā. Nekad nav identisku skrējienu, tādēļ arī tie ir ļoti interesanti.

Man ir gadījušās arī neveiksmes… Eiropas U-23 čempionātā Budapeštā 2007. gadā beidzamajā taisnē biju līderis, kāds aizķēra mani ar kāju, un es nokritu. Konkurentam tas gadījās netīšām, bet man sacensības bija beigušās — netiku finālā. Protams, tas bija emocionāli smagi. Eiropas čempionātā Helsinkos 1500 m skrējiena laikā sportisti krita, lēca viens otram pāri, sanāca gandrīz kā barjerskrējiens.

— Kā tu raksturotu rezultātu līmeni 800 un 1500 metru distancēs vīriešiem Latvijā?

—800 metros tas ir salīdzinoši augsts. Ir vairāki skrējēji, kuri var skriet ātrāk par 1:50. Par konkurenci šajā disciplīnā nevarētu sūdzēties. 1500 metru distancē nav tik daudz skrējēju un arī konkurence ir mazāka. Esam maza valsts, skrējēju nav daudz. Salīdzinot ar Igauniju, rezultātu līmenis mums ir ļoti līdzīgs. Lai gan Igaunijā ir tik daudz stadionu un manēžu, ka dažkārt pat liekas — tur ir vieglatlētikas paradīze. Mūsu valstī vieglatlētikas infrastruktūras attīstībai tiek veltīta maza uzmanība, bet rezultāti ir labi. Iepriecina arī Eiropas komandu cīņā izcīnītā otrā vieta, tiešām — Kopā stiprāki!

— Vai ievēro kādu īpašu ēšanas režīmu?

—Šogad manā ēdienkartē ir nelielas izmaiņas. Veicu analīzes, kurās nosaka alerģisko reakciju uz dažādiem produktiem. Analīzēs atklājās, ka man ir laktozes nepanesamība, alerģija pret medu un olām. Makaronus un gaļu tomēr varu ēst, tas mani iepriecināja. Šīs analīzes tagad ir manas diētas pamatā. Saprotams, neēdu nekādas ātrās uzkodas un Coca-Cola nedzeru, neēdu arī gaļu kombinācijā ar kartupeļiem un desertu pēc gaļas ēdieniem. Varu teikt — atteikšanās no konkrētajiem produktiem pašsajūtu uzlabo.

— Bez makšķerēšanas tev ir vēl kāds hobijs?

—Patīk kino, mīļāka filma ir Forrest Gump. Pavisam nesen uzzināju, ka Toms Henks tajā filmējies par brīvu. Šis fakts filmu padarīja vēl īpašāku. Ja trāpītos kāds filmu fans, tad man ar viņu noteikti būtu, par ko parunāt. Vēl man ļoti patīk daba un viss ar to saistītais.

Bet makšķerēšana ir ierakstīta manā skriešanas treniņplānā — tas ir mans lielākais hobijs. Desmit dienās man ir divas brīvdienas. Tad arī bieži dodos uz ezeru ķert zivis. Pusotru mēnesi gadā atpūšos no skriešanas, tad varu vairāk pievērsties hobijam. Šogad gan plānots īsāks atpūtas laiks. Nesezonā var atļauties arī nakts copi un pamedīt zivis zem ūdens.

Sēdēšana laivā ezera vidū man palīdz atslābināties, attīrīt galvu, sevišķi pēc sacensībām. Pats makšķerēšanas process man garšo vairāk nekā zivis. Tiesa, arī manā ēdienkartē ir daudz zivju ēdienu, ledusskapis visu laiku pilns ar zivīm. Ja pārāk daudz saķerts, tad izdalu paziņām. Pagaidām mana lielākā noķertā zivs ir 8 kg un 900 gramus smags samiņš. Nav pārāk liels, bet tas ir pagaidām, arī šiem rekordiem ir jākrīt! Makšķerēšana ir arī tēva hobijs. Viņam pagaidām veicas labāk — visu Jurkeviču zivju rekordi pieder viņam, izņemot asari. Lielākais asaris, ko esmu noķēris, bija 1 kg 440 gramus smags. Tie, kuri makšķerē, sapratīs, ka tas ir labs eksemplārs.

Dmitrijs JURKEVIČS

Vieglatlēts

Dzimis: 1987. gada 7. janvārī Daugavpilī

Augums, svars: 186 cm, 66 kg

Izglītība: Daugavpils 12. vidusskola, Latvijas Universitāte, bakalaura grāds veselības mācības un sporta skolotāja kvalifikācijā

Vieglatlētikā: kopš 14 gadu vecuma, pirms tam spēlējis futbolu un basketbolu

Treneri: Romualds Jurkevičs, Andrejs Saņņikovs

Lielākie sasniegumi: 800 m — 1:46,44, 1000 m — 2:18,95;pieckārtējs Latvijas rekordists (1500 m — 3:37,35, 1 jūdze — 4:01,05, 2000 m — 5:05,45, 3000 m — 7:49,51, 4 x 200 m telpās kopā ar Sandi Sabajevu, Dmitriju Hadakovu un Māri Grēniņu — 1:27,84), 25. v. Londonas olimpiskās spēles 1500 m — 3:41,40

Menedžere: Ludmila Olijare

Ģimenes stāvoklis: neprecējies

Vaļasprieki: makšķerēšana, kino

Autori: Dace Lina