Sprinta tempā uz EuroBasket’2015
Latvijas vīriešu valstsvienības 2014. gada modelis basketbola cienītāju acīs pazibēs tikai trīs reizes: Arēnā Rīga 13. augustā viesojās Slovākijas izlase, 17. augustā — spēlēsim ar Rumānijas vienību, bet 20. augustā — ar Zviedriju. Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīrs finišēs jau 27. augustā, kad būs zināmas visas 24 komandas, kuras nākamruden cīnīsies par medaļām.
Bez eiforijas un panikas
Kņadā, ko izraisīja Latvijas Basketbola savienības pieteikšanās rīkot daļu Eiropas 2015. gada čempionāta finālturnīra, lāgā nepamanīta palika piebilde, ka Starptautiskās Basketbola federācijas Eiropas nodaļas (FIBAEurope) vadība izskatīs tikai to valstu pieteikumus, kuru komandas jau būs izcīnījušas tiesības cīnīties par medaļām. Proti, visa ņemšanās ap valdības solīto palīdzības summu varētu izrādīties čika vērtībā, ja Ainara Bagatska vadītā komanda netiks pāri kvalifikācijas slieksnim.
Tiesa, melnā scenārija realitātei īsti negribas ticēt, jo pirmo reizi trenera Bagatska valdīšanas laikā Latvijai smaidījusi veiksme izlozē. Kopš uzzināti pretinieki EuroBasket’2015 kvalifikācijas grupā, valstsvienības izredzes spēlēt finālturnīrā tikušas vērtētas kā pilnīgi drošas un pieklājīgu atturību komentāros saglabājuši tikai paši valstsvienības dalībnieki — sak’, Zviedrijas, Slovākijas un Rumānijas izlašu sabiedrībā mūs uzskata par favorītiem, taču šis statuss vēl būs jāpierāda laukumā.
Valstsvienības četru zaudējumu sērija pēdējos pārbaudes mačos īpaši neietekmēja spēlētāju un treneru toni, turpretī līdzjutēju aprindās bezierunu optimismu nomainīja piesardzība, kritika un pat ironija. Lai gan patiesībā Šauļos spēlē ar Lietuvas izlasi (74:93) un Vācijas Basketbola federācijas Superkausa izcīņas mačos Bambergā ar Vācijas (74:75), Krievijas (64:73) un Izraēlas (86:94) vienībām nenotika nekas ārkārtējs vai iepriekš neparedzēts. Pretinieki, pašaizsardzības instinkta vadīti, centās slāpēt latviešu tradicionālo trumpi ātrumu un mērķtiecīgi spieda uz mūsu vājajiem punktiem groza tuvumā, turklāt minēto četru komandu sastāvos bija rūdīti un meistarīgi spēlētāji, kuri savu programmu izpildīja pietiekami kvalitatīvi. Uz pretinieku pieklājīgā fona Latvijas komanda izskatījās ne mazāk pieklājīgi (vienīgais izņēmums — pirmais puslaiks mačā ar Lietuvu, kad mūsējie izrādījās negatavi mājinieku agresijai), un visos trijos mačos Bambergā izredzes uzvarēt bija gluži reālas. Ik reizi kaut kā pietrūka — veiksmes, uzmanības izšķirošajā brīdī, aukstasinības, stabilitātes, tomēr, ņemot vērā nākamo pretinieku komandu un individuālo klasi, ir pamats cerēt, ka oficiālajos mačos mūsējiem būs jārisina krietni vienkāršāki uzdevumi. Gluži kā pirms diviem gadiem, kad pārbaudes maču seriālu ar stipriem pretiniekiem Latvijas komanda beidza ar nepatīkamo bilanci 2—7, bet oficiālajos mačos pārsteidza pesimistus ar sakarīgu spēli un nepieciešamo uzvaru skaitu.
„Varējām izvēlēties kādu zemāka līmeņa pretinieku, lai iepriecinātu līdzjutējus. Taču jau kuro gadu apzināti meklējam pēc iespējas nopietnākus sparingpartnerus, jo tikai tādās spēlēs ir iespējams progresēt un sagatavoties grūtībām, kas mums vēl priekšā,” šī tēze raksturo valstsvienības galvenā trenera Ainara Bagatska stratēģiju, kas līdz šim sekmējusi valstsvienības progresu un sola iespēju spert arī nākamo soli uz priekšu. Bet — tikai sola, jo starptautiskajā basketbolā garantēt panākumus kļūst aizvien grūtāk. Eiropā (un ne tikai) basketbolu tagad spēlēt prot visi — bez kādas ironijas.
AR EUROBASKET’2013 RŪDĪJUMU
Tomēr tiešas paralēles ar 2012. gada augusta noskaņām vilkt nebūtu īsti korekti, jo pa vidu bija 2013. gada EuroBasket finālturnīrs, kas nenoliedzami ietekmēja gan Latvijas valstsvienības dalībnieku pašnovērtējumu un ambīcijas, gan komandas un basketbola tēlu sabiedrības acīs. Proti, pēc trim paaudžu maiņas un komandas rūdīšanas gadiem pērn Slovēnijas laukumos Latvijas valstsvienība pirmo reizi atjaunotās neatkarības laikos Eiropas čempionātā finišēja ar neitrālu bilanci (četras uzvaras un četri zaudējumi), paklupdama pie paša ceturtdaļfināla sliekšņa. Simpātiskais sniegums gan uzvarētajās spēlēs ar Bosnijas, Melnkalnes, Maķedonijas un Ukrainas izlasēm, gan zaudētajos mačos ar nākamo čempioni Francijas komandu, vicečempioni Lietuvu un allaž stipro Serbiju raisīja pozitīvas emocijas un pārliecību, ka esam vērti vairāk, nekā sasniedzām. Savukārt liktenīgais zaudējums Beļģijai bijis tikai muļķīgs pārpratums.
Iespējams, Latvijas komanda patiesi būtu ar uzviju reabilitējusies par zaudējumu beļģiem un sagādājusi vēl kādu palielāku troksni izslēgšanas spēlēs, ja iespēja to izdarīt būtu pavērusies uz karstām oglēm, — jau pagājušajā rudenī. Taču starptautiskā basketbola nežēlīgais kalendārs pēc izstāšanās no EuroBasket’2013 bija rezervējis desmit mēnešus rētu asiņošanai, un pēc tik ilgas pauzes gribot negribot jāatceras senais teiciens par upi, kurā divreiz iekāpt nav iespējams. Proti, valstsvienības sastāvs tikpat kā neatšķiras no pērnā virknējuma, tomēr komanda jau ir gluži cita — ar citiem motivācijas zemtekstiem, ar jaunu pozitīvās un negatīvās pieredzes devu. Nav teikts, ka sliktāka, nav garantēts, ka labāka — bet citāda gan.
Lielākā atšķirība, manuprāt, meklējama tieši komandas statusā un no tā izrietošajā noskaņojumā. Pirms gada uz EuroBasket’2013 devās Eiropas rangu tabulas otro desmitnieku noslēdzoša vienība, ar nepārprotamu apņēmību pierādīt, ka latvieši ir vērti vairāk, nekā par viņiem domā. Šogad 30. jūnijā kopdarbu sāka Eiropas 11. labākā valstsvienība ar augstāku pašnovērtējumu un arī lielāku risku uzdurties apņēmīgākiem pretiniekiem. Starp citu, Bambergas turnīrā tādi bija visi trīs sāncenši, jo pērn EuroBasket noslēguma tabulā Vācija, Krievija un Izraēla palika zem Latvijas un ārpus labāko duča, tāpēc šo sezonu paredzējuši reabilitācijas procesam.
Pieskaršanās tikko minētajam aspektam nenozīmē, ka Latvijas komanda pārbaudes mačus aizvadījusi nenopietnā noskaņojumā vai ar pusspēku. Jā, bija sportiskās formas svārstības atsevišķiem spēlētājiem, bija individuālas veiksmes un neveiksmes, taču nebija ne vienaldzības, ne pašapmierinātības. Taču — nebija arī mobilizēšanās līdz visaugstākajai pakāpei, kas sagādā iespēju nospēlēt, tēlaini sakot, par 110 procentiem un izspiest maksimumu no komandas resursiem. Spēlējot savukārt tādā veidā, Latvijas komandai saglabājas paaugstināts risks kļūt par skaisto zaudējumu kolekcionāri.
„Padomju Savienības izlasei katrs zaudējums pat pārbaudes spēlē bija ārkārtēja parādība, par kuru neizbēgami sekoja sankcijas. Tā pieradām katrā spēlē sisties ar pilnu atdevi, un tas palīdzēja progresēt gan katram atsevišķi, gan visai komandai kopā,” saka basketbolā daudzus pudus sāls apēdušais Valdis Valters, kritiski vērtēdams mūsdienīgo praksi nepievērst pārāk lielu uzmanību pārbaudes maču rezultātiem.
Idejiski Ģenerālim varētu piekrist, tiesa, lai kādreizējos principus īstenotu dzīvē, Latvijai pietrūkst būtiska faktora — spēlētāju resursu. PSRS izlases veidotājiem kādreiz — un lielvalstu komandām vēl tagad — bija un ir iespēja pakļaut basketbolistus nepārtrauktai fiziskajai un psiholoģiskajai sviedrētavai, nežēlīgā konkurences cīņā atlasot izdzīvotājus. Latvijai tādu iespēju nav un nebūs, tāpēc ar talantiem jāapietas saudzīgi. Arī šad tad pietaupot spēkus pārbaudes mačos, lai līdz galam uzvilktā motivācijas un kvalitātes atspere sprāgtu vaļā svarīgākajā brīdī.
Šajā ziņā kāda interesanta statistiska nianse: Bagatska vadībā Latvijas valstsvienība līdz kvalifikācijas turnīra sākumam bija aizvadījusi 67 spēles, kurās izcīnījusi 26 uzvaras un piedzīvojusi 41 zaudējumu. Bagatska priekštecim Kārlim Muižniekam bilance bija daudz labāka (39—22), bet abos Eiropas čempionāta finālturnīros Muižnieka vadībā latvieši izstājās jau pēc pirmās kārtas, kamēr Bagatska rēķinā ir jau pieminētā 11. vieta. Un sajūta, ka nākamreiz var būt vēl labāk. Jo valstsvienības spēlētāju lokā nav neviena basketbolista, par kuru droši varētu teikt, ka labākās spēles jau aiz muguras. Toties ir virkne jauno un perspektīvo, kuriem labākie gadi pilnīgi noteikti vēl priekšā.
VELNA DUCIS AR DAŽIEM PĀRSTEIGUMIEM
Par Latvijas vīriešu basketbola resursu bagātību liecināja tradicionālā līdzjutēju ņemšanās ap valstsvienības ideālo sastāvu, kurā atkarībā no komentāru autoru izpratnes līmeņa un simpātijām varēja izlasīt vairāk nekā 20 uzvārdus. Protams, joprojām tika pieminēti arī daži vīri, kuri savu artavu valsts galvenās komandas vēstures apcirkņos jau atstājuši, bet joprojām turpina sildīt fanu sirdis ar atmiņām par seno dienu pastrādātajiem un dažkārt tikai iedomātajiem varoņdarbiem. Taču — zīmīgi — pagātnes ēnas tiek pieminētas aizvien retāk, jo ir, par ko runāt arī tagadnes un tuvākās nākotnes izteiksmē.
Tiesa, dzīve šovasar iegrozījās tā, ka dažādi blakus apstākļi lielā mērā atslogoja trenerus no tradicionālā galvas lauzīšanas procesa, izvēloties labāko sastāvu. Kāpēc tā notika un kuru vīru šovasar komandai pietrūka visvairāk, par to mazliet vēlāk. Bet vispirms par tiem, kuri ir ierindā un būs uzmanības centrā līdz 27. augustam.
Pirmkārt, gvarde. Pieredzi un rūdījumu ne vienmēr raksturo spēlētāja vecums, tāpēc valstsvienības elitei gribas pieskaitīt ne tikai vairāk nekā 100 spēlēs Latviju pārstāvējušos Kristapu Janičenoku (31) un Jāni Blūmu (32), bet arī virkni spēlētāju, kuriem šis ir jau ceturtais vai piektais turnīrs valsts galvenajā komandā. Visupirms — aizsargus Jāni Strēlnieku un Dairi Bertānu, kuriem aiz muguras veiksmīga sezona ārzemju klubu sastāvos, norūdoties gan fiziski, gan mentāli. 25 gadu vecumā abi jau sasnieguši daudz, bet abiem labākās spēles, visticamāk, vēl priekšā — gan spīdot individuāli, gan kārtojot komandas sadarbību. Kopā ar Janičenoku un Blūmu Latvijas komandas aizsardzības līnija ir apskaušanas vērta — gan rezultativitātes, gan spēles gudrības ziņā.
Bez trumpjiem neesam arī garajā galā, turklāt — pretiniekiem par galvassāpēm — izšaut var vairāki vīri ar ārzemju klubu rūdījumu. Gan pieredzējušais Kaspars Bērziņš (28), kurš pavasarī itin solīdi izskatījās Eiropas labākajā līgā Spānijā. Gan Ukrainas vicečempions Rolands Freimanis (26). Gan Vācijas bundeslīgā starptautiskā basketbola garšu nobaudījušais Mārtiņš Meiers (23). Kad spēle iet no rokas, ikviens no viņiem — arī ārzemēs vēl nespēlējušais divkārtējais Latvijas čempions Rolands Zaķis (27) — ir bīstams pretinieku soda laukumā un savu reizi var trāpīt arī no patālas distances, izstaipot sāncenšu aizsardzību un patīkami dažādojot komandas uzbrukuma arsenālu. Tiesa, visiem mēdz gadīties arī ne tik labas dienas, un tas ir viens no iemesliem, kāpēc snieguma nostabilizēšana augstā līmenī Latvijas komandai aizvien vēl ir mērķis, nevis realitāte.
Otrkārt, potenciālie. Kaut arī laika ritējums un pieredze uz vārdu salikumu NBA drafts liek raudzīties bez kādreizējās bezierunu jūsmas, pasaules labākās līgas izlūku ievērība joprojām ir apliecinājums ja ne gluži jau sasniegtajai kvalitātei, tad lielajam meistarības potenciālam gan. No Latvijas valstsvienības spēlētājiem šādi ir iezīmēts uzbrucējs Jānis Timma (22), bet tuvu draftētā statusam bija arī Mareks Mejeris (23). Vērojot abu darbības labākajās epizodēs, šaubām par starptautisko ekspertu izvēles pamatotību nav vietas. Atlētiski un ātri, apveltīti ar labu spēles un metiena izjūtu — viņi var būt gan žilbinoši efektīgi, gan ļoti efektīvi. Pagaidām ar uzsvaru uz vārdiem var būt, jo valstsvienības sastāvā lielisku epizožu abiem līdz šim bijis mazāk, nekā cerēts. Pie vainas varētu būt pietāte pret pieredzējušākajiem partneriem, komandas taktisko konstrukciju īpatnības vai vēl kādi blakus apstākļi, taču abiem jau tuvojas laiks, kad avansu limits būs iztērēts. Reputācija jāapliecina laukumā, neatliekot šo pienākumu uz rītdienu, kas var izrādīties skarbāka, nekā jaunībā šķiet.
Treškārt, debitanti. Aizsargu Aigara Šķēles (22) un Ingus Jakoviča (21), kā arī spēka uzbrucēja Rolanda Šmita (19) vārdi vēl ziemas sākumā nebija pat stipri paplašinātajā valstsvienības kandidātu sarakstā. Taču dzīve visiem trim piespēlēja iespēju, kas tika izmantota, un šie trīs stāsti ir kā papildu motivators jaunajiem censoņiem. Sak’, sportā nav nekā neiespējama. Interesanti, ka Šķēle jaunākais iepriekš nav spēlējis nevienā jaunatnes izlasē, vēl pirms gada par nepārliecinošo sniegumu tika atbrīvots no Barons kvartāla, bet pilnībā atplauka Jūrmalas komandā pieredzējušā trenera Ainara Zvirgzdiņa vadībā. Jakovičs pēc aktīvās līdzdalības U-20 izlases sudraba medaļu kaldināšanā ļoti grūti adaptējās VEF Rīga komandā, bet valstsvienībā epizodiski nospēlējis ar iepriekš jaunatnes izlasē redzēto apņēmību un precizitāti. Savukārt nu jau trīs gadus Spānijas kluba Fuenlabrada sistēmu pārstāvošais Rolands Šmits U-20 izlases trīs garo spēlētāju hierarhijā tika vērtēts kā trešais, bet Eiropas U-20 čempionātā pārliecinoši bija labākais Latvijas komandas spēlētājs un nepazuda arī debijas reizē valstsvienībā. Visiem trim gan vēl būs jāpārvar ne viens vien zemūdens akmens, lai cerīgajai debijai valsts galvenajā komandā sekotu kvalitatīvs turpinājums, jo riska faktoru pietiek (traumu sekas, spēles izpratnes līmenis utt.). Tomēr ikvienai komandai nepieciešamo konkurences un enerģijas devu šī trijotne nodrošinājusi jau tagad. Arī labi.
STRATĒĢISKĀS REZERVES
Tikko minētās trijotnes palīdzība jo īpaši svētīga bijusi tāpēc, ka dažādas apstākļu sakritības dēļ šogad valstsvienībā nav vairāku spēlētāju, kuru vārdi pēdējos gados krituši ausīs jaunatnes izlašu panākumu sakarā. Basketbolistu bieds — ceļgala krustenisko saišu savainojums — no ierindas uz ilgu laiku izsita aizsargu Kasparu Vecvagaru (21), kā arī uzbrucējus Dāvi Bertānu (21) un Jāni Bērziņu (21). Savukārt uzbrucēji Ojārs Siliņš (21) un Kristaps Porziņģis (19) šovasar palūdza laiku veselības sakārtošanai un individuālajiem treniņiem, solot atsaukties nākamajam uzaicinājumam.
Jauno talantu nelaimes ar ceļgaliem uzjundīja asu diskusiju par to, vai savainojumi bijuši nejauši vai tomēr likumsakarīgi, izrietot no defektiem basketbolistu sagatavošanas sistēmā. Basketbola savienības veiktā situācijas analīze patiesi uzrādīja problēmas savainojumu profilakses un vispārējās fiziskās sagatavotības jomā, kam turpmāk tiks pievērsta pastiprināta uzmanība. Tostarp katrā konkrētajā traumas gadījumā bijusi ļoti liela nejaušības faktora nozīme. Savukārt labā ziņa ir tā, ka ar mūsdienīgajiem līdzekļiem ir iespējams pilnībā tikt galā ar smagā savainojumu sekām.
Praksē to jau apliecināja Dāvis Bertāns, kurš pēc NBA čempionvienības Sanantonio Spurs (šim klubam pieder tiesības uz latviešu uzbrucēju) speciālistu vadībā veiktā rehabilitācijas kursa sezonas beigās atgriezās Belgradas Partizan sastāvā un deva jūtamu ieguldījumu trešā Serbijas čempionu titula izcīnīšanā. Ņemot vērā amerikāņu lielo ieguldījumu Dāvja ārstēšanā, rekomendācijai vasaru izmantot individuālajiem treniņiem, nevis spēlēšanai izlasē šoreiz bija obligāts raksturs. Jo vairāk tāpēc, ka pilnībā vesels spēlētājs Latvijai būs noderīgs vēl ilgi. Jācer, rudenī tikpat veiksmīgi laukumā atgriezīsies Vecvagars un Bērziņš. Savukārt par šo spēlētāju vēlmi spēlēt valstsvienībā šaubu nav, un starptautiskajā kalendārā paredzētās izmaiņas — sākot ar 2016. gada sezonu valstsvienību spēlēm paredzēts izbrīvēt logus klubu sacensību laikā, vasaras atstājot atpūtai un treniņiem — apņēmību pārstāvēt savu valsti tikai stiprinās.
Realitātes garšai gan der atcerēties, ka, piepildoties vislabākajiem spēlētāju attīstības scenārijiem, Latvijas valstsvienību drīzumā sagaida asa konkurence uzbrucēju pozīcijās, kur visus talantus vienlaikus izmantot nevarēs, savukārt būs posteņi, kuros drošības rezerves būs plānākas. Tāpat jāņem vērā, ka dzīve mēdz koriģēt cilvēku plānus, kā šogad kārtējo reizi izdarīja ar talantīgo Žani Peineru, kura unikālajām dotībām traucē izpausties veselības problēmas. Tāpēc nesteigsim topošā basketbola muzeja plauktos izbrīvēt vietu trofejām, kuras vēl jāizcīna. Vai tādas būs — laiks rādīs. Bet to, ka Latvijas basketbolam tuvākā nākotne būs ļoti interesanta, gan var prognozēt itin droši.
LATVIJAS VĪRIEŠU BASKETBOLA VALSTSVIENĪBA
Numurs, vārds un uzvārds, dzimšanas dati, augums, klubs 2014. gada sezonā, spēles un punkti valstsvienībā
4. Ingus Jakovičs 18.04.1993. 186 VEF Rīga
5. Mareks Mejeris 2.09.1991. 207 Ford Burgos (Spānija)
6. Rolands Freimanis 21.01.1988. 208 Himik (Ukraina)
7. Jānis Blūms 20.04.1982. 190 BC Astana (Kazahstāna)
9. Dairis Bertāns 9.09.1989. 193 Bilbao Basket (Spānija)
10. Jānis Timma 2.07.1992. 201 BK Ventspils
11. Rolands Šmits 26.02.1995. 207 Fuenlabrada (Spānija)
12. Kristaps Janičenoks 14.03.1983. 196 VEF Riga
13. Jānis Strēlnieks 1.09.1989. 191 Budiveļņik (Ukraina)
14. Kaspars Bērziņš 25.08.1985. 213 Rio Natura (Spānija)
21. Aigars Šķēle 4.12.1992. 192 Jūrmala/Fēnikss
30. Ronalds Zaķis 8.07.1987. 207 BK Ventspils
33. Mārtiņš Meiers 30.03.1991. 208 Mitteldeutscher (GER)
Galvenais treneris Ainars Bagatskis
Treneris Ainars Zvirgzdiņš
Treneris Artūrs Štālbergs
Treneris Viktors Lācis
IELAUZUMOS
Bagatska vadībā Latvijas valstsvienība līdz kvalifikācijas turnīra sākumam bija aizvadījusi 67 spēles, kurās izcīnījusi 26 uzvaras un piedzīvojusi 41 zaudējumu. Bagatska priekštecim Kārlim Muižniekam bilance bija daudz labāka (39—22), bet abos Eiropas čempionāta finālturnīros Muižnieka vadībā latvieši izstājās jau pēc pirmās kārtas
