Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Prezidents uz viļņa

Gribēja izmēģināt vindsērfingu, taču Ķīšezerā bezvēja dēļ viņš sāka airēt uz SUP dēļa. Tā aizrāvās, ka pēc paša sportiskajiem piedzīvojumiem, domubiedru pamudināts, nodibināja SUP asociāciju, kas jau teju divus gadus ir atzītās federācijas statusā, savā paspārnē paņemot nule olimpiskajās spēlēs iekļauto viļņu sērfošanu. Viņš ir Latvijas sērfošanas un SUP federācijas prezidents Normunds Barinovs!

Normunds Barinovs vienmēr ir bijis sportā vai tam tuvumā. Kopš bērna kājas trenējies vieglatlētikā, izkopjot sprintera talantu. Spēlējis arī futbolu, kur bijis vārtsargs. Studiju gados kājas bumbā iegūtās prasmes licis lietā kā Universitātes rokasbumbas komandas vārtsargs, bet vēlāk stājies vārtos uz ledus, kur spēlējis ripu kopā ar tādiem hokeja vecmeistariem kā Andris Hendelis un Juris Reps, un uz savas ādas vēl paguvis pārliecināties, cik nevīstoša ir Helmuta Baldera meistarība, kurš, pēc Normunda vārdiem, savos 50 gados prātam neaptveramā izpildījumā metis ripas viņa sargātajos vārtos. Un pēc tā visa — Normunds pasaules čempionātā SUP airēšanā Puertoriko izcīnījis bronzas medaļu, kas Latvijai joprojām ir vienīgā starptautiskā godalga stāvairēšanā.

Ironiski, kā Barinovs nonāca SUP airēšanā, taču pilnai laimei liktenis uzkrāva uz pleciem arī Latvijas sērfošanas dzīves stutēšanu.

— Kā īsti jūs saucat šo sporta veidu — SUP? Latviešu valodā oficiālā versija ir stāvdēļa airēšana, taču tauta vairāk lieto slengu supošana. Arī federācijas nosaukumā ir SUP.

— Šis jautājums mūs nomoka jau piecus gadus, kopš ar to nodarbojamies. Esmu dzirdējis dažādas variantus, mēģinājis latviskot. Mēs sakām — SUP airēšana. Manuprāt, loģiskākā versija. Kādēļ Latvijas Basketbola savienību nesaucam par groza bumbas savienību vai Futbola federāciju — par kājas bumbas federāciju? Stāvdēlis man asociējas ar gludināmo dēli… SUP — stand up paddle — tulkojumā no angļu valodas nozīmē stāvairis, bet, oficiāli dibinot federāciju, ar šo vārdu savienojumu nevēlējāmies provocēt Airēšanas federāciju. Apzīmējums stāvdēlis neatbilst būtībai — sanāk, ka stāvdēlis arī ir tas pats sērfinga dēlis, jo uz tā cilvēks stāv kājās bez aira.

— Labi, paliekam pie SUP airēšanas. Kā jau netieši minēji, pirms pieciem gadiem sāki vadīt SUP dzīvi Latvijā. Kā tas notika?

— 2014. gadā atgriezos no pasaules čempionāta Puertoriko un mani ievēlēja par galveno. Puertoriko būtībā nokļuvu nejauši, un pats sev par pārsteigumu nepieredzētos okeāna viļņos izcīnīju medaļu. Konkurence bija reizes četras vājāka nekā tagad. Redzēju, kā organizē starptautiskas sacensības, un tas mani ļoti ieinteresēja. Atgriezos atpakaļ, apzvanīju visus pazīstamos supotājus, un sarunājām tikšanos. Iniciatīva nāca no manis, tādēļ mani arī ievēlēja par prezidentu. Tā teikt — tu gribēji, tad pats arī dari.

— Bet viss jau nebija tik vienkārši.

— Iestājāmies Starptautiskajā Sērfošanas asociācijā, jo SUP ir daļa no sērfošanas, lai gan tie ir divi dažādi sporta veidi, bet vienojošais faktors ir tas, ka abos atlēts stāv uz dēļa. Tā kā sērfošana kļuva par olimpisko sporta veidu (iekļauta 2024. gada Parīzes olimpisko spēļu sacensību programmā), neapzināti bijām ielikuši kāju durvīs sērfošanas saimei — viņiem nācās iet ceļu caur mūsu birokrātiskajiem vārtiem. Dzīves paradokss, bet sērfošana kļuva svarīgāka mūsu asociācijas darbā, lai gan organizāciju dibinājām ar domu par supošanu.

— Jau gadiem notiek tiesu darbi starp Starptautisko Kanoe un Sērfošanas federāciju par to, kurš savā pakļautībā iegūs SUP. Kā tas ietekmē SUP attīstību?

— SUP karājas gaisā — abas organizācijas rīko pasaules čempionātus, bet nomināli tās ir komerciālas sacensības. Starptautiskā Kanoe federācija pārsteidza visus un tūdaļ gaidāmajam pasaules čempionātam sarūpējusi 40 000 eiro lielu balvu fondu, bet Starptautiskā Sērfošanas asociācija līdz šim savos pasaules čempionātos nav piešķīrusi naudas balvas. Olimpiskajās spēlēs disciplīnu vairāk nepaliks — katra jauna disciplīna atņem vietu citai airēšanas sporta veidu disciplīnai. Aizvien vairāk Starptautiskajai Kanoe federācijai tiek noņemtas disciplīnas, tikko pat noņēma skatāmo 200 m sprintu, tādēļ viņiem svarīgi dabūt SUP airēšanu savā pakļautībā. Citādi, zaudējot katru sacensību disciplīnu olimpiskajā apritē, tiek zaudēts finansējums un attiecīgi cieš tās popularitāte. Tālāk aiz tā visa stāv milzīga industrija ar inventāru un sporta veida aksesuāriem, ko neviens negrib zaudēt, jo tas ir bizness. Nauda.

Kamēr jautājums, kuras starptautiskās federācijas pakļautībā nonāks SUP airēšana nav atrisināts, tā nevarēs pretendēt uz olimpiskajām spēlēm.

— Sanāk, ka būtībā Kanoe federācija mēģina nopirkt SUP kā sporta veidu…

— Tieši tā. Arī viens no lielākajiem SUP dēļu ražotājiem Starboard pēkšņi pārmetās no Sērfošanas uz Kanoe federāciju, kļūstot par viņu sponsoru. Nezinu, kas viņiem ir piesolīts, — pirms tam uzņēmumam bija cits viedoklis… Šobrīd notiek zemūdens spēles. Latvijā mēs to visu varam vērot, bet ietekmēt nevaram. Kā būs, tā būs.

— Kas ir lielākie darbi, ko izdevies paveikt, vadot federāciju?

— Tieši šogad izdevies paveikt visvairāk, jo, kā atzītā federācija, šogad pirmo reizi saņemam finansējumu no Latvijas Olimpiskās komitejas un Latvijas Sporta federāciju padomes. Līdz ar to mūsu iespējas ir nesalīdzināmi lielākas — iepriekš darbojāmies kā bariņš entuziastu, kuri vienojas sarīkot Latvijas čempionātu un paši visam samet naudiņu.

— Būtībā tas ir demokrātisks klubu princips.

— Jā, bet bez finansējuma ir grūti ielikt pamatus attīstībai. Lauvas tiesa finansējuma ir piešķirta sērfošanai, taču arī ar to atbalstu, ko mums LSFP piešķir SUP airēšanai, mēs varam izdarīt daudz. Šobrīd atjaunojam inventāru, lai tas būtu pieejams dažādām vecuma grupām, rīkojam seminārus un nometnes. LOK piešķirto bāzes finansējumu varam izmantot tikai sērfošanas attīstīšanai. Mums ir jāveido sistemātiska piramīda, piesaistot jauniešus, ko mēs ar šo finansējumu varam arī darīt. Sākotnēji SUP, kā jau jaunā sporta veidā, Latvijā iesaistījās vīrieši manā vecumā — ap 40 gadiem, kuri lielākoties nodarbojās ar citiem sporta veidiem un SUP redzēja kā iespēju pamēģināt ko jaunu. Šobrīd strādājam pie treneru sertifikācijas sistēmas.

— Kā Latvijā ir iespējams nodarboties ar sērfošanu?

— SUP airēšana Latvijā ir masveidīgs tautas sports, bet sērfošana vienmēr būs šaurs nišas sports — sērfingam tik nepieciešamie viļņi tagad rudenī tik sāksies. Sērfot var nelielā Kurzemes joslā no Liepājas līdz Pāvilostai. Lietuvā jūrā viļņi ir garāki un piekrastes tuvumā sērfotāju, dabiski, ir vairāk, tādēļ sērfošana Lietuvā ir labāk attīstījusies. Izaicinājums ir, vai sērfošanu izdosies ilgtermiņā nostabilizēt kā sporta veidu? Tie, kuri ar to nodarbojas, sērfo prieka pēc, viņi saka — bet kam mums sacensties? Un pamēģiniet kādu novembrī iedzīt atklātā jūrā Liepājā vai Pāvilostā — lai ko tādu prasītu, jābūt psihopātam. Sērfošana ir maniakāls sporta veids Latvijas apstākļiem.

— Neizbēgami jātrenējas citās zemēs…

— Lai izaudzinātu kaut vienu olimpisko sērfotāju, mums būtu nepieciešams visu federācijas budžetu ar lielu uzviju veltīt tikai viņam, jo ārzemēs būtu jādzīvo visu gadu. Vasaras sezonā — Portugālē, kas mums ir tuvākā vieta, kur ir sērfošanai piemēroti viļņi, ziemā — Šrilankā, kur ir lētāka dzīvošana. Sportists ir jānodrošina ar inventāru. Mēs esam atraduši divus Austrālijas latviešus, kuri gan nerunā latviski, bet viņiem ir Latvijas pases, un vienu lietuvieti, kuram māte ir latviete, ar Latvijas pasi, kuri visi nodarbojas ar sērfošanu. Taču, tiklīdz mēs esam spiesti Austrālijas latviešiem paskaidrot, ka mēs nevaram viņus ilgtermiņā atbalstīt ar vērā ņemamu finansējumu, interese zūd…

— Licencēti SUP airētāji un sērfotāji Latvijā ir nepilni trīs desmiti. Kādas ir nākotnes perspektīvas tieši SUP airēšanas sportā?

— Šobrīd notiek sportistu maiņa — vieni beidz, citi sāk supot, taču situācija uzlabojas, jo finansējums mums ļauj attīstīt Latvijas čempionātu. Agrāk Latvijas čempionātu rīkojām reizi gadā, organizējot divu dienu sacensības, kuras neviens cits bez dalībniekiem līdzi atbraukušajiem tuviniekiem neredzēja, šogad Latvijas čempionāts notika trīs posmos — Vaidavā, Rīgā sprintā un Jelgavā maratona distancēs (14 un 42 km) — un kopā ar citiem pasākumiem, lai būtu skatītāji un sporta veids kļūtu atpazīstamāks. Tas dod labu atgriezenisko saiti, tagad jau mūs uzrunāja ar iniciatīvu — nākamgad rīkot SUP airēšanas Latvijas čempionātu Liepājā un Balvos. Svarīgi, lai ir abpusēja interese.

Rīgas svētkos festivālā SUPiādē 2019 tehniskā sprinta trasē bija izvietota boja, lai distancē būtu pagrieziens, kas padara sacensības vēl interesantākas. Svētku gaitā plūda skatītāju masas, uzreiz var redzēt un dalībnieki izjust — tas nav nekāds pļek, pļek pa ūdeni, bet tās var būt ārkārtīgi aizraujošas sacensības. Protams, ir skaisti saullēktā airēt uz SUP dēļa purvā, bet tas jau tad ir tautas sports. Protams, arī atbalstāmi.

— Jā, kā fiziska aktivitāte SUP airēšana ir laba — saudzīga, brīvā dabā, uz ūdens un nenoliedzami arī glamūrīgi izskatās. Citi to salīdzina ar Latvijas kalnu slēpošanas fenomenu — aktīvas atpūtas veids. Vai SUP airēšana arī kā tautas sporta veids turpina augt?

— SUP airēšanas popularitāte kā rekreācija un aktīva atpūta aug ļoti strauji. Pēc oficiālo tirgotāju datiem, Latvijā veikalos ir pārdoti 20 tūkstoši piepūšamo SUP dēļu. Un vēl jau cilvēki pērk internetā un ieved no ārzemēm, kā arī lielveikalos no Ķīnas ievestos SUP pūšļus, kuru kvalitāte gan ir zem katras kritikas. Tāpat tagad teju visās ūdenstilpēs, kurās var iznomāt laivas, ir pieejami arī SUP dēļi, jo labos laikapstākļos tie ir ļoti pieprasīti. No vienas puses — 20 tūkstoši nav daudz: velosipēdu un skriešanas apavu ir pārdots daudz vairāk. Cilvēkus piesaista dažādas SUP fitnesa un jogas grupu rīkotās aktivitātes, pieejami dažādi organizēti ainaviski tūrisma braucieni. Popularitāti veicina arī fakts, ka piepūšamo dēļu kvalitāte uzlabojas arvien augstākā līmenī. Savukārt sacensību karbona dēļus nav viegli pārvadāt — tie ir trausli un dārgi. Lai reģionāli attīstītu sporta veidu, ir jābūt iniciatīvai, no reģiona puses piesaistei un mārketingam: mēs atbrauksim ar inventāru, bojām, karogiem — lūdzu! Piemēram, Aivis Tints nākamajā vasarā Liepājā tūdaļ atvērs savu SUP skolu.

— Kāda ir situācija ar klubiem?

— Ir vairāki klubi. Darbojas SUP piepūšamo dēļu ražotāja Red skola, kurā reizi nedēļā tīri uz entuziasma pamata apmācu iesācējus. Jūrmalā, Kauguros, aktīvi un pārliecinoši darbojas mūsu labākais sportists — daudzkārtējs Latvijas čempions Arvis Iļins, kurš ir vienīgais sertificētais SUP treneris Latvijā. Ir vairākas komandas, kas aktīvi startē un kuras es aicinu šogad reģistrēties kā klubus. Vairāk ir sērfošanas klubu. Sērfošanas klubiem un nometnēm mēs varam piešķirt līdzekļus un dotēt, bet SUP airēšanai nav tāda statusa, tādēļ nedrīkstam.

— Nesen viesojies SUP sacensībās Krievijā. Kāds iespaids?

— Bijām sacensībās Kaļiņingradā. Briesmīgi… Bardaks! Kā var sarīkot sacensības, ja bojas ūdenī pārvietojas un sportistiem visu laiku ir jāmet lieki loki pa labi un pa kreisi. Mārketings labs, bildes skaistas, bet pats process… par to labāk nerunāsim. Lietuvieši, igauņi un krievi atzīmē, ka Latvijā sacensību organizatoriskais līmenis ir labākais, lai gan liekas, ka neko tādu specifisku nedarām — organizējam normālus mačus.

— Tik pieticīgi jau arī nevaru atstāt šo tavu teikumu — nav daudz Latvijas čempionātu, kuros pasniegtu medaļas, kas ir mākslinieces roku darbs.

— Jā, šogad Latvijas čempionātā SUP pasniedzām Ievas Strazdiņas rokām gatavotas medaļas.

— Kas ir lielākais izaicinājums federācijas darbā?

— Kā dabūt sportistus uz sacensībām. Šogad mums stipri paveicās, ka trīs posmos valdīja saulains klimats, pēdējā posmā sacensības kuplināja divi igauņi un seši lietuvieši. Visi Latvijas čempionāta posmi ir atklātas sacensības. Problēma ir tā, ka teju visi licencētie SUP airētāji strādā ar inventāra nomu, tādēļ laikā, kad ir sacensības, viņi noslogoti darbā. Tā pirms Latvijas sprinta čempionāta Rīgas svētkos ar katru dalībnieku sazinājos individuāli, lai dabūtu viņu uz sacensībām. Galarezultātā izdevās interesantas sacensības ar sapņu finālu, kurā startēja visu trīs Baltijas valstu čempioni.

— Biju domājis — atbildēsi, ka lielākais izaicinājums ir panākt, lai tos 20 000 atpūtnieku ierautu sacensībās.

— Jā, tas ir nākamais etaps. Redz, piemēram, skriešanā 40 000 skrējēju reizi gadā savācas uz Rīgas maratonu. Kā viņi to panāk — nezinu. Bet nebija jau arī tā, ka pirmajā gadā uz starta līnijas nostājās viņi visi… SUP airēšanā tomēr ir lielākas prasības — ar kreklu un labām kedām vien nepietiks. Dēli vajag transportēt, piepūst, nomazgāt, ir arī citas nianses.

— Minēji, ka sacensību līmenī SUP ir dārgs sporta veids. Pastāsti, lūdzu, par izmaksām!?

— Lai sacenstos Eiropas līmenī, sportistam nepieciešami vismaz trīs sacensību SUP cietie dēļi — katra veida šāds karbona dēlis maksā, sākot no 3000 eiro. Jūras apstākļos mazos viļņos, ko mēs savā slengā dēvējam par čopiem, vajag vienu dēli, lielākos bump viļņos vajag citu dēli, sprintam — trešo. Visi dēļi pēc garuma ir vienādi, bet atšķiras pēc platuma, jo pamatā piemēroti braukšanai atbilstoši viļņu augstumam. Ir dēļu veids, kas piemērots airēšanai pavējā. Pasaules labāko braucēju rīcībā ir līdz pat desmit dēļiem, ko viņiem nodrošina komandas, lai atkarībā no laika apstākļiem varētu izvēlēties vispiemērotāko, visi dēļi ražoti pēc individuāla parauga, īpaši pielāgojot to konkrētajam sportistam.

— Latvijā arī ražo SUP dēļus.

— Jā, Liepājā Aivis Tints ražotājam Prestol Boats ražo SUP dēļus. Edijs Dukurs ražo ED SUP Boards tūrisma dēļus, bet Māris Galinieks darina koka SUP dēļus. Katram sava specifika.

— Pats šogad četrās dienās noairēji visu Daugavu Latvijas teritorijā 350 km garumā no Daugavpils puses līdz Rīgai. Ar ko paliks atmiņā šis piedzīvojums?

— Tas nav tik grūti, kā izklausās. Tās nav sacensības, jo vari jebkurā brīdī piestāt un atvilkt elpu. Airēju četras dienas ar sporta tūrisma dēli, kurš ir no izturīgas stiklšķiedras, esmu pieradis pie tā. Sāku no Baltkrievijas robežas, kur cilvēka klātbūtne nav jūtama un daba dzīvāka — pārsteidza, cik daudz tur bija bebru, kas pierobežā burtiski mudžēja, upei pāri peldēja stirnas. Pirmajā dienā noairēju 110 km līdz Sventei, četrus no tiem liekus kilometrus, jo aizairēju garām naktsmītnei. Pēc 13 stundu airēšanas tie liekie divi kilometri katrā virzienā bija psiholoģisks izaicinājums. Nākamajās dienās lielākais izaicinājums bija SUP dēli dabūt garām HES stacijām. Maršrutu pirms tam biju rūpīgi izpētījis, taču airēšanas maršruta kartē norādītajās vietās aiz hesiem dēli fiziski nebija viegli dabūt ūdenī, citur norādītās vietas bija aizsargājamajās teritorijās. Otrā diena bija kā murgs — nepamanīju, ka esmu nolauzis spuru — ilgi nevarēju saprast, kādēļ vairs taisni nevaru novadīt dēli, domāju — pretvējš vainīgs. Tad uznāca negaiss un pretvējš jau pieņēmās tādā spēkā, ka bija jāstājas krastā. Nākamās divas dienas bija pavējš — varēju airēt, elpot un abstrahēties no visa. Man patīk, ka uz ūdens var baudīt dabas skaņas.

— Droši vien savulaik pasaules čempionātā Puertoriko arī piedzīvojumu netrūka…

— Kad čempionāta pirmajā dienā 1000 metru distancē ieguvu 3. vietu, jutos kā Jamaikas bobslejists, kurš izcīnījis medaļu ziemas olimpiskajās spēlēs. Bija jāsniedz intervijas televīzijai un radio, bet uz turieni faktiski biju devies kā vēl nesens SUP airēšanas iesācējs, kurš sporta veidu apguvis ar YouTube palīdzību. Dalībnieki bija ieradušies no vairāk nekā 20 valstīm, un es viņiem kā latvietis biju eksotisks pārsteigums, daudzi prasīja, no kurienes esmu, un brīnījās. Pasaules čempionāta otrajā dienā, airējot okeānā garo distanci, piedzīvoju iespaidīgas izjūtas četrus metrus augstos viļņos. Kad esi lejā — viļņa pakājē —, neko neredzi un liekas — esi nonācis nekurienē, kad vilnis paceļ augšā — redzi visu lielā attālumā. Atceroties vien, zosāda uzmetas… Trasē bija tāda kāda 20 metru augsta metāla boja — kuģu vārtiem, kurai bija jāapairē riņķī. Kad nonāc tuvumā tādam dzelzs monstram, pret kuru cits pēc cita sitas milzu viļņi, gribas dzīvam tikt tai garām. Distances 12. km man savilka muskulim nervu un distanci vairs nevarēju turpināt, amerikāņu drošības spēki operatīvi uzreiz piebrauca klāt ar laivu un mani savāca.

— Kādu tu redzi SUP airēšanas nākotni pēc pieciem gadiem?

— Ja Izglītības un zinātnes ministrija (IzM) ieviesīs to finansēšanas modeli, kas tagad tiek virzīts no ministrijas puses, mēs nonāksim turpat, kur bijām pirms diviem gadiem ar biedru atbalstu. Mums nav pieejams finansējums, piemēram, no televīzijas translācijām, kā tas ir futbolā vai basketbolā. Tādēļ bāzes finansējums mums ir vitāli svarīgs. SUP airēšana masveidības ziņā ir populārāka par peldēšanu. Kvantitāte ir apmierinoša, bet kvalitāti var pacelt tikai ar finansējumu.

 

Normunds BARINOVS

Sērfošanas un SUP federācijas vadītājs, SUP instruktors, uzņēmējs

Dzimis: 1971. gada 27. jūlijā, Rīgā

Augums, svars: 176 cm, 84 kg

Izglītība: Rīgas 77. vsk., LU Ekonomikas fakultāte (4. kurss)

Darbs: start-up projekti

Pirmais treneris: Jānis Mankovskis

Sportā: kopš 3. klases — trenējies vieglatlētikā, sprintā; futbola, handbola un hokeja vārtsargs

Lielākie sasniegumi: 3. vieta 2014. gada PČ Puertoriko, 2016. gada Latvijas čempions 10 km distancē

Vaļasprieki: garas pastaigas

Mūzika: jebkādi kvalitatīvi skaņdarbi

Kristaps Zaļkalns
Kristaps Zaļkalns