Motobola otrā elpa — beidzot!
Par motobolu mēdz teikt, ka tas radies starp diviem pasaules kariem, miera laikā. Šis sports dzimis 1924. gadā Francijā, divus gadus vēlāk notikusi pirmā starptautiskā spēle. Latvijā motobols pavīdējis 1967. gadā, bet 1983. gadā panīcis. Kopš tā laika nomainījušās vairākas paaudzes, tāpēc daudziem kājbumbas spēle motocikla seglos, ko dēvē par motobolu, ir kas jauns.
TAUSTĪŠANĀS UN SKATĪTĀJI KOKOS
Mūsu motosporta leģenda Andris Kļaviņš par motobola pirmsākumiem Latvijā reiz stāstījis: "Mēs, motokrosisti, bijām dzirdējuši, ka ir tāda spēle, taču īsta priekšstata par motobolu mums nebija. Nezinājām, piemēram, ka vārtsargam vajadzēja sargāt vārtus ar visu motociklu, turklāt viņš nedrīkstēja ar to zaudēt saskari; nezinājām, ka bumbu drīkst vadīt, piespiestu pie motocikla priekšējās dakšas, un nezinājām vēl daudz ko citu. Tomēr nolēmām pamēģināt. Sākumā motobols drīzāk bija izrāde, šovs, nevis nopietns sports. Mums pat nebija īstas motobola bumbas — spēlējām ar parastu futbola bumbu, braukdami ar pielāgotiem krosa motocikliem. Motobolā spēkus izmēģināja tajā laikā pazīstami un pat slaveni motobraucēji Edvīns Ķirsis, Juris Radziņš, Viktors Tjaguņenko, Jānis Sproģis, Teodors Čipāns, Elmārs Krūze, brāļi Agris un Vilnis Zirņi, Imants Ozols, Ivars Akmeņkalns, Elmo Salms… Pirmie īstie motobolisti parādījās vēlāk — kad Ādažos tika izveidota meistarkomanda. Vasarā mūs futbola laukumos negribēja laist, jo mitrā laikā laukumu uzarām tā, ka par futbola spēlēšanu vajadzēja aizmirst. Turklāt mums pašiem vasarā motokrosu bija ļoti daudz un motobolam laika neatlika. Tāpēc galvenokārt spēlējām uz sniegotiem laukumiem ziemā un agrā pavasarī."
No 1967. līdz 1983. gadam Latvijā pastāvēja piecas motobola komandas. Padomju Latvijas lepnums bija motobola meistarkomanda Ādaži. Vīri, kuri spēlēja šajā komandā, par padarīto laukumā saņēma algu, bet ziemā, klusajā periodā, devās kolhoza darbnīcās skrūvēt traktorus.
Internetā atrodamie videoieraksti liecina, ka runas par kokos sēdošiem skatītājiem ir patiesas. Pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados VEF stadionu rotājis sauklis Motobols — nākotnes futbols, bet uz meistarkomandas Ādaži spēlēm pulcējušies pat līdz 7000 skatītājiem. Viena no Latvijas motobola pamatlicējiem Viļņa Zirņa meita Agita stāsta, ka Ādažu komanda beidza pastāvēt tādēļ, ka komandā radušās nesaskaņas un tas ietekmējis arī rezultātus, līdz kolhoza šefs Alberts Kauls aizgriezis naudas krānu, kurš barojis komandu. "Kauls patiesībā nebija nekāds motobola fans. Viņam patika cīņassports," atceras motobola kluba Rīga spēlētājs un Viļņa Zirņa audzēknis no astoņdesmitajiem gadiem Aldis Vilcāns.
ATDZIMŠANA
"Tā bija mana tēva iniciatīva — atjaunot motobolu Latvijā," stāsta Agita Zirne. "Viņš aizrāvās ar restaurētajiem motocikliem, bet vienlaikus alka pēc kaut kā jauna. Viņš teica: "Lietuvā, Krievijā un Vācijā motobolu joprojām spēlē. Tad kāpēc to nevarētu darīt arī Latvijā? Un tā 2007. gadā tēvs nodibināja motobola komandu, taču naudu komandai piešķīra tikai 2012. gadā."
"Patiesībā, ja vien 2007. gadā nebūtu sākusies krīze, motobols būtu atdzimis jau tad, jo nauda bija aizrunāta un apsolīta, bet līdz ar krīzi ieceres iekavējās," piebilst Aldis Vilcāns. "Starp citu, 1995. gadā bija līdzīgs scenārijs. Toreiz nauda jau bija savākta un motocikli Krievijā sarunāti, bet nositās mūsu labākais motobolists Jānis Zāle, un visiem, kā teica Vilnis, nolaidās rokas, jo nebija līdera, kam sekot."
2008. gadā Vilnis Zirnis esot izpircis teju visus Latvijā atrodamos ČŽ motociklus, gatavojoties īstenot sapni par motobola atdzimšanu. "Kad es sev zināmajās vietās meklēju motociklu, visi jautāja – arī motobolam vajag? Vilnis bija nosmēlis visu krējumu," smej Aldis.
JAUNIE LAIKI
Pāgājušajā gadā mūžībā aizgāja Vilnis Zirnis, aiz sevis atstājot atjaunotu motobolu. Stafete nodota komandas Rīga rokās. Tagad tas ir viņu uzdevums noturēt šo parādību dzīvu, bet, pats galvenais, izaudzināt konkurētspējīgu komandu un paaudzi. Pagaidām šī ir vienīgā motobola komanda Latvijā. Rīgas spēlētāji stāsta, ka ik pa laikam dzird vēl kādu runājam, ka derētu pamēģināt uzspēlēt, bet, ņemot vērā pamatīgās izmaksas un laukumu trūkumu (komanda trenējās uz īres laukuma Biķerniekos divas reizes nedēļā), ieceres paliek tikai runu līmenī.
Nauda, kuru Vilnis izkārtoja no Latvijas dzelzceļa, komandas Rīga kasē ieripoja 2012. gadā un par to tika iegādāti vairāki jauni motocikli. "Būtībā tie ir enduro motocikli, kuri pielāgoti motobola vajadzībām. Tie ir sēdināti, un mainīts to priekšējās dakšas leņķis, motocikls aprīkots ar dugām. Bet, kas visbūtiskākais, bremzes un ātrumpārslēgi atrodas abās pusēs," skaidro juniors Edgars Vilcāns.
Līdz sešdesmitajiem gadiem vārtsargam pie rokas bija jātur rūcošs motocikls, bet brīdī, kad bumba lidoja vārtu virzienā, kaut ar mazo pirkstiņu viņam vajadzēja būt saskarsmē ar moci. "Manuprāt, tiem motocikliem nebija pat ķēdes, tiem vienkārši vajadzēja būt iedarbinātiem. Turklāt tas bija visai traumatiski," stāsta Vilcāns seniors. Arī bumbas esot kļuvušas nedaudz vieglākas, jo kādreiz tās taisīja no ādas. Bumbas izmērs ir 49 centimetri, bet svars — tuvu kilogramam. Slapjā laikā gan, bumbai samirkstot, tā kļūst smagāka. Edgars Vilcāns pēdējās spēles laikā pat zaudējis uz brīdi samaņu, saņemot sitienu ar bumbu pa galvu. "Kādu brīdi man viss bija zaļš, līdz atgāja un atjēdzos," smejas Edgars. Bet laukumu segums un izmēri gan saglabājušies tie paši, standarta futbola laukums ar asfaltu, kuram uzkaisīta grants vai izdedži, sānslīdei.
Vārtsarga laukums ir aizsargāts. Tajā iebraukt ir liegts. Savukārt, ja vārtsargs pamet savu laukumu, komanda izpelnās 11 metru soda sitienu. Jautāju par ātrumiem — kādi tie ir? Vai lieli? "Nu, līdz 70 km/h sanāk. Bail pat iedomāties cik ātrs motobols būtu tad, ja ar bumbu bez piespēles drīkstētu iet pāri centra līnijai," prāto Aldis. Motobols pēc definīcijas ir bezkontaktu spēle, bet par šo terminu pasmīn jebkurš spēlētājs.
ARKLA BALSTS
Šobrīd bez vērā ņemamiem rezultātiem motobola komanda Rīga startē Centrāleiropas līgā (Latvija, Lietuva, Baltkrievija — sezonas sākumā pieteicās arī Ukraina, bet pēdējo mēnešu notikumu dēļ visu valstu komandas atteicās braukt turp braukt) un Baltijas līgā. "Sākt kaut ko tik vērienīgu kā aizmirsta sporta veida atdzīvināšana ir grūti. Šobrīd, spēlējot ar jebkuru komandu, jūtam viņu pārākumu. Man un tēvam šī ir otrā sezona. Pārējiem pirmā. Lai gan apzināmies, ka nepretendējam uz momentāliem panākumiem, dažkārt ir grūti saņemties pēc zaudētas spēles. Tomēr mani mierina doma, ka ir jānospēlē vismaz trīs sezonas, lai plūktu pirmos augļus," spriež Edgars.
Turpmākie mērķi, protams, ir pašsaprotami — spēlēt un attīstīties, lai varētu piedalīties Eiropas čempionātā. Puiši uzsver, ka vajadzīgas jaunas asinis, tāpēc aicina ikvienu, kurš vēlas pamēģināt, to arī izdarīt. "Šobrīd uz visiem deviņiem motocikliem mums ir cilvēki, bet reāli laukumā iziet pieci sportisti (laukumā komanda sastāv no četriem vīriem uz motocikliem un vārtsarga). Šobrīd komandā spēlē radinieki, draugi un draugu draugi. Pateicoties relīzei presē, komandai pievienojies pirmais cilvēks no malas — Jānis Bērziņš, kurš uzmeklēja tēvu un sāka spēlēt ar mums," stāsta Edgars Vilcāns.
Kas zina, varbūt atkal pienāks laiki, kad motobols pulcēs skatītāju tūkstošus un komanda Rīga kļūs tikpat leģendāra kā Ādaži. Galvenais, dzīvot saskaņā ar sakāmvārdu: "Ja gribi tikt uz priekšu, tad ķeries pie arkla balsta!"
Tie, kas grib spēlēt motobolu, rakstiet:
mk-riga@inbox.lv
Autori: Ralfs Dravnieks
