Garšīgs sports
Biķernieku kompleksajā sporta bāzē jau trešo gadu darbojas Rīgas spīdveja skola jeb Bērnu un jauniešu centra IK Auseklis spīdveja klubs Auseklis. Treniņi notiek divas reizes nedēļā — otrdienās un ceturtdienās. Tos vada spīdveja veterāns Antoni Kušels, kuru pirms treniņa kādā karstā otrdienā apciemoja žurnāls Sports.
“Pirms sāku braukt spīdvejā, manās asinīs plūda motokross,” atzīstas plecīgais vīrs, kura rokas nemitīgi meklē darbu. “Taču man ne pārāk labi veicās. Visu laiku pievīla tehnika. Krosā braucu no 16 gadu vecuma. Toreiz obligāta prasība bija motocikla vadītāja tiesības. Ne tā, kā tagad, kad bez tām var arī iztikt. Tolaik puikas visu darīja un kārtoja paši. Tagad visur piedalās arī senči, vajadzīgi visādi paraksti un tamlīdzīgi. Lai gan var saprast, sports paliek sports. Risks tajā pastāv.
Mans treneris Otto Valdis startēja gan motokrosā, gan šosejā. Viņš mani ievilka arī spīdvejā. Tiesa, mana auguma dēļ viegli negāja. Spīdvejā priekšroka ir mazākiem braucējiem. Es tāds nebiju. Man ļoti patika, kā brauca daugavpilietis Sergejs Danu. Viņš bija mazs un tievs — patiesi radīts spīdvejam. Starp citu, Daugavpilī nesen risinājās Eiropas junioru čempionāts, kurā brauca arī zviedri, gari, bet izstīdzējuši vikingi. No zviedriem snieguma ziņā gaidīju ko vairāk. Savukārt par daugavpiliešiem jāsaka — malači! Viņiem šogad ir uzdzīts baigais līmenis.”
DARBS UZ VISĀM PUSĒM
Mūsu saruna notiek Rīgas spīdveja skolas darbnīcā, kura atrodas līdzās Biķernieku kompleksās sporta bāzes spīdveja stadionam. Telpa ir vien pāris kvadrātmetru liela. Uz stenda stāv mūsdienīgs JAWA spīdveja motocikls, ap kuru Antoni arī sarunas laikā rosās. Sienas rotā dažādas vecmeistaru bildes un sacensībuplakāti no septiņdesmitajiem gadiem. Te pēkšņi treneris pārtrauc sarunu un izskrien pagalmā pie puišiem, kas stāv pie stadiona žoga un lūdz sakārtot plēvi, ko vējš plivina tam pāri.
“Pirms kļuvu par treneri, strādāju lidostā. Mans pienākums bija stumt lidmašīnas ar pušbeku ārā no stāvvietām,” turpina treneris. “Darbs bija atbildīgs un interesants. Ziemā, stumjot lidmašīnu, varēja nosvīst vienā sekundē, jo tās mēdza arī saslīdēt. Nekad nedomāju, ka vecumā vēl mācīšos un kļūšu par pedagogu. Bet redz, kā sanāca. Godīgi sakot, esmu tehnikas cilvēks un uz šejieni nācu ar domu, ka strādāšu ar tehniku. Bet tagad daru visu — audzinu puišus, apkopju un laboju motociklus, rakstu papīrus. Vārdu sakot, skrienu uz visām pusēm.”
ATBILDĪBA UN MOCIS
“Sākumā bija paredzēts, ka Rīgas spīdveja skola strādās ciešā saistībā ar Daugavpili,” nesenā pagātnē ieskatās Kušels. “Pirmajā sezonā mums bija trīs motocikli. Un uz katru motociklu pa trim puikām. Viegli nebija, jo divu stundu laikā vienam sportistam pat pusstundas treniņš ar motociklu nesanāca.
Kopš skolas atvēršanas aizritējuši trīs gadi. Mūsu tehniskais arsenāls kļuvis lielāks. Ar motociklu iepirkumu palīdzēja Rīgas dome. Tagad mums ir četri 500, četri 250 un divi 150 kubikcentimetru motocikli. Katram sportistam ir savs mocis, un par to viņš pats ir pilnībā atbildīgs. Ja diviem puišiem jādala viens braucamais, rodas sarežģījumi — viens mazgā un taisa, bet otrs nedara neko.
Spīdvejs ir sports, kurā uzreiz var redzēt, vai no braucēja kaut kas sanāks, vai ne. Pie mums trenējas puika, kurš pirms kāpšanas uz spīdveja moča bija braucis tikai ar velosipēdu. Taču viņam ir ķēriens. Savukārt iepriekšējā treniņā citam puikam atļāvu izbraukt tikai divus apļus. Skatoties, kā viņš vada motociklu, man lija sviedri.
Labam spīdvejistam jābūt gudram un jādomā 10 metrus uz priekšu, jo situācijas trasē cīņas karstumā mainās bieži. Nereti startā braucēji nāk pamatīgā blīvumā. Un tur jābūt gatavam uz visu. Arī ātrums nav mazs, teju 100 kilometri stundā.
Daži zēni jau sākuši nopietni uzlabot fizisko sagatavotību. Un rezultāti šogad ir jūtami. Vēl būtu labi, ja viņiem rastos iespēja biežāk piedalīties sacensībās, jo čaļiem jāsaprot, kas tas ir — kas notiek boksos un kas ir sacensību stress.”
ŠIS BĪSTAMAIS GĀZES ROKTURIS
Trenera Antoni skatiens pazūd kaut kur ārā. Kāds no jaunajiem sportistiem darbnīcas virzienā stumj motociklu. Treneris iziet, dod braucējam dažas norādes un atkal atgriežas darbnīcā. Pēc pāris minūtēm puika ar motociklu atkal ir klāt, un mūsu saruna pārtrūkst. Motors esot izspiedis eļļu. Puišiem, kas stāv pie motocikla, ir viedoklis, kas ar to noticis. Antoni braucējus skolo no pamatiem, uzskatot, ka pašiem jāsaprot, kā tehnika strādā.
Mūsu sarunā piedalās arī Antoni jaunākais audzēknis Jēkabs. Viņš klausās un atzīstas, ka līdz šim gāzes rokturi vēl līdz galam nav atgriezis. Bet līdz pusei gan. Visbailīgākais brīdis esot startā, ja gāzi iedod par daudz, varot uzraut motociklu un krist. Jēkabs to labi zina…
“Jēkabs nesen piedzīvoja smagu kritienu,” papildina treneris. “Viņam aizsitās elpa. Es zinu, kā tas ir. Tādos brīžos kļūst bail. Spīdvejā ļoti svarīgi ir prast pārvarēt bailes. Arī tas raksturo labu sportistu. Kad pats braucu, redzēju talantīgus čaļus, kas pēc viena kritiena sportam meta mieru.
Krītot motokrosā, eksistē zināma brīvība — vari pasprukt uz vienu vai otru pusi. Bet spīdvejā tālāk par žogu aizbraukt nevar. Pats esmu kritis tik smagi, ka attapos tikai boksos. Tik ļoti gribējās būt pirmajam, neskatoties uz to, ka laikapstākļi bija draņķīgi un trase braukšanai nepiemērota. Pirms brauciena nolēmu, ja nokavēju startu, eju iekšā pirmā līkuma dubļos. Izslīdēju un kārtīgi ieliku žogā.”
PUIKAS NO CITAS PLANĒTAS
Darbnīcā ienāk Francis, par kuru pirms mirkļa Antoni teicis — šitam puikam ir iekšā. Viņš paziņo, ka viss mocis notašķīts ar eļļu. Treneris paskaidro, ka atlikušo eļļu vajadzētu izliet, kamēr motors vēl silts un piebilst, ka jaunajiem JAWA motocikliem nudien esot problēmas ar eļļošanu.
“Mūsdienu tehnikai ļoti jāseko līdzi. Kādreiz JAWA motocikli kalpoja visu sezonu, tagad problēmas ar motoru rodas uzreiz pēc remonta vai pat viegla treniņa. Tāpat jāseko līdzi eļļām. Kādreiz spīdvejā brauca ar rīcineļļu. Atceros, ka 1976. gada spīdveja sacensībās Biķerniekos stāvēju pie kasēm, ostīju gaisu, kas smaržoja pēc pankūkām, un pie sevis prātoju — cik garšīgs sports!”
Kamēr runājam, puikas ārā apkopj motociklu. Darbnīcā vēlreiz ienāk Francis un paziņo, ka aizdedzes vāks ieķīlējies. To nevarot attaisīt. Antoni smejoties jauno braucēju piekodina, lai strādā akurāti — bez āmura un spēka.
“Man bijuši arī tādi brauktgribētāji, kuri, nokāpjot no motocikla, uzreiz ieurbjas telefonā. Vēl nesen vienam pirms treniņa atsavināju telefonu, sakot, kamēr notiek treniņš, telefons nebūs pieejams. Man gribas, lai čaļiem kaut kas paliek arī atmiņā. Pagājušajā nedēļā stāstīju, kā darbojas sajūgs un kāda ir atšķirība starp divu taktu un četru taktu dzinējiem.”
Antoni audzēkņi, kurus sastapu, darīja to, kas zēniem jādara. Skrūvēja motociklu, braukāja ar velosipēdu gar boksiem un ik pa laikam ieklausījās mūsu sarunā. Daži pat iesaistījās. Uz brīdi šķita, ka šie jaunieši ir no citas planētas, kurā 21. gadsimts vēl nav pienācis, un cilvēki tiešām sarunājas, nevis, stāvot viens otram blakus, apmainās īsziņām.
IZTURĒT MINŪTI
Ričards spīdvejā trenējās trešo gadu. Viņu uz treniņiem atvedusi mamma, lai vasarā nav jāsēž mājās un jāgarlaikojas. Ričards ir 15 gadus vecs. Starp puikām viņš ir vecākais. Fizisko sagatavotību viņš apgūst pie Sandras Škutānes Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā. Treniņi notiek, izmantojot vieglatlētikas elementus. Uz svaru zāli viņš neiet. Neesot vajadzība. Spīdvejā nevajag muskuļu masu, lai paceltu 100 kilogramus. Tajā galvenais ir izturēt minūti ar maksimālu piepūli. Vēl svarīgi, lai galvā viss būtu kārtībā. Bet pārliecību par sevi varot gūt trenējoties.
“Stājoties uz starta, jābūt psiholoģiski spēcīgam,” papildina Antoni. “Atceros gonku Poltavā. Tas bija izšķirošs brauciens. Man vajadzēja spēkoties ar vienu no līderiem, kurš bija stiprāks par mani. Mēs viens otram tā paskatījāmies acīs, ka pie sevis nodomāju — es tev tūlīt parādīšu… Un tā arī bija. Izcīnīju svarīgu punktu.”
Antoni sacensībās nav braucis 30 gadus, bet tagad gaida sūtījumu, kurā būs metāla tupele arī viņa kājai. Trenerī degsme nav zudusi, lai gan viņš apzinās, ka krist 56 gadu vecumā ir sāpīgāk nekā jaunībā. Ričards, dzirdot sarunu par braukšanu, pastāsta, ka Antoni dažkārt paņemot startu kopā ar jaunajiem. Kā tad citādi iemācīt? Reiz treneris bez bruņām sēdies uz moča un uzstartējis tā, ka puikām mute brīnumos iepletusies.
Ir atlikusi stunda līdz treniņu sākumam. Trenerim, kopā ar puikām vēl jāpastrādā pie motocikla, kurš stāv darbnīcas priekšā galīgi netīrs, notašķīts ar eļļu.
Rīgā pēc 30 gadu pārtraukumu sākusi augt jaunā spīdveja paaudze. Un, iespējams, pienāks diena, kad, tāpat kā Daugavpilī, Biķernieku spīdveja stadionā pulcēsies skatītāju tūkstoši, lai sekotu Ričardam, Francim vai Jēkabam.
Viss ir iespējams.
Antoni KUŠELS
Biķernieku kompleksās sporta bāzes motosporta koordinators, interešu kluba Auseklis spīdveja treneris
Dzimis: 1960. gada 16. septembrī Rīgā
Izglītība: Berģu astoņgadīgā skola, Rīgas Elektromehāniskais tehnikums
Sportā: no 16 gadu vecuma trenējies motokrosā, spīdvejā
Treneri: Otto Valdis, Vadims Šilovs, Dainis Bensons, Kārlis Ošiņš
Lielākie sasniegumi: spīdvejā Latvijas čempionātu laureāts, trešā vieta Ceļinieka sastāvā PSRS komandu čempionāta 1. līgā
Ģimenes stāvoklis: precējies
Vaļasprieks: makšķerēšana
Autori: Augusts Brants
