Fiksīšu karalis
Mācījies lauku skoliņā, sporta veidam, kurā kļuvis par pasaules čempionu, pievērsies tikai studiju gados, savās pirmajās starptautiskajās sacensībās startējis ar gandrīz 30 gadus vecu divriteni un uzvarējis. Novērtējot ceļu uz panākumiem, velosportists, Red Bull Mini Drome čempions Toms Alsbergs saka: “Vienmēr esmu ticējis, ka drosme un mērķtiecība ir panākumu atslēga uz kaut ko patiešām lielu un aizraujošu. Tam pievienoju vēl trešo un, iespējams, man nozīmīgāko faktoru — drosmi noticēt sev.”
ĪSTAIS ATRADUMS
Skolas gaitas Toms sācis vienā no Talsu rajona mazāko pagastu skolām, kur viss ir ierasts un pazīstams, tāpēc vecāku lēmums, ka bērniem jāturpina mācības galvaspilsētā, licies biedējošs. “Mācījos 7. klasē, kad reiz, pārnākot no skolas, vecāki paziņoja, ka sūtīs mani un māsu mācīties uz Rīgu. Melotu, ja teiktu, ka sākums mums, zaļajiem gurķiem, bija viegls,” atceras Toms.
Skolas gados nodarbojies ar dažādiem sporta veidiem, riteņbraukšanā Toms Alsbergs nokļuva, tikai students būdams, kad draugs iepazīstinājis ar fiksīti jeb fiksētā pārnesuma velosipēdu. “Izbraucu pārsimt metru un sapratu — tas ir mans! Nākamās divas nedēļas katru brīvo brīdi pavadīju, meklējot visu iespējamo informāciju par fiksīšiem internetā,” smejas Toms.
“Fiksēto velosipēdu sports radies no treka velosporta,” Toms Alsbergs ieskatās vēsturē. “Oriģinālais fiksītis ir treka velosipēds, kas nedaudz advancēts un pielāgots braukšanai pa ielu. Kādreiz arī Latvijā bija vairāki velotreki, bet tagad diemžēl vairs nav neviena. Treka divriteņu pārdzimšana citā jeb fiksīšu dimensijā notika 90. gadu vidū lielajās metropolēs, kurās šos velosipēdus sāka izmantot kurjeri, jo tie bija viegli, askētiski un pietiekami izturīgi. Pagāja pāris gadu, un fiksētu velosipēdu kultūra iznāca ielās un sacensību laukumos. Kad vairāki populārākie velozīmoli sāka ražot fiksīšus, ar ko pārvietoties pa ielām (jo pieprasījums pēc tiem kļuva milzīgs pāris gadu laikā), radās arī dažādas sacensības tieši šādiem velosipēdiem. To veiksmīgi izmantoja Red Bull kompānija, un drīz vien tika izveidotas Mini Drome sacensības. Savukārt pēdējos gados ļoti populāri kļuvuši kritērija braucieni. Mūsdienās ir dažādu veidu fiksētie velosipēdi, piemēram, fast-bike fiksītis, kas ir ļoti līdzīgs velotreka divritenim, BMX tipa fiksītis sarežģītu triku izpildei un, protams, arī vienkāršs fiksītis, kas paredzēts, lai ar to pietiekami ērti varētu pārvietoties pa ielām.”
KRITĒRIJA BRAUCIENS BEZ BREMZĒM UN BEZ BRĪVGAITAS
Lai gan pirmās sacensības puiši uztvēruši nenopietni, drīzāk kā izklaides braucienus, sacensību garša motivējusi Tomu izmēģināt piedalīties pa īstam — šoreiz sacensībās Varšavā. Nopircis autobusa biļeti, ar veco riteni azotē Toms aizbrauca. Varšavā ieradās 6.00 no rīta un turpat uz soliņa atvilka elpu, lai uzkrātu spēkus. Sacensībās Polijā Toms startēja ar riteni, kuram bija vēl padomju laika rāmis jeb, kā pats sportists saka — noguris dzelzis. Bet diena bija veiksmīga — tās beigās Toms Alsbergs stāvēja uz pjedestāla augstākā pakāpiena.
Sākot nodarboties ar riteņbraukšanu, daudzi no panākumiem, kas sasniegti šodien, Tomam šķituši pilnīgi neiespējami. “Man likās, ka tas ir neaizsniedzami, ka es to nespēju. Tagad varu teikt — nospraužot mērķi un drosmīgi uz to ejot, ikviens no mums var sasniegt un piepildīt to, kas sākotnēji varbūt šķiet neiedomājams. Galvenais ir — uzdrīkstēties,” stāsta fiksīšu čempions.
Pēc uzvaras starptautiskajās sacensībās Polijā Toms saprata, ka vairs apstāties nedrīkst, un četrus mēnešus vēlāk jau startēja nākamajās sacensībās Skotijā un Anglijā. “Tas bija pavisam cits vēriens,” bilst Toms, kurš atkal izvirzījis jaunu mērķi.
“Agrāk galvenokārt trenējos un piedalījos tikai Red Bull Mini Drome sacensībās, bet šobrīd savus spēkus koncentrēju treniņiem un sacensībām kritērija braucienos,” skaidro Toms Alsbergs. Mini Drome un kritērija braucieni patiesībā ir pavisam atšķirīgi sporta veidi. Mini Drome sacensībās vienkāršā un ļoti nelielā trekā jāveic apmēram 250 m sprints 10 apļos, savukārt kritērija braucieni jau ir izturības sacensības, kas noris ielās. Parasti jāveic 30 aptuveni 1 km gari apļi. Tā ir ļoti tehniska, neparedzama un pat bīstama disciplīna, kurā vidējais ātrums trasē ir aptuveni 45 km/h. Būtībā šosejas brauciens jāveic ar treka divriteni, kuram nav ātrumu pārnesumu, nav brīvgaitas un nav bremžu. Nekad nevari būt drošs, vai priekšā braucošajam negadīsies ķibele ar riteni un krītot viņš nepaķerts tevi līdzi. Red Hook Criterium ir pasaulē ātrākās un populārākās šādas sacensības fiksētajiem velosipēdiem. Tajās startēju spāņu komandā, kas ir viena no līderēm, un kritērija sacensībām šobrīd atdodu lielu daļu savas enerģijas. Pagaidām Latvijā man īsti nav konkurentu, bet tas tikai tāpēc, ka pie mums šīs sacensības ir attīstības sākuma posmā. Vienīgās, kas pie mums norisinās, organizēju kopā ar saviem līdzgaitniekiem no Tru Fix Kru apvienības.”
KO PRASA UZVARAS
Čempions ir pārliecināts, ka viņa vietā būtu varējis būt jebkurš cits jaunietis, kas gatavs strādāt, lai sasniegtu mērķus. “Veiksmīgi paguvu ielēkt fiksīšu sportā īstajā brīdī, taču, gūstot pirmos panākumus, sapratu — ja gribu palikt virsotnē, jātrenējas ļoti daudz un ceļš uz katru nākamo uzvaru ir arvien grūtāks,” stāsta Toms.
Lai gan ikdienā par to bieži vien neaizdomājamies, arī spēja nemānīt sevi prasa lielu drosmi. Ceļā uz mērķa sasniegšanu — neatkarīgi no tā, cik liels vai mazs tas būtu, — svarīgi ir uz sevi paskatīties kritiski: vai esmu pret sevi patiess? “Ja esmu nolēmis kaut ko sasniegt kādā jomā, es nospraužu sev konkrētus atskaites punktus — cik ilgā laikā un ko tieši vēlos izdarīt. Tas ir sistemātisks darbs — es vienkārši zinu, ka man tas ir jādara, jo gribu būt pret sevi godīgs. Nav jēgas nospraust mērķi un sevi mānīt, saprotot, ka tu uz to nemaz nevirzies,” pieredzē dalās velosportists.
Toms trenējas gandrīz katru dienu apmēram divu stundu garumā, brīva esot tikai pirmdiena. “Strādāju pēc trenera sastādīta grafika,” stāsta Toms. “Parasti braucu viens vai kopā ar draugu, ātrslidotāju Haraldu Silovu. Lai būtu formā, visu gadu trenējos arī sporta zālē pie fiziskās sagatavotības trenera. Ziemā, kad nav iespējami āra treniņi, savu divriteni lieku uz trenažiera un minos uz ruļļiem. Bieži tiek mērots ceļš uz Paņevežu Lietuvā, kur ir pieejams lielais velotreks. Lai gan man ir privātā dzīve un pamatdarbs, tomēr treniņiem veltu daudz laika un enerģijas.”
IEDVESMOT DROSMEI
Tomam ir paveicies būt vienam no tiem retajiem, kuriem izdevies savu sirdslietu pārvērst darbā. Kopā ar tiem pašiem draugiem, ar kuriem viņš iepazina fiksīšu kultūru, Toms jau vairākus gadus vada savu veikalu, kurā atrodami velosipēdi un dažādi ar riteņbraukšanu saistīti aksesuāri. “Sākums, protams, nebija viegls — bija bail atstāt stabilus ienākumus, lai dotos nezināmajā, taču, ejot uz darbu, arvien ciešāk sakostiem zobiem, saproti — vecīt, tas ir jādara,” smaida Toms. “Kopā ar draugiem un Tru Fix Kru ir uzbūvēts Mini Drome ovāls, kas agrāk atradās pie Piena, bet tagad pie Monsterparks skeitparka. Vairākas reizes gadā organizējam arī sacensības, piemēram, Playground festivāla ietvaros un citur.”
Toms Alsbergs kopā ar Agnesi Pastari, Vestardu Šimku, Renāru Zeltiņu, Gacho, Kārli Bardeli un citām pazīstamām personībām iesaistījies 7.—9. klašu skolēniem paredzētajā motivācijas programmā MOT. Izvēlies drosmi! Tieši tās trūkums jauniešiem neļauj noticēt sev, izvirzīt mērķus un gūt panākumus dzīvē. Toma pieredzes stāsti spēj iedvesmot drosmei.
Toms ALSBERGS
Uzņēmējs, Polo&Bike komandas riteņbraucējs
Dzimis: 1986. gada 8. jūnijā Talsos
Izglītība: Banku Augstskola
Pirmie treneri: Diāna Stupele (VingroSev.lv), Jānis Mūsiņš (Train2Win.lv)
Lielākie sasniegumi: divpadsmitkārtējs Red Bull Mini Drome čempions
Citi sporta veidi: futbols, vieglatlētika, basketbols
Ģimenes stāvoklis: divi bērni, līgaviņa & suns
Vaļasprieki: ceļošana, makšķerēšana, gards ēdiens
Autori: Ilze Paidere-Staķe
