101 grams sporta
Ivars Zviedris sevi dēvē par filmdari, jo bieži ir gan producents, gan režisors, gan operators vienā personā. Kino viņš ienāca gandrīz taisni no sporta un kļuva par Anša Epnera skolnieku, vēlāk arī viņa studijā AVE sākto darbu turpinātāju. Tagad Saeima Ivaru Zviedri ievēlējusi Nacionālajā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomē (NEPLP).
Ivarsvienmēr ir možs un mazliet steidzīgs. Nupat ar Daini Kļavu kā producents realizējis projektu Dubļi — dokumentālu kino ar dzīvo mūziku, Kristīne Želve patlaban AVE studijā montē savu filmu par latviešu izcelsmes somu kinorežisoru, melodrāmas meistaru Teuvo Tulio, kopā ar Vides filmu studiju finišam tuvojas pilnmetrāžas dokumentālā filma Dokumentālists. „Es mēģinu to Anša fronti noturēt,” nevis nopūšas, bet drīzāk noelšas Ivars Zviedris. „Nav viegli. Visiem tagad vajag kopražojumus. Kaut ko milzīgi lielu, globālu, virtuālu, nezin vēl kādu, bet man tomēr ir tuvs latviešu poētiskais dokumentālais kino. Cenšos, lai Anša studijā tiktu īstenoti tam atbilstoši projekti.”
— Ansis Epners bija šķēpmetējs, maratonists, kino arī spožs sprinteris. Kāds esi tu viņa studijā?
— Sportā drīzāk sprinteris, bet kino — gargabalnieks. Mazie montāžas gabaliņi man ne tik ļoti tīk. Kaut gan Ansis to veidošanā man bija labs skolotājs, un žēl, ka šajā saulē tik īsu laiku varēju no viņa montāžas meistarību mācīties. Reizēm šķita, ka kopējā aina Ansim nemaz nebija tik svarīga. Bet viņš varēja ilgi ņemties ap vienu nelielu epizodi un padarīt to spīdošu, kādu gabaliņu tālāk filmā atkal bija nākamais spīdumiņš. Kā Maija Selecka teica — Ansis filmām bija sākuma un beigu meistars. Kad es, ņemoties ar savu pirmo filmiņu Bleķis par vīriņu, kas savām rokām kādreiz celto rūpnīcu RAF demontēja, grieza kopā un nodeva metāllūžņos, netiku ne no vietas, Ansis man parādīja, turklāt argumentējot, kāpēc tā jādara, kā filmai ar montāžu iedvest dzīvību.
— Tu esi riteņbraucējs, bet riteņbraucēji galvenokārt ir gargabalnieki…
— Riteņbraukšanā mani vilināja treks, kas ir sprinteru vieta. Bet kaut kā netiku tajā blicē un nonācu pie šosejniekiem, gargabalniekiem.
— Nu jā. No Rūjienas līdz tuvākajam trekam, kas tavā jaunībā Latvijā vēl eksistēja gan Rīgā, gan Ventspilī, bija tālu…
— Dzīve riteņbraukšanā nemaz nebija tik vienkārša un viegla. Valmieras treneris Jānis Siliņš mūs Rūjienā savāca kādus četrdesmit puikas, bet beigās riteņbraukšanā palika trīs četri. Nonācu specializētā sporta klasē Valmierā, pēc tam Murjāņos…
Sports tāpat kā padomju armija, ko visi lamā, deva ļoti labu dzīves skolu. Pirmkārt jau izturību, mērķtiecību, patstāvību… Paldies Jānim Siliņam un Indulim Caucim, kas mani Murjāņos trenēja. Kāds kolēģis man stāstīja par vīru, kas četrdesmit gadu vecumā uz veikalu pirkt makšķeri iet kopā ar mammu, jo viens pats viņš nevar ne saņemties, ne izšķirties… Sports ātri iemācīja gan pašiem ēdamo sagādāt, gan drēbes izmazgāt. Ja to nevarēji, tad staigāji smirdīgs un badā.
— Tagad tu sportu tikai filmē?
— Kino ir stipro sports! Tas ir Ivara Selecka teiciens. Tā filmēšana, kopā ar Arvi Piziku braucot līdzi velobraucieniem uz mocīša, nemaz tik vienkārša un fiziski viegla nav. Tev jāpapumpējas, no rītiem jāpaskrien — citādi neizturēsi. Protams, vasarās es braukāju arī ar riteni. No Jaunciema, kur dzīvoju, līdz studijai Miera ielā vālēju katru dienu.
— Ar fiksīti?
— Nē, ar fiksīti gan ne. Jo man mugursomā parasti visādas kameras jāved un ar montinbaiku tomēr drošāk.
— Ko tu saki par šo jauno modi braukt pa ielām ar treka velosipēdiem, kuriem nav ne brīvgaitas, ne bremžu?
— Sākumā viņi izskatījās bailīgi. Tagad jau sānslīdes un citi triki uz ielas notiek… Skatos, džeki ar fiksīšiem samācījušies, rullē baigi labi.
— Tas nav drusku bīstami?
— Vēl bīstamāk ir braukt neprotot un ļoti uzmanoties.
— Kāds bija tavs lielākais riteņbraucēja sasniegums?
— Kādās Vissavienības sacensībās Vidusāzijā finišēju trešais. Jauniešiem vai junioriem — īsti neatceros. Neteiksim, ka ar riteni būtu briesmīgus kalnus sagāzis.
Filozofiski vērtējot, mans lielākais sasniegums bija, ka trenējos kopā ar Daini Ozolu, kas vēlāk Barselonā izcīnīja olimpisko bronzas medaļu. Turpat bija Arvis Piziks, kas arī kļuva par trīskāršu olimpieti. Mēs bijām vienā komandā, viņi aizgāja uz augšu, uzskatu, ka es arī esmu viņiem palīdzējis. Ne katram lemts kļūt par zvaigzni, sports ir ļoti nežēlīgs. Bet kādam posmam cauri mēs izgājām kopā, cits citu balstot. Atceros, abi ar Daini komandā bijām lielākie vēmēji. Lidmašīnās mums vienmēr palika slikta dūša. Lidojot uz treniņnometnēm, treneri mūs uzreiz nosēdināja blakus, rokās iespieda Aeroflot vemjamās tūtes.
— Tevi droši vien kaitina dažu manu kolēģu neprofesionalitāte, ziņās par velobraucieniem kā neveiksmi pasniedzot kāda mūsu riteņbraucēja necilo vietu. Neapjēdzot, ka grupas brauciens ir komandu cīņa, kurā tikai vienību līderiem pienākums cīnīties par uzvaru, pārējiem jāgādā, lai viņi to varētu darīt, un vienkārši jāfinišē kontrollaikā. Viņu vietām nav nekādas nozīmes…
— Tas ir tāpat, kā futbolā pārmest vārtsargam, ka viņš nav guvis vārtus. Kad pats sportoju, mani kaitināja gandrīz visi sporta komentētāji. Tagad jau esmu palicis vecāks, gudrāks un apslīpējis savus asos stūrus. Starp citu, starptautiskajos sporta kanālos strādā ļoti profesionāli komentētāji, kas arī Tour de France komentē perfekti. Viņi vairo uzticamību televīzijai.
— Esi domājis, kā Latvijā ar mūsu mazo rocību televīzijā parādīt sarežģīto un ārkārtīgi interesanto riteņbraukšanu vai citus televīzijai neparocīgus individuālos sporta veidus?
— Nupat kopā ar Arvi Piziku, kurš Latvijā izveidojis pirmo velokrosa komandu, bijām sacensībās Beļģijā. Šajā disciplīnā televīzijas klātbūtne ir būtiska un arī samērā viegli nodrošināma. Visi riņķo pa 2,9 kilometru trasi, kurā uzstādītas divpadsmit televīzijas kameras, un TV tiešraidei ir graujošs reitings. Protams, Beļģijā riteņbraukšana ir tas pats, kas mums dziesmu svētki. Pat klātienē riteņbraukšanas sacensības vēroja 61 tūkstotis skatītāju.
Latvijā sākumā mēs varētu mēģināt parādīt BMX. Latvijas Grand Prix izcīņa notiek septiņās kārtās, mums ir labas trases. Viss notiek ātri un ļoti dinamiski. Daudzkameru sistēmā nofilmēt un parādīt to visu nav nemaz tik sarežģīti.
Esmu pētījis, kā filmē Tour de France. Tiek izmantoti septiņi helikopteri, 26 moči ar kamerām… Tā ir baiga nauda. Varam mēģināt kaut vai kādu gabaliņu no Igo Japiņa rīkotā Vienības brauciena labā stilā parādīt. Centāmies jau Jūrmalas Grand Prix nofilmēt, bet Prezidenta kanceleja neļāva helikopteram lidot gar šo objektu, kur vijās trase. Ceru, ka tuvākajā laikā rocība mums palielināsies. Tehnoloģija man ir skaidra, nofilmēt mēs to varam. Jautājums ir tikai par izmaksām.
— Kur paliek tas materiāls, ko, uz Pizika moča braucot, regulāri filmē SEB montinbaiku velomaratonos?
— Mājaslapā www.velo.lv, kuru tagad cenšamies uzlabot. Tuvākajā laikā izšķirsies, vai šogad atkal būs raidījums Velomānija. Formāts varētu būt mazliet savādāks — reizi nedēļā piecpadsmit minūtes.
— Neskaitot BMX, riteņbraukšanā izcilu rezultātu tikpat kā nav, bet tā kļuvusi par īsteni masveidīgu tautas sportu. Kā tev šķiet — kāpēc?
— Droši vien tas saistīts arī ar ekonomiku. Ar mašīnām braukt ir diezgan dārgi…
— Paga, paga! Kad redz, ar kādiem auto zēni dodas uz startu kārtējā velomaratonā, tad neizskatās, ka augstā benzīna cena vairākumam būtu liela problēma!
— Velosipēdisti dalās divās blicēs. Vieni ir fiksīša braucēji, velokurjeri, tūristi. Otra daļa nopietni trenējas. Protams, viņi ir amatieri, bet jau ar savu treniņu sistēmu, kas savu iespēju robežās sacensībām gatavojas nopietni. Tipisks piemērs, Lelde Ardava. Viņa nobrauca Vienības braucienu, saprata, ka tas ir baigi labi, interesanti, un tagad viņa jau ir Latvijas čempione! No tautas nāk ārā talanti, bet līdz virsotnēm vēl jāaug. Kopējais līmenis lēnītēm, lēnītēm aug, un tas priecē.
Starp citu, Latvijā riteņbraukšanai veltītas 96 mājaslapas.
— Jaunos pienākumus veicot, lielāku vērību veltīsi reģionālajai televīzijai?
— Ja kolēģi mani atbalstīs, to darīšu ar prieku. Pats esmu Rūjienas televīziju radījis un to drēbi zinu. Varētu palīdzēt reģionālajām televīzijām, kas sakarā ar digitalizāciju nonākušas krustcelēs un ir uz sagraušanas robežas. Bet vietējā televīzija var gan palīdzēt reģiona attīstībā, gan citus labus darbus padarīt. Lielo darbu veicēji latviešiem vienmēr nākuši no laukiem. Man tā liekas.
Strādāju Valmierā par riteņbraukšanas treneri, bet mani interesēja arī filmēšana. Kopā ar Gunti Karpu uztaisījām Rūjienas televīziju. Un tad es satiku Ansi. Kopā ar Kalvi Zalcmani viņi man iekarināja riktīgu āķi lūpā. Ar kādu degsmi viņi strādāja ar mums! Un prata arī mums to nodot. Atceros, Kultūras akadēmijā biju otrā kursa students, kad Rūjienas televīzijas piecu gadu jubilejai par godu vienā dienā nofilmējām 1339 intervijas. Katrs rūjienietis mums un būtībā arī vēsturei varēja pateikt, kas viņš ir un ko viņš dara.
No sporta filmām ar Ansi Epneru kopā uztaisījām Latvijas šķēpus.
— Tava pirmā patstāvīgā filma?
— Ceļojums ar Arvi. Luksemburgas velotūrē ar mocīti un kameru sekoju līdzi Arvim Pizikam. Piecpadsmit minūšu portretfilmiņa.
— Vai jūti, ka sabiedriskā televīzija pilda valsts pasūtījumu sporta jomā?
— Sabiedriskais pasūtījums pagaidām ir pārāk izplūdis un abstrakts jēdziens. Tā nav, ka galīgi nepildītu, bet arī šis pasūtījums nav precīzi noformulēts un definēts. Tiesa, reizēm pārņem sajūta, ka viss sports notiek tikai Amerikā, kur viens latvietis spēlē basketbolu NBA, kur ir NHL, un Krievijā, kur Rīgas Dinamo spēlē KHL.
Lai parādītu vietējos sporta notikumus vai mūsējo raušanos citās frontēs, nepietiek līdzekļu. Bieži vien to var izdarīt tikai ar milzu entuziasmu, bet cilvēkam ēst arī gribas. Diemžēl vairāku labu sporta raidījumu veidošana pārtraukta. Ir 100 grami kultūras, bet 100 procenti sporta vairs nav.
Mums jāmācās no kultūras. Starp citu, Beļģijā riteņbraukšanā ir mūsu dziesmu svētku sistēma. Pamatā ir klubi kā mums pašdarbnieku kori, bet nākamajās pakāpēs ar finansējumu arvien vairāk iesaistās valsts. Mūzika mums ir augstā līmenī, jo šāda sistēma darbojas. Mēs tikai neprotam savus izcilniekus izmantot Latvijas labā. Viņi pārāk ātri paceļ cepuri un dodas pasaulē. Protams, nesot līdzi Latvijas vārdu. Bet, lai pirms tam vēl pāris gadu padiriģē Rūjienas kori. Un atdeve būtu daudz lielāka.
Ivars ZVIEDRIS
Anša Epnera studijas AVE filmdaris
Viens no pieciem NEPLP locekļiem
Dzimis: 1967. gada 1. decembrī Rūjienā
Izglītība: mācījies Rūjienas vidusskolā, Murjāņu sporta internātskolā, absolvējis Valmieras 11 varoņu komjauniešu vidusskolu. Divus gadus studējis Latvijas Valsts Fiziskās kultūras institūtā, absolvējis Kultūras akadēmiju kā operators režisors
Sportā: no deviņu gadu vecuma.
Pirmais treneris: Jānis Siliņš
Darba gaitas: strādājis par riteņbraukšanas treneri Valmierā, izveidojis Rūjienas televīziju, bijis LTV ārštata korespondents, dažādos medijos strādājis gan kā operators, gan kā neatkarīgais producents, šajā tūkstošgadē Anša Epnera studijas filmdaris. Veidojis autorfilmas Atnāc, Ērik, Kamē…, Bēgums, kura pērn saņēma lielo Kristapu, piedalījies vairākos kopdarbos ar citiem režisoriem, visbiežāk ar Inesi Kļavu
Ģimenes stāvoklis: precējies, triju meitu tēvs
Hobiji: mans darbs ir mans hobijs
