Dzelzs Gulbis uz motocikla
19 gadus vecais daugavpilietis Andžejs Ļebedevs aizvadītajā spīdveja sezonā ne tikai kļuva par Daugavpils Lokomotīves līderi, bet varbūt vairāk nekā jebkad agrāk ļāva cerēt, ka arī Latvijā drīz varētu būt pasaules klases spīdveja meistars. Viens no labākajiem junioriem pasaulē — Andžejs — ir jau tagad.
JUBILEJAS SALŪTS
Latvijas spīdvejam šis gads ir īpašs. Pirms 50 gadiem jeb 1963. gada novembrī Daugavpilī notika pirmās spīdveja sacensības. Šajos 50 gados ir izauguši izcili meistari (Anatolijs Kuzmins, piemēram, bija pasaules vicečempions toreizējās PSRS izlases sastāvā), lieli talanti ir bijuši arī iepriekšējās paaudzēs — pirmā Latvijas spīdveja zvaigzne Anatolijs Petrovskis, PSRS junioru čempioni Vladimirs Tkačuks, Sergejs Danu un Andrejs Koroļovs (pirmais no mūsu spīdveja meistariem, kurš aizkļuva līdz Grand Prix seriāla pretendentu pusfinālam), kā arī Vladimirs Ribņikovs un Juris Braucējs, bet jau neatkarīgās Latvijas laikā — Ķasts Puodžuks un Maksims Bogdanovs, attiecīgi Eiropas junioru vicečempions un pasaules junioru čempionāta bronzas medaļas ieguvējs.
Pirms trim gadiem no ligzdas izlidoja Dzelzs Gulbis — pareizāk, toreiz vēl pavisam sīks puika, kuru joprojām spīdveja līdzjutēju aprindās sauc vienkārši par Andžiku. Andžejs Ļebedevs. Publikas simpātijas viņš ieguva ar savu pirmo izbraukšanu spīdveja trekā, kas notika kādā Lokomotīves mača starplaikā. Celiņā uz motocikliem parādījās divi jaunie braucēji, viens no viņiem tik tikko varēja ar kājām aizsniegt zemi. Kad mazais knēvelis no starta lielā ātrumā metās pirmajā līkumā, publika pamira — kas tagad notiks?! Nekas nenotika. Mazais puika — tas, kā jau nojaušat, bija Andžiks — skaistā stilā veica trīs apļus (parasti spīdvejā brauc četrus apļus, bet iesācējiem braucienu saīsināja līdz trim), pamāja ar roku publikai un iebrauca slēgtajā parkā. Andžejam Ļebedevam tad bija tikai 13 gadu un viņš vēl nedrīkstēja piedalīties sacensībās (spīdvejā to drīkst darīt, sākot no 16 gadu vecuma, ar īpašu atļauju un tikai vietēja mēroga sacensībās — piecpadsmit gados), taču jau tad runāja, ka Daugavpilī aug liels talants.
NO VELOSIPĒDA SPĪDVEJĀ
Ja domājat, ka pirms nonākšanas spīdvejā Andžejs Ļebedevs ar mopēdu trenkāja vietējos kaķus un suņus un bēguļoja no ceļu policistiem, tad maldāties. Viņam nemaz nebija mopēda. Vēl vairāk — viņš pat nebija nekad ar to braucis, kad atnāca pieteikties spīdvejā. Pirmo reizi kopā ar vecāko māsu nonākot spīdveja sacensībās, deviņgadīgais Andžejs ja ne gluži saslima ar šo sporta veidu, taču iepatikās tas viņam noteikti. Spīdveja skolā viņu nepieņēma — pārāk mazs vēl, atnāc pēc pāris gadiem, tad paskatīsimies. Bet, ja tik ļoti gribi, vari nākt uz treniņiem un palīdzēt braucējiem. Andžejs arī nāca un darīja visus melnos darbus. Tieši tad viņš arī uzsūca sevī šo sporta veidu un pirmās tā gudrības. Taču braukt viņu joprojām nelaida pat ar simtnieku jeb mazo 125 kubikcentimetru spīdveja motociklu.
Tas liekas neticami, bet vispār pirmo reizi uz mocīša Andžejs apsēdās 12 gadu vecumā, kad notika jauno braucēju atlase. Pavisam atnāca 26 puiši, bet paņēma tikai divus. Ļebedevam bija otrais labākais apļa laiks!
„Man likās, ka tas taču ir tik viegli un pats par sevi saprotams — sēdies un brauc,” savu pirmo braucienu mazajā spīdveja aplītī atceras Andžejs. „Kā uz velosipēda, tikai pedāļi nav jāmin. Vairāk nekā gadu vajadzēja trenēties ar mazo mocīti, nodzinām to tā, ka pēc tam tas vairs nebija izmantojams, kad pirmo reizi tiku uz lielā spīdveja motocikla jeb piecsimtnieka.”
Pēc tam bija jau pieminētā atrādīšanās publikai starplaikā starp lielo braucieniem, bet tad bija notikums, pēc kura likās — lielā spīdveja cerība nepiepildīsies. Patiesībā, tas laikam bija gadījums, pēc kura Andžejs Ļebedevs piedzima otro reizi. Un ne tikai kā spīdvejists.
NO MOTOCIKLA HELIKOPTERĀ
Andžejam bija 14 gadu, un tas viņam bija tikai otrais treniņš kopā ar Lokomotīves junioriem. Jau bija dzirdēts, ka treniņos Andžiks esot pārliecinoši pārspējis te vienu, te otru no labākajiem komandas junioriem, arī tajā treniņā viņam viss labi gāja — zaudējis startā, Andžejs jau pēc pirmā līkuma bija visiem priekšā, un nevienam vairs nebija izredžu viņu panākt. Pēdējā braucienā viņš nebija pēc pirmā līkuma priekšā, centās tikt garām Jevgeņijam Karavackim vienreiz, otrreiz, tad vēlreiz… Andžejs atceras tikai to, kā iebrauca Jevgeņija motociklā un ar abiem smagajiem motocikliem lidoja žogā.
Skats bija briesmīgs. Pamatīga asiņu peļķe uz celiņa, Andžejs bezsamaņā. Vaļējs apakšdelma lūzums, sašķaidīti pirksti, lauztas abas delnas, saplēsts gurns. Andžejs atjēdzās slimnīcā, bet tad ar helikopteru tika nogādāts Rīgā,traumās. Reti kurš ticēja, ka Ļebedevs atgriezīsies spīdvejā. Ka spēs atgriezties… Labi vēl, ka nepaliks par invalīdu.
Bet viņš ir dzimis laimes krekliņā. Jau pēc trim mēnešiem Andžejs atkal sēdēja uz spīdveja motocikla un izbrauca mototrekā. Un atkal brauca tā, it kā nekas nebūtu bijis! Neticami. Neviens, kurš ir dzirdējis par šo gadījumu, nebrīnās, kāpēc Ļebedevu sauc par par Dzelzs Gulbi. Pēc tādiem kritieniem bieži vien spīdvejā vairs neatgriežas, bet, ja arī atgriežas, tad vairs tik drosmīgi un ātri nebrauc.
„Pirmajā treniņā uztraukums man bija, taču citiem tas, šķiet, bija vēl lielāks… Baiļu nebija. Vispirms lēnām nobraucu dažus apļus, bet tas man likās garlaicīgi un — laidu pilnā ātrumā,” atceras Andžejs. „Nemaz nebija bail, vispār nejutu nekādu nedrošību. Tas laikam bija tāpēc, ka es neko no tā kritiena neatceros, tikai pašu kritiena brīdi atceros, vairāk neko. No malas pats neesmu redzējis, kā tas izskatījās un kāds bija skats pēc kritiena.”
Lieki teikt, ka pēc šāda kritiena Andžeja mamma negribēja, lai dēls paliek spīdvejā, taču uzreiz saprata, ka atpakaļceļa vairs nebūs. „Mamma taču nevarēja mazākajam no saviem bērniem — man ir divas vecākās māsas un vecākais brālis — atņemt viņa lielāko sapni. Viņa mani saprata un atbalstīja,” saka Andžejs.
Tā paša gada rudenī Andžejs Ļebedevs pilnīgi nejauši pirmo reizi piedalījās sacensībās Zviedrijā (viņam jau bija palikuši 15 gadi un atļauja bija) — Maksims Bogdanovs devās uz austrālieša Lī Adamsa atvadu sacensībām Avestā, bet Andžejs brauca līdzi, lai patrenētos. Uz sacensībām neieradās kāds no dalībniekiem, piedāvāja startēt Ļebedevam. Maz trūka, lai Andžejs tiktu finālā. Ar lielām acīm uz viņu toreiz esot skatījies pats seškārtējais pasaules čempions Tonijs Rikardsons…
LABĀKĀ SEZONA UN AMBĪCIJAS
Aizvadītā sezona bija tikai trešā pilnā sezona Andžeja Ļebedeva karjerā. Patiesībā viņš vēl ir iesācējs un tikai sava ātrā ceļa sākumā, taču jau ir viens no Lokomotīves un Latvijas izlases līderiem, viens no labākajiem junioriem pasaulē (spīdvejā juniora vecums ir līdz 21 gadam). 2013. gada sezona bija līdz šim labākā Andžeja Ļebedeva karjerā — viņš kļuva par jaunāko Latvijas čempionu spīdveja vēsturē, par pirmo Latvijas spīdvejistu, kurš startēja britu Elites līgā, kļuva par Eiropas junioru vicečempionu (finālā zeltu zaudēja tikai papildbraucienā par titulu) un ieņēma 4. vietu pasaules junioru čempionātā (līdz bronzai triju posmu summā pietrūka tikai viena punkta!), kā arī gandrīz iekļuva finālā Latvijas Grand Prix posmā, bet Andžeja rezultāts — 9 punkti — kļuva par otro labāko rezultātu visā Grand Prix seriālā starp braucējiem ar Wild Card (katrā posmā startē 15 dalībnieki, bet viena vieta tiek atstāta posma rīkotājiem, Andžejs arī aizņēma 16. numura vietu).
Savukārt Latvijas izlases rindās Andžejs kopā ar Ķastu Puodžuku, Maksimu Bogdanovu un Vjačeslavu Girucki sagādāja aizvadītās sezonas lielāko pārsteigumu spīdveja pasaulē — Latvijas izlase Pasaules kausa izcīņā (valstu izlašu pasaules čempionāts) ieņēma 6. vietu! Daudzās spīdveja lielvalstīs to joprojām nespēj sagremot — kā tas iespējams, ja valstī ir tikai viena komanda, viens mototreks un tikai 7 spīdveja braucēji? Lielbritānijā, kas palika aiz mums, piemēram, ir trīs spīdveja līgas…
„Piekrītu, ka šī bija labākā sezona manā karjerā, taču man svarīgāk ir tas, ka šosezon esmu progresējis vairāk nekā vēl pirms gada,” secina Andžejs. „Patīkami, ka tik labi izdevās sevi apliecināt Grand Prix posmā jeb pasaules spīdveja elitē, kaut gan rūgtuma sajūta palika vēl ilgi — pat ar ķiveri galvā dzirdēju, kā tribīneseksplodē, kad pusfinālā trešajā aplī apsteidzu austrālieti Darsiju Vordu, bet tad trāpīju tā sauktajā sliedē, knapi savaldīju motociklu, un Vords pēdējā apļa pirmajā līkumā aizbrauca garām. Tribīnes apklusa… Tas bija ļoti sāpīgi. Biju tik ļoti satriekts, ka ilgi nevarēju atjēgties. Man tik ļoti gribējās tikt finālā, jutu, ka varu to izdarīt, varu iepriecināt tik daudz cilvēku, bet… Vispār šosezon man mazliet pietrūka vēl dažos mačos — tajā skaitā arī abos junioru čempionātos. Jā, sapratu, ka varu spēkoties ar spīdveja pasaules eliti, varu būt labākais starp junioriem, bet šis mazliet pietrūka liecina tikai par to, ka vajag vēl vairāk trenēties, vajag kļūt vēl spēcīgākam.”
ČETRU KUNGU KALPS
Jaunajā sezonā Andžejs Ļebedevs spēkosies Eiropas un pasaules junioru čempionātos, mēģinās tikt Grand Prix seriāla pretendentu finālā, ar Latvijas izlasi atkal centīsies apliecināt, ka mums ir tikai daži, toties pasaules klases spīdvejisti, kā arī būs… četru kungu kalps. Spīdvejā tā ir izplatīta prakse, kad labi braucēji piedalās divu, triju vai pat četru valstu klubu čempionātos. Tieši tāpēc spīdvejā nedēļas dienas ir sadalītas — Polijas līgu sacensības, piemēram, notiek tikai svētdienās, Zviedrijas Elitserien čempionāts — otrdienās, bet starptautiskās individuālās, komandu un pāru sacensības — sestdienās.
Jaunajā sezonā Andžejs Ļebedevs turpinās braukt Lokomotīves rindās Polijas 1. līgas čempionātā (pēc ranga piektā spēcīgākā spīdveja līga pasaulē — aiz Polijas Ekstralīgas, zviedru Elitserien, dāņu Superlīgas un britu Elites līgas), Rospiggarna Hallstavik klubā Elitseriem čempionātā, Outrupas klubā dāņu Superlīgā un Landshutas Devils rindās Vācijas bundeslīgā (šosezon velnu sastāvā Andžejs kļuva par Vācijas čempionu). Dzelzs Gulbis vēl tikai pa īstam sāk savu lidojumu ātrajā ceļā…
Andžejs ĻEBEDEVS
Spīdveja braucējs, Daugavpils 3. vidusskolas skolnieks
Dzimis: 1994. gada 4. novembrī Daugavpilī
Lielākie sasniegumi: pusfināls 2013. gada Latvijas GP izcīņā; 4. vieta 2013. gada pasaules junioru čempionātā; 2013. gada Eiropas junioru vicečempions; 6. vieta 2012. gada Eiropas čempionātā; 2012. gada Eiropas vicečempions pāriem (kopā ar Puodžuku); 2013. gada labākais juniors Polijas 1. līgā; iekļauts 2013. gada Polijas 1. līgas simboliskajā septiņniekā; 2013. gada Latvijas čempions; trīskārtējs Latvijas junioru čempions
Elki sportā: Māris Štrombergs un amerikāņu spīdvejists Gregs Henkoks
Hobiji: cīņas sports un motokross
Raimonds Jūrmalnieks
