Mazās uzvaras un uzticība
Latvijas šķēpmešanas sabiedrībā skaļi vārdi nav jāmeklē, tajā ir gan olimpiskie čempioni, gan citu visaugstākās raudzes medaļu īpašnieki. Treneru saraksts skaitliski ir pieticīgāks, un nav viegli kādam ielauzties titulēto biedru rindās. Rudenī skaļāk noskanēja jauno šķēpmetēju treneres Indras Eversones vārds, kas kopā ar kārtslēcēju treneri Aleksandru Obižajevu Eiropas vieglatlētikas sezonas noslēguma ceremonijā Tallinā tika atzīta par pagājušās sezonas labāko Latvijas treneri. Treneres vārdu vēl vairāk spodrināja Anetes Kociņas bronza pasaules U-18 čempionātā, kā arī Patrika Gailuma tāda paša kaluma medaļa Eiropas Jaunatnes olimpiādē.
Tiekoties Daugavas stadionā, Indra klusi smaida un stāsta, ka par izrādīto godu pati uzzinājusi no tīmekļa ziņām. Indra tiek uzskatīta par izcilās treneres Valentīnas Eidukas palīdzi, bet tas nav īsti korekti, jo katra veic savu darbu. Tiesa, abas bieži strādā kopā, arī pieskata viena otras audzēkņus, ja kādai jādodas uz lieliem mačiem. Indra ir pateicīga par zināšanām, kuras viņai dod sadarbība ar divu olimpisko vicečempionu treneri.
Vairāki Indras audzinātie pēc laiciņa meklē Valentīnas paspārni, jo tur tomēr rosās cita vecuma un kalibra sportisti, kuru klātbūtne vien dod stimulu augt. Tā notika ar Indras audzēkni pasaules junioru rekordistu Zigismundu Sirmo, kas pirmo šķēpmešanas apjautu guva pie Indras. Gods kam gods, tas pēc Zigismunda diviem pasaules rekordmetieniem, trim Eiropas junioru un ziemas čempionāta zelta medaļām nekad nav ticis aizmirsts.
Pirmais jautājums Indrai Eversonei šķiet loģisks, bet atbilde — pārsteidzoša.
— Kā sākās tavas šķēpmetēju gaitas?
— Interesanti, ka pati šķēpu nekad neesmu metusi. Tālā jaunībā trenējos pie Valentīnas Eidukas un grūdu lodi. Neko tālu — pie 14 metriem, bet sportam mazais pirkstiņš un visa roka bija atdota uz mūžu. Beidzu Fizkultūras institūtu, strādāju par treneri Dinamo, paralēli darbojos ar bērniem vairākās vispārizglītojošās skolās. Pēdējos 10 gadus esmu sporta skolotāja savā dzimtajā 31. vidusskolā Vecmīlgrāvī. No rītiem pa skolu, pēcpusdienā pie šķēpmetējiem.
Deviņdesmito gadu beigās Valentīna Eiduka mani uzaicināja pamēģināt spēkus trenēt jaunos šķēpmetējus. Piekritu un, strādājot plecu pie pleca, ātri vien ielauzos šķēpmetēju sabiedrībā.
— Kā atrodi sev audzēkņus?
— Agrāk meklēju, bet tagad jaunieši piesakās paši, arī daudzi vecāki, kas kādreiz metuši šķēpu, atved savus bērnus. Ja būtu labāki treniņapstākļi (it sevišķi ziemā), tad bērnu noteiktu būtu vairāk, līdz ar to arī lielākas atlases iespējas.
Protams, ka jauno censoņu pulks varētu būt kuplāks, varētu būt vairāk tādu, kam Dievs devis talantu, bet, kas atnāk, ar tiem arī strādāju.
— Vai uzreiz redzi, kuram ir vērts ķerties pie šķēpa, kuram labāk meklēt citu vieglatlētikas disciplīnu?
— Es, tāpat kā citi šķēpmešanas treneri, redzu, kuram viss nāks ātrāk un vieglāk. Pietiek iedot rokās bumbiņu vai akmeni, kaut nolauztu niedri un pavērot kustību. Kam ir no dabas dota metamā roka, raujošā kustība, tam lidos jebkas.
Tas nenozīmē, ka pārējiem jāmet šķēps krūmos. Man ir bijuši jaunieši, kas ar darbu, milzu centību vienu otru talantu pēc laika noķer un met pat tālāk, nekā biju domājusi. Tomēr, ja reiz ceram tikt rekordu tālumos, tad ar darbu vien nepietiks. Sports manā uztverē nav tikai medaļas un rekordi, tāpēc cenšos no katra panākt to, kas ir viņa spēkos. Un šīs mazās uzvaras, uzticība sportam, rakstura un fizisko spēku kaldināšana reizēm vērtējama augstāk nekā viens otrs rekords.
— Kad pie tevis atnāca Zigismunds Sirmais, vai viņā redzēji rekordistu?
— Rekordistu varbūt ne, bet viņš bija neparasti apdāvināts. Visu uztvēra ļoti ātri, daudz domāja pats, analizēja. Jutu, ka tā nav ikdiena. Liekas, ka arī mērķi viņam bija un ir visaugstākie.
— Rekordus viņš sasniedza, trenējoties jau pie Valentīnas Eidukas…
— Jā, es sapratu, ka turēt viņu manā grupiņā nebūtu prātīgi, jo tādiem tālumiem nejutos vēl gatava. Varbūt arī mazliet nobijos.
Man prieks, ka puisim veicas. It sevišķi tajos mačos, ka viņam ir vissvarīgākie, — viņš uzvarēja gan Eiropas U-18, gan U-20 meistarsacīkstēs, arī Eiropas ziemas čempionātā pieaugušajiem.
— Redzi viņā deviņdesmitmetrinieku?
— Viņš uz to ir spējīgs, ja vien pratīs atrast vislabākos ceļus uz patiesu lielmeistara robežu. Puisis grozās manu acu priekšā, taču man liekas, ka viņš pagaidām par daudz meklē — skatās un analizē vienu meistaru pēc otra, bet šķēpmešanā jau nav kāda noteikta līnija, kurai jāseko. Katram jāizmanto tas, kam viņam dots. Zigismunds pagaidām neizceļas ar fizisko spēku, un kopēt fiziski spēcīga metēja tehniku nav vērts. Tā var iedzīvoties savainojumos, kas seko pēc neprecīzi izpildītas kustības, jo šķēpmešanā ir milzu slodze visām muskuļu grupām. Ne jau pareizi metot, šķēpmetēji tik bieži tiek pie traumām. Gribētu, lai viņš vairāk paļaujas uz treneres teikto un nepazaudē dabas doto.
— Vai tev neliekas, ka latvieši ir īpaši piemēroti šķēpmešanai?
— Nedomāju, ka mēs ar kaut ko izceltos. Vai tad igauņi dzimuši diska mešanai?!
Liela loma ir tradīcijām, treneru zināšanām un, protams, mūsu Šķēpmetēju klubam, kas nenogurstoši rūpējas par izaugsmi — apmāca trenerus, arī sporta skolotājus, kas nereti ir pirmie, kas ievada lauku bērnus šķēpmešanas pasaulē. Ja bērns jūt, ka viņu atbalsta, par viņu interesējas, tad rodas cits prieks trenēties un tiekties pēc jauniem tālumiem. Ja nebūtu šī kluba un tās dvēseles Valijas Draugas, tad aina būtu pavisam cita, ne tik iepriecinoša.
— Tev tagad ir divi talanti — Anete Kociņa un Patriks Gailums. Vai redzi cerīgu nākotni?
— Anete no Salacgrīvas pie manis atnāca pirms gada, tika līdz pasaules bronzai, bet tagad savas sporta gaitas turpinās pie Valentīnas. Lai viņai veicas, jo dotības meitenei ir.
Patriku gan neatdošu, mums ir tāda noruna. Viņš pie manis trenējas jau gadus četrus, izstiepies līdz 1,98 metriem. Tas šķēpmešanā nav tipiski, kaut gan pasaules spicē bijuši arī divmetrinieki. Vācietis Ūve Hons, liekas, ka 2,04 metrus garš, planējošo šķēpu pirms 30 gadiem aizmeta 104 metrus tālu…
Viegli Patrikam neiet, jo daudz jādomā par veiklību, lokanību, tik garam puisim viss tomēr notiek lēnāk. Cenšos visu dot samērīgās normās, jo forsēt ir viegli, bet pēc laiciņa viss atspēlēsies. Augums, tehnika, darbs ar slodzēm jānostiprina pamazām.
Man prieks, ka Patriks ir apzinīgs, gudrs, ne velti nākamgad pēc 9. klases beigšanas viņš ir gatavs stāties Rīgas 1. Valsts ģimnāzijā.
Pie manis trenējas daudzi, bet pagaidām neizteikšu nekādas prognozes, jo jauniešiem viss vēl priekšā. Būs vēlēšanās, neatlaidīgs darbs, būs arī rezultāti
— Cik ilgi redzi sevi šķēpmešanā?
— Kamēr tas sagādās prieku, kamēr atļaus veselība. Gribas, lai mūsu šķēpi turpina lidot!
Indra EVERSONE
Sporta skolotāja un šķēpmetēju trenere
Dzimusi: 1960. gadā Rīgā
Izglītība: beigusi Rīgas 31. vidusskolu, LVFKI
Sporta gaitas: trenējusies vieglatlētikā, lodes grūšanā
Treneres gaitas: strādājusi par treneri sporta biedrībā Dinamo, bijusi sporta skolotāja vairākās mācību iestādēs, šobrīd ir šķēpmetēju trenere Rīgas sporta skolā Arkādija, sporta skolotāja Rīgas 31. vidusskolā
Ģimenes stāvoklis: precējusies, divu dēlu māte
Vaļasprieks: literatūra
