Gunta Valnera simt lauciņu

No mūža 41 gada
Guntis Valneris dambreti nav spēlējis tikai pirmos četrus. Var jau būt, ka
Āfrikā, kāds knīpa, nokāpis no koka, kauliņus sācis bīdīt vēl agrāk, taču šīs
spēles oficiālā vēsture par to klusē. Melnajā kontinentā šī prāta spēle tā
sazēlusi, ka pēc gadiem eiropieši afrikāņiem varēs spodrināt apavus, ja tikai šokolādes
vīriņi tos nēsās. Āfrikai vairs nav seno laiku spīdekļa Baba Si, bet
parādījušies jauni talanti, kas jau likuši nodrebēt megazvaigznēm no Eiropas.
Un šajā zvaigznājā atkal iemirdzējies Valneris, kurš pēc 11 gadu pārtraukuma
Tallinā izcīnījis Eiropas čempiona titulu. „Esmu, protams,
priecīgs, taču turnīra sākums iznāca nedaudz samocīts. Tikai sacensību izskaņā,
kad nospēlēju neizšķirti ar Alekseju Georgijevu, apsteidzu viņu tabulā par
punktu, kas nodrošināja pirmo vietu," iznākumu vērtē Guntis. „Internetā gan parādījās kāda neprecizitāte,
proti, Latvijas izlase komandu cīņā ieguvusi sudraba medaļas, izšķirošajā cīņā
piekāpjoties Krievijai. Tā gluži nebija, jo tas bija neoficiāls komandu
vērtējums, vienkārši sasummējot katras vienības trīs dalībnieku iegūto punktu
skaitu. Turklāt ne jau visās komandās bija nepieciešamais dalībnieku skaits. Tā
ka goda par daudz. Vismaz šajā reizē." Tagad Guntis sēž kā
uz adatām. Jāpaspēj nokārtot Ķīnas vīzu, jo no 3. līdz 10. oktobrim Pekinas
olimpiskajā centrā risināsies I pasaules prāta spēles, kas notiks šahā,
dambretē, bridžā, go un ķīniešu šahā. Dambretē piedalīsies spēlētāji no 64
valstīm, turnīrs risināsies pēc Šveices sistēmas. Jau šīs nedēļas beigās Varnā
notiks Eiropas čempionāts dambretes ātrspēlē, taču dalībnieku sastāvs nebūšot
pārāk spēcīgs. Vēl jāpaspējot aizlidot uz Nīderlandi, lai piedalītos šīs valsts
komandu čempionāta kārtējā spēlē. Nīderlandē viņš pārstāv Ārnemas spēcīgās
internacionālās komandas krāsas. Un tad jau arī klāt būs tāllidojums uz Pekinu. Pekinā Latvijas
dambrete būs pārstāvēta kuplā skaitā. Bijušie pasaules čempioni Zoja Golubeva
un Guntis Valneris tur spēlēs pēc speciāla uzaicinājuma. Latvijai simtlauciņu
dambretē ir vēl sešas kvotas – Raimondam Vipulim, Robertam Misānam, Benno
Butulim, Agitai Martererei, Laurai Ratniecei un Zojai Uvačanai. 64 lauciņu
dambretē Latviju pārstāvēs Laimonis Zālītis, Mārtiņš Junkurēns un Antra
Valnere. Simt lauciņos kungi sacentīsies desmit kārtās, pēc tam astotdaļfināli,
un tā līdz finālmačam. Gaidāma ļoti sīva spēkošanās.

Ja nebūtu atbraucis onkulis

Kas to lai zina, kā
būtu veidojies Gunta Valnera turpmākais tēls un nākotne, ja ciemos nebūtu
atbraucis onkulis. Zeperim toreiz bija četri gadi. Radagabals nosēdināja mazo valnerēnu pie galda ar lielām rūtīm. Tas
bija piemērots dambretes spēlēšanai. Onkulis rādīja gājienus, un mazais bija
cītīgs skolnieks. Saprotams, ka apmācība notika uz 64 lauciņu galdiņa. Skolotājs
savam jaunajam audzēknim sāka dot forā vienu
kauliņu. Taču uzvarēt kļuva arvien grūtāk, jo censonis bija mācības labs
iegaumētājs. Drīz vien abi sāka spēlēt vienādos sastāvos, bet nebija ilgi
jāgaida, kad puika onkuli sāka pat vinnēt.

„Tas bija sākums un
vēlme tapt par dambretistu, jo pa karjeras kāpnēm trausos augšup, pašam
negaidot," atceras Guntis. „1976.
gada vasarā biju pionieru nometnē Jūrmalā un piedalījos iesācēju turnīrā, kur
spēlēja arī daži puiši ar jau iegūtām sporta klasēm. Pašam par lielu
pārsteigumu izdevās izcīnīt pārliecinošu pirmo vietu. Vienlaikus šīs sacensības
bija atlase, lai iekļūtu AVN (Armijas virsnieku nams) treniņu grupās. Man viss
gāja kā pa diedziņu, pēc gada jau izpildīju II pieaugušo klasi. 1978. gadā jau
biju meistarkandidāts, vēl pēc diviem gadiem – meistars. Rezultāti bija
pārsteidzoši. Jau 13 gadu vecumā kļuvu par republikas čempionu pieaugušajiem,
togad izcīnot arī PSRS jauniešu čempiona titulu, spēlējot ar piecus gadus
vecākiem puišiem. Tie jau bija Ginesa rekordu cienīgi sasniegumi šāda vecuma
dambretistiem. Un viss turpmākais jau bija loģiskas attīstības rezultāts. Piebildīšu
tikai, ka 64 lauciņu dambretes gudrības smēlos trenera Viktora Adamoviča
vadībā, bet nākamajos desmit gados, spēlējot uz 100 lauciņiem, mans skolotājs
bija lielmeistars Emanuels Mērins. Turpmāk treneris biju sev pats, jo dambretes
industrija bija tik tālu attīstījusies, ka dambretes teoriju un praksi varēja
papildināt, izmantojot jaunākās datorizācijas tehnoloģijas."

Tīrs dambretists

Gunti, tad jau iznāk,
ka dambrete ir tavs vienīgais sporta veids dzīvē. „Lielākoties tā ir, ja neskaita kādu pusgadu
nodarbošanos ar džudo Jūrmalā. Kļuvu veiklāks. Taču dambretistam jābūt labi
sagatavotam ne tikai šīs spēles teorijā, bet arī fiziski, jo reizumis pasaules
čempiona titula izcīņas mači ilgst gandrīz mēnesi, un nogurums piezogas
negaidot. Tas mani gan nav pārsteidzis, jo dūšīgi pastrādāju ar dzelžiem
trenažieru zālē un mājās uz slīdošā gumijas skrejceliņa. Palīdz arī viegls
riksis pa meža takām. Tiesa, esmu piedalījies arī šaha turnīros, guvis pat
panākumus, bet kalpot diviem kungiem tomēr ir par grūtu. Ar citām lielajām
prāta spēlēm tomēr esmu uz jūs. Bridžu un pokeru nespēlēju, bet uz zolīti
reizumis esmu pierunājams. Man vaicājuši, vai esmu izvilinājis no dzelmes kādu
zivi. Ja neskaita copi tīņu vecumā Kurzemes jūrmalā, kad šo to izvilku,
jāatbild noliedzoši. Medības arī nav manā gaumē – žēl dzīvās radībiņas.
Bet svaigu gaisu elpoju bieži, jo mēs ar brāli Uldi teju teju pabeigsim
divarpus stāvu mājas būvēšanu Ropažu pusē. Brālis man ir lielāks ķeneris pa šo
līniju, taču ikdienišķie vīrieša darbi mājās padodas arī man."

Gunta statistika

Lūdzu Valnerim, lai
nosauc Latvijas visu laiku simbolisko izlasi simtlauciņu dambretē. Lielmeistars
pēc ilgstošas apdomāšanās nosauca šadu virknējumu – Andris Andreiko,
otrajā vietā liekot sevi, turpmākajās –  Robertu
Misānu, Aleksandru Mogiļanski, Emanuēlu Mērinu un Vladimiru Vigmanu, Valdim
Zvirbulim atvēlot tikai septīto vietu. Mani pārsteidza augstais vērtējums
Misānam. Valnera skaidrojums – nevar jau visu precīzi samērot, jo aptverts
pārāk liels laika diapazons, bet Robertu lieku augstāk par Mogiļanski tāpēc vien,
ka viņš izceļas ar snieguma lielāku stabilitāti un komandas interesēs var
nospēlēt stabilāk par jebkuru pasaules dambretes zvaigzni.

Ar leģendāro Andri
Andreiko Guntim nav iznācis spēlēt, jo Andris gāja bojā 1976. gadā, kad
Valneris tikai sāka trenēties. Ar Iseru Kupermanu, kurš ilgus gadus bijis
pasaules čempions, Guntis vēl dziļā jaunībā ir spēlējis (līdzīga spēle esot
bijusi, lai gan Kupermans, kurš jau sen bija pārcēlies uz Ameriku un tuvojās
karjeras norietam), sekmes dalot uz pusēm, taču kādā blicturnīrā sirmais
seniors Guntim esot ielicis vienos vārtos.
Nopietni rēķini Valnerim ir ar daudzkārtējo pasaules čempionu Aleksandru
Čižovu. Visu statistiku sabojājis abu pirmais mačs par pasaules čempiona titulu
1991. gadā, kad rīdzinieks mačā zaudēja ar mīnus pieci. Pēc tam šo atstarpi
izdevās nedaudz deldēt, bet negatīvā bilance joprojām palikusi. Čižovs gan vairs
nav pirmais pasaulē, jo titulu pārņēmis Aleksandrs Halifmans, pret kuru Guntis
ir mazliet plusos. Bet pret vienu no pasaules elites līderiem Alekseju
Georgijevu Valneris stāv uz 50 pret 50 procentiem. Jāteic, ka vismaz pēdējos
desmit gados pasaules dambretes hierarhija nav daudz mainījusies, ja neskaita
nīderlandiešu daļēju atkāpšanos, bet, lai cik dīvaini tas izklausītos, par
pasaules dambretistu numur viens rangā tiek uzskatīts Tonijs Seibrands, kurš
pasaules čempionātu apritē gan vairs nepiedalās. Guntis šajā rangā ieņem
septīto vietu. Aiz Seibranda trijniekā Marks Podoļskis (Vācija) un jau minētais
Georgijevs.

Ja ģimenē abi laulātie ir dambretisti

Guntis Antru
apprecēja pirms desmit gadiem. Interesanti, ko savdabīgā ģimene, kurā vēl nav
bērnu, dara tad, kad nav jāspēlē dambrete. „Sausiņi jau neesam, ejam uz teātri, arī māja Ropažos jādabū uz
kājām, tāpēc katram ir roka jāpieliek. Antrai dambrete dzīvē nav galvenais.
Viņa Pumpuru vidusskolā māca bērniem tautiskās dejas. Tas labi padodas. Mājās
par dambreti runājam vienīgi tad, ja vajag. Par bērniem? Būs, kur tad paliks?
Visam savs laiks." Gunta brālis Uldis Bročos
spēlēja basketbolu, bet nespēlēja dambreti. Kā saka, katram savs. Ne jau visus
pār vienu kārti metīsi.

Vienā katlā ar nīderlandiešiem

Spēlēšanu Nīderlandes
komandu čempionātā Guntis neuzskata par maizes darbu. Ārnemā ir laba komanda,
bet viņš tās sastāvā tikai reizi kļuvis par Nīderlandes čempionu. Guntis
uzskata, ka ar Latvijas turnīriem esot par maz, lai nodrošinātu labu sportisko
formu. Arī nīderlandiešiem šāda sadarbība ir labvēlīga, jo vairo spēļu praksi.
Guntis: „Esmu jau pieradis pie
holandiešu īpatnībām, jau zinu, kur sākas un kur beidzas viņu laipnība tīri
sadzīviskās situācijās. 15 minūtes pirms veikala slēgšanas laipnāku cilvēku par
pārdevējiem neatrast, bet, kad paliek piecas minūtes, viņi klientam vairs
nepievērš uzmanību. Gluži tāpat notiek arī sabiedriskajā transportā, īpaši sastrēgumstundās.
Jā, mēs draudzējamies, ārēji viss it kā kārtībā, bet iekšēji… toties
sportiskajā ziņā problēmu nav."

Nav gardēdis

Valneris uz Pekinu
ceļasomā liks rupjmaizes klaipu un dambretes partiju pierakstus ar sīvāko
konkurentu partijām. Gribētu līdzi ņemt arī biezpienu, kuru Eiropas valstīs
nepazīst, bet kas ir neatņemama sastāvdaļa viņa ēdienu kartē. Gan jau
piecietīs. Gaļu gan jau celšot galdā, jo tā vismaz olimpiādē esot bijis. Varbūt
karbonādes nebūs tik gardas, kā tās gatavo Antra, bet gan jau būšot labi.
Valnera racionā obligāti jābūt sieram, vēlams – Holandes.

Gatis ĶĪSIS

Guntis Valneris

profesionāls dambretists

Dzimis           1967. gada 6.
septembrī Rīgā

Dambretē      kopš 1976. gada

Treneri           Viktors Adamovičs
un Emanuēls Mērins

Izglītība         Natālijas
Draudziņas ģimnāzija, nepabeigta augstākā izglītība moderno valodu fakultātē
LVU

Panākumi     pasaules čempionātos –
klasiskajā dambretē 1994. gadā zelts, 1990., 2001., 2005. gadā – sudrabs, 2003.
– bronza, ātrspēlē 1999. un 2007. gadā zelts, 2000. gadā sudrabs, komandu
čempionātos 1989. gadā PSRS izlase sastāvā sudrabs, 1992. un 2005. gadā
Latvijas izlases sastāvā bronza, 2006. gadā Senegālā sudrabs. Trīskārtējs
pasaules junioru čempions, trīskārtējs PSRS pieaugušo čempionātu laureāts,
divkārtējs Eiropas čempions arī sudraba un bronzas laureāts