Ar eņģelīšiem un kaktā likšanu
Kurš būs
Gada sporta skolotājs, to uzzināsim tikai 23. decembrī. Pēc sešu labāko
skolotāju mača, Rīgas 85. vidusskolā žūrijas priekšā vadot stundu ar izlozētām
un nepazīstamām klasēm, kļuva zināmi trīs finālisti, ar kuriem iepazīstinām
šajā numurā.
Ar
eņģelīšiem un kaktā likšanu
Paraugstunda
nepazīstamā klasē Genādijam Buzoverovam sākās ar izbīli, jo skolēni starpbrīdī
bija paspējuši izmētāt bumbas un braukāja ar ratiņiem pa zāli. Tad Saldus
skolotājs saprata, ka teātris Rīgas komisijas priekšā nesanāks un būs kā dzīvē.
Genādijs
stundu novadīja labi, vienīgi pēcāk pukojās, ka viens bērns palicis neatkosts,
jo driblēšanas laikā tomēr pamanījies bumbu spārdīt ar kāju.
– Kā
iemācīt skolēniem mīlēt sportu?
– Citu
recepti nevaru atrast, ir tikai tā viena – ja pats dari visu ar patiku un pats
esi paraugs, tad skolēni darīs līdzi. Kliedzot un kritizējot nekādu interesi
nevar panākt. Es nevienu nekad nespiežu. Mums ir daudz visādu sacensību, cenšos
pierunāt piedalīties, bet neuzstāju.
– Jums
ir kāds īpašs paņēmiens, kā bērnus rosināt aktivitātēm?
– Neciešu
sausu stundu, man patīk tādas emocionālas. Jādara viss, lai bērniem būtu
interesanti un viņi aizrautos. Kad šodien ieraudzīju savas paraugstundas
piektklasniekus, man likās – nu ir beigas, jo šiem bija cits raksturiņš, un tad
es nodomāju, cik manā skolā ir forši bērni, kādi eņģelīši! Tomēr, ja es šos
piektklasniekus vairāk iepazītu, tad noteikti izdotos sadarboties un viņi man
arī būtu eņģelīši.
– Kad
jūs sev sakāt – šī stunda man izdevās! Kas par to liecina?
–
Jebkāda komisija pie manis var atnākt un pateikt, ka man tā vai šitā stundās
jāstrādā, bet mana vienīgā īstā komisija, ko es ņemu vērā, ir bērni. Nē, ir vēl
otra komisija, tā ir paša sirdsapziņa. Daudzreiz es domāju un gatavojos
stundām, plānodams to un to, bet nevedas tā stunda – dari, ko gribi! Citreiz
atkal ir tā, ka stunda kā ūdens plūst un visi priecīgi darbojas. Mana ideālā
stunda ir no sirds ar mīlestību, no galvas ar gudrību uz fizisko sadarbību.
– Kā
tiekat galā ar skolas sportistiem, kuri reizēm ir augstprātīgi, jo prot vairāk
nekā citi?
– Nu
Saldus nav Rīga… aprunājamies. Reiz notika rajona sacensības mazajā futbolā,
un trešās klases puišelis, kurš trenējas futbolā, pēkšņi man norādīja: „Tu jau pats, trener, nemāki spēlēt." Es viņam atteicu: „Ja es nemāku spēlēt, tad sēdi malā un uz laukuma netiksi!" Pirmo puslaiku
puika nosēdēja, tad nāca un atvainojās. Tā mēs tiekam galā. Nav vienas
receptes, jājūt, kā attiecīgajā situācijā reaģēt. Ir reizes, kad es knapi
dusmās valdos, bet ir arī tādas reizes, kad esmu tik priecīgs par viņiem. Mūsu
skolas mazās meitenes, kuras trenējas džudo, nāk man klāt un stāsta par saviem
panākumiem, rāda kausus un diplomus. Es vienmēr aprunājos, paslavēju.
– Ko jūs
darāt ar nepaklausīgajiem dauzoņām un galīgajiem sliņķiem, kuri negrib pat
pirkstu pakustināt?
– Ja
dauzās un nedara, es vienkārši pienāku un pasaku: „Aizej pasēdi malā, vai aizej pastāvi stūrī." Lieku kaktā kā vecajos laikos.
Zālei ir četri stūri – vietas pietiek. Ja pēc brīža delveris ir gatavs strādāt
un nāk atpakaļ, tad ļauju, lai piedalās nodarbībā. Ja pēc stundas tas pats
dauzoņa pārprasa, vai viņa pulciņā nodarbības šodien notiks, tad viss ir
kārtībā, tātad viņš nav apvainojies un ir sapratis savu pārkāpumu.
Salīdzinājumā
ar to, kā kādreiz skolā bija un kā ir mūsu laikos, – tagad visi bērni ir
skaļi, jo ir tāds dzīvesveids – strauja dzīve, bērni ir atraisīti. Kādreiz bija
tādi nobijušies un paklausīgi. Bet tas nenozīmē, ka tas būtu slikti.
Par tādiem
bērniem, kuri knapi kustas es arī neko sliktu neteikšu, jo cilvēki ir dažādi,
viens sporto, otrs dzied, trešais spēlē vijoli. Es prasu tikai godīgu attieksmi
un darīt to, ko var izdarīt. Nekad es skolēnam nelikšu sliktu atzīmi, ja nāks
un darīs. Tusnīši ir visās klasēs, bet viņi ir bijuši visos laikos. Ja bērns
mani dzird, tad ar viņu pat ir patīkamāk strādāt nekā ar sporta skolu
gudrīšiem. Būtu neinteresanti, ja mēs visi būtu vienādi, tad jau jāizzāģē
finierī profils – tas, kurš iziet cauri, der, pārējie – ne.
– Kas
jums sagādā gandarījumu?
– Mūsu
skolā vīri īrē sporta zāli un nāk spēlēt basketbolu, un es bieži dzirdu: „Sveiks, skolotāj!" Aprunājamies,
visi pienāk vienmēr klāt – patīkami, visi ir savējie! Vairas Vīķes-Freibergas
adjutantam Valtam (majors Valts Āboliņš, pašlaik Meimanas atjaunošanas vienības
komandiera vietnieks Afganistānā – red.) esmu sportu mācījis
tehnikuma laikā un intervijā Saldus Zemei viņš mani bija pieminējis kā
labo skolotāju. Sīkums, bet patīkami, ka esmu palicis prātā.
Tagad
strādāju ar mazajiem un nav jau mums nekādu īpašu panākumu, bet paiet kāds gads –
bērni mācās jau citā skolā -, un dzirdu, ka viens otrs tur tāds un tāds
čempions, un man ir prieks, jo esmu bijis pirmais, kas raisījis bērnam interesi
par sportu. Olimpietis jau neviens nav, bet tas nav svarīgi, galvenais, ka viņi
ir labi cilvēki. Zināt, es nebūtu sporta skolotājs, ja mans pirmais treneris
nebūtu Kārlis Aņus – to gan es šodien gribu pateikt!
– Jūsu
aizraušanās ārpus sporta?
–
Jaunībā dejoju, man ļoti patika modernās dejas. Kopā ar skolasbiedru Valēriju
Mironovu braukājām uz sacensībām. Tagad atslodzei man ir bites, kas vasarā
prasa daudz laika, un ir iespēja bērnus ar bitēm salīdzināt. Kad uznāk
noskaņojums, paņemu ģitāru, uzspēlēju un padziedu. Tomēr lielākoties sports,
sports un vēlreiz sports… Cīņas sportā esmu jau deviņus gadus, bet
tagad mēnesi ieturu pauzi, lai skolēniem pārāk bieži nav jāprasa, kāpēc man
zila acs… Reizēm esmu pavisam vēlu mājās, noskatos Panorāmu un eju
gulēt.
Iveta
DAINE
Genādijs
Buzoverovs
Saldus
sākumskolas skolotājs
Dzimis: 1951.
gada 17. oktobrī
Izglītība:
Aizputes vidusskola, Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija, sporta
pasniedzējs
Darba
pieredze: sporta skolotājs Durbes vidusskolā, Dunalkas astoņgadīgajā
skolā, Aizputes sporta skolā, Aizputes vidusskolā, Saldus Lauksaimniecības
tehnikumā. Pašlaik strādā arī Saldus sporta skolā (futbola treneris)
Sporta
aktivitātes: agrāk daudzcīņa un rokasbumba, tagad – cīņas sports
Vaļasprieks: biškopība,
ģitāras spēle
Ģimenes
stāvoklis: precējies, pieci bērni un pieci mazbērni
