Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Futbola pasaka jeb kā mēs sākām

Šogad Latvijas futbols svin jubileju — aprit 25 gadi kopš mūsu valstsvienības atgriešanās uz pasaules futbola skatuves. Turklāt toreiz mēs uzreiz sevi pieteicām pat ļoti skaļi — Jāņa Giļa vadītā Latvijas izlase Rīgā atņēma punktus gan tā laika Eiropas čempionvienībai Dānijai, gan pasaules futbola grandiem Spānijai. Šīs divas spēles uz visiem laikiem paliks Latvijas futbola zelta fondā. Mūsu tagadējā futbola paaudze arī varētu daudz ko pamācīties no tā laika Jāņa Giļa komandas.

Par pilnvērtīgu Starptautiskās Futbola federācijas (FIFA) biedru pēc vairāk nekā pusgadsimtu ilgas piespiedu izolācijas Latvija kļuva 1992. gada 2. jūlijā, bet jau iepriekšējā decembrī mēs bijām ieguvuši pagaidu statusu, tāpēc Latvijas valstsvienība tika iekļauta 1994. gada pasaules čempionāta atlases turnīra izlozē, kas lēma, ka pirmajā ciklā būs jāspēlē ar Dānijas, Spānijas, Īrijas, Ziemeļīrijas, Albānijas un Lietuvas izlasi.

Tā sanāca, ka starptautiskajā arēnā atgriezāmies tad, kad Latvijas futbolā bija iestājusies krīze — mūsu galvenā meistarkomanda Rīgas Daugava, kas uz to brīdi gan bija jau pārdēvēta par Pārdaugavu, pēdējā PSRS čempionātā pirmajā līgā palika 22. jeb pēdējā vietā, izkrītot uz otro līgu. Tā kā Latvijas izlases kodolu pirmajos pāris gados veidoja bijušie Daugavas futbolisti, tad var teikt, ka dāņiem un spāņiem pretī stājās PSRS otrās līgas futbolisti.

Par atjaunotās Latvijas valstsvienības pirmo galveno treneri kļuva Jānis Gilis, kurš daudziem futbola līdzjutējiem nebija īpaši pazīstams, jo Gilis padomju laikā pamatā trenēja Latvijas jauniešu izlases, bet PSRS sabrukuma laikā republikas čempionātā strādāja ar tā sauktās meistarkomandas Pārdaugava dublieriem. Interesanti, ka Latvijas Futbola federācijas rīkotajā konkursā uz šo prestižo amatu Giļa galvenais konkurents bija jauno republikas čempionu Rīgas Forums-Skonto vadītājs Marks Zahodins (pēc pāris gadiem viņš emigrēja uz Izraēlu), bet nopelniem bagātajam agrākajam Daugavas trenerim Jānim Skredelim LFF treneru padomes balsojumā nebija liela atbalsta. Simboliski, ka Gilis par savu palīgu uzaicināja Vadimu Ulbergu, kurš bija sava veida saite ar vecajiem brīvības laikiem, jo jaunībā Ulbergs bija iekļauts Latvijas valstsvienībā vēl pirmās republikas pēdējā spēlē Igaunijas galvaspilsētā Tallinā 1940. gada jūlijā (viņš gan palika rezervē), kad Baltijā jau saimniekoja padomju okupanti, taču abas valstis vēl formāli skaitījās neatkarīgas.

DAUGAVASSKOLA

PSRS laikā Latviju nereti mēdza dēvēt par nefutbola republiku (ņefutboļnaja respubļika — krievu val.), jo Latvijas komanda pēdējo reizi PSRS augstākajā līgā bija spēlējusi tālajā 1962. gadā. Atgādināšu, ka astoņdesmito gadu Daugavas labākās sezonas bija 1985. un 1986. gadā, kad tikai padomju sporta dīvainības neļāva Latvijas komandai iekļūt PSRS čempionāta augstākajā līgā. Tā 1985. gadā Daugava pārliecinoši triumfēja pirmajā līgā, taču, par nelaimi, tieši tā bija vienīgā sezona, kad ar to nepietika, lai tiktu augstāk, jo pēc tam ziemā vēl bija jāaizvada papildu pārejas turnīrs. Savukārt pēc gada, kad Daugavai līdz mērķim pietrūka tikai viens punkts, visu sabojāja oriģinālais padomju izdomājums neizšķirtu limits, kad punktus piešķīra tikai par 12 neizšķirtajām spēlēm, tāpēc Daugava palika bez diviem godīgi nopelnītiem punktiem.

Lai nu kā, Daugavas astoņdesmito gadu zvaigžņu labākie gadi bija jau aiz muguras, tāpēc daži Daugavas meistari tā arī nepaspēja pa īstam uzspēlēt Latvijas izlasē — spēlētāja karjeru jau bija beidzis Daugavas labākais snaiperis Aleksandrs Starkovs, tikai dažos valstsvienības mačos piedalījās Jevgeņijs Miļevskis, Aivars Drupass, Genādijs Šitiks, Aleksandrs Kulakovs, bet pussargi Jurijs Popkovs un Oļegs Aleksejenko nospēlēja tikai pirmo pasaules čempionāta ciklu. Visilgākā karjera Latvijas izlasē no daugaviešiem izdevās aizsargam Jurijam Ševļakovam (44 spēles) un vārtsargam Oļegam Karavajevam (38 spēles) — Maskavā dzimušais Ševa spēlēja līdz pat 38 gadu vecumam, kad vēl savā pēdējā sezonā 1997. gadā guva abus vārtus pasaules čempionāta atlases mačā ar Baltkrieviju (2:0), bet Kirgizstānas futbola audzēknis Karavajevs Latvijas izlasē spēlēja līdz pat 1999. gadam. Starp citu, tagad Vācijā dzīvojošais Karavajevs Latvijā ieradās tikai 1987. gadā, bet pēc divām Daugavā nospēlētām sezonām devās tālāk pasaulē, tāpēc viņa saistība ar Latviju bija visai nosacīta, bet tajā laikā Starptautiskās Futbola federācijas attieksme pret nu jau bijušās PSRS pilsoņiem bija liberāla — tie varēja paši izvēlēties, kuru valsti pārstāvēt. Jebkurā gadījumā Karavajeva uzaicināšana pilnībā attaisnojās, jo viņš kļuva par vienu no izlases balstiem.

Īpaša situācija bija populārajam un arī rezultatīvajam Daugavas snaiperim Miļevskim, kurš astoņdesmito gadu beigās pārcēlās uz dzīvi Austrijā, kļūstot par tās pilsoni. Lai gan Miļevskis jau uzreiz bija gatavs spēlēt Latvijas izlasē, tobrīd vēl nebija iespējams iegūt dubultpilsonību, tāpēc viņš izlaida visu pirmo ciklu, tikai 1994. gadā aizvadot trīs spēles Eiropas čempionāta atlases turnīrā (tad Miļa pat guva vārtus mačā ar Portugāli — 1:3).

Latvijas Futbola federācija nolēma neiet Igaunijas ceļu, veidojot komandu pēc nacionālā principa, bet uz izlasi tika aicināti visi labākie. Gilis uzsvēra, ka galvenais ir prasme, nevis tautība, lai gan viņš arī pie katras iespējas centās aicināt valstsvienībā latviešu futbolistus. “Priekšroku nedodam nevienam, bet latvisko momentu ņemam vērā”, tā 1993. gadā Sportam atklāja Gilis.

PIRMIE SOĻI

Mūsu atgriešanās starptautiskajā arēnā notika ļoti strauji, tomēr līdz pirmajai pasaules čempionāta atlases spēlei Latvijas izlasei izdevās aizvadīt arī vairākas pārbaudes spēles. Pirmā no pārbaudēm gan bija neoficiāla spēle, kad 1992. gada februārī devāmies uz Ukrainu, kur Ļvovā ar 2:0 uzvarējām vietējo klubu Karpati, kuru tolaik pārstāvēja mūsu vārtsargs Raimonds Laizāns. Bet par atjaunotās republikas pirmo oficiālo spēli kļuva tikšanās ar Rumāniju 8. aprīlī Bukarestē. Zaudējums 0:2 šajā gadījumā nebija galvenais. Ņemot vērā, ka pirms okupācijas Latvijas valstsvienības rēķinā bija 99 oficiālās spēles, tad šis mačs arī bija apaļa jubileja. Maijā vēl aizvadījām pārbaudes maču Maltā (0:1), bet vasarā Liepājā notika arī Baltijas kauss, kur viss bija atbilstoši tā laika rangam — uzvarējām igauņus (2:1), bet zaudējām lietuviešiem (2:3).

Zīmīgi, ka par mūsu pirmajiem pretiniekiem pēc atgriešanās pasaules čempionāta dalībnieku vidū 1992. gada augustā kļuva mūsu likteņa brāļi lietuvieši (atgādināšu, ka Latvijas izlase jau piedalījās 1938. gada pasaules čempionāta kvalifikācijā, vispirms divreiz uzvarot Lietuvu, bet izšķirošajā atlases kārtā zaudējot Austrijai). Nepilnu septiņu tūkstošu skatītāju klātbūtnē Rīgas Daugavas stadionā liepājnieks Ainārs Linards ātri izvirzīja mūs vadībā, taču pēc pārtraukuma viesi ne tikai atspēlējās, bet vēlākais Skonto spēlētājs Andrejs Tereškins mača izskaņā arī izrāva lietuviešiem uzvaru 2:1. Laukumā notikušo vislabāk raksturoja Lietuvas izlases galvenā trenera Aļģimanta Ļubinska vārdi: “Uzvarējām, bet nevaru apgalvot, ka bijām labāki par Latvijas izlasi.” Jāpiebilst, ka Lietuvas klubi jau 1990. gada sākumā izstājās no PSRS čempionāta, kamēr mēs vēl divus gadus nesaņēmāmies saraut savas futbola saites ar padomju impēriju (1991. gadā Pārdaugava spēlēja pirmajā līgā, bet Jelgavas RAF — otrajā līgā).

ACĪMREDZAMAIS NETICAMAIS

Tomēr principiālo maču ar Lietuvu varēja saukt par iesildīšanos pirms lielā notikuma — 26. augustā Rīgā viesojās jaunie Eiropas čempioni dāņi, kuri tieši pirms diviem mēnešiem Eiropas čempionāta finālā ar 2:0 uzvarēja vāciešus.

Padomju laikā mēs nebijām lutināti ar pasaules futbola zvaigžņu ierašanos Rīgā — astoņdesmitajos gados lielākais notikums bija Maskavas Spartaka viesošanās PSRS kausā, vēl kādreiz ciemos atbrauca kāda eksotiska Āfrikas komanda. Toties Dānijas izlases rindās bija vairāki atzīti futbola meistari no slaveniem Eiropas klubiem — vārtsargs Peters Šmeihels (Manchester United), pussargs Džons Jensens (Londonas Arsenal), uzbrucēji Braians Laudrups (Fiorentina) un Flemings Poulsens (Dortmundes Borussia). Salīdzinājumam — Latvijas izlasē bija tikai divi ārzemju klubu pārstāvji: Karavajevs bija iekārtojies Dienvidslāvijas OFK Beograd, bet Ševļakovs spēlēja Somijas klubā Ilves. Mūsu pamatsastāvā bija trīs Skonto futbolisti, divi Jelgavas RAF un Daugava-Kompar pārstāvji, bet viens no Liepājas Olimpijas un Pārdaugavas.

Dienu pirms mača, aizvadot treniņu ASK stadionā, Dānijas izlases futbolisti iepazina arī mūsu dzīves realitāti, jo, kamēr Eiropas čempioni zālienā darbojās ar bumbu, apkārt pa skrejceļiem jodelēja dūšīgie krievu virsnieki, kuriem notika PSRS sarkanās armijas virsnieku spartakiāde (!). Pirms spēles Sporta veiktajā latviešu žurnālistu aptaujā mūsu futbolistiem netika atstātas izredzes uz pozitīvu cīņas iznākumu — optimistiskākie prognozēja zaudējumu ar vismaz divu vārtu starpību.

Eiropas čempionu ierašanās tomēr nespēja piepildīt Daugavas stadionu — spēli klātienē vēroja astoņi tūkstoši līdzjutēji, turklāt atbraukuši bija arī gandrīz divi tūkstoši dāņu fanu, kuri izcēlās ar saviem krāsainajiem tērpiem, kas arī mums bija jaunums, jo PSRS čempionātā futbola fanu kultūra vēl bija bērnu autiņos.

Latvijas valstsvienības sastāvs: Oļegs Karavajevs, Dzintars Sproģis, Jurijs Ševļakovs, Einārs Gņedojs, Valērijs Ivanovs, Oļegs Aleksejenko, Aleksandrs Stradiņš, Aleksandrs Glazovs, Aleksandrs Jeļisejevs, Ainārs Linards. Otrajā puslaikā uz maiņu laukumā nāca arī vēlākais Latvijas izlases rekordists pēc aizvadīto spēļu skaita Vitālijs Astafjevs, kā arī gandrīz divmetrīgais liepājnieks Rolands Bulders. Par atjaunotās Latvijas valstsvienības pirmo kapteini kļuva Aleksejenko.

Kā jau pienākas, spēle aizritēja ar Eiropas čempionu pārsvaru, taču nevar arī teikt, ka mūsu vārtsargs Karavajevs tikai lidinājāspa devītniekiem. Īstenībā pirmajā puslaikā labākā vārtu gūšanas iespēja bija Latvijas izlasei, kad īsi pirms pārtraukuma pēc Popkova sitiena Šmeihels tikai ar skatienu pavadīja bumbas lidojumu, taču dāņus glāba vārtu stabs. Pēc spēles gan līdzjutēji sprieda, ka labi vien ir, ka Popkovs neiesita, jo citādi dāņi sadusmotos un mēs nenoturētu neizšķirtu.

Otrajā puslaikā dāņu spiediens palielinājās, taču mūsu komanda joprojām ļoti droši aizsargājās, līdz ar to dāņiem nemaz nebija tā saukto simtprocentīgo vārtu gūšanas iespēju. Galu galā neizšķirts bija negaidīts, bet pilnībā pelnīts spēles iznākums. Pēc mača Dānijas izlases galvenais treneris Rihards Mellers-Nīlsens sūdzējās par Daugavas stadiona zāliena slikto kvalitāti, bet Gilis īpaši izcēla vārtsargu Karavajevu un aizsargu Ševļakovu, kurš labi tika galā ar dāņu galveno uzbrukuma zvaigzni Laudrupu jaunāko (viņa vecākais slavenais brālis Mihaels no Barcelona vēl pirms Euro 1992 pēc strīda ar treneri uz pāris gadiem pameta izlasi). Par neizšķirtu mūsu futbolistiem pienācās prēmija — tūkstotis ASV dolāru (ja uzvarētu, tad būtu divi). Savukārt līdzjutēju noskaņu precīzi atainoja arī nākamās dienas avīžu virsraksti: Andersena futbolpasaka, Futbola sapnis augusta vakarā, To spēj tikai futbols!

Eiropas čempionu klupiens Rīgā todien pasaules lielākajās ziņu aģentūrās kļuva par galveno sporta ziņu, bet pēc mēneša Giļa komanda sarūpēja vēl vienu pārsteigumu, sarūgtinot vienmēr spēcīgo Spānijas izlasi. Tiesa, pa vidu šīm divām leģendārajām spēlēm vēl bija izbraukuma mačs Dublinā, kur mūsu komanda bez diviem galvenajiem Dānijas spēles varoņiem — Karavajeva un Ševļakova — ar 0:4 atzina Īrijas valstsvienības pārākumu. Šajā mačā hat-trick guva īru uzbrucējs Džons Oldridžs, kurš uz vairākiem gadiem kļuva par īstu Latvijas izlases biedu, četros mačos pret mums gūstot astoņus vārtus.

SAPŅA TURPINĀJUMS

Salīdzinot ar Dānijas spēli, mačā ar Spāniju starta vienpadsmitniekā notika tikai viena izmaiņa — uzbrukumā Jeļisejeva vietā spēlēja Bulders. Savukārt uz maiņu cīņā iesaistījās arī galvenā trenera dēls Gints Gilis. Spānijas izlases kodolu veidoja Barcelona futbolisti, kuri pirms dažiem mēnešiem izcīnīja Eiropas klubu čempionu kausu, bet pārējie bija citu superklubu Madrides Real un Atletico pārstāvji. Daugavas stadionā spēli vēroja 6200 skatītāji.

Šoreiz mūsu futbolisti ne tikai veiksmīgi spēlēja aizsardzībā, bet arī pietiekami aktīvi devās uz priekšu, veidojot cienījamu pretspēli. Pirmajā puslaikā divreiz varēja izcelties Linards. Vispirms pēc viņa sitiena ar galvu bumba lidoja nedaudz garām vārtu stabam, bet mača labākais moments bija Linarda izgājiens viens pret vienu ar slaveno Barcelona vārtsargu Andoni Subisaretu, kurš metās Linardam kājās, taču Ainārs noturējās, bet viņa sitienu jau no asa leņķa bloķēja spāņu aizsargs. Tobrīd līdzjutējiem šķita, ka Linardam nevajadzēja izvairīties no kontakta, bet gan krist, lai nopelnītu 11 m soda sitienu. Protams, otrajā puslaikā spāņu spiediens palielinājās, bet mača izskaņā no nepelnīta zaudējuma mūs glāba Karavajevs, atvairot Real uzbrucēja Alfonso sitienu ar galvu no tuva attāluma. Pēcspēles preses konferencē lielākais kompliments Latvijas izlasei bija spāņu galvenā trenera Havjēra Klementes vārdi, ka četri vai pieci Latvijas futbolisti varētu spēlēt arī Spānijas augstākajā līgā. Turklāt Klemente atzina, ka Latvija varēja arī uzvarēt. Toties Gilis atklāja, ka “šī spēle ar ļoti augstas klases profesionālo futbolu bija laba skola mūsu vēl pagaidām amatieru futbolam”. Šī spēle arī pierādīja, ka neizšķirts mačā ar Dāniju nebija nekāda nejaušība. Daudz ko atkal pateica avīžu virsraksti — Dānija vai Spānija, mums vienalga viss; Rīga kļūst par futbola zvaigžņu biedu; Tā jau bija spēle!

Pēc neizšķirta ar Spāniju mūsu valstsvienība izcīnīja vēl vienu cienījamu neizšķirtu, Viļņā nospēlējot 1:1 ar lietuviešiem. Varēja būt pat labāk, jo Linards atklāja rezultātu pirmajā puslaikā, bet lietuvieši tikai spēles beigās guva visai kuriozus vārtus, kad Sproģis, izsitot bumbu, trāpīja pa pretinieku spēlētāju, no kura bumba ielidoja vārtos. Ja atceras, ka PSRS pēdējos gados Latvijas futbols jau bija nolaidies uz otro līgu, bet Viļņas Žalgiris cīnījās par augstākās līgas medaļām un astoņdesmito gadu beigās pat spēlēja Eiropas kausos, tad arī šo neizšķirtu droši varēja saukt par panākumu. Nākamajā spēlē spēlējām neizšķirti Albānijā (1:1), bet atjaunotās valstsvienības pirmais gads beidzās ar maču Spānijā. Šoreiz sensācija nenotika — sagrāve 0:5. Šī spēle Seviljā notika tikai nedēļu pirms Ziemassvētkiem, jau divus mēnešus pēc Latvijas čempionāta beigām. Turklāt nespēlējām savā labākajā sastāvā, jo pāris spēlētāji bija diskvalificēti (Ševļakovs un Gņedojs), bet vēl pāris nepalaida uz spēli ārzemju klubi (Dzintaru Sproģi un Vitāliju Teplovu). Beigās sanāca, ka spēlei bija pieteikti tikai 13 spēlētāji (bez vārtsarga vēl tikai viens rezerves laukuma spēlētājs). Ar šo maču noslēdzās atjaunotās valstsvienības pirmais darbības gads, kur visos 12 oficiālajos mačos laukumā izgāja trīs futbolisti — Aleksejenko, Linards un Popkovs.

Nākamajā gadā cikla turpinājums vairs nebija tik spožs — 1993. gadā atlases turnīrā izcīnījām tikai vienu punktu, mājās nospēlējot neizšķirti 0:0 ar Albāniju. Toties divreiz zaudējām Ziemeļīrijai (1:2 Rīgā un 0:2 Belfāstā), viesos ar 0:2 piekāpāmies Dānijai, bet mājās — Īrijai (0:2). Kad Rīgā viesojās Īrijas izlase, atkal izbaudījām lielā futbola auru, jo Rīgu pieskandināja pāris tūkstoši īru fani.

Pēc cikla Gilis presē godīgi atzina, ka “Latvijas izlase ir apsteigusi Latvijas futbolu kopumā”. Atjaunotās neatkarības pirmie gadi nebija viegli arī sadzīves ziņā.

Piemēram, Giļa mēneša alga sākumā bija 55 ASV dolāri, bet, lai sarīkotu pirmās spēles, nācās ņemt aizdevumu bankā. Daiļrunīgi ir vēl daži piemēri — no spēles Dānijā atgriezāmies ar humāno palīdzību (futbola inventāru un pāris pļaujmašīnām futbola zāliena kopšanai), bet spēlē ar Albāniju Daugavas stadionā nedarbojās lielais tablo, jo to bija apciemojuši krāsainā metāla zagļi.

1994. gadā Latvijas valstsvienība jau debitēja Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīrā un novembrī arī guva savu pirmo lielo turnīru uzvaru, izbraukumā ar 1:0 apspēlējot Lihtenšteinu (vēsturiskos vārtus guva Vladimirs Babičevs). Savukārt nākamajā vasarā Giļa vadītā valstsvienība atkal sagādāja pāris sensācijas. Vispirms ar 2:1 viesos uzvarējām Ziemeļīriju — lai gan pēc pirmā puslaika zaudējām 0:1, pēc pārtraukuma ar vārtu guvumiem izcēlās Armands Zeiberliņš un Astafjevs. Pēc tam Rīgā svinējām skaistu un dramatisku uzvaru 3:2 pār Austriju, kad pirmajā puslaikā divus vārtus guva Vits Rimkus, tad pēc pārtraukuma austrieši panāca neizšķirtu, bet pāris minūtes pirms mača beigām Zeiberliņš ar tehnisku tālsitienu tālajā devītniekā pielika cīņai uzvaras punktu.

Jānis Gilis nostrādāja ar Latvijas valstsvienību vēl vienu pasaules čempionāta ciklu, līdz 1997. gada beigām, bet jau trīs gadus vēlāk viņa sirds apstājās. Pavisam atjaunotās Latvijas izlases pirmā trenera rēķinā bija 61 oficiālā spēle (16 uzvaras, 11 neizšķirti, 34 zaudējumi). Giļa vietā pie Latvijas valstsvienības stūres stājās gruzīnu treneris Revazs Dzodzuašvili, un var teikt, ka Latvijas futbolā sākās jauni laiki, bet tas jau ir cits stāsts.