Nacionālā īpatnība

Šķēpmešana Latvijā jau izsenis
bijusi veiksmīga sporta karalienes vieglatlētikas disciplīna. Četri olimpiskie
čempioni (Inese Jaunzeme, Elvīra Ozoliņa, Jānis Lūsis, Dainis Kūla), divi
vicečempioni (Vadims Vasiļevskis, Ainārs Kovals), vēl milzums medaļu visdažādākajās
jauniešu, junioru un pieaugušo sacensībās. Taču deviņdesmito gadu sākumā
Latvijā bija vairs tikai viens šķēpraidis – Mārcis Štrobinders, kurš spēja
sasniegt starptautiskas klases rezultātus. Šķēpmešana Latvijā stāvēja bedres
malā.

Tieši šajās dienās paiet 15 gadi, kopš tika dibināts Latvijas Šķēpmetēju
klubs. Sākums bija ļoti vienkāršs – kādreizējā Latvijas izlases dalībniece,
tolaik atbildīga sporta darbiniece Valija Drauga, braucot mājās no kārtējām
pelēcīgajām sacensībām, saprata, ka kaut kas ir jādara, lai par šķēpmetēju
panākumiem nerunātu tikai pagātnes formā. Kopā ar domubiedriem, slavenībām
Inesi Jaunzemi, Jāni Lūsi, Valentīnu Mazzālīti radās doma apvienoties klubā.
Pirmais, ar ko kluba dibinātāji sāka, bija apzināt esošos trenerus, viņu
audzēkņus, noskaidrot iespējas trenēties (inventārs, stadioni, metodiskie
palīglīdzekļi). Atsaucības netrūka, un pirmajās kluba nodarbībās Murjāņos
pulcējās neparasti daudz Latvijas skolu pārstāvji, pat tādi, kas nekad nebija
nodarbojušies ar šķēpmešanu. Treneris Valentīns Mazzālītis uzrakstīja
šķēpmešanas ābeci – rokasgrāmatu jaunajiem sportistiem. Pieredzējušie treneri
apbraukāja visu Latviju – stāstīja, rādīja, mācīja.

Jau pēc gada notika pirmās sacensības, kuras šobrīd ieguvušas starptautisku
skanējumu – olimpisko čempionu Ineses Jaunzemes un Jāņa Lūša kausu izcīņa.
Sacensības notika visās vecuma grupās. Mazākie meta bumbiņas, kas vislabāk
parāda, vai būs metējs, vai jāizvēlas cita disciplīna.

Šobrīd kluba prezidents ir Anrijs Lūsis, jo Valija Drauga, kaut joprojām
aktīvi piedalās kluba darbā, ir kļuvusi par Goda prezidenti. Kaut arī kluba
jubileja sakrīt ar dramatiskiem finanšu krustsoļiem Latvijas ekonomikā,
prezidents ir lietišķs un pat optimistisks – ja ilgi un regulāri sēts, kopts un
pilnveidots, tad tik ātri viss neiznīkst.

– Kad pirmo reizi sastapies ar
šķēpmešanu?

– Strādāju Latvijas Vieglatlētikas savienībā par ģenerālsekretāru un biju
klāt kluba dibināšanas brīdī. Tieši mūsu savienība (prezidents tolaik bija
Normunds Rozenšteins) viena no pirmajām ziedoja kluba darbības uzsākšanai –
1000 dolāri toreiz bija paliela summa. Savienībā strādāju vēl piecus gadus un
biju klāt visās kluba aktivitātēs. Sapratām, ka šķēpmešana Latvijā pastāvēs tikai
tad, ja tajā tiks iesaistīta jaunatne, jo bez pēdējā mohikāņa veterāna Mārča
Štrobindera pieaugušo šķēpmetēju mums vairs nebija. Arī agrākie panākumi darīja
savu – šķēpmešana bija daudz pazīstamāka nekā, teiksim, diska mešana. Taču
galvenais bija, ka kluba darbībā iesaistījās virkne pazīstamu treneru –
Valentīna Eiduka, Andrejs Vaivads, Gints Palameiks, Uldis Doniņš, protams,
Jānis Lūsis ar savu treneri Valentīnu Mazzālīti. Interesanti, ka lielu
atsaucību izrādīja mazo pilsētiņu un lauku sporta skolotāji, kuri paši nebija
šķēpmetēji, taču kluba metodiskajās nodarbībās apguva pamatus, prata bērnus
ieinteresēt un iemācīt šķēpmešanas pamatus. Spēcīgākie vēlāk aizgāja uz
Murjāņiem, trenējās pie labākajiem Rīgas un Ventspils treneriem. Tieši
deviņdesmito gadu otrajā pusē ar šķēpu rokās parādījās jaunie – Vadims
Vasiļevskis, Ainārs Kovals, Inga Kožarenoka, Jānis Liepa, Ilze Gribule un citi,
kuri vēlāk izcīnīja medaļas daudzās dažādu rangu sacensībās.

– Sacensību rīkošana, semināri,
treniņnometnes prasa līdzekļus. Kā klubs izdzīvo?

– Mūs atbalsta valsts un sponsori, ir biedrunaudas. Daudz darām, lai
sportistiem palīdzētu pašvaldības, kur jaunieši sākuši sporta gaitas. Ar
Siguldas pašvaldības un Rīgas rajona sporta vadības atbalstu uz Eiropas
jaunatnes spēlēm šovasar aizbrauca siguldietis Arnolds Strenga un kļuva par
spēļu vicečempionu.

Laba sadarbība veidojas ar Jēkabpils novada domi, kura atbalsta Vadimu
Vasiļevski. Jau notikusi olimpiskā vicečempiona pirmā kausu izcīņa, šobrīd
jēkabpilieši interesējas par iespējām savā lieliskajā stadionā sarīkot Ineses
Jaunzemes un Jāņa Lūša kausu izcīņu, turklāt uzaicinot arī starptautiskas
klases sportistus.

Protams, ierobežotās pensionāru iespējas saņemt pensiju un strādāt,
izdarījusi būtiskas izmaiņas arī treneru rindās. Tā darbu mazajā Izvaltas skoliņā
beigusi Juzefa Gribule, kura ievadījusi šķēpmešanā savu meitu, vēlāko valsts
rekordisti, olimpisko spēļu dalībnieci Ilzi Gribuli, iemācījusi mest šķēpu
virknei skolas bērnu. Žēl, jo treneri un viņas bērni bija klāt visās šķēpmetēju
kluba rīkotajās sacensībās. Taču ceru, ka bērni joprojām metīs šķēpu, kā to
dara Smiltenē, Tukumā, Jūrmalā, Preiļos, Liepājas un Kuldīgas pusē, kā arī
citur. Esam saskaitījuši, ka šķēpu šogad oficiālās sacensībās metuši ap 700 sportistu,
ieskaitot daudzcīņniekus un veterānus. Mūsu mazajai valstiņai tas ir ļoti
daudz. Iespējams, ka, procentuāli rēķinot, esam vienā no pirmajām vietām
pasaulē. Liekas, ka tikai Somijā, kur šķēpmešanai ir gandrīz vai reliģijas
statuss, to ir vairāk.

Starp citu, no somiem daudz mācāmies. Vienmēr cenšamies piedalīties viņu
šķēpmešanas festivālā, kas katru gadu notiek Somijas ciematiņā Pihtipudā. Tur
pulcējas Somijas labākie šķēpmetēji visās vecuma grupās, pieaugušos ieskaitot.
Notiek gan sacensības, gan lekcijas, nodarbības, kopīgi treniņi. Tā kā šogad vajadzēja
savilkt jostas, tad netikām, bet ceram pie kaimiņiem doties nākamgad.

– Ja vajadzēs savilkt jostas arī
turpmāk, vai tomēr varam cerēt uz medaļām?

– Nedomāju, ka latvieši beigs mest šķēpu. Protams, ka bez līdzekļiem ir
grūti trenēties pasaules klases līmenī. Mūsu vicečempioni jau pratuši
piemēroties un ceru, ka sasniegs vēl daudz, jo gan Vadims, gan Ainārs vēl ir
jauni. Madaras Palameikas sensacionālais valsts rekords noteikti liks sarosīties
iepriekšējai rekordistei olimpietei Sintai Ozoliņai, kura atsākusi treniņus pēc
bērniņa piedzimšanas. Starp citu, arī Vadims Vasiļevskis drīz kļūs par tēvu.

No Ventspils trenera Jura Petroviča uz Rīgu pie Valentīnas Eidukas pārnācis
trenēties pērnā gada Eiropas junioru čempions Ansis Brūns. Tas ir mūsu kluba
nopelns, ka labākajiem ir iespējas turpināt treniņus jau citā kvalitātē.
Piemēram, Petrovičs savulaik bez pārmetumiem nodeva trenerei Eidukai arī Sintu
Ozoliņu, kura īsā laikā kļuva par pirmo Latvijas sešdemitmetrinieci.

Savu meistarību spodrina Kārlis Alainis, aug Arnolds Strenga, Uģis Svažs un
citi. Lielas cerības liekam uz jaunajiem – tā par tiesībām startēt pirmajās
pasaules jaunatnes olimpiskajās spēlēs 2010. gadā Singapūrā cīnīsies Intars
Išējevs, Jānis Svens Grīva, Līga Diskača un Kristīne Sirmā.

Lai nu kā, bet klubs savu darbību turpinās. Meklējam sponsorus, daudz
strādājam ar pašvaldībām, kuras iespēju robežās vienmēr ir palīdzējušas. Kaut
klubam ir jubileja, tas ir tikai neliels atskats uz paveikto – ceru, ka
lielākie panākumi vēl ir priekšā, jo šķēpmešana ir mūsu nacionālā īpatnība.

Juris BĒRZIŅŠ-SOMS