Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Urbānais polo

Iespējams, pēc dažiem gadu simteņiem, kad cilvēce būs aizmirsusi savu pagātni, bērni skolā lasīs teiku par savādo velopolo izcelsmi. Tā vēstīs, ka šis sports radies, krustojoties hokejam ar motobolu. Pirmajā mirklī līdzība ir nenoliedzama, tomēr urbānās vides velopolo dzima gadu mijā, kad Nostradamus bija pareģojis pasaules bojāeju. Pareģojums nepiepildījās, bet modernie apokalipses jātnieki, nūjas vicinot, gan aizskrēja uz visām pasaules malām.

NO PERSIJAS LĪDZ SIETLAI

Polo pirmsākumi meklējami sestajā gadsimtā pirms mūsu ēras Persijā. Vizuālie materiāli liecina, ka vīri jau tolaik prata izklaidēties zirgu mugurā ar nūjām rokās. Tā šī aizvēsturiskā izklaide ceļojusi cauri laikiem un impērijām —cauri Persijai, Bizantijai, Ēģiptei, Indijai, līdz to aizguvuši un visā pasaulē populāru padarījuši angļi. Tiesa, pirmais zirgu polo klubs reģistrēts Indijā 1834. gadā, taču tas neliedz angļus uzskatīt par modernā polo pamatlicējiem, jo viņi tolaik centās saimniekot šajā teritorijā.

Pirmā velosipēdu polo spēle notika Īrijā 1891. gadā. Pēc neilga laika to aizguva Lielbritānijā, ASV, Vācijā un Francijā. Bet 1908. gadā Londonas olimpiskajās spēlēs, prezentējot velopolo, Īrija ieguva zeltu, sakaujot Vāciju. Jāpiebilst, ka šo polo spēlēja zālienā.

Hardcourt bike polojeb cietā seguma velopolo radies gadsimtu mijā Sietlā. „Bariņam velokurjeru brīvajā laikā starp pasūtījumiem radās doma uzspēlēt polo ar velosipēdiem, un drīz vien šo spēli, pateicoties internetam, iepazina visa plašā pasaule,” dzirdēto un lasīto atkārto Kristaps Krūmiņš, Latvijas Velopolo asociācijas vadītājs. „Velokurjeri velopolo spēlēja ar fiksīšiem. Arī pie mums pirmie polo entuziasti bija tie, kuri aizrāvās ar fiksīšiem. Tas notika 2010. gadā. Tomēr atzinību neguvusi, spēle panīka,” turpina Kristaps. Gadu vēlāk Kristaps Krūmiņš ar citiem domubiedriem Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolas sporta laukumā spēli atdzīvinājuši.

DARI PATS

Pirmās polo nūjas puiši taisījuši paši, un šī tradīcija ir saglabājusies, jo vienas nūjas cena ir aptuveni 20 eiro, bet, regulāri trenējoties un spēlējot, sezonas laikā sanāk nokaut vismaz trīs nūjas. „Nūjai ir trīs daļas: galva, kāts un rokturis. Galva dilst ļoti ātri, sevišķi spēlējot uz šāda laukuma,” norāda Kristaps. „Iesākumā galvām piemeklējām santehnikas caurules, bet tagad vajadzīgo detaļu virpojam no polietilēna stieņa. Tā sanāk lētāk.” Galva nedrīkst būt garāka par 18 centimetriem, bet tās diametrs ne vairāk par 65 milimetriem, pretējā gadījumā bumba (cietā seguma velopolo izmanto inline hokeja bumbas) iesprūdīs galvā. „Kāta garumam standarta nav, to pielāgo spēlētāja augumam. Mēs kātiem izmantojam slēpju nūjas, bet rokturus piemeklējam individuāli. Pēdējā laikā populāri ir golfa nūju rokturi.”

Nav nozīmes ar kādu velosipēdu spēlē polo, galvenais, lai pašam būtu ērti. Otrdienas velopolo treniņā Pārdaugavā redzami velosipēdi ar visdažādākajiem rāmjiem. Vienam treka, citam pilsētas riteņa. Kristaps lietai piegājis pavisam nopietni (tas, protams, nenozīmē, ka pārējie to dara nenopietni). Viņš iegādājies Itālijā ražotu velopolo rāmi. „Tas ir no alumīnija. Galvenais nosacījums — tam jābūt pēc iespējas izturīgākam. Ar ko šis atšķiras no citiem velo? Ar to, ka rāmja bāze ir ļoti īsa. Īsāka par metru. Tas arī nodrošina ērtības laukumā,” skaidro Kristaps. Ritenim ir disku bremze, kuru sargā aizsargs. „Agrāk mēs spēlējām ar dubulto bremzi — no viena hēbeļa nāca divas trosītes, bet ar laiku sapratām, ka tas ir lieki un pietiek tikai ar priekšējo stoppogu.”

Spēlētāji pievērš arvien lielāku uzmanību drošībai, tāpēc velopolo velosipēdiem visas skrūves, izciļņi un spicumi tiek nostrādāti, lai nesavainotu citus. Arī stūres stieņa gali ir aizdarīti. „Daži aizmugurējam ratam liek divus zobratus. Vienu velopolo vajadzībām, otru ielai. Tomēr kopš pagājušā gada notikumiem ASV, kad kāds spēlētājs pārgrieza kāju, krītot uz šī zobrata, tas ir aizliegts.” Vēl jāpiebilst, ka sportisti ratos iestrādā dažādus materiālus, nereti pinumus, lai pasargātu spieķus no izsišanas.

IZSKATĀS GRŪTI

Bet nu beidzot pie lietas. Cietā seguma velopolo komandā ir trīs spēlētāji. Standarta spēle ilgst 10 minūtes vai līdz pieciem gūtiem vārtiem. Laukuma izmērs — 20 x 40 m. Vārti — ne lielāki par velosipēdu — 1,8 x 0,9 m. Velopolistam visu laiku jāatrodas uz velosipēda, kas prasa smalku vadītprasmi. Tiesa, viņa rīcībā ir trešā kāja — nūja, pret kuru laiku pa laikam var atspiesties.

Latvijā šobrīd ir trīs stabilas komandas: 3 0 3 (kurā spēlē arī Kristaps Krūmiņš), Team Nut un sieviešu komanda Lsome, kuras divas reizes nedēļā trenējās Pārdaugavas sporta laukumā. Esmu ieradies tieši treniņa karstumā. Lai gan pats Kristaps saka, ka šodien tāda atpūta vien būs, sportisti uz laukuma ir visai iekarsuši un brīžiem šķiet, ka raidītā bumbiņa izies cauri ne vien ratu spieķiem, vārtu tīklam, bet arī ap laukumu apjoztajam metāla žogam. „Jebkurš var būt vārtsargs, bet parasti vārtu priekšā stājas tas, kurš jūtas vairāk noguris, bet tikpat labi visi trīs var doties ofensīvā,” paskaidro Kristaps.

Jāsaka godīgi. Spēle, skatoties no malas, izskatās grūta. Spēlētāji metas no viena laukuma malas uz otru, piespēle seko piespēlei, pēkšņa bumbiņas pārtveršana un… uzbrucēju komanda asi reaģē, spiežot bremzes, puiši paceļas uz priekšējiem ratiem un ar veiklu kustību pagriež velosipēdu par 180 grādiem, metoties aizstāvēt savus vārtus. Spriedze ir tik liela, ka gadās sadursmes un kritieni.

Kristaps norāda, ka obligāti esot cimdi un ķivere. Tomēr daži papildus drošībai izvēlas arī elkoņu un ceļu sargus. Spēlētājiem ir atļauts spēka paņēmiens ar plecu tikai tad, ja abi spēlētāji atrodas vienā augstumā un līdzās viens otram. Tāpat ar savu nūju drīkst ķeksēt pretinieka nūju, bet aizliegts nūjas un velosipēda kontakts. Tāpat liegta T veida bloķēšana ar velosipēdu. Bet gadījumā, ja kāds sportists ar kājām pieskaras zemei vai krīt, viņš automātiski skaitās ārpus spēles. Spēlētājs nedrīkst traucēt citiem pieskarties bumbai, tam ir jādodas uz laukuma vidusdaļu, kur jāatzīmējas speciāli norādītā vietā pie bortiem. Savukārt vārtus skaita tikai tad, ja tie gūti ar galvas tievo galu, nevis sānu.

Laukums, kur trenējas Rīgas velopolo entuziasti, ir viļņains kā jūra, tāpēc varbūt neizdodas izstrādāt perfektas piespēles, vadīšanas un vārtu gūšanas tehnikas elementus. Taču mūsu sportisti cīnījušies arī starptautiskos turnīros, tostarp Eiropas čempionātos. Pērn 33. vietu ieguva 3 0 3 un Terpentīns. Šogad 80 komandu konkurencē Team Nut izcīnīja 25. vietu, bet 3 0 3 — 47. vietu.

Lai nezaudētu prasmes, velopolisti spēlē arī ziemā. Vienu ziemu, pateicoties draugiem, nospēlējuši Sapņu fabrikas telpās, bet pērno aizvadījuši Preses namā. Kristaps apgalvo, ka tieši ziemas periodā jau esošajiem entuziastiem pievienojas jauni. Patiesībā ziema vairs nav aiz kalniem. Tad kāpēc gan nepamēģināt ko jaunu?

Autori: Ralfs Dravnieks