Enerģija desmitniekam

Slims
skolēns un sports… Vesels skolēns, kurš atsakās no sporta stundām… Tās ir
problēmas, ar kurām ikdienā saskaras skolotāja Gunta Asme. Viņa palīdzējusi
dēlam Ritvaram Dombrovskim uzvarēt slimības un kļūt par divkārtēju Latvijas
Jaunatnes olimpiādes čempionu. Viņa pārdzīvo par citiem bērniem, vadot sporta
stundas Svētes pamatskolā.

Kad
Ritvars startē sacensībās, dzirkstīgā, emocionālā mamma ir stadionā. Izskatās,
ka viņa skrien līdzi savam dēlam, un pat tad, kad viņam labi veicas, mammai acīs
ir asaras, jo viņa domā: „Ārprāts, cik manam bērnam ir grūti!" Ritvars finišē un
aizelsies saka: „Es negribu rīt tos kavēkļus skriet." Mamma gatava
piekrist, lai neskrien ar'. Bet dēls tad cieti nosaka: „Man ir jāskrien!"

– Jūs ļoti
pārdzīvojat par dēlu. Kādas veselības problēmas viņam bija?

– Trešajā
klasē starpbrīdī, bērniem grūstoties, Ritvars krita pret krēsla atzveltni un
dabūja smagu sitienu starp acīm. Sekoja iekaisumi, tūska, sākās smagas redzes
un dzirdes problēmas. Četrus gadus katru mēnesi braucām uz Rīgu, uz dzirdes
centru. Ļoti sāpēja galva. Tomēr ar visām galvassāpēm viņš gāja uz treniņiem.
Kaut arī Ritvars bija sīks un tievs, sports viņam vienmēr ir paticis un
enerģijas visu laiku bijis ļoti daudz.

– Vai
prātīgāk nebūtu bijis viņu atturēt no treniņiem?

– Tik
kustīgu puiku nevar atturēt. Ritvars ir ļoti koordinēts un atsperīgs, viņš
skaisti dejoja, kad bija mazs, un es domāju, ka varbūt mani bērni būs dejotāji,
bet kādā brīdī sapratu, ka nekur no tā nevaru aizbēgt – viņi sportos. Gan
meita, gan dēls skrēja kā vējš, lēca labi, un velti es centos kaut ko mainīt.
Ritvars pirmajās klasēs četrus gadus ar visu savu slimību trenējās basketbolā.

– Kāpēc
no basketbola viņš pārgāja uz vieglatlētiku?

–
Ritvars reiz ļoti labi noskrēja rudens krosu, un tad es dēlam astotajā klasē
piedāvāju trenēties vieglatlētikā pie Jelgavas sporta skolas treneres Maijas
Ukstiņas. Kad teicu, ka Ritvaram ir šīs slimošanas un galvassāpes, trenere
Ukstiņa atbildēja: „Paskaties uz mani, vai es nesapratīšu tavu bērnu?…" Ja
Ritvaram sāpēja galva, tad viņš vai nu darīja treniņos kaut ko lēnām, vai Maija
piezvanīja man, lai braucu pēc dēla, jo Ricim sāp galva. Bet nākamajā dienā atkal
gaidīja uz treniņu. Viņa ļoti cilvēciski un lēnītēm ar viņu strādāja. Jau pēc
diviem treniņu mēnešiem Ritvaram bija sacensības Rīgā. Stāvējām uztraukušās
tribīnēs, turējām īkšķus, lai tikai viņš nebūtu pēdējais, viņš skrēja 400 m un
800 m distances. Ritvaram veicās, viņš bija tālu no beigām. Toreiz Ukstiņa teica:
„Viņš skries!" Trenerei bija taisnība.

Tagad
Ritvars ir Latvijas Jaunatnes olimpiādes čempions 1500 m un 2000 m šķēršļu
skrējienā, viņam ir labi rezultāti 400 un 800 metros.

– Viņš
jau varēja nepiepulēties, bet sēdēt mājās un raudāt…

–
Raudāja jau arī… Es viņam neļāvu domāt, ka viņš ir slikts, lai gan patiesībā viņam
bija ļoti grūti. Viņš pat ir kritis bezsamaņā no sāpēm, saucām ātro palīdzību.
Tomēr grūtības mūs norūdīja. Ritvars ir cīnītājs pēc savas būtības.

– Par
veselības problēmām un sporta stundām šoruden sākās plašas diskusijas, pēc tam,
kad Līvānos sporta stundā nomira skolēns.

– Līvānu
situācijā kaut kas īsti nav kārtībā. Ja bērns iepriekšējos gados bija atbrīvots
no sporta, kāpēc vecāki viņu septembrī palaida uz skolu bez ārsta zīmes? Ja
nebija paspēts sagādāt zīmi, tad vecākiem vajadzēja izskaidrot situāciju.

– Vai
sporta skolotājs vienmēr ir informēts par bērnu veselību?

–
Skolotājam būtu jāzina, kādi bērni ierodas stundā. Man neviens neliek to darīt,
bet, kad atnāk pirmā klasīte, es apskatos bērnu medicīnas kartes. Bija
gadījums, kad uz trešo klasi pārnāca bērns no citas skolas. Jau pirmās sporta
stundas laikā viņam vairākkārt jautāju par pašsajūtu, jo viņš tā dīvaini
elpoja, bet pats atbildēja, ka viss ir kārtībā. Ievadinstruktāžas stundā viņu izprašņāju,
līdz beidzot uzzināju, ka viņš slimo ar astmu. Prasu: „Vai baloniņš ir līdzi?" Mamma nedodot, jo skolā varot pazust. Kaut arī
ārsta zīmes nebija, es atļāvos pateikt, ka neļaušu viņam skriet.

Divas
reizes gadā ir ievadinstruktāža, kurā uzdodam jautājumu arī par veselību, un
bērni parakstās, ka ir noklausījušies. Tomēr nevar izslēgt vecāku vainu vai
neizdarību, ja informāciju par skolēna veselību sporta skolotājs neiegūst.

– Kā jūs
reaģējat, ja skolēns pats stāsta, ka jūtas slikti?

– Tad
ļauju nesportot vai saku to, ko vienmēr esmu teikusi: „Dari tik, cik vari izdarīt!" Manuprāt, bērna veselība tomēr ir vecāku
atbildība – ja mamma, tiklīdz bērnam piemetas iesnas, sargājot saka – nedari,
nedari, ka tikai tev nav slikti -, tad bērns pieradīs, ka labāk nedarīt.
Nevajadzētu bērnus pārāk žēlot, tāpēc nekad neatbalstīšu to, ka vecāki raksta
zīmes.

Ja
skolēnam ir lauzta roka, tad viņš nevar aktīvi piedalīties, bet var vismaz ar
kājām kustēties. Pēc bronhīta vai ilgstoša klepus ārsts parasti vismaz nedēļu
neļauj piedalīties sporta nodarbībās… Ierakstu atbrīvojumu žurnālā, un bērns
to nedēļu sēž malā. Bet ko dara nevingrotāji? Viņi reizēm skolā vēl trakāk
dauzās nekā tie, kas sporto. Man nav tiesību mudināt skolēnu piedalīties
nodarbībās, jo ārsta zīmei ir liels spēks. Bet, ja bērnam ir bijis klepus, vai
tad viņš nevar mest bumbu grozā? Skolēnus ar stājas problēmām ārsti bieži vien atbrīvo
no sporta uz visu mācību gadu, bet būtu jāiet vingrot – reti kuri vecāki šādu
skolēnu ved nodarboties pie fizioterapeita, jo tas maksā naudu.

– Vai
bērns ar stājas problēmām nedrīkst piedalīties sporta nodarbībās?

–
Drīkst. Maniem bērniem arī ir bijušas stājas problēmas. Meita gāja uz visādām
sporta nodarbībām, bet mājās papildus liku pildīt vēdera un muguras muskulatūras
stiprināšanas vingrinājumus.

– Ir
noteiktas normas, kas skolēnam sporta stundās ir jāizpilda. Kā to sabalansēt ar
bērnu atšķirīgajām fiziskajām spējām?

–
Bērniņš, kuram ir astma, var labi vingrot un taisīt lielisku tiltiņu, labi mest
bumbu grozā, bet viņam nav jāskrien… Vieglatlētikā ir vairākas mazās ieskaites
un viena lielā atzīme. Bērns varbūt nevar noskriet krosu uz desmitnieku, bet
viņš noteikti var iemācīties desmit iesildīšanās vingrinājumus un par tiem
saņemt astoņi. Normatīvi ir pielāgojami. Skolēnu rezultātus es saglabāju
vairākus gadus, lai sekotu tam, kas notiek ar viņu attīstību, un to koriģētu.
Bērni mainās, rezultāti – arī. Diemžēl ne vienmēr uz labo pusi.

Vairumam
skolēnu vienkārši trūkst enerģijas. Tam ir divi iemesli – neveselīga pārtika un
pārlieka garīgā slodze. Bērni, kuri sliktāk mācās, ir fiziski aktīvāki nekā
tie, kuri par mācībām pārdzīvo. Labie, gudrie bērni sevi sadedzina, sevi un
savu veselību ziedojot desmitniekam.

Šogad
bija unikāls gadījums, kad uz skolu atnāca 5. klases meitenes tētis un teica,
ka viņam sports nepatīk, lai meitai neliekot kustēties. Viņš jautāja, vai mēs
varam skolā nemācīt sportu. Ja meitene 5. klasē neprot atsperties ar abām
kājām, nemāk nevienu reizi pārlēkt pāri aukliņai, neprot mest un ķert bumbu,
tad tas ir ārkārtas gadījums. Man gan devītajā klasē ir puisis, kurš nemāk lēkt
ar lecamaukliņu.

– Vai
lecamaukliņa ir rādītājs?

– Tas ir
kustību koordinācijas rādītājs. Mācību programmā sports tomēr ir viens no
obligātajiem mācību priekšmetiem. Ja mēs cilvēkbērnam attīstām prātu, tad
vienlaikus jāattīsta arī miesa.

Vecākiem
ir jārada bērniem noteikti apstākļi kustībām, un no ģimenes ir atkarīgs, vai
bērns pratīs slidot, slēpot, skrituļot, braukt ar riteni, peldēt, dejot, apmeklēs
teātrus un koncertus. Iemācot to visu, viņš kļūst fiziski un garīgi stabilāks
un tiek galā ar dažādām dzīves situācijām.

Iveta
DAINE

Gunta
Asme

sporta
skolotāja

Dzimusi: 1970. gada 22. februārī Jelgavā

Izglītība: Ozolnieku astoņgadīgā skola, Jelgavas 2.
vidusskola, Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija

Sportiskās gaitas: spēlē Ozolnieku novada volejbola komandā

Darbavietas: Mārsnēnu deviņgadīgā skola, bērnudārzs Bitīte,
Jelgavas 4. vidusskola, Jelgavas rajona Sporta centrs (bērniem māca volejbolu),
Svētes pamatskola

Ģimenes stāvoklis: precējusies, ir meita Eva (19), dēli
Ritvars (17) un Kārlis (4)

Vaļasprieki: volejbols, rokdarbi, dārza darbi