Ātrais ceļš kļūst platāks
Latvijā spīdvejs pirmām kārtām saistās ar Daugavpili. Tur 1963. gada rudenī notika pirmās sacensības, tur tika izveidota pirmā spīdveja komanda, un kopš tā laika Daugavpils ir Latvijas spīdveja galvaspilsēta. Šovasar spīdvejs atgriežas galvaspilsētā Rīgā, un līdz ar to Latvijas ātrais ceļš (tā var tulkot speedway) kļūs platāks…
1979. gadā spīdveja komanda tika izveidota arī Rīgā, un tā sāka piedalīties PSRS 1. līgas čempionātā. Patiesībā galvaspilsētā komanda veidojās jau kopš 1976. gada, kad Biķernieku kompleksajā sporta bāzē uzbūvēja spīdveja treku. 35 gadus kopš spīdveja komandas izveidošanas Rīgā ātrais ceļš atgriežas galvaspilsētā. Starp citu, pirmie Latvijas spīdvejisti un vieni no pirmajiem spīdvejistiem bijušajā PSRS bija tieši rīdzinieki — Edmunds Krūze vēl 1959. gadā piedalījās pašās pirmajās spīdveja sacensībās PSRS, starp aizsācējiem bija arī Egīls Jansons un Viktors Tjaguņenko. Nu tiks atšķirta jauna vēstures lappuse — Latvijas Grand Prix (GP) izcīņa pirmo reizi risināsies Rīgā, nevis Daugavpilī.
Arī spīdvejs, kā jebkurš cits sporta veids, ir attīstījies un pilnveidojies, mainījies gandrīz līdz nepazīšanai, taču nemainīgs tajā palicis viens — labāko noskaidro savstarpējos braucienos. Spīdvejā bez individuālajām sacensībām ir arī komandu un pāru sacensības, turklāt komandu sacensības var noritēt pēc dažādām braucienu tabulām. Ir arī junioru sacensības, taču mums pašreiz — Latvijas Grand Prix izcīņas priekšvakarā — aktuālas ir individuālās sacensības.
16 BRAUCĒJI UN 20 BRAUCIENI
Klasiskajās spīdveja sacensībās — arī pasaules čempionāta Grand Prix seriālā — piedalās 16 braucēji (plus divi rezervisti), kuri 20 braucienos tiekas pa reizei katrs ar katru pēc speciālas braucienu tabulas. Vienā braucienā piedalās četri dalībnieki, un katram starta celiņam ir sava krāsa (tādas krāsas ķivere ir braucējam) — sarkana pirmajam, zila otrajam, balta trešajam un dzeltena ceturtajam starta celiņam. Pirmais celiņš ir iekšmalā, ceturtais — ārmalā (pie mototreka nožogojuma). Par uzvaru braucienā pienākas 3 punkti, par otro vietu — 2, par trešo — 1, bet ceturtais punktus neiegūst. Uzvar tas braucējs, kurš iegūst visvairāk punktu (katram sanāk pa pieciem braucieniem, turklāt iznāk startēt visos celiņos). Ja diviem vai vairākiem ir vienāds punktu skaits, tad uzvarētāju vai godalgoto vietu ieguvējus nosaka papildbrauciens starp šiem spīdvejistiem.
Grand Prixsacensībās pēc 20 braucieniem nosaka 8 labākos, kuri piedalās divos pusfinālbraucienos, bet divi pirmie no katra pusfināla startē finālā. Pusfinālā un finālā iegūtos punktus arī skaita klāt, un par pasaules čempionu kļūst tas, kurš iegūst lielāko punktu skaitu visos posmos (pašreiz ir 12 posmi, Rīgā risināsies 8. posma sacensības). Maksimālais punktu skaits vienā posmā — 21 (15+3+3).
Pirms starta visi četri brauciena dalībnieki nostājas pie starta lentēm (pie tām jāpiebrauc divu minūšu laikā pēc galvenā tiesneša izsaukuma, kas tiek izdarīts ar skaņas un gaismas signālu slēgtajā parkā jeb dalībnieku novietnē). Startu dod galvenais tiesnesis, bet pirms tam luksoforā iedegas zaļā gaisma un pēc 2—3 sekundēm starta lentes pa statņiem šaujas augšup. Ja pēc zaļās gaismas iedegšanās kāds no braucējiem ar jebkuru motocikla daļu (parasti — ar priekšējo riteni) kaut vai pieskaras starta lentēm, tas tiek diskvalificēts par pāragru startu. Diskvalifikācija pienākas arī par kritiena izraisīšanu vai par paša kritienu (ja neviens tevi nav notriecis), kura dēļ galvenajam tiesnesim nākas apturēt braucienu (tādā gadījumā tiek dots atkārtots starts bez diskvalificētā piedalīšanās). Pēc viena vai vairāku braucēju kritiena pirmajā līkumā reti var noteikt vainīgo un parasti pie starta lentēm atkal stājas visi četri. Katrā braucienā jāveic četri apļi. Tiek fiksēts katra brauciena uzvarētāja rezultāts, un katram spīdveja trekam ir brauciena rekords.
ĀTRAIS CEĻŠ
Spīdveja treka apļa garums (mēra pa iekšmalu) var būt no 260 m līdz 425 m. Piemēram, Daugavpils Lokomotīves stadionā celiņa garums ir 373 m, bet Biķerniekos — 351 m (pirms stadiona atjaunošanas tas bija 360 m). Garākais no pašreizējā Grand Prix seriāla mototrekiem ir Oklendā (Jaunzēlande) — 405 m. Celiņa iekšmalas robežu nedrīkst šķērsot ar abiem motocikla riteņiem — tā ir distances saīsināšana, un par to braucējs tiek diskvalificēts.
No ārmalas mototreku norobežo īpašs žogs, turklāt no ieejas līkumā līdz izejai taisnē tā ir ar gaisu piepumpēta, bieza un plata pneimatiska apmale, kas mazina smagu savainojumu iespējamību pēc kritieniem.
Treka segums var būt no viena vai vairākiem materiāliem — tiek izmantota granītsmilts, dotomītsmilts, māls, grants… Savulaik daudz tika izmantoti izdedži. Mototrekam jābūt līdzenam, bez bedrēm, tam jābūt sagatavotam tā, lai būtu iespējams apdzīt gan pa celiņa iekšmalu, gan ārmalu. Ik pēc četriem braucieniem notiek seguma līdzināšana un, ja nepieciešams, laistīšana, jo nedrīkst būt lieli putekļi. Spīdveja sacensības nenotiek vai tiek pārtrauktas, ja celiņš ir stipri salijis, jo tad sānslīdē līkumu praktiski nav iespējams izbraukt un sacensībai zūd jēga, turklāt braukšana kļūst bīstama. Sacensības nenotiek stiprā lietū.
BEZ BREMZĒM UN AR METILSPIRTU
Spīdvejā brauc ar īpašiem tikai šim sporta veidam piemērotiem motocikliem, kas bruņoti ar 500 kubikcentimetru dzinējiem. Pašreiz visi labākie un gandrīz visi lieto bijušā itāļu spīdvejista Džovanni Marcoto konstruētos dzinējus GM. Spīdveja pirmsākumos tam mēģināja pielāgot dažādus motorus, taču pirmais īstais spīdveja motocikla dzinējs bija angļu JAP, pēc tam toreizējā Čehoslovakijā ražotais ESO, no kura stafeti pārņēma savulaik tik populārā Jawa, ar ko ilgu laiku brauca visi spīdvejisti. Vēlāk nāca dāņu Weslake un angļu Godden, kuri javiņas pamazām, bet pārliecinoši izkonkurēja (daudzi vēl ilgi izmantoja un izmanto arī tagad Jawa ritošo daļu, kas ir viena no labākajām). Pašreiz dominē itāļu GM spīdveja motocikli.
Spīdveja motociklam nav bremžu — tam ir tikai gāzes rokturis un sajūgs. Bremzēšana notiek (piemēram, apstājoties pirms starta lentēm) ar kāpsli labajā pusē, kas līkumos tiek izmantots kā labās kājas atbalsts, turklāt spīdveja motociklam ir smaga kloķvārpsta, un pēc gāzes nomešanas ātrums dilst ļoti ātri.
Priekšējais ritenis ir lielāks un šaurāks, aizmugurējais — mazāks un platāks. Aizmugurējo riteni parasti piepumpē tikai no 0,4 līdz 0,6 atmosfērām — atkarībā no braucēja svara un mototreka īpatnībām. Tiek lietotas galvenokārt čehu firmas Mitas riepas.
Motocikla vadīšana notiek ne tikai ar stūri, bet arī ar braucēja augumu — pārsēžoties no stūres tālāk vai tai tuvāk, vairāk vai mazāk noslogojot aizmugurējo riteni, strādājot ar augumu uz motocikla līkumos, kā arī izejās no tiem — spīdvejistu žargonā — laužot motociklu (braukšana sānslīdē, motociklam atrodoties līkumā praktiski šķērsām mototrekam). Uz labās rokas motobraucējam ir cilpa — kritiena laikā ar tās palīdzību tiek noslāpēts dzinējs, lai motocikls neturpinātu braukt, lēkāt un kūleņot.
Spīdveja motocikls nedrīkst būt vieglāks par 78 kg. Braucienā ātrums var sasniegt 110—120 km/h taisnēs, bet vidējais ātrums ir 70—80 km/h atkarībā no treka garuma (līdz ar to taišņu garuma) un seguma kvalitātes. Spīdveja motociklu degviela ir metanols jeb metilspirts. Degvielas tvertnē ietilpst 2,5 litri metanola, un ar to pietiek apmēram sešiem apļiem atkarībā no treka garuma. Pirms katra nākamā brauciena degviela jāuzpilda, papildus degvielu uzpilda arī pēc pārtraukta brauciena, proti, pirms atkārtota starta. Daži izmanto 2 litru tvertnes, lai padarītu motociklu nedaudz vieglāku.
No eļļām visbiežāk izmanto Castrol, kuru vajag apmēram vienu litru vienām sacensībām, taču daži pielej klāt eļļu arī sacensību laikā. Aizmugurējam ritenim obligāti jābūt tā sauktajam deflektoram, kas slāpē un mazina putekļu asti, ko brauciena laikā met aizmugurējais ritenis.
BRUŅINIEKI UZ MOTOCIKLIEM
Spīdveja braucējam obligāti jābūt homoloģētai (starptautiskās federācijas atzītai) ķiverei, brillēm, cimdiem un kombinezonam. Spīdvejā tiek lietoti speciāli motozābaki, un uz kreisās kājas tie tiek papildināti ar speciālu metāla zoli, kas dažreiz kalpo kā atbalsta punkts ieejā līkumā.
Kombinezonos tiek iestrādāti aizsargelementi. Modernākie kombinezoni sver tikai 200—300 gramus. Spīdvejisti izmanto īpašu muguras aizsargu, vairāki lieto arī speciālu kakla un mugurkaula aizsargu, kas gan nav obligāts. Sacensību laikā spīdvejistiem ir jābūt vestēm ar numuriem uz muguras un uz krūtīm (priekšpusēvēl ir arī komandas vai sacensību logo un pārstāvētās valsts karodziņš). Grand Prix sacensībās visiem 15 pamatdalībniekiem ir sezonas numuri, bet pirms katra posma tiek izlozēti kārtas numuri, lai visos posmos nebūtu vienādi braucienu sastāvi. 16. numurs tiek piešķirts wild card jeb īpaša ielūguma īpašniekam, kas ir Grand Prix posma rīkotāju pārstāvis — 16. augustā BKSB mototrekā Latvijas Grand Prix izcīņā ar 16. numuru brauks 19 gadus vecais Latvijas čempions Andžejs Ļebedevs.
KURŠ LABĀKAIS?
Pirmais pasaules čempiona tituls spīdvejā tika izcīnīts 1936. gadā Londonā, un to ieguva austrālietis Lainals van Prāgs. Līdz pat 1995. gadam pasaules čempions tika noskaidrots vienās finālsacensībās (līdz tām bija daudzpakāpju kvalifikācijas sacensības), vienreiz — 1987. gadā — bija divi fināli, bet kopš 1995. gada pasaules čempiona titulu spīdvejā izcīna Grand Prix sacensību seriālā. Pirmajās septiņās Grand Prix sezonās bija tikai seši posmi, tad — desmit, deviņi, atkal desmit, tad 11, bet kopš 2012. gada Grand Prix seriāls spīdvejā notiek 12 posmos.
Kopš 1936. gada seši pasaules čempiona tituli ir jaunzēlandietim Aivenam Meidžeram un zviedram Tonijam Rikardsonam, piecas reizes pasaules čempions bijis zviedrs Ūle Fundins (viņa vārdā nosaukts Pasaules kauss jeb komandu pasaules čempionu tituls). Par pasaules čempioniem kļuvuši deviņu valstu spīdvejisti. Pirmo pasaules čempiona titulu spīdveja Grand Prix ērā izcīnīja dānis Hanss Nīlsens, kuram pavisam pieder četras zelta medaļas.
HENKOKS UN PĀRĒJIE
Pirmais spīdveja Grand Prix posms Latvijā risinājās 2006. gadā — toreiz Daugavpilī par uzvarētāju finālbraucienā kļuva amerikānis Gregs Henkoks, kurš ir bijis labākais trijos no pieciem Latvijas Grand Prix posmiem. 44 gadus vecais Henkoks ir 1997. un 2011. gada pasaules čempions, un viņš ir vienīgais, kurš kopš 1995. gada ir piedalījies pilnīgi visos Grand Prix posmos. Rīgā risināsies 176. Grand Prix posms, un tas būs 176. Grand Prix posms arī Henkokam. Ja viņam izdosies iekļūt pusfinālā, tad tas būs Henkoka 1000. brauciens Grand Prix seriālos.
Pirmais no Latvijas spīdvejistiem Grand Prix posmā startēja Ķasts Puodžuks un 2006. gadā ar 4 punktiem ieņēma 13. vietu. 2007., 2008. un 2009. gadā ar Latvijas licenci kā wild card ieguvējs brauca Grigorijs Laguta, un 2007. gadā viņš iekļuva pusfinālā. 2013. gadā pusfinālā iekļuva Andžejs Ļebedevs, kuram tikai mazliet pietrūka, lai tiktu finālā.
2014. gada spīdveja Grand Prix sezona ir īpaši spraiga, par ko liecina kaut vai tas, ka pagājušajos septiņos posmos bija seši dažādi uzvarētāji — tikai pašreizējam pasaules čempionam un līderim kopvērtējumā anglim Taiam Vofindenam ir izdevies uzvarēt divreiz (pirmajā trijniekā bijuši 12 dažādi braucēji!). Pirmie astoņi kopvērtējumā iegūs tiesības startēt 2015. gada Grand Prix seriālā.
GRIND PRIXKOPVĒRTĒJUMS PIRMS LATVIJAS GP
1. Tais Vofindens (Lielbritānija) 90
2. Gregs Henkoks (ASV) 87
3. Darsijs Vords (Austrālija) 75
4. Nīlss Kristians Iversens (Dānija) 74
5. Nikijs Pēdersens (Dānija) 68
6. Matejs Žagars(Slovēnija) 66
7. Jaroslavs Hampels (Polija) 59
8. Kšištofs Kaspžaks (Polija) 59
9. Frēdriks Lindgrēns (Zviedrija) 57
10. Kriss Holders (Austrālija) 55
11. Martins Smolinskis (Vācija) 53
12. Andrēass Jūnsons (Zviedrija) 49
13. Trojs Batčelors (Austrālija) 49
14. Kenets Bjerre (Dānija) 39
15. Kriss Hariss (Lielbritānija) 26
LATVIJAS GP LAUREĀTI
2006. gadā
1. Gregs Henkoks (ASV), 2. Antonio Lindbeks (Zviedrija), 3. Nikijs Pēdersens (Dānija)
2007. gadā
1. Lī Adamss (Austrālija), 2. Nikijs Pēdersens, 3. Tomašs Gollobs (Polija)
2008. gadā
1. Džeisons Kramps (Austrālija), 2. Nikijs Pēdersens, 3. Tomašs Gollobs
2009. gadā
1. Gregs Henkoks, 2. Kenets Bjerre (Dānija), 3. Tomašs Gollobs
2013. gadā
1. Gregs Henkoks, 2. Darsijs Vords (Austrālija), 3. Tais Vofindens (Lielbritānija)
Autori: Anatolijs Kreipāns
