Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Anetes Kociņas maģija

Lai Salacgrīvas apkaimes meitene nokļūtu pasaules labāko šķēpmetēju apritē ar talanta pieskārienu un lielu gribu vien ir par maz. Anete Kociņa, kas SELL studentu spēlēs izpildīja šīgada pasaules meistarsacīkšu normatīvu, sasniedzot ceturto visu laiku labāko rezultātu Latvijā — 61,60 m, uzskata, ka viņai palaimējies ar cilvēkiem, kas bijuši blakus. Var teikt, ka tagad kopā ar Aneti lielajā arēnā atgriežas Valentīna Eiduka.

Anetes pirmā trenere bija Rasma Turka, kas ierādīja daudzu vieglatlētikas disciplīnu pamatus, vēlāk rosinot pievērsties šķēpmešanai. Uzņēmību prasīja lēmums 15 gadu vecumā atstāt vecāku mājas un doties uz Rīgu, sākt studēt koledžā un trenēties jau pie īstenas šķēpmešanas treneres Valentīnas Eidukas. Tiesa, kādu laiku Aneti trenēja Indra Eversone, kura strādā vienā ritmā ar daudzu šķēpmetēju māti Eiduku. Nevienu neizbrīnīja, ka pieredzējusī trenere nebūt ne tik vareno dotību apveltītajā Anetē saskatīja dimanta aprises, kuras vērts slīpēt.

Pēc 2015. gadā izcīnītā Eiropas junioru vicečempiones sudraba sekoja dažas traumu un slimību pilnas epizodes. Anete Kociņa centās pretendēt uz līdzdalību visaugstākā ranga sacensībās, taču nedaudz pietrūka. Turklāt šķēpmešana sievietēm Latvijā ir īpaši augstā spirāles griezienā, jo Rio spēlēm kvalificējās trīs mūsu atlētes — Madara Palameika, Sinta Ozoliņa-Sprudzāne un Līna Mūze — maksimālais dalībnieču skaits no vienas valsts.

Šajā sezonā Anetes Kociņas prāts mierīgāks, jo Sinta ir ģimenes pieauguma gaidībās un dalība pasaules meistarsacīkstēs nodrošināta.

— Kurā brīdī saprati, ka šķēpmešana ir tava disciplīna?

— Kad pāri Salacai akmeņus sāku lidināt tālāk nekā puikas… (Smejas) Sākumā vieglatlētikā izmēģināju daudzas disciplīnas, daudzcīņu ieskaitot, taču šķēps vilināja visvairāk. Vēl pusaudze būdama, sapratu, ka manas pirmās treneres Rasmas Turkas būvētajam pamatam nākamo kārtu var veidot tikai īstens šķēpmešanas treneris, un devos uz Rīgu. Nebija viegli iedzīvoties lielpilsētā, koledžā, taču to uztvēru kā vienīgo iespēju palikt kopā ar šķēpu. Pie treneres Indras Eversones, vēlāk pie pašas Valentīnas Eidukas sāku pamazām aptvert, ko varu darīt, lai spētu maksimāli izmantot savas dotības. Salīdzinot ar mūsu lielajām meitām, man nav tik varena auguma un arī spēka, taču par to īpaši nepārdzīvoju, jo šķēpmešana ir dažādību pilna un man ir savas priekšrocības.

— Ko tu uzskati par savām priekšrocībām?

— Tas jāprasa trenerītei, taču pati domāju, ka, pirmkārt, tā ir mana asā roka, arī raksturs, jo nekad netaisos padoties. Pirms diviem gadiem Eiropas junioru čempionātā nebūt nebiju līdere, taču izdevās kļūt par vicečempioni, turklāt pēdējā mēģinājumā — 58,88 m!

Šogad divas reizes laboju personisko rekordu, kaut arī pēc slimīgās ziemas nebūt nebiju izveidojusi nepieciešamo fiziskās formas bāzi un daudzmaz savedu sevi kārtībā tikai pavasara treniņu nometnē Portugālē. Stiprināja apņēmība, ka šī būs sezona, kad jāiet tikai uz priekšu. Jau Latvijas studentu spēlēs pirmajā startā laboju personisko rekordu no 60,01 m uz 60,83 m.

Pirms otrajām sacensībām sezonā — SELL spēlēm — nesaspringu, jo konkurence nesolījās būt barga. Vajadzīgos punktus savai komandai ieguvu bez īpašas piepūles. Kad dienu iepriekš mana vienaudze turciete Eda Tugsuza sasniedza 67,21 m, tad sev pateicu — man jāmet no sirds! Interesanti, ka turcieti trenē puisis, kas savulaik kā šķēpmetējs trenējās pie Valentīnas Eidukas. Mūsu skola…

Piektajā metienā šķēps aizlidoja — 61,60 m! Aiz prieka vai trīcēju, jo izpildīju arī pasaules čempionāta normatīvu.

Rīgas kausu izcīņā, kur piedalījās arī sezonas līdere turciete Eda Tugsuza, netiku galā ar uztraukumu un savu skatītāju priekšā paliku otrā ar 59,07 m.

Trenerīte gan minēja, ka ar tādu ieskrējienu kā šajās sacensībās labāk būtu iet sēņot…

— Rekordi rodas metot. Vai esi sev nospraudusi kādas jaunas atzīmes?

— Šobrīd man maģiski ir 60 metri. Ja veselības problēmu nebūs, gribu nostabilizēties 59—61 metru robežās un tiekties pēc tā, kad viss sastāsies iespējami labvēlīgi, lai šķēps lidotu tālāk nekā ierasti. Ļoti gribētos, lai tas notiktu jūlija vidū Polijā Eiropas U-23 čempionātā.

— Pasaules čempionāts Londonā nav svarīgāks?

— Protams, bet tās ir cita līmeņa sacensības. Man tādas tās būs pirmās, un es nevaru solīt to, ko nezinu un neesmu izjutusi. Gribu to izbaudīt un tiekties pēc sava labākā rezultāta, par vietu nedomāju.

— Kā trenere vērtē tavu šī brīža sniegumu?

— Trenerīte saka, ka beidzot es kaut ko sākot saprast no šķēpmešanas. Pirms tam viņa visu laiku šausminājās, kāda gan jēga viņai esot kaut ko man stāstīt, jo es tāpat neklausoties… Klausījos gan, bet man nesanāca mest pareizi! Nevarēju savienot domas galvā ar ķermeņa kustībām. Tikai šogad uzķēru pavedienu, un SELL spēlēs trenere atzina, ka esmu izpildījusi savu labāko metienu mūžā. Tas gan nebija tas metiens, kur sasniedzu 61,60 m, cits, bet tajā pārkāpu līniju. Tātad kaut kas sāk veidoties.

Trenere gan uzskata, ka man ļoti daudz jāpieliek spēkā un tehnikā. Ja ieliktu vairāk spēka, pareizāk noliktu kāju izmetiena brīdī un darītu to tik asi, cik vien varu, tad šķēps laukumā būtu jāmeklē kaut kur daudz tālāk.

Pēdējā gadā es treneri vairāk saprotu, apjaušu, ko viņa no manis vēlas. Lai gan esmu turpat četrreiz jaunāka, es treneri uztveru gandrīz kā draudzeni. Viņa ir ļoti tieša un prot pateikt īstos vārdus katrā situācijā. Varu viņai prasīt padomu arī ar sportu nesaistītās lietās.

— Vai no svaru stieņa nebaidies?

— Kas tur ko baidīties, mans pienākums nav censties pēc muskuļu kalniem. Par svara pieaugumu arī īpaši neuztraucos — tagad man ir ap 67 kilogramiem, bet ir bijuši arī 74… Varbūt tik daudz nevajag, bet pāris kilogramus vajadzētu pielikt. Cenšos, bet svars šobrīd neaug, ēd, cik gribi.

— Vai šķēpmešana vispār ir piemērota sievietēm?

— Tā ir grūta disciplīna, reizēm slodze ķermenim ir pārcilvēcīga, bet tomēr tas ir arī sievišķīgs sporta veids. Vai tad mēs slikti izskatāmies? Saspraužam matus, ieliekam lentītes — smukas taču! Un stipras arī!

— Kas tev visvairāk patīk šķēpmešanā?

— Vispirms tas ir šķēpa lidojums. Ja jūti, ka esi pareizi izmetusi, trāpījusi pareizajā punktā un leņķī, tad skudriņas skrien, tauriņi vēderā un tu ar cerībām skaties, kā šķēps lido.

Vai būs tāls metiens, to var just jau pēdējā krustsolī pirms izmetiena. Žēl, ka tas vēl nenotiek tik bieži.

— Vai tu metiena brīdī domā par pareizām kustībām, īsto trajektoriju?

— Kādreiz varbūt, bet tagad viss notiek automātiski. Trenere man iemācījusi pirms starta domās veikt katru soli, katru kustību, lai īstajā reizē lieku domu nebūtu — tikai ieskrietos un mestu.

Ļoti liela nozīme ir tam, ka trenerīte ir tribīnēs vai kaut kur maliņā un visu vēro. Saprotu, ka sacensībās vairs neko daudz neizlabošu, viss bija jādara treniņos, taču pāris teikumi, viens vārds ļauj atgriezties uz pareizā ceļa. Tas noņem arī uztraukumu.

— Vai šķēpa izvēlei ir kāda nozīme?

— Noteikti. Kaut gan sacensībās visi ir pārbaudīti un akceptēti, tomēr rīki nav vienādi. Kad pirms metiena izvēlos šķēpu, notiek kaut kāda mistika — jūtu, no kura šķēpa nāk enerģija, no kura ne. Dažreiz paņemu rokās, pacilāju, nolieku atpakaļ un mēģinu citu.

— Vai sacensībās seko pretinieču metieniem?

— Agrāk varbūt, tagad koncentrējos tikai uz savām izjūtām. Klausos mūziku, iesildos, ne ar vienu nerunāju, izņemot trenerīti.

Varbūt tas izklausās ļauni, bet nevienai arī neaplaudēju, jo esmu iegrimusi sevī un lieku enerģiju negribu dāļāt.

— Kā saproties ar pārējām mūsu šķēpmetējām?

— Tik bieži viņas nesatieku, taču attiecības mums ir labas. Vairāk saprotos ar Līnu (Mūzi), jo viņa man ir tuvāka vecuma ziņā. Kā paraugs agrāk man bija Madara Palameika, tagad vairāk domāju par savu ceļu, jo mūsu parametri tomēr stipri atšķiras. Prieks, ka startējam kopā, viņa ir viena no pasaules klases metējām.

Vispār šķēpmešana ir interesanta ar to, ka nav vienas pareizas tehnikas. Cik metēju, tik tehniku. Pat pie viena trenera katrs audzēknis met citādi, jebkurš šķēpmetējs ir unikāls.

Tāpēc par tehnikas niansēm es ar citām nerunāju, tikai par vispārīgām lietām.

— Cik startu tev šosezon paredzēts?

— Precīzi nezinu — tādās niansēs neielaižos, jāvadās pēc pašsajūtas. Par galveno startu tomēr uzskatu Eiropas U-23 čempionātu. Tur gan konkurence būs iespaidīga — olimpiskā čempione horvātiete Sāra Kolaka, mums zināmā turciete Eda Tugsza, vairākas citas, tomēr es nebaidos un ceru cīnīties par medaļām.

Pagaidām nākotni īpaši neplānoju, ceru mest vēl ilgi un raudzīties brīnišķīgajā šķēpa lidojumā. Man tā ir kaut kāda maģija!

 

AR ASU ROCIŅU

Trenere Valentīna Eiduka:

“Aneti es ievēroju jau pirmajā reizē. Sīka, bet apņēmīga, ar neparasti asu rociņu. Sapratu, ka trenējoties un augot viņa var mest tālu. Uzaicināju pie sevis, bet manu veselības likstu dēļ Anete kādu laiku trenējās pie kolēģes Indras Eversones. Tiku uz kājām, un Anete atgriezās pie manis.

Jūtu, ka šosezon mēs esam jau tuvāk tam, ko viņa var un ko mēs abas vēlamies. Ja Anete uzlabos savus fiziskos rādītājus, nostabilizēs tehniku, tad rezultāti būs. Vispār es brīnos, ka ar savu fizisko sagatavotību viņa met gandrīz 62 metrus! Man liekas, ka pasaulē otras tādas nav.

Turu īkšķus par startu U-23, ceru, ka viņa godam nostartēs arī pasaules čempionātā. Nedomājam par augstu vietu, bet starts pasaules vislabāko konkurencē dos viņai pārliecību un apņēmību mest tālāk, stipri tālāk.

Biju jau nolēmusi šogad beigt treneres gaitas, man tomēr 80, bet, ja esi vajadzīga saviem audzēkņiem, tad jāturpina… Pie manis vēl trenējas talantīgs puisis Patriks Gailums. Vēl metīsim!”

 

Anete KOCIŅA

Šķēpmetēja, LSPA studente

Dzimusi: 1996. gada 5. februārī Limbažos

Augums, svars: 176 cm, 67 kg

Izglītība: Salacgrīvas vidusskola, Rīgas Tehniskā koledža, LSPA studente

Sportā: sākusi trenēties septiņu gadu vecumā basketbolā, vēlāk vieglatlētikā, šķēpu met no 15 gadu vecuma

Treneri: pirmā trenere Rasma Turka, vēlāk Indra Eversone, kopš 2014. gada Valentīna Eiduka

Lielākie sasniegumi sportā: 3. v. pasaules jauniešu (U-18) meistarsacīkstēs (2013), 2. v. Eiropas junioru (U-20) meistarsacīkstēs (2015), 1. v. Latvijas ziemas čempionātā (2015), personiskais rekords — 61,60 m (2017)

Ģimenes stāvoklis: neprecējusies, ir draugs

Vaļasprieks: atpūta laukos